Pāriet uz saturu

Spānija

Labot saites
Labs raksts
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no España)
Spānijas Karaliste
Reino de España
Spānijas karogs Spānijas ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Devīze: Plus Ultra
Himna: Marcha Real
Location of
Location of
Spānija iekrāsota tumši zaļā krāsā. Gaiši zaļā krāsā ir iekrāsotas Eiropas Savienības dalībvalstis.
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta) 		Madride
030) 40°26′N 3°42′E / 40.433°N 3.700°E / 40.433; 3.700
Valsts valodas spāņu valoda, dažos reģionos papildus arī kataloņu valoda, galisiešu valoda, basku valoda un oksitāņu valodas araniešu dialekts
Etniskās grupas  86,5% spāņi
13,5% citi (rumāņi, marokāņi, ekvadorieši, kolumbieši, briti)[1]
Valdība parlamentāra demokrātija un konstitucionālā monarhija
 -  Karalis Felipe VI
 -  Premjerministrs Pedro Sančess
Izveidošana 15. gadsimtā 
 -  de facto 1516. gadā 
 -  de jure 1716. gadā 
 -  konstitucionāla demokrātija 1978. gadā 
Iestāšanās ES 1986. gada 1. janvārī
Platība
 -  Kopā 504 030 km² (51.)
 -  Ūdens (%) 1,04
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2024. gadā 48 692 804 (30.)
 -  Blīvums 97/km² (106.)
IKP (PPP) 2010. gada aprēķins
 -  Kopā $1,364 triljoni 
 -  Uz iedzīvotāju $29 651 
Džini koef. (2005) 32 
TAI (2019) ▲ 0,904 (ļoti augsts) (25.)
Valūta Eiro (€) (EUR)
Laika josla CET (UTC+1)
 -  Vasarā (DST) CEST (UTC+2)
Interneta domēns .es
ISO 3166-1 kods 724 / ESP / ES
Tālsarunu kods +34

Spānija (spāņu: España, izrunā: [esˈpaɲa]), oficiāli Spānijas Karaliste (Reino de España), ir valsts, kura atrodas Pireneju pussalā, Dienvidrietumeiropā. Tā rietumos robežojas ar Portugāli, ziemeļaustrumos ar Franciju un Andoru, bet dienvidrietumos ar Gibraltāru. Ziemeļos to apskalo Atlantijas okeāns (Biskajas līcis), dienvidos un austrumos — Vidusjūra. Spānijai pieder arī Baleāru Salas Vidusjūrā un Kanāriju Salas Atlantijas okeānā pie Āfrikas krastiem, kā arī divas autonomas pilsētas Ziemeļāfrikā (Seūta un Melilja), kuras robežojas ar Maroku. Spānijas platība ir 504 030 km², tādēļ tā ir otra lielākā valsts Eiropas Savienībā pēc Francijas.

Spānijas ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ sākot no aizvēsturiskiem laikiem līdz pat valsts izveidei tā ir bijusi pakļauta dažādām ārējām ietekmēm, bieži vien pat vienlaicīgi. No otras puses skatoties, arī pašai Spānijai ir bijusi nozīmīga ietekme uz citām teritorijām, galvenokārt jaunajos laikos, kad tā kļuva par visu pasauli aptverošu impēriju. Tieši šī iemesla dēļ mūsdienās spāņu valodā runā vairāk nekā 400 miljoni cilvēku.

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija ar mantojumā nododamu troni, kur valsts galva ir karalis, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir piešķirta valdībai. Centrālā likumdošanas vara ir piešķirta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdošanas varām.

2024. gadā Spānijā dzīvoja 48,69 miljoni iedzīvotāju. Lielākā Spānijas pilsēta ar 3,1 miljoniem iedzīvotāju ir Madride. Tā ir arī valsts galvaspilsēta. Oficiālā valoda valstī ir spāņu, lai gan Katalonijā, Basku Zemē un Galisijā reģionālajām valodām ir oficiāls statuss līdztekus spāņu valodai.

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums "Spānija" ir atvasināts no vārda "Hispania". Tā romieši dēvēja Pireneju pussalu, kur mūsdienās atrodas šī valsts. Savukārt "Hispania" ir radies no seno grieķu dotā nosaukuma šai teritorijai "Iberia", jo šo teritoriju savlaik apdzīvoja ibēru ciltis.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Spānijas vēsture
Zīmējumi Altamiras alā.

Pirmie cilvēki Pireneju pussalas ziemeļos parādījās vēlā paleolīta periodā. Aptuveni pirms 17 tūkstošiem gadu uz alu sienām cilvēki zīmēja stilizētus zīmējumus, kuros bija redzami gan dzīvnieki, gan paši cilvēki. Vislabāk zīmējumi ir saglabājušies Altamirā un Puente Vjesgo netālu Santanderas pilsētas. No 9. līdz 7. gadsimtam p.m.ē. Spānijas teritorijā dzīvoja ibēri. 7. gadsimtā p.m.ē. Spānijas dienvidu piekrasti kolonizēja feniķieši un grieķi. No 5. līdz 3. gadsimtam p.m.ē. Spānijā apmetās ķelti. 3. gadsimta beigās p.m.ē. lielāko Spānijas daļu iekaroja Kartāga, bet 1. gadsimtā beigās p.m.ē. — Senā Roma. Mūsu ēras 3. gadsimtā Spānijā iebruka franki, 5. gadsimtā arī svēbi, alaņi un vandaļi. Vestgoti izspieda alaņus un vandaļus un nodibināja savu karaļvalsti, kura pastāvēja no 5. gadsimta vidus līdz 8. gadsimta sākumam.

No 711. līdz 718. gadam gandrīz visu Spāniju (izņemot nelielu teritoriju ziemeļrietumos) pakļāva arābi. 756. gadā tika nodibināts Kordovas emirāts (no 929. gada Kordovas kalifāts). Rekonkistas laikā no 718. līdz 1492. gadam, kad tika atkarotas mauru (arābu un berberu) sagrābtās zemes, atbrīvotajā teritorijā radās spāņu Karalistes (Astūrija, Aragona, Kastīlija, Katalonija, Leona, Navarra un citas). 13. gadsimta sākumā apvienotais spāņu karaspēks guva izšķirošo uzvaru pār mauriem pie Navas de Tolosas. 1492. gadā beidza pastāvēt pēdējā mauru valsts — Granadas emirāts.

12. gadsimtā radās pilsētu militārās savienības (ermandadas) un kortesi, kā arī nostiprinājās katoļu baznīca. 1479. gadā, noslēdzot personālūniju, Aragona apvienojās ar Kastīliju, tādējādi radot pamatu vienotai Spānijai. Lielo feodāļu politiskās tiesības tika ierobežotas, pastiprinājās valsts centralizācija. 1480. gadā tika nodibināta inkvizīcija. Spānijā sāka veidoties absolūta monarhija.

15. gadsimta beigās un 16. gadsimtā Spānija iekaroja plašas teritorijas Centrālamerikā un Dienvidamerikā. 1504. gadā Spānijai tika pievienota Neapoles Karaliste un Sicīlija, 1512. gadā lielākā daļa no Navarras teritorijas, 1516. gadā — Nīderlande, bet pēc Itālijas kariem, kuri norisinājās no 1494. līdz 1559. gadam, sagrāba zemes arī Itālijas centrālajā daļā un Ziemeļitālijā. 16. gadsimta sākumā Spānija kļuva par vienu no varenākajām koloniālajām impērijām pasaulē. 1516. gadā Spānijas troni ieguva Hābsburgi. 1519. gadā Spānijas karalis Karloss I kļuva par Svētās Romas impērijas imperatoru kā Kārlis V. 16. gadsimta pirmajā pusē Spānijā radās kapitālistiskā tipa manufaktūras. Sakarā ar zelta un sudraba pieplūdumu no kolonijām cenu revolūcija Spānijā notika agrāk nekā citās Eiropas valstīs. 16. gadsimta beigās un 17. gadsimtā Spānijā rūpniecība strauji panīka. Karos ar Angliju Spānija zaudēja hegemoniju uz jūras. Lielākā sakāve bija "Neuzvaramās armādas" zaudēšana 1588. gadā. Spānija šajā laikā zaudēja arī vairākas teritorijas Eiropā. Pēc Nīderlandes revolūcijas 16. gadsimtā Spānija bija spiesta atzīt Nīderlandes neatkarību. No 1640. līdz 1652. gadam notika segadoru sacelšanās Katalonijā, bet no 1646. līdz 1648. gadam notika sacelšanās pret spāņu kundzību Itālijā. 18. gadsimta sākumā pēc kara par Spānijas mantojumu Spānijas troni ieguva Burboni. Spānijas valdījumus Eiropā sadalīja Austrija, Savoja un Apvienotā Karaliste.

1760.—1780. gados Spānijā tika īstenotas vairākas reformas apgaismotā absolūtisma garā. 1767. gadā no Spānijas tika padzīti jezuīti. Šajā laikā tika ierobežotas feodāļu privilēģijas, ieviests protekcionisms. 1795. gadā cietusi sakāvi pirmās koalīcijas karā ar Franciju, Spānija nonāca tās ietekmē un bija spiesta karot Francijas pusē no 1796. līdz 1808. gadam pret Apvienoto Karalisti un 1801. gadā pret Portugāli. 19. gadsimtā Spānijā notika piecas revolūcijas. Pēc revolucionāru sakāves Spānijā tika atjaunota Burbonu vara, un atceltas demokrātiskās reformas.

Pēc Neatkarības kara no 1810. līdz 1826. gadam spāņu kolonijās Amerikā Spānija no savām kolonijām šajā kontinentā saglabāja tikai Kubu un Puertoriko. No 1830. līdz 1870. gadiem Spānijā notika pilsoņu kari jeb tā sauktie karlistu kari. 1840. gados Spānijā sākās rūpniecības apvērsums, radās pirmās strādnieku organizācijas. 1855. gadā notika Spānijas vēsturē pirmais vispārējais streiks. No 1856. līdz 1868. gadam strādnieku kustība tikai pastiprinājās. 1857., 1861. un 1863. gadā notika zemnieku sacelšanās. 1868. gadā izveidojās Pirmās internacionāles Spānijas grupa.

19. gadsimta beigās, izmantojot brīdi, kad Spānijā valda nestabilitāte un ekonomiskā krīze, Kubā un Filipīnās uzsākās neatkarības kustības pret Spāniju. Šajās spāņu kolonijās aizsākās neatkarības kari, kuros iesaistījās arī Amerikas Savienotās Valstis. Rezultātā izcēlās Spānijas-Amerikas karš. Spānija cieta sakāvi un šis karš Spānijā tika nodēvēts par "El Desastre" ("Katastrofu").

19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā Spānijas kontrolē nonāca Āfrikas kolonijas — Rietumsahāra, Spānijas Maroka (mūsdienu Marokas ziemeļu daļa) un Ekvatoriālā Gvineja.

Ģenerālis Franko

1937. gada 17. jūlijā atsevišķu armijas ģenerāļu sarīkots apvērsums pret Otro Spānijas republiku noveda pie pilsoņu kara sākuma. 1939. gada 28. martā, sabrūkot republikāņu frontei, ģenerāļa Franko rokās krita Madride un līdz ar to pilsoņu karš bija beidzies. Šis pašas dienas vakarā padevās arī citas republikāņu kontrolētās spāņu pilsētas. Spānijas pilsoņu karš bija asiņainākais konflikts Spānijas vēsturē. Tajā dzīvību zaudēja aptuveni miljons cilvēku. No tiem aptuveni 200 tūkstoši krita no Franko represijām gan kara laikā, gan arī pēc tā.

1969. gadā Franko par nākamo valsts galvu izvēlējās bijušā karaļa Alfonso XIII mazdēlu Huanu Karlosu. Pēc Franko nāves, 1975. gada 22. novembrī Huans Karloss kļuva par Spānijas karali un uzsāka demokrātiskas reformas. Tika legalizētas politiskās partijas un 1977. gada 15. jūnijā tika sarīkotas demokrātiskas parlamenta vēlēšanas. 1982. gadā Spānija pievienojās NATO, bet 1986. gadā — Eiropas Ekonomikas kopienai.

2004. gada 11. martā Madridē notika lielākais terorakts Spānijas vēsturē — gandrīz vienlaicīgi četros elektriskajos vilcienos tika uzspridzinātas 10 bumbas, nogalinot 191 un ievainojot 1460 cilvēkus. Atbildību par sprādzieniem uzņēmās starptautiskā teroristu organizācija Al-Qaida. Pēc šī terorakta no Spānijas premjerministra amata atkāpās Hosē Marija Asnars, kā arī no Irākas tika atsaukti spāņu karavīri.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Spānijas ģeogrāfija
Spānijas topogrāfiskā karte

Spānija atrodas Eiropas dienvidrietumos un aizņem aptuveni 84 procentus no Pireneju pussalas. Tās kopēja platība ir 504782 km², no kuras 499542 km² ir sauszeme, bet 5240 km² ir ūdenskrātuves.[2] Spānijas sauszemes robežas garums ir 1917,8 km.[2] Ziemeļrietumos caur Pireneju kalniem Spānija robežojas ar Franciju un Andoru, bet rietumos ar Portugāli. Savukārt krasta līnijas garums ir gandrīz 2,5 reizes lielāka, tas ir, 4964 km.[2] Ziemeļos Spāniju apskalo Biskajas līcis (spāņi to sauc par Kantabrijas jūru), ziemeļrietumos — Atlantijas okeāns, bet no dienvidiem līdz pat austrumiem — Vidusjūra un Baleāru jūra. Vidusjūras krasta līnijas garums ir 1660 km, savukārt Atlantijas okeāna un Biskajas līča — tikai 710 km. Dienvidos Spāniju no Āfrikas (precīzāk, no Marokas) atdala Gibraltāra šaurums, kas vienlaicīgi arī savieno okeānu ar Vidusjūru. Īsākais attālums starp Spāniju un Āfriku ir tikai 13 kilometri.

Spānijas pakļautībā ir arī Baleāru salas Vidusjūrā un autonomās Kanāriju salas Atlantijas okeānā, uz dienvidrietumiem no Spānijas un 108 km uz ziemeļrietumiem no Āfrikas krastiem; Kanāriju salās atrodas Spānijas augstākā virsotne — Teides vulkāns (3718 m v.j.l.). Spānijai ir arī piecas nelielas suverēnas teritorijas (plazas de soberanía) Marokas piejūras teritorijā: Seuta, Melilja, Alusemasa, Velesa de la Gomera un Čafarinu salas.

Aptuveni 90% no Spānijas teritorijas aizņem augstienes un kalni.[3] Ziemeļos pie Francijas robežas atrodas Pireneju kalnu grēda. Savukārt dienvidos Sjerranevada, kur atrodas arī kontinentālās Spānijas augstākā virsotne Mulasens (3492 m v.j.l.). Precīzāk, tā atrodas Penibētikas Kordiljerā. Centrālajā Spānijas daļā atrodas kalnu sistēma, kuru tā arī dēvē par Centrālo Kordiljeru. Ziemeļu daļā atrodas Katabrijas Kordiljeri.

Spānijas klimatiskā karte. Zaļā krāsā ir iekrāsotas teritorijas, kurās valda okeāniskais klimats, zilā krāsā — kalnu klimats, oranžā krāsā — kontinentālais klimats, bet dzeltenā krāsā — Vidusjūras klimats

Spānijā pastāv četri lieli un atšķirīgi klimati: okeāniskais klimats, kontinentālais klimats, Vidusjūras klimats un kalnu klimats. Lielākajā daļā Spānijas valda siltais Vidusjūras klimats, kurš mainās atkarībā no ģeogrāfiskā novietojuma un augstuma virs jūras līmeņa. Ziemas Spānijā ir salīdzinoši siltas. Janvāra vidējā gaisa temperatūra ir no +8 °C līdz +14 °C.[3] Kalnos tā var nokristies pat līdz -7 °C.[3] Savukārt vasarā, jūlija vidējā gaisa temperatūra ir no +23 °C līdz +29 °C.[3] Nokrišņi parasti vairāk ir rudenī un ziemā, un valsts lielākajā daļā nokrišņu daudzums gadā svārstās no 250 līdz 700 mm.[3]

Lielākās Spānijas upes ir Ebro, Dvero, Taho un Gvadalkivira.

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Spānijas autonomās kopienas

Spānija ir politiski iedalīta 17 autonomos apgabalos (comunidades autónomas) un 2 autonomās pilsētās (ciudades autónomas) — Seuta un Melilja. Katram autonomajam apgabalam ir sava tieši ievēlēta pārvalde. Sīkāk administratīvi Spānija tiek iedalīta 50 provincēs. Septiņi autonomie apgabali sastāv tikai no vienas provinces: Astūrija, Baleāru Salas, Kantabrija, Larjoha, Madride, Mursija un Navarra. Katalonijā pastāv arī sīkāks iedalījums komarkās (aptuveni līdzvērtīgas ar ASV apgabaliem vai Anglijas rajoniem). Zemākais administratīvais iedalījums Spānijā ir municipalitāte (municipio).

Valdība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Spānijas politika
Spānijas karalis Felipe VI

Spānijas politiskās sistēmas uzbūve ir demokrātiski parlamentārās pārstāvības konstitucionālā monarhija ar mantojumā nododamu troni, kur valsts galva ir karalis, bet daudzpartiju iekārtas valsts valdības vadītājs ir valdības prezidents. Izpildvara ir piešķirta valdībai. Centrālā likumdošanas vara ir piešķirta parlamentam ar divām palātām. Tiesu vara ir neatkarīga no izpildu un likumdošanas varām.

Spānijas premjerministrs Pedro Sančess

Pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, kurš valdīja kopš Spānijas pilsoņu kara beigām 1939. gadā, tika atjaunota parlamentārā demokrātija. 1978. gada konstitūcijā tika noteikts, ka Spānija ir parlamentāra monarhija ar ik pēc 4 gadiem vēlētu divpalātu parlamentu Cortes Generales (Cortes), kas valsts vadīšanu uztic valdības prezidentam (ekvivalents premjerministram). 1981. gada 23. februārī pasākumā, kas pazīstams ar nosaukumu "23-F", sadumpojušās drošības spēku apakšvienības sagrāba Cortes un mēģināja radīt militāristu valdību. Tomēr lielais vairums bruņotajos spēkos palika uzticīgi karalim Huanam Karlosam, kurš izmantoja savu personīgo autoritāti un bruņoto spēku virspavēlnieka konstitucionālās tiesības, lai apturētu valsts apvērsuma mēģinājumu bez asins izliešanas. 2008. gada vispārējās vēlēšanās ar lielu balsu skaitu, bet ne ar vairākumu, premjerministrs Rodrigess Sapatero un Spānijas Sociālistiskā strādnieku partija tika ievēlēti atkārtoti. Sapatero tika ievēlēts par premjerministru 11. aprīlī ar 169 balsīm par, 158 pret un 23 atturoties.

Spānijas konstitūcijā ir noteikts, ka Spānijas karalis (pašlaik Felipe VI) ir valsts galva un bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks, tās vienotības un pastāvības simbols. Viņš izlemj un vada iestāžu pastāvīgo darbu, uzņemas Spānijas valsts visaugstāko pārstāvniecību starptautiskajās attiecībās, sevišķi ar valstīm, kas pieder tai pašai vēsturiskajai kopienai un pilda Spānijas konstitūcijā un likumos noteiktos speciāli viņam piešķirtos amata pienākumus. Viņa tituls ir Spānijas karalis, bet viņš var izmantot arī citus karaļnamam piederošos titulus. Karaļa persona ir neaizskarama un viņš nevar tikt sodīts. Viņa darbībām vienmēr jābūt apstiprinātām tā, kā tas ir noteikts konstitūcijas 64. pantā. Bez šādas apstiprināšanas tās nevar būt likumīgā spēkā, izņemot konstitūcijas 65.2 pantā paredzētajos gadījumos.

Izpildvara Spānijā ir Ministru kabineta rokās (spāņu: Consejo de Ministros). To vada valdības prezidents (premjerministrs), ko izvirza karalis, apstiprina parlamenta apakšpalātas balsojot un pēc tam ieceļ karalis. Kad kandidāts ir ticis izvirzīts, viņam jāiegūst balsu vairākums apakšpalātā, to nesaņemot, tiek veikts otrs balsojums, kurā viņam ir nepieciešams savākt tikai visvairāk balsu. Premjerministrs nosauc pārējos kabineta locekļus, kurus pēc tam ieceļ karalis. Premjerministrs vada visas valdības darbību. Valdības prezidents var nosaukt arī dažādus viceprezidentus (lai gan tas viņam nav saistoši). Vēl ir arī Spānijas Valsts padome, kas ir valdības augstākā padomdevēja iestāde.

Ārpolitika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc demokrātijas atgriešanās pēc ģenerāļa Franko nāves 1975. gadā, prioritātes Spānijas ārpolitikā bija saistītas ar izkļūšanu no diplomātiskās izolētības, kas valdīja ģenerāļa Franko laikā, kā arī diplomātisko attiecību paplašināšana, pievienošanās Eiropas Kopienai (EK) un noteikti drošības pasākumi, ko tai sniedza starptautiskās attiecības ar rietumiem.

Būdama NATO dalībvalsts jau kopš 1982. gada, Spānija pati ir veidojusies par nozīmīgāko dalībvalsti daudzpusējos starptautiskos drošības pasākumos. Spānijas dalība Eiropas Savienībā (ES) ataino Spānijas ārpolitikas svarīgu daļu. Pat daudzos starptautiskos jautājumos, kas skar ne tikai Rietumeiropu, Spānija labprātāk savu rīcību un centienus saskaņo ar tās partnervalstīm Eiropas Savienībā (ES) ar Eiropas politiskās sadarbības mehānismiem.

Spānija ir saglabājusi tās īpašo identificēšanu ar Latīņameriku. Tās politika akcentē jēdzienu par ibero-amerikāņu sabiedrību jeb kopienu, būtībā vēsturiskā jēdziena "Hispano-Americanismo" (spāņu izcelsmes amerikānisms) (vai arī "hispanism" — kā to bieži vien dēvē angļu valodā), kas bijuši kā centieni saistīt Ibērijas pussalu ar Latīņameriku ar valodas, tirdzniecības, vēstures un kultūras palīdzību. Spānija ir bijis reāls piemērs pārejai no diktatūras uz demokrātiju, kā liecina daudzi braucieni uz šo reģionu, ko veikuši Spānijas karalis un premjerministri. Spānija ar Latīņameriku uztur sadarbības programmas ekonomikas un tehnikas jomās, kā arī kultūras apmaiņu — gan tikai divpusēji, gan arī ES robežās.

Tajā pašā laikā Spānija pamazām ir sākusi paplašināt savus kontaktus ar Āfrikas reģionu, kas atrodas uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Spānijai īpašu interesi rada tās bijusī kolonija Ekvatoriālā Gvineja, kur tā veic plašu palīdzības programmu. Pavisam nesen Madride ir centusies nodibināt ciešāku sadarbību ar Senegālu, Mauritāniju, Mali un citām valstīm, lai rastu risinājumus jautājumā par nelegālo imigrāciju uz Kanāriju salām.

Spānija ir pazīstama arī kā starpnieks Tuvajos Austrumos. Sadarbodamās ar arābu pasauli, Spānija bieži vien atbalsta arābu nostāju jautājumos, kas saistīti ar Tuvajiem Austrumiem. Arābu valstis ir Spānijas galvenais interešu objekts naftas produktu un gāzes importa ziņā, kā arī tādēļ, ka vairākas arābu valstis Spānijā veic būtiskus kapitālieguldījumus.

Spānija ir pratusi veiksmīgi veidot attiecības ar tās divām kaimiņvalstīm Eiropā — Franciju un Portugāli. Spānijas un Portugāles pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) ir līdzējis risināt dažas no to periodiskajām domstarpībām tirdzniecībā, iekļaujot šīs problēmas ES kontekstā. Francijas un Spānijas abpusējo sadarbību veicina šo valstu kopējā darbība pret basku ETA terorismu (Basque ETA terrorism). Spānijas attiecības ar Apvienoto Karalisti ir galvenokārt labas, tomēr jautājums par Gibraltāru ir joprojām saspīlēts.

Mūsdienās Spānija cenšas paplašināt tās joprojām šauro sakaru loku ar Tālo Austrumu valstīm. Ķīnas Tautas Republika un Japāna ir Spānijas galvenie interešu punkti šajā reģionā. Taizeme un Indonēzija ir Spānijas galvenie sabiedrotie Dienvidaustrumāzijas valstu asociācijas (ASEAN) reģionā ar krietni daudz noslēgtiem līgumiem un ievērojami labām attiecībām. Pēdējo gadu laikā Spānija ir arī strauji palielinājusi kontaktus, sakarus un kapitālieguldījumus citās Āzijas valstīs, no kurām visievērojamāk tas veikts Vjetnamā, Dienvidkorejā un Malaizijā. Sakari ar Filipīnām, neskatoties uz koloniālo pagātni, ir ievērojami vājāki nekā tie, kas Spānijai bija ar citām valstīm šajā teritorijā, un galvenokārt šie sakari saistīti ar kultūras aspektiem un humanitārās palīdzības programmām.

Bruņotie spēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spānijas bruņoto spēku emblēma

Atbildība par valsts aizsardzību pieder Spānijas bruņotajiem spēkiem (Fuerzas Armadas de España), kuriem Spānijas konstitūcijas astotais pants ir piešķīris "misiju nodrošināt Spānijas suverenitāti un neatkarību, kā arī aizstāvēt tās teritoriālo integritāti un konstitucionālo kārtību". Spānijas bruņoto spēku virspavēlnieks ir Spānijas karalis Felipe VI, un, tāpat kā lielāko daļu citu valstu broņie spēki, Spānijas bruņotie spēki iedalās trīs lielās grupās: Spānijas armijā, flotē un gaisa spēkos. Spānijas bruņotie spēki ietver arī jūras kājnieku kareivju floti, karalisko gvardi jeb apsardzi, spāņu militāro leģionu, armijas aeromobiļu jeb aviotransporta spēkus un zemessargus.

Spānijai ir nozīmīga loma Eiropas Savienības spēkos (EUFOR), kā arī organizācijā "Eirokorpuss" (Eurocorps). Spānija ir nozīmīga dalībvalsts arī NATO bruņotajos spēkos, kur tā iestājās 1982. gadā. Spānijai ir sestā lielākā jūras flote.[4] 2009. gadā Spānijas militāro spēku aizsardzības vadītājs bija ģenerālis Hosē Hulio Rodrigezs Fernandezs (José Julio Rodríguez Fernández).

Tautsaimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Pasaules Bankas datiem, Spānijas valsts ekonomika ir devītā lielākā pasaulē un piektā lielākā ekonomika Eiropas mērogā. Tā ir arī trešais lielākais investors.[5] Atbilstoši datiem no faktu grāmatas "CIA Factbook" — kas attiecas uz 2007. gadu — absolūtais iekšzemes kopprodukts tika novērtēts kā 1 439 000 triljoni dolāru. IKP PPP uz vienu cilvēku ir ticis novērtēts kā 33 600 dolāru (2007), kas līdzinās Francijas un Japānas līmenim. 2007. gadā Spānijas ekonomika bija palielinājusies par 3,8% pēc ilga un spēcīga attīstības perioda. Tomēr īpašumu "burbuļa" sprādziens izraisīja strauju ekonomikas attīstības palēnināšanos 2008. gadā, kas valstī radīja oficiālu lejupslīdi jeb recesiju līdz ar 2009. gada februāri.

Biznesa parks AZCA Madridē

Bijušā premjerministra Hosē Marija Asnara centrāli labējā valdība ir strādājusi pietiekami veiksmīgi, lai iegūtu iespēju Spānijas valstij tikt uzņemtai to valstu grupā, kuras 1999. gadā ieviesa eiro valūtu. Bezdarbs 2006. gada oktobrī saglabājās 7,6% līmenī, kas bija ļoti labs rādītājs, salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm un it īpaši ar 1990. gadu sākumu, kad bezdarba līmenis bija vairāk nekā 20%. Vājie punkti Spānijas ekonomikā, kas ilga vairāku gadu garumā, ietvēra gan augstu inflāciju,[6] gan augstu "pagrīdes" jeb nelegālās ekonomikas līmeni,[7] kā arī tādu izglītības sistēmu, kuru ESAO pārskati ierindoja starp visvājākajām izglītības sistēmām attīstīto valstu vidū, ieskaitot Savienotās Valstis un Apvienoto Karalisti.[8] Tomēr ekonomikas "burbulis" īpašumu jomā, kas sāka veidoties kopš 1997. gada un ko izraisīja jau iepriekšējos gados pastāvošas zemas procentu likmes un milzīgi imigrācijas uzplūdi, it īpaši 2008. gadā, noveda pie strauji pavājinātas ekonomikas un augoša bezdarba. Līdz 2009. gada maijam bezdarba līmenis Spānijā bija jau sasniedzis 18,7% (jauniešiem 37%).[9][10]

Spānijas ekonomikai tiek piedēvēts, ka tā spējusi izvairīties no faktiskā nulles attīstības līmeņa, salīdzinot ar tās lielākajām partnervalstīm Eiropas Savienībā.[11] Patiesībā valsts ekonomika bija radījusi vairāk nekā pusi no visām jaunajām darba vietām jeb posteņiem Eiropas Savienībā piecu gadu laikā līdz pat 2005. gadam — bet šis process strauji tiek atgriezts uz pretējo pusi.[12] Spānijas ekonomika vēl salīdzinoši nesen tika uzskatīta par vienu no visdinamiskākajām ES robežās, piesaistot nozīmīgu ārvalstu kapitālieguldījumu apjomu.[13] Pēdējo četru desmitgažu laikā Spānijas tūrisma nozare ir attīstījusies un kļuvusi par otru lielāko pasaulē un ir vērta aptuveni 40 miljardus eiro, kas ir apmēram 5% no IKP 2006. gadā.[14][15] Vēl nesenākā pagātnē Spānijas ekonomika ieguva ļoti lielu labumu no globāli straujās attīstības nekustamo īpašumu jomā, kad Spānijā celtniecības nozare pieredzēja apbrīnojamus 16% IKP un 12% nodarbinātības līmeņa pieaugumu pēdējos gados.[14] Saskaņā ar Vācijas laikraksta "Die Welt" aprēķiniem, Spānija ir bijusi ieņēmusi tādu attīstības tempu, lai apsteigtu tādas valstis kā Vāciju iedzīvotāju vidējā ienākuma ziņā līdz 2011. gadam.[16] Tomēr negatīvā puse, ko izraisīja nu jau pagājušais uzplaukums nekustamo īpašumu jomā, bija attiecīgs līmeņa pieaugums individuālo parādu ziņā; varbūtējie mājsaimnieki ir pūlējušies apmierināt pārdevēju cenas, tikmēr mājsaimniecību parādu vidējais līmenis jau bija trīskāršojies mazāk nekā vienas desmitgades laikā. Tas radīja milzīgu spiedienu uz mazturīgajiem un uz iedzīvotāju grupām ar vidēju ienākumu līmeni; līdz 2005. gadam vidējais parādsaistību līmenis attiecībā pret ienākumiem bija palielinājies līdz 125%, galvenokārt dārgo ieķīlājumu dēļ ekonomikas uzplaukuma laikā, kas šobrīd nereti vien pārsniedz īpašumu vērtību.[17] Situācija, kad laikā no 2008. uz 2009. gadu nebija pietiekami daudz naudas līdzekļu kredītu un aizdevumu izsniegšanai un pasaulē valdīja ekonomikas lejupslīde, Spānijā izpaudās kā ievērojama ekonomikas pasliktināšanās īpašumu sektorā. Par laimi Spānijas bankas un finanšu pakalpojumu sektors spēja apiet daudz nopietnākas problēmas, ar kurām saskārās viņu kolēģi Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, galvenokārt stingri noteiktā konservatīvā, finanšu reglamentētā režīma dēļ. Spānijas finanšu iestādes nebija aizmirsušas pašas valsts banku krīzi 1979. gadā un agrāko banku krīzi 1993. gadā, ko paātrināja un ietekmēja nekustamo īpašumu joma. Spānijas lielākā banka „Banco Santander” iesaistījās Apvienotās Karalistes valdības galvojumā par daļu no Apvienotās Karalistes banku sektora.[18]

Eiropas Komisija ir izteikusi prognozes, ka Spānija varētu nokļūt lejupslīdes situācijā līdz 2008. gada beigām.[19] Saskaņā ar Spānijas finanšu ministra sacīto, "Spānijai būs jāsaskaras ar lielāko lejupslīdi pusgadsimta laikā."[20] Spānijas valdība prognozē, ka bezdarba līmenis 2009. gadā varētu palielināties līdz 16%. Komercskola ESADE prognozē, ka šis bezdarba līmenis varētu būt pat 20%.[21]

Kamēr ekonomiskā situācija visā rietumu Eiropā pasliktinājās, Spānijas likstas kļuva aizvien nopietnākas. Veidojoties no mājokļu un kredītu "burbuļiem", kas kavēja kaimiņvalstu attīstību, Spānijā deflācijas radītais sabrukums šobrīd ir sasniedzis pašu intensīvāko līmeni, kam drīz vien var izsaukt pamatīgu rezonansi lielākajā daļā Eiropas valstu. Spānijā šobrīd netiek runāts par iespējamu ekonomikas uzplaukumu 2009. gadā — arī ne 2010. gadā.

Rādītāji ir nelokāmi un nežēlīgi. Kādreiz bijusi galvenais dzinējs attīstībai Eiropā, tagad Spānija ir viena no pirmajām valstīm, kas piedzīvo ekonomisko pagrimumu. Oficiālie bezdarba līmeņa rādītāji šobrīd ir nepastāvīgi — 17,5%, un tiek sagaidīts, ka šis līmenis palielināsies pat līdz 20,5% 2009. gada beigās. Bankrotu daudzums un skaits šogad ir četrkāršojies, un rūpnieciskā ražošana ir apsīkusi līdz 25% līmenim. Celtniecības nozare, kas Spānijai pēdējo 5 gadu laikā ir bijusi vitāli svarīga un noteicoša tās ekonomikas labklājībai, šobrīd cieš sakāvi, jo visā valsts līmenī būvprojekti samazinās.[22][23]

Demogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spānijas apdzīvotības blīvuma karte. Tumša krāsa norāda uz teritorijām, kur dzīvo vairāk cilvēku

2008. gadā Spānijas iedzīvotāju kopskaits oficiāli sasniedza 46 miljonus iedzīvotāju.[24] 2024. gadā Spānijā dzīvoja 48,69 miljoni cilvēku. Spānijas apdzīvotības blīvums — 96 cilv./km² — ir zemāks nekā lielākajā daļā Rietumeiropas valstu, un iedzīvotāju izvietojums Spānijā ir ļoti nevienmērīgs. Visapdzīvotākās teritorijas ir Vidusjūras piekraste un reģions ap Spānijas galvaspilsētu Madridi.

20. gadsimtā iedzīvotāju skaits Spānijā dubultojās — pamatā iespaidīgā demogrāfiskā uzplaukuma dēļ 1960. gados un 1970. gadu sākumā. Iedzīvotāju skaita pieauguma shēma valstī bija atšķirīga, tomēr pārsvarā tas notika iekšējās migrācijas dēļ — no iekšzemes lauku reģioniem uz industriālajām pilsētām. Ne mazāk kā vienpadsmit no Spānijas piecdesmit provincēm saskārās ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pēc tam, kad 1980. gados dzimstības līmenis samazinājās un Spānijas apdzīvotības pieauguma temps nokritās, iedzīvotāju skaits atkal sāka pieaugt — iesākumā pamatā tā iemesla dēļ, ka kādreiz 1970. gados vai arī vēl vēlāk uz citām Eiropas valstīm emigrējušie spāņi atgriezās valstī. Pēdējos gados Spānija ir piedzīvojusi lielu imigrantu skaita pieplūdumu — galvenokārt no Latīņamerikas (39%), Austrumeiropas (15%), Ziemeļāfrikas (16%) un no Āfrikas reģioniem uz dienvidiem no Sahāras tuksneša (4%).[25] 2005. gadā Spānija ieviesa trīs mēnešu ilgu amnestijas programmu, ar kuras palīdzību līdz šim ārzemniekiem bez dokumentiem tika piešķirta likumīga pavalstniecība. Daļa Spānijā dzīvojošo ārvalstnieku ir ieradušies no citām ES valstīm — 21% pastāvīgi iedzīvotāji no ārvalstīm. Viņi apmetušies galvenonkārt Vidusjūras piekrastē un Baleāru salās, kur daudzi eiropieši bija izvēlējušies dzīvot pēc aiziešanas pensijā vai arī ar darbu saistītu iemeslu dēļ. Šie ārvalstnieki ir galvenokārt angļi, franči, vācieši un holandieši, kā arī norvēģi.

Būtiski iedzīvotāju skaits samazinājās spāņu kolonistu un imigrantu dēļ, kuri devās uz citām pasaules daļām, visvairāk uz Latīņameriku. Sākot ar 15. gadsimta beigām, liels ibēriešu kolonistu skaits apmetās teritorijā, kas kļuva pazīstama kā Latīņamerika, un mūsdienās vairums baltādaino Latīņamerikas iedzīvotāju (aptuveni viena trešdaļa no iedzīvotāju kopskaita) ir spāņu vai portugāļu izcelsmes. 16. gadsimtā aptuveni 240 000 spāņu emigrēja, lielākoties uz Peru un Meksiku.[26] Šim skaitam nākamajā gadsimtā pievienojās vēl 450 000 spāņu.[27] Laika posmā starp 1846. un 1932. gadu gandrīz 5 miljoni spāņu devās uz abām Amerikas daļām — it īpaši uz Argentīnu un Brazīliju.[28] No 1960. gada līdz 1975. gadam aptuveni divi miljoni spāņu pārceļoja uz Rietumeiropu. Šajā pašā periodā aptuveni 300 000 cilvēku pameta Spāniju, lai dotos uz Latīņameriku.[29]

Spānijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014. gads)[30]


Madride

Barselona

Vieta Pilsēta Autonomais apgabals Iedzīvotāji Vieta Pilsēta Autonomais apgabals Iedzīvotāji


Valensija

Sevilja

1 Madride Madride 3 165 235 11 Alakanta Valensija 332 067
2 Barselona Katalonija 1 602 386 12 Kordova Andalūzija 328 041
3 Valensija Valensija 786 424 13 Valjadolida Kastīlija un Leona 306 830
4 Sevilja Andalūzija 696 676 14 Bigo Galisija 297 735
5 Saragosa Aragona 666 058 15 Hihona Astūrija 284 997
6 Malaga Andalūzija 566 913 16 Lospitaleta de Ļobregata Katalonija 253 518
7 Mursija Mursija 439 712 17 Akoruņa Galisija 244 810
8 Palma Baleāru Salas 427 973 18 Vitorija Basku Zeme 242 082
9 Laspalmasa de Grankanārija Kanāriju Salas 382 283 19 Granada Andalūzija 237 540
10 Bilbao Basku Zeme 346 574 20 Ovjedo Astūrija 233 765

Pamattautības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1978. gada Spānijas konstitūcija, tās otrajā pantā, atzīst vēsturiskās tautības (spāņu nacionalidad histórica) un reģionus pretstatā ar spāņu tautai (nación). Lielas daļas Spānijas iedzīvotāju identitāte sastāv no dažādu reģionālo identitāšu pārklāšanās, nevis vienīgi spāņu identitātes. Dažas no reģionālajām identitātēm var pat būt pretrunā ar dominējošo spāņu kultūru. Atšķirīgas etniskās grupas Spānijā ir baski, katalāņi, galisieši un citas.[31] Šī "dalītai identitāte" padara identitātes jautājumu Spānijā sarežģītu un neviennozīmīgu.

Mazākumtautību grupas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijā dzīvo aptuveni 650 000—700 000 čigānu; apmēram puse no viņiem — Andalūzijā.

Mūsdienu ebreju kopiena Spānijā ir izveidojusies trīs kārtās: migrācija no bijušās Spāņu Marokas, ebreju bēgļi no nacistu apspiešanas, kā arī imigrācija no Argentīnas. Spānijas tiesību akti ļauj sefardu ebrejiem pieprasīt spāņu pilsonību. 2006. gadā Spānijā dzīvoja 12'000 ebreju. Saskaņā ar pētījumu (2008. gada decembris), kurš tika publicēts "American Journal of Human Genetics", 19,8% no mūsdienu Ibērijas iedzīvotājiem ir sefardu ebreju pēcteči,[32] norādot, ka kristietībā pārgājušo ebreju skaits varētu būt daudz lielāks, nekā sākotnēji tika uzskatīts.[33]

Rumāņu ierašanās sākās 16. gadsimtā.[nepieciešama atsauce] Aplēses par Spānijas rumāņu iedzīvotāju skaitu svārstās ap 700'000.[34] Kanāriju salas līdz 15. gadsimta beigām apdzīvoja iezemieši — guanči.[35] Starp 1609. un 1614. gadu, aptuveni 300'000 morisku jaunie kristieši, kuri turpināja slepeni praktizēt islāmu, tika piespiedu kārtā izraidīti no Spānijas.[36]

Imigrācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Spānijas valdības datiem, 2007. gadā Spānijā bija 4,5 miljoni ārvalstu rezidentu; neatkarīgas aplēses izvirzīja skaitli 4,8 miljoni cilvēku jeb 11% no kopējā iedzīvotāju skaita.[37] Saskaņā ar 2005. gada uzturēšanās atļauju datiem, aptuveni 500 000 bija marokāņi, citi 500 000 bija ekvadorieši, vairāk nekā 200 000 bija rumāņi un 260 000 bija kolumbieši. Citas ievērojamas ārvalstu kopienas ir briti (8%), franči (8%), argentīnieši (6%), vācieši (6%) un bolīvieši (3%). Kopš 2000. gada Spānija ir pieredzējusi augstu iedzīvotāju skaita pieaugumu, kā rezultāts imigrācijas plūsmai, par spīti dzimstībai, kas ir tikai puse rezerves līmeņa. Šī imigrantu pieplūde, jo īpaši to, kas ierodas nelegāli pa jūru, ir radījusi ievērojamu sociālo spriedzi.[38]

Spānijā dzīvo vairāki desmiti tūkstoši imigrantu no bijušajām kolonijām (īpaši Ekvatoriālā Gvineja) un imigranti no vairākām Dienvidsahāras un Karību reģionu valstīm, kuri nesen ir apmetušies Spānijā. Pastāv arī ievērojams skaits Āzijas imigrantu, no kuriem lielākā daļa ir ķīniešu, filipīniešu, Tuvo Austrumu, pakistāniešu un indiešu izcelsmes. Strauji palielinās latīņamerikāņu izcelsmes iedzīvotāju skaits. Citas augošās grupas ir briti (760'000 2006. gadā), vācieši un citi imigranti no pārējās Eiropas.[39]

Eiropas Savienībā Spānijai ir otrais augstākais imigrācijas līmenis procentuālā izteiksmē pēc Kipras, bet ar lielu rezervi, kas ir lielākā absolūtajā skaitā.[40] Ir vairāki iemesli augstajai imigrācijai, tostarp Spānijas kultūras saites ar Latīņameriku, tās ģeogrāfisko stāvokli, tās robežu porozitāte, liela izmēra melnais tirgus un izturība lauksaimniecības un būvniecības nozarēs, kam nepieciešamas zemākas darbaspēka izmaksas, ko piedāvā valsts darbaspēks. Vēl viens statistiski nozīmīgs faktors ir liels skaits iedzīvotāju no ES izcelsmes, kuri parasti atpūšas Spānijas Vidusjūras piekrastē. Faktiski, Spānija bija Eiropas lielākais migrantu absorbētājs no 2002. līdz 2007. gadam, ar tās imigrantiem vairāk nekā divkāršojot kā 2,5 miljoni cilvēku ieradušies.[41] Saskaņā ar "Financial Times", Spānija ir visiecienitākais galamērķis rietumeiropiešiem, apsverot pārvākšanas no savas valsts un meklējot darbu citā ES dalībvalstī.[42]

Imigrantu skaits Spānijā ir pieaudzis no 500 000 cilvēkiem 1996. gadā līdz 5,2 miljoniem 2008. gadā no kopējā 46 miljonu iedzīvotāju skaita.[43][44] 2005. gadā vien regulēšanas programma palielināja juridisko imigrantu iedzīvotāju skaitu par 700,000 cilvēkiem.[45] Bezdarbs imigrantu vidū ir pieaudzis līdz 67% 2007. gadā. Spānijas jaunais "Brīvprātīgas atgriešanās plāns" veicina imigrantus atstāt Spāniju trijos gados un piedāvā līdz 25 000 eiro, bet līdz šim, tikai 186 ekvadorieši ir parakstījušies atgriezties.[46][47] Saskaņā ar programmas pirmajiem diviem mēnešiem pagājušajā gadā, tikai 1,400 imigrantu pieņēma piedāvājums.[48]

Valodas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Spānijas valodas (vienkāršots)
  spāņu oficiāla; runā visā valstī
  katalāņu/valensiešu, otrā valoda
  basku, otrā valoda
  galisiešu, otrā valoda
  araniešu, otrā valoda (oksitāņu dialekts)
  astūriešu, atpazīstama
  aragoniešu, neoficiāla

Spāņu valodā (spāņu: español vai spāņu: castellano, Castilian) runā visā valstī, un tā ir arī vienīgā valoda visā Spānijā, kurai ir oficiāls statuss. Vairākas reģionālās valodas ir deklarētas kā otrās valodas kopā ar spāņu, kā arī komponentu kopienām, kurās tie runā:

Ir arī dažas citas izdzīvojušas romāņu minoritāšu valodas, piemēram, astūriešu—leoniešu grupa, kas ietver divas valodas Spānijā: astūriešu (oficiāli saukta "Bable"), kurai ir aizsargājamo statuss Astūrijā, un leoniešu, kurai ir aizsargājams statuss Kastīlijā un Leonā. Aragoniešu valoda ir neskaidri atpazīstama Aragonā.[50] Gan astūriešu, gan leoniešu un aragoniešu valodām nevienā Spānijas reģionā nav oficiāla statusa atšķirībā no basku, katalāņu/valensiešu un galisiešu valodām. Tas varētu būt saistīts ar nelielo runātāju skaitu, mazāk nozīmīgu rakstu valodas tradīciju, salīdzinot ar katalāņu vai galisiešu valodām, un zemāku pašapziņu runātājos, kas tradicionāli saprot, ka nav spēcīga tautas pieprasījuma pēc to atzīšanas nozīmes reģionos, kuros tie runā.[51] Ziemeļāfrikas spāņu pilsētā Meliljā ievērojama iedzīvotāju daļa runā tarifitu valodā. Tūristu iecienītajos apgabalos Vidusjūras krastos un salās tiek plaši lietota angļu un vācu valoda.

Kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz ar Spānijas ekonomisko uzplaukumu 15. un 16. gadsimtā uzplauka arī tās kultūra. Tā veidojās ļoti sarežģītos apstākļos. Tajā izpaudās gadsimtiem ilgās nacionālās tradīcijas, kā arī to spēcīgi ietekmēja baznīcas dogmas. Baznīcas konservatīvā attieksme pret visu jaunu bremzēja humānisma idejas, tādēļ Spānija ilgāk nekā citas zemes saglabāja kultūras reliģisko raksturu.[52]

Gistava Eifeļa projektēts tilts Spānijā

Arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spāņu arhitektūra ir attiecināma uz arhitektūru, kura veikta dažādos laika posmos mūsdienu Spānijas teritorijā, kā arī uz to arhitektūru, kuru veidojuši spāņu arhitekti. Vēsturiskās un ģeogrāfiskās daudzveidības dēļ Spānijas arhiktetūra var būt pat krasi atšķirīga ne vien visas valsts teritorijā, bet pat vienā pilsētā.

Spāņu arhitektūras pirmsākumi tiek datēti ar 4000. gadu p.m.ē., kad mūsdienu Spānijas teritorijā ibēri apmetās uz dzīvi un sāka celt ēkas. Patiesā arhitektūras attīstība sākās tikai ar romiešu iekarojumiem, kuri pēc sevis ir atstājuši nenovērtējamus arhitektūras pieminekļus. Pēc vestgotu ierašanās šajā teritorijā, samazinājās celtniecības metožu skaits. Pēc mauru invāzijas 711. gadā tika piedzīvotas radikālas izmaiņas un turpmākos astoņus gadsimtus strauji attīstījās arhitektūra. Piemēram, Kordova pat tika pasludināta par Omeijadas kalifāta kultūras galvaspilsētu. Vēlāk kristiešu karaļvalstīs šis stils saglabājās un tikai lēnām tajā ieplūda romānika un gotika. No 12. līdz 17. gadsimtam Spānijas teritorijā sajaucās arābu un eiropiešu kultūras, kas izpaudās arī arhitektūrā. 15. gadsimta beigās vietējie arhitekti daudz eksperimentēja ar renesanses arhitektūru. 17. gadsimta pirmajā pusē Spānijas arhitektūrā sāka izpausties baroka iezīmes. Viens no spilgtākajiem šā stila paraugiem ir Granadas katedrāles fasāde.[53] Tēlniecībā līdzās milzīgajiem altāra veidoliem — retablo — darināja arī stājskulptūras.[53] 19. gadsimtā arhitektūrā daudz sāka izmantot tēraudu un stiklu. 20. gadsimtā viens no modernisma arhitektiem bija Antonio Gaudi, kurš spēcīgi ietekmēja turpmāko Spānijas arhitektūras attīstību. Mūsdienās labākie spāņu arhitekti ir Rafaēls Moneo, Santjago Kalatrava un Rikardo Bofills.

Mūzika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spāņu mūzika ārpus Spānijas bieži tiek saukta par flamenko mūziku, kura patiesībā ir Andalūzijas mūzikas žanrs un nav plaši izplatīts visā Spānijas teritorijā. Katram Spānijas reģionam ir raksturīga sava tautas mūzika. Pietiekoši populāra ir arī popmūzika, smagais metāls, rokmūzika un hiphops.

No klasiskās mūzikas autoriem slaveni spāņu komponisti ir Īzaks Albeniss, Manuels de Falla, Enrike Granadozs, bet slavenākie dziedātāji ir Hosē Karerass, Montserata Kabaļe, Plasido Domingo, Alīsija de Larroča, Alfredo Krauss, Pablo Kazālss, Rikardo Viņjess, Hosē Iturbi, Pablo de Sarasate, Žordi Savaļļs un Terēza Bergansa. Spānijā ir arī vairāk nekā 40 profesionāli orķestri. Slavenākie no tiem ir Orquestra Simfònica de Barcelona, Orquesta Nacional de España un Orquesta Sinfonica de Madrid. Savukārt nozīmīgākie opernami ir Teatro Real, Gran Teatre del Liceu, Teatro Arriaga un El Palau de les Arts Reina Sofía.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

15. gadsimtā Spānijā strauju attīstību piedzīvoja literatūra. Gadsimtu mijā no 15. uz 16. gadsimtu radās tā sauktais "blēžu romānu" žanrs, kas strauji pēc tam izplatījās visā Eiropā. Viens no šā žanra agrīnajiem paraugiem ir "Tormesas Lasariļo dzīve". Bet par augstāko punktu spāņu literatūrā ir uzskatāms Migels de Servantess. Viņš ir tādu darbu autors, kā "Dons Kihots" un "Paraugnoveles".

Vizuālā māksla

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spāņu māksliniekiem radās iespēja uzzināt par tēlotājmākslas attīstību Itālijā un citās zemēs tikai 16. gadsimta otrajā pusē, kad Spānija bija kļuvusi par pasaules mēroga lielvalsti. Līdz tam Spānijā valdīja kultūras reliģiskais raksturs. Viens no tā laika spāņu izcilākajiem māksliniekiem bija El Greko. El Greko vienu no savām slavenākajām gleznām "Grāfa Orgasa guldīšana kapā" uzgleznoja, dzīvodams Spānijas pilsētā Toledo.

20. gadsimta sākumā izcils spāņu mākslinieks bija Pablo Pikaso.

Virtuve

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paelja, tipisks spāņu ēdiens valsts austrumu daļā, kas gatavots no jūras veltēm

Katrā Spānijas reģionā tās virtuve ir atšķirīga. Spānijā ļoti iecienītas ir zivis un citas jūras veltes, piemēram, menca ķiploku mērcē, moluski, krabji, foreles un citi. Plaši izplatītas ir arī dažādas mērces, gan saldās, gan asās. Arī siers, dārzeņi, desiņas, truša gaļa netiek smādēta. Ne tikai Spānijā, bet arī visā pasaulē plaši ir izplatīti spāņu vīni. Katram reģionam ir raksturīgas arī savas liķiera šķirnes. Populārs ir arī anīsa degvīns.[3]

Tomēr Spānijas teritorijā var izšķirt trīs izteikti atšķirīgas virtuves. Vidusjūras Spānijā izmanto daudz jūras veltes, piemēram, pescaíto frito. Šajā reģionā uzturā lieto arī izteikti daudz aukstās zupas, kā arī ēdienus, kuros galvenā sastāvdaļa ir rīsi, piemēram, paelja un arròs negre. Otra virtuve ir raksturīga Spānijas centrālajai daļai, kur uzturā lieto karstas un biezas zupas, piemēram, uz maizes un ķiplokiem balstīto kastīliešu zupu. Šajā reģionā pārtiku tradicionāli saglabā to sālot, piemēram, spāņu šķiņķi, vai arī iemērcot olīveļļā, piemēram, kā Mačego sieru. Visbeidzot trešā izteikti atšķirīgā virtuve ir Spānijas daļā pie Atlantijas okeāna. Tur vairāk lieto ēdienus, kuri gatavoti no dārzeņiem un zivīm, piemēram, pote gallego un marmitako. Izplatīts ir arī viegli kaltētais Lakonas šķiņķis.

Sports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Sports Spānijā
Spānijas futbola izlase, svinot tās uzvaru 2010. gada FIFA Pasaules kausā

Spānijas sportā kopš 20. gadsimta dominē futbols. Populāri sporta veidi ir arī basketbols, teniss, riteņbraukšana, rokasbumba, kā arī motoru sports, īpaši Formula 1, jo šajos sporta veidos arvien vairāk panākumus gūst spāņu sportisti. Mūsdienās Spānija tiek uzskatīta par vienu no pasaules sporta lielvalstīm, īpaši kopš 1992. gada vasaras olimpiskajām spēlēm, kuras notika Barselonā, un kuras sekmēja lielu sporta daudzveidību valstī. Tūrisma industrija ir pilnveidojusi sporta infrastruktūru, sevišķi ūdenssporta, golfa un slēpošanas.

Spānijas futbola līga La Liga tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajām futbola līgām pasaulē. Populārākie, kā arī vieni no panākumiem bagātākajiem klubiem Eiropas futbola turnīros, ir Madrides "Real" un "Barcelona". Arī citi klubi, kā Madrides "Atletico", "Sevilla", "Villarreal" un "Valencia", ir veiksmīgi startējuši Eiropas kausos. Spānijas futbola izlase 2010. gadā ir izcīnījusi FIFA Pasaules kausu, kā arī trīs reizes uzvarējusi Eiropas čempionātā (1964, 2008, 2012).

Arī basketbolā Spānijas klubi regulāri cīnās par Eiropas kausiem. Slavenākie spāņu basketbola klubi ir Madrides "Real", FC Barcelona un Badalonas "Joventut". Šie klubi ir uzvarējuši gan Eirolīgā, gan ULEB Eirokausā. Vairāki spāņu basketbolisti ir spēlējuši un spēlē arī NBA. Slavenākie no tiem ir Pau Gazols, Hosē Kalderons, Rūdijs Fernandess un Serhio Rodrigess.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ «Spānijas populācija 2024. gada 1. aprīlī. Provizoriskie dati.».
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Spain» (html). The World Factbook. Central Intelligence Agency. 2008. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-05-18. Skatīts: 2008-12-09.
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 (latviski) «Spānija». sofiture.lv. Skatīts: 2009. gada 12. jūlijā.
  4. ↑ Military Power Review. International Institute for Strategic Studies
  5. ↑ (angliski) «Doing Business in Spain» (PDF). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-24. Skatīts: 2009-07-20.
  6. ↑ (angliski) «Spain's Economy: Closing the Gap». ESAO Observer. maijā 2005. Skatīts: 2008-08-15.
  7. ↑ (angliski) «Going Underground: America's Shadow Economy». FrontPage magazine. janvārī 2005. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-16. Skatīts: 2008-08-15.
  8. ↑ (angliski) «OECD report for 2006» (PDF). ESAO. Skatīts: 2008-08-09.
  9. ↑ (angliski) Euro zone unemployment reaches 15 million. CBCNews.ca. 2. jūlijā, 2009.
  10. ↑ The unemployment timebomb is quietly ticking. Telegraph. 4. jūlijā, 2009.
  11. ↑ (angliski) «OECD figures». ESAO. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-09. Skatīts: 2008-08-13.
  12. ↑ (angliski) «Economic statistics». Guardian. Skatīts: 2008-08-13.
  13. ↑ (angliski) «Official report on Spanish recent Macroeconomics, including tables and graphics» (PDF). La Moncloa. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-07-26. Skatīts: 2008-08-13.
  14. ↑ 14,0 14,1 (angliski) «"Global Guru" analysis». The Global Guru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-01-06. Skatīts: 2008-08-13.
  15. ↑ (angliski) «Economic report» (PDF). Bank of Spain. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-07-26. Skatīts: 2008-08-13.
  16. ↑ (angliski) «No camp grows on both Right and Left» (PDF). European Foundation Intelligence Digest. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-08-19. Skatīts: 2008-08-09.
  17. ↑ (angliski) «Bank of Spain Economic Bulletin 07/2005» (PDF). Bank of Spain. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011-07-22. Skatīts: 2008-08-13.
  18. ↑ (angliski) Charles Smith, article: 'Spain', in Wankel, C. (ed.) Encyclopedia of Business in Today's World, California, USA, 2009.
  19. ↑ (angliski) «Recession to hit Germany, UK and Spain». Financial Times. 2008-09-10. Skatīts: 2008-09-11.
  20. ↑ (angliski) Spain faces deepest recession in 50 years, Spanish News, 18. janvārī, 2009
  21. ↑ (angliski) Mounting joblessness in Spain | And worse to come, The Economist, 22. janvārī, 2009
  22. ↑ (angliski) «Spain’s Economic Collapse Continues | The Analytic - Economic and Geopolitical Analysis». Theanalytic.com. 2009-05-09. Skatīts: 2009-07-20.
  23. ↑ (angliski) «Building boom reduced to ruins by collapse of Spain's economic miracle | World news». The Guardian. Skatīts: 2009-07-20.
  24. ↑ (angliski) «Population Figures». Instituto Nacional de Estadística (National Statistics Institute). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-01-07. Skatīts: 2008-08-13.
  25. ↑ (angliski) «Población extranjera por sexo, país de nacionalidad y edad». Instituto Nacional de Estadística. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-03-25. Skatīts: 2008-08-13.
  26. ↑ (angliski) Migration to Latin America Arhivēts 2014. gada 20. maijā, Wayback Machine vietnē.. Universiteit Leiden.
  27. ↑ (angliski) Axtell, James (September/October 1991), "The Columbian Mosaic in Colonial America", Humanities 12 (5): 12-18. Atjaunināts: 2008-10-08
  28. ↑ (angliski) Spain — People. Britannica Online Encyclopedia.
  29. ↑ (angliski) Spain. Focus—Migration.
  30. ↑ Spānijas iedzīvotāju skaits (2014)
  31. ↑ «Kingdom of Spain: People». US Department of State. Skatīts: 2008-08-13.
  32. ↑ Study: 20 Percent of Spanish, Portuguese Have Jewish Ancestry Arhivēts 2009. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē.. FoxNews.com. 8. decembrī, 2008.
  33. ↑ 'DNA study shows Spain's Jewish and Muslim ancestry'. International Herald Tribune. 4. decembrī, 2008.
  34. ↑ «The Situation of Roma in Spain» (PDF). Open Society Institute. Skatīts: 2008-08-14.
  35. ↑ Maca-Meyer N, Arnay M, Rando JC, et al. (februārī 2004). "Ancient mtDNA analysis and the origin of the Guanches". European Journal of Human Genetics 12 (2): 155–62. doi:10.1038/sj.ejhg.5201075. ISSN 1018-4813. PMID 14508507.
  36. ↑ «Morisco - Britannica Online Encyclopedia». Britannica.com. Skatīts: 2009-07-20.
  37. ↑ «World Disasters Report 2006». Red Cross. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-06-27. Skatīts: 2008-08-14.
  38. ↑ «Avance del Padrón Municipal a 1 de enero de 2006. Datos provisionales» (PDF). Instituto Nacional de Estadística. Skatīts: 2008-08-13. See also: «Immigration Shift: Many Latin Americans Choosing Spain Over U.S.». IMDiversity, Inc. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005-12-26. Skatīts: 2008-08-13. and «Spain: Immigrants Welcome». Business Week. Skatīts: 2008-08-13. and «Immigrants Fuel Europe's Civilization Clash». MSNBC. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-05-13. Skatīts: 2008-08-13. and «Spanish youth clash with immigrant gangs». International Herald Tribune. Skatīts: 2008-08-13.
  39. ↑ «Immigration statistics». BBC. Skatīts: 2008-08-13.
  40. ↑ «Population in Europe in 2005» (PDF). Eurostat. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-08-19. Skatīts: 2008-08-13.
  41. ↑ «Population series from 1998». INE Spanish Statistical Institute. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007-11-02. Skatīts: 2008-08-14.
  42. ↑ «Europeans Favour Spain for Expat Jobs». News.bg. Skatīts: 2008-08-13.
  43. ↑ Spain to increase immigration budget, 10. oktobrī, 2007
  44. ↑ Spain’s Immigration System Runs Amok, 17. septembrī, 2008
  45. ↑ «Spain grants amnesty to 700,000 migrants». Guardian. Skatīts: 2009-07-20.
  46. ↑ Spain Tries to Buy Out Immigrants Arhivēts 2009. gada 14. maijā, Wayback Machine vietnē., TIME, 20. oktobrī, 2008
  47. ↑ Madrid to pay surplus immigrant tradesman to go home, come back later[novecojusi saite], globeandmail.com, 9. oktobrī, 2008
  48. ↑ Spain's Jobs Crisis Leaves Immigrants Out of Work, The Wall Street Journal, 24. janvārī, 2009
  49. ↑ «CIA — The World Factbook — Spain». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 18. maijā. Skatīts: 2009. gada 11. jūnijā.
  50. ↑ «Junta General del Principado de Asturias». Junta General del Principado de Asturias. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-01-16. Skatīts: 2008-08-13.
  51. ↑ «Languages of Spain map». Proel. Skatīts: 2008-08-15.
  52. ↑ (latviski) «Renesance Francijā, Anglijā, Spānijā». valoda.ailab.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 24. septembrī. Skatīts: 2009. gada 14. jūlijā.
  53. ↑ 53,0 53,1 (latviski) «Baroks Itālijā, Flandrijā, Spānijā». www.liis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 9. maijā. Skatīts: 2009. gada 25. jūlijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valstis
Teritorijas
Pašpasludinātās valstis
  • † Eirāzijas valstis, kas ģeopolitiski tiek pieskaitītas Eiropai
Kristīgās Ibērijas (Pireneju) pussalas valstis no rekonkistas līdz mūsdienām
Portugāles Karaliste
(1139 — 1910) (karaļi) 		Spānija (1715 — mūsdienas) (karaļi)
Kastīlijas kronis (1230 — 1715) (karaļi) Navarras Karaliste
(824 — 1841) (karaļi) 		Aragonas kronis (1162 — 1716) (karaļi)
Galisijas Karaliste
(409 — 1833) (karaļi) 		Astūrijas Karaliste
(718 — 924) (karaļi) 		Leonas Karaliste
(910 — 1230) (karaļi) 		Kastīlijas Karaliste
(1065 — 1230) (karaļi) 		Aragonas Karaliste
(1035 — 1707) (karaļi) 		Barselonas grāfiste / Katalonijas firstiste
(801 — 1714) (grāfi) 		Valensijas Karaliste
(1238 — 1707) (karaļi) 		Maļorkas Karaliste
(1231 — 1715) (karaļi)
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Spānija&oldid=4168801"