Latvijas okupācijas hronoloģija (1944—1945)

Latvijas
Latvijas vēsture
Senākās kultūras
	Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
	Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
	Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
	Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
	Senlatvijas tautu kristianizēšana
	Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
	Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
	Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
	Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
	Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
	Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
	Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
	Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
	Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
	Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
	Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
	Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
	Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
	Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
	Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
	Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
	Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
	Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
	Latvijas portāls; s; d; l;

Latvijas okupācijas hronoloģija 1944.—1945. gadā ietver būtiskākos datus par karadarbību Latvijas teritorijā no 1944. gada 18. jūlija līdz 1945. gada 10. maijam, ar ko beidzās nacistiskās Vācijas Latvijas okupācija (1941—1945) un sākās Latvijas PSR pastāvēšanas otrais periods (1944—1990).

1944. gada 10.—13. jūlijā Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes daļas pārrāva Vērmahta karaspēka grupas "Ziemeļi" (Heeresgruppe Nord) aizsardzības līniju gar Veļikajas upi (Panther-Stellung jeb "Austrumu valni") un 18. jūlijā šķērsoja Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas robežu. Sarkanās armijas daļas iebruka Latvijā no austrumiem (2. Baltijas fronte), no dienvidiem (1. Baltijas fronte) un ziemeļiem (3. Baltijas fronte), uzbrukumā piedalījās kopumā vairāk kā 1,35 miljoni karavīru (119 kājnieku un 6 tanku divīzijas, viens mehanizētais korpuss, 11 atsevišķas tanku armijas).

Karadarbība

Kaujas pie "Austrumu vaļņa"

1944. gada janvārī Vērmahta karaspēka grupa "Ziemeļi" atkāpās no Volhovas aizsardzības līnijas uz pirms kara sākuma līdztekus Latvijas—PSRS robežai izbūvēto Veļikajas upes nocietināto rajonu (t.s. Staļina līniju), kas 1943. gadā otrajā pusē bija pārbūvēta par Panteras pozīciju (Panther-Stellung) jeb t.s. "Austrumu valni" (Ostwall). Tas sastāvēja no galvenās aizsardzības līnijas Panther gar Veļikajas upi, otrās aizsardzības līnijas Reiner Opočka—Sebeža—Osveja ar papildu aizsardzības līniju Blau gar Zilupi (Синяя) un Latvijas—Krievijas robežu līdz Daugavai. Aizmugures aizsardzības līnija bija ierīkota gar Ludzas upi (Лжа) dienvidu virzienā līdz Rundēniem—Dagdai—Krāslavai.

"Austrumu vaļņa" aizsardzībai 1944. gada martā divas latviešu SS grenadieru divīzijas uz laiku apvienoja 6. SS korpusā, ko komandēja ģenerālis Pfefers-Vildenbruhs (Pfeffer-Wildenbruch). 16.—26. martā Veļikajas labajā krastā notika kauja par augstieni 93,4, ko kopš 1952. gada atzīmēja kā Latviešu leģiona karavīru dienu. 1944. gada 6.—7. aprīlī PSRS kara aviācija iznīcināja Rēzeknes pilsētu,^[1] nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas.

Pirms iebrukuma Latvijā 1944. gada 5. jūnijā Sarkanās armijas sastāvā tika izveidots 130. latviešu strēlnieku korpuss (komandieris ģenerālmajors Detlavs Brantkalns), kura sastāvā iegāja 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija (komandieris pulkvedis Alfrēds Kalniņš) un līdz 7. jūlijam steigšus izveidotā 308. latviešu strēlnieku divīzija (komandieris ģenerālmajors Voldemārs Dambergs).^[2] 1944. gada jūlija sākumā trīs Vērmahta divīzijas steigšus pārdislocēja uz Baltkrieviju un "Austrumu valni" aizsargāja kopumā 72 tūkstoši Vērmahta karavīru ar 1229 lielgabaliem un mīnmetējiem, 80 tanku un 223 lidmašīnu.

Uzbrukums Latgalē

Pamatraksts: Rēzeknes-Daugavpils uzbrukuma operācija

1944. gada 10. — 27. jūlijā Sarkanā armijas veica Rēzeknes-Daugavpils uzbrukuma operāciju (Режицко-Двинская фронтовая наступательная операция) ar mērķi pārraut Vērmahta 16. armijas aizsardzības līnijas gar Veļikajas upi un ieņemt Latgali. 18. jūlija naktī 22. armija pārvarēja Panteras pozīcijas papildu aizsardzības līniju gar Zilupi un pārgāja Latvijas-Krievijas un Latvijas-Baltkrievijas robežu pie Šķaunes, kur kapteiņa Ernesta Veisa komandētajai vienībai uzdeva pacelt sarkano karogu virs kādas mājas Borkuicu sādžā. Nākamajā dienā ar paceltiem karogiem robežu pārgāja citas 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas daļas.

No 21. līdz 23. jūlijam notika smagas kaujas gar Ludzas upes—Rundēnu—Dagdas—Krāslavas aizsardzības līniju. Pēc tās pārvarēšanas Sarkanās armijas 2. Baltijas frontes vienības 23. jūlijā ieņēma Kārsavu, Ludzu un Krāslavu, bet 27. jūlijā ieņēma Rēzekni. 5. tanku korpuss no ziemeļiem, bet 1. Baltijas frontes 6. gvardes armija no dienvidiem 27. jūlijā ieņēma Daugavpili, ielu kaujā krita līdz 1500 Vērmahta karavīru.

18. jūlijā

2. Baltijas frontes 22. armija pārvarēja Vērmahta papildu aizsardzības līniju gar Zilupi un pārgāja Latvijas-Krievijas robežu. Ieņemta Zilupe.

22. jūlijā

Ieņemta Abrene un Krāslava.

23. jūlijā

Ieņemta Kārsava, Ludza un Dagda.

24. jūlijā

Ieņemta Viļaka.

27. jūlijā

Ieņemta Rēzekne, Preiļi un Daugavpils.

28. jūlijā

Ieņemti Viļāni.

Uzbrukums Zemgalē un Sēlijā

Pamatraksts: Kauja par Jelgavu (1944)

1. Baltijas frontes 43. un 51. armijas, kā arī piekomandētā 2. gvardes armija un 3. gvardes mehanizētais korpuss no dienvidiem 1944. gada jūlija beigās šķērsoja Latvijas-Lietuvas robežu un veica pēkšņu uzbrukumu Jelgavas un Tukuma virzienā, lai sasniegtu Rīgas līča krastu un ielenktu Vērmahta karaspēka grupu "Ziemeļi". Tika ieņemts Ilūkstes apriņķis un daļa no Jēkabpils, Bauskas un Jelgavas apriņķiem. Vērmahta sapieri saspridzināja Ķeguma HES tiltu. Vācu armija Jelgavas pilsētu pasludināja par "cietoksni", tomēr pēc pamatīgas bombardēšanas Sarkanā armija no 30. jūlija līdz 7. augustam ielu kaujās ieņēma Lielupes kreiso krastu. Sarkanās armijas 3. gvardes mehanizētā korpusa tanku brigāde veica izrāvienu pa Jelgavas-Tukuma šoseju un 31. jūlijā sasniedza Rīgas līča krastu pie Klapkalnciema.

Vērmahta karaspēka grupas "Vidus" 3. tanku armijas 39. un 40. tanku korpusi 16.—20. augustā no Kurzemes puses veica pretuzbrukumu ar kodēto nosaukumu "Dubultgalvas operācija" (Unternehmen Doppelkopf), kura laikā atguva 30 km platu koridoru gar jūru no Ķemeriem līdz Tukumam. Mēģinājums atgūt Jelgavu bija nesekmīgs, un vairākas kaujas par Jelgavu ilga līdz 10. oktobrim. Vērmahta 3. tanku armija "Dubultgalvas operācijas" laikā zaudēja ap 15,5 tūkstošus kritušo un ievainoto karavīru un 80 tanku.

29. jūlijā

Ieņemta Ilūkste. Sākās kauja par Bausku.

31. jūlijā

Ieņemta Subate un Dobele.

30. jūlijā

Sākās kauja par Jelgavu, ieņemts Tukums.

31. jūlijā

Ieņemts Klapkalnciems.

7. augustā

Pēc nedēļu ilgām ielu kaujām ieņemta Jelgavas Lielupes kreisā daļa.

9. augustā

Ieņemta Viesīte un Jēkabpils.

16.—20. augustā

Vērmahta "Dubultgalvas operācija" (Unternehmen Doppelkopf).

Uzbrukums Vidzemē

Pamatraksts un citi raksti: Madonas operācija un Tartu operācija

1. augustā sākās 2. Baltijas frontes (kopā ap 390 000 karavīru, no tiem ap 16 000 latviešu strēlnieku korpusa divīzijās^[3]) uzbrukums Vērmahta aizsardzības līnijai Lubāna līdzenumā, kas stiepās no Balviem un Gulbenes līdz Līvāniem. Uz ziemeļiem no Lubāna no aizsargāja Vērmahta 18. armija, bet dienvidu daļu 16. armija, kopā 10 divīzijas un 5 atsevišķi pulki, rezervē Madonas apkārtnē izvietojās SS korpuss. Uzbrukums tiek dēvēts par Madonas operāciju ar mērķi sasniegt Galgauskas—Madonas—Pļaviņu līniju un līdz 10. augustam ieņemt Rīgu, taču uzbrukums tika apstādināts Vidzemes augstienē, kur notika kaujas pie Vietalvas (21.—24. augustā) un Ērgļiem (19.—24. augustā). Pēc padomju datiem Madonas uzbrukuma operācijā 14 669 Sarkanās armijas karavīru gāja bojā un 50 737 tika ievainoti, toties Vērmahta zaudējumus lēsa ap 20 000 karavīriem.

1. augustā

Ieņemti Līvāni.

2. augustā

Ieņemti Varakļāni.

3. augustā

Ieņemta Barkava.

7. augustā

Ieņemta Krustpils, Lubāna un Meirāni.

12. augustā

Ieņemta Ļaudona.

13. augustā

Ieņemta Madona.

17. augustā

Ieņemta Kalsnavas stacija.

19. augustā

Ieņemta Alūksne.

19.—24. augustā

Kaujas Vidzemes augstienē pie Vietalvas un Ērgļiem.

27. augustā

Ieņemta Ape.

28. augustā

Ieņemta Gulbene.

Rīgas operācija

Pamatraksts: Uzbrukums Rīgai (1944)

14. septembrī Sarkanā armija izvērsa strauju uzbrukuma operāciju Vidzemes un Zemgales teritorijā, kas tiek dēvēta par Rīgas operāciju (Рижская операция).

Vidzemē uzbruka Baltijas 2. frontes un Baltijas 3. frontes armijas. Vērmahta 18. armijas vienības, tajā skaitā Latviešu leģiona 19. divīzija, atkāpās līdz Siguldas aizsardzības līnijai, kur 25. septembrī Sarkanās armijas uzbrukums tika apstādināts.

Zemgalē Sarkanās armijas 1. Baltijas frontes karaspēks pēc Bauskas ieņemšanas septembra otrajā pusē izlauzās līdz Iecavai un Jaunjelgavai, bet tika apstādināts pie Ķekavas un Baldones. Pēc tam, kad Sarkanā armija veica Klaipēdas uzbrukuma operāciju (Мемельская операция) no Šauļiem un 1944. gada 10. oktobrī sasniedza Baltijas jūras krastu pie Palangas, Vērmahts atkāpās no Siguldas līnijas un Sarkanā armija 13.—15. oktobrī ieņēma Rīgu. Latviešu korpusa 43. divīzija pēc nesekmīga 12. oktobra uzbrukuma no Ķekavas puses pārcēlās pāri Daugavai pie Dārziņiem un 15. oktobrī ar paceltiem karogiem caur Purvciemu ienāca Rīgas pilsētā, savukārt 308. divīzija ienāca Pārdaugavā. 22. oktobrī Esplanāde (Rīga)Esplanādes laukumā tika organizēts svinīgs mītiņš ar 130. latviešu korpusa piedalīšanos.

14. septembrī

Pēc sešu nedēļu kaujām ieņemta Bauska.

16.—19. septembrī

Vērmahta pretuzbrukums pie Dobeles.

18. septembrī

Ieņemta Jaunjelgava.

19. septembrī

Ieņemta Valka.

22. septembrī

Nodega Valmieras vecpilsēta.

23. septembrī

Ieņemta Smiltene un Strenči.

24. septembrī

Ieņemta Rūjiena.

25. septembrī

Ieņemta Mazsalaca, Sarkanā armija uzbrukuma virzienā Nītaure—Sigulda—Saulkrasti—Rīga sasniedza Vērmahta Siguldas aizsardzības līniju.

26. septembrī

Ieņemti Limbaži un Cēsis. Sākas Mores kaujas starp Siguldu un Nītauri.

27.—29. septembrī

Mores kaujas starp Siguldu un Nītauri, kuru laikā Sarkanā armija nespēja pārraut Vērmahta Siguldas aizsardzības līniju.

6. oktobrī

Vērmahta vienības atstāja Siguldas aizsardzības pozīcijas.

7. oktobrī

Ieņemta Sigulda.

8. oktobrī

Ieņemta Lielvārde, Ogre un Ikšķile.

12. oktobrī

Ieņemta Carnikava.^[4]

13. oktobrī

Ieņemta Rīgas centrālā daļa.

15. oktobrī

Ieņemta Rīgas Pārdaugava.

Kurzemes kaujas

Pamatraksts: Kurzemes cietoksnis

15. oktobrī sākās Kurzemes cietokšņa kaujas, kas ilga līdz par Vācijas kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

15.—22. oktobrī

Pirmā Kurzemes cietokšņa lielkauja. Sarkanā armija gar jūras krastu 16.—18. oktobrī spēja ieņemt Rīgas Jūrmalu, Sloku un Ķemerus, taču cieta neveiksmi uzbrukumā no Dobeles uz Džūksti, Vērmahta karaspēku izdevās atspiest tikai par 2 km.

27. oktobrī—25. novembrī

Otrā Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā Sarkanā armija 28. oktobrī ieņēma Auci un pēc mēnesi ilga nesekmīga uzbrukuma Liepājas virzienā ar lieliem zaudējumiem ieņēma 4 km dziļu un 12 km platu telpu Priekules—Vaiņodes sektorā.

21.—31. decembrī

Trešā Kurzemes cietokšņa lielkauja jeb Ziemassvētku kaujas sākās Saldus apvidū, vēlāk arī Vaiņodes un Dobeles sektoros. Kaujās starp Dobeli un Džūksti Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām, bet Vērmahta sastāvā latviešu 19. ieroču SS grenadieru divīzija.

23. janvārī—3. februārī

Ceturtās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā Sarkanā armija nesekmīgi mēģināja ieņemt Liepāju un Saldu. Liepājas virzienā uzbrukošajiem padomju spēkiem izdevās izveidot priekštilta nocietinājumus Bārtas un Vārtājas krastos.

12. februārī—14. martā

Piektās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā notika Sarkanās armijas uzbrukums Džūkstes—Irlavas virzienā, ieņemot Džūksti. 18. februārī 19. divīzijas 43. pulks pretuzbrukumā atguva Lesteni. 20. februārī Sarkanā armija sāka uzbrukumu Liepājas virzienā un 21. februārī ieņēma Priekuli. 5. martā sākās uzbrukums austrumos no Saldus, Sarkanās armijas vienības sasniedza Saldus—Liepājas šoseju.

17. martā—3. aprīlī

Sestās Kurzemes cietokšņa lielkaujas laikā notika Sarkanās armijas uzbrukums Saldus virzienā, sasniedzot Jelgavas—Liepājas dzelzceļu rietumos no Blīdenes stacijas. 21. martā sākās arī uzbrukums uz ziemeļiem no Dobeles un 24. martā Liepājas telpā abpus Vārtājas upei. Sarkanā armija nespēja pārraut frontes līniju Jūrmalciems—Priekule—Pampāļi—Saldus—Grenči—Radziņciems—Klapkalnciems.

8. maijā

Ezerē karaspēka grupas "Kurzeme" vadība parakstīja kapitulācijas aktu. Sarkanā armija ieņēma Kandavu. Liepājas ostu atstāja pēdējie kuģi ar apmēram 27 700 pasažieru.

9. maijā

Sarkanā armija ienāca Liepājā, Saldū, Sabilē un Talsos.

10. maijā

Sarkanā armija ienāca Grobiņā, Kuldīgā, Valdemārpilī un Piltenē.

Pretinieki

Sarkanā armija

1. Baltijas fronte (1-й Прибалтийский фронт, komandieris Ivans Bagramjans). No Lietuvas puses iebruka Zemgalē, pēc tam piedalījās Rīgas operācijā un Kurzemes cietokšņa kaujās.
- 4. triecienarmija (4-я ударная армия, komandieris P. Mališevs) 27. jūlijā ieņēma Daugavpili, 1. augustā ieņēma Līvānus. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Auces un Saldus, 1945. gada 2. februārī iekļauta 2. Baltijas frontes sastāvā, bet 1. aprīlī Ļeņingradas frontes sastāvā
- 5. gvardes tanku armija (5-я гвардейская танковая армия, komandieris V. Voļskis), uzbruka Zemgalē
- 6. gvardes armija (6-я гвардейская армия, komandieris I. Čistjakovs) 27. jūlijā šķērsoja Latvijas—Baltkrievijas robežu un no dienvidu puses uzbruka Daugavpilij. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Vaiņodes, 1945. gada 2. februārī iekļauta 2. Baltijas frontes sastāvā, bet 1. aprīlī Ļeņingradas frontes sastāvā.
- 43. armija (43-я армия, komandieris A. Beloborodovs) 1944. gada jūlijā no Lietuvas iebruka Zemgalē, tika apturēta pie Lielupes, 13. augustā piedalījās kaujās pie Bauskas. 14. septembrī forsēja Lielupi un uzbruka Rīgas virzienā, tika apturēta pie Baldones.
- 51. armija (51-я армия, komandieris J. Kreizers) 1944. gada jūlijā no Lietuvas iebruka Zemgalē. Cieta sakāvi kaujās pret Vērmahta 3. tanku armiju pie Auces.
- 3. aviācijas armija (3-я воздушная армия)
2. Baltijas fronte (2-й Прибалтийский фронт, komandieris Andrejs Jerjomenko). Iebruka Latgalē, pēc tam piedalījās Madonas un Rīgas operācijās unKurzemes cietokšņa kaujās. Izformēta 1. aprīlī un tās daļas iekļautas Ļeņingradas frontes (6. un 10. gvardes armija un 15. gaisa armija) sastāvā.
- 3. triecienarmija (3-я ударная армия) piedalījās Madonas operācijā (komandieris V. Juškevičs), Rīgas operācijā (komandieris M. Gerasimovs) un Kurzemes kaujās (komandieris N. Simoņjaks) līdz 1945. gada janvārim, kad tika nosūtīta uz Poliju.
- 10. gvardes armija (10-я гвардейская армия, komandieris M. Kazakovs), 27. jūlijā ieņēma Rēzekni, 13. augustā Madonu, taču tika apturēta pie Valkas aizsardzības līnijas gar Gaujas upi, kur kaujas noritēja līdz 18. septembrim. 8. oktobrī ieņēma Ogri, piedalījās Rīgas ieņemšanā 13. oktobrī. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Auces un Saldus, 1945. gada aprīlī iekļauta Ļeņingradas frontes sastāvā.
- 22. armija (22-я армия, komandieris G. Korotkovs) ieņēma 7. augustā Krustpili. Piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Džūkstes.
  - 130. latviešu strēlnieku korpuss, komandieris D. Brantkalns (43. gvardes latviešu strēlnieku divīzija un 308. latviešu strēlnieku divīzija) 18. jūlijā pārgāja Latvijas—Krievijas robežu pie Šķaunes un piedalījās kaujās pie Krustpils (7. augustā), pie Vietalvas (21.—24. augustā), nesekmīgi uzbruka Rīgai no Iecavas puses (12. oktobrī), piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Lestenes (23.—28. decembrī) un pie Saldus (4.—13. martā un 17.—29. martā)
- 5. tanku korpuss (5-й танковый корпус) šķērsoja Latvijas—Krievijas robežu un 23.—27. jūlijā no ziemeļu puses uzbruka Daugavpilij.
- 15. gaisa armija (15-я воздушная армия)
3. Baltijas fronte (3-й Прибалтийский фронт, komandieris Ivans Masļeņņikovs) iebruka Vidzemē no Igaunijas puses, piedalījās Vidzemes un Rīgas ieņemšanā 13.—15. oktobrī. Izformēta 16. oktobrī un tās daļas iekļautas Ļeņingradas frontes (67. armija), 1. Baltijas frontes (61. armija) un 2. Baltijas frontes (1. triecienarmija un 14. gaisa armija) sastāvā.
- 1. triecienarmija (1-я ударная армия, komandieris N. Zahvatajevs), ieņēma Valku (19. septembrī), Strenčus un Valmieru (24. septembrī), Rīgu (15. oktobrī), Jūrmalu (17. oktobrī).
- 54. armija (54-я армия, komandieris S. Roginskis), ieņēma Alūksni (19. augustā), Api (27. augustā) un Gulbeni (28. augustā), taču tika apturēta pie Valkas aizsardzības līnijas gar Gaujas upi, kur kaujas noritēja līdz 18. septembrim. 23. septembrī ieņēma Smilteni, bet nespēja pārraut Siguldas aizsardzības līniju un 10. oktobrī tika pārvietota uz aizmuguri un 31. decembrī izformēta.
- 61. armija (61-я армия, komandieris P. Belovs), piedalījās Kurzemes cietokšņa kaujās pie Priekules un Vaiņodes.
- 67. armija (67-я армия, komandieris N. Simonjaks), ieņēma Mazsalacu, 27. septembrī tika apturēta pie Siguldas aizsardzības līnijas, piedalījās Rīgas ieņemšanā 13. oktobrī un Kurzemes cietokšņa kaujās pie Džūkstes.
- 14. gaisa armija (14-я воздушная армия, komandieris I. Žuravļovs)

Vērmahts

Karaspēka grupa „Ziemeļi” (Heeresgruppe Nord), 1945. gada janvārī pārdēvēta par Karaspēka grupu "Kurzeme".

No 1944. gada septembra tajā ietilpa 16. armija, 18. armija, armijas nodaļa "Grasser" (Armee-Abteilung Grasser), no 1944. gada novembra 16. armija, 18. armija, armijas nodaļa "Kleffel" (Armee-Abteilung Kleffel), no 1944. gada decembra 16. armija, 18. armija. No 1944. gada 23. jūlija to komandēja ģenerālpulkvedis Ferdinands Šerners (Schörner).

- 16. armija (16. Armee) . Komandieri: kājnieku ģenerālis Pauls Laukss (1. jūnijs—3. septembris†), ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts (3. septembris—10. marts), kājnieku ģenerālis Ernsts Antons fon Krozigs (Ernst-Anton von Krosigk, 10.—16. marts†).
  - 6. SS korpuss (VI. Armeekorps)
  - 16. armijas korpuss (XVI. Armeekorps)
  - 43. armijas korpuss (XXXXIII. Armeekorps)
- 18. armija (18. Armee, komandieris kājnieku ģenerālis Ērenfrīds Bēge).
  - 38. armijas korpuss (XXXVIII. Armeekorps)
  - 28. armijas korpuss (XXVIII. Armeekorps)
  - 1. armijas korpuss (I. Armeekorps)
  - 39. tanku korpuss (XXXIX. Panzerkorps, komandieris ģenerālis Dītrihs fon Zaukens), piedalījās kaujās Zemgalē un Kurzemē
  - 50. armijas korpuss (L. Armeekorps)
    - 15. latviešu SS grenadieru divīzija
    - 19. latviešu SS grenadieru divīzija
    - 93. kājnieku divīzija
    - 126. kājnieku divīzija
    - 218. kājnieku divīzija
Karaspēka grupa "Vidus" (Heeresgruppe Mitte).
- 3. tanku armija (3. Panzerarmee, komandieris ģenerālpulkvedis Erhards Rauss) piedalījās operācijā "Dubultgalva" Zemgalē.
  - 9. armijas korpuss (IX. Armeekorps, komandieris artilērijas ģenerālis Rolfs Vutmans)
  - 28. armijas korpuss (XXVIII. Armeekorps)
  - 40. tanku korpuss (XXXX. Panzerkorps)
  - gaisa desanta tanku korpuss "Hermanis Gērings" (Fallschirm-Panzerkorps „Hermann Göring“)
Karaspēka grupa „Kurzeme” (Heeresgruppe Kurland).

1945. gada janvārī Karaspēka grupa "Ziemeļi" tika pārdēvēta par Karaspēka grupu "Kurzeme", tās komandieris no 1945. gada 27. janvāra bija ģenerālpulkvedis Lotārs Renduličs, no 12. marta ģenerālpulkvedis Valters Veiss (Weiß).

- 16. armija (16. Armee) . Komandieri: ģenerālpulkvedis Kārlis Hilperts (3. septembris — 10. marts), kājnieku ģenerālis Ernsts Antons fon Krozigs (Ernst-Anton von Krosigk, 10.—16. marts†), ģenerālis Frīdrihs Jobsts Folkamers fon Kirhenzitenbahs (Volckamer von Kirchensittenbach, 16. marts—8. maijs).
  - 6. SS korpuss (VI. SS-Armeekorps)
    - 24. kājnieku divīzija (24. Infanterie-Division)
    - 122. kājnieku divīzija (122. Infanterie-Division)
    - 218. kājnieku divīzija (218. Infanterie-Division)
    - 12. tanku divīzija (12. Panzer-Division)
    - 19. latviešu SS-grenadieru divīzija (19. SS-Grenadier-Division (lett.))
  - 16. armijas korpuss (XVI. Armeekorps)
    - 81. kājnieku divīzija (81. Infanterie-Division)
    - 205. kājnieku divīzija (205. Infanterie-Division)
    - 300. kājnieku divīzija (300. Infanterie-Division z.b.V.)
    - 21. gaisa desanta divīzija (21. Luftwaffen-Feld-Division)
  - 38. armijas korpuss (XXXVIII. Armeekorps)
    - 290. kājnieku divīzija (290. Infanterie-Division)
    - 329. kājnieku divīzija (329. Infanterie-Division)
- 18. armija (18. Armee, komandieris kājnieku ģenerālis Ērenfrīds Bēge).
  - 1. armijas korpuss (I. Armeekorps)
    - 132. kājnieku divīzija (132. Infanterie-Division)
    - 225. kājnieku divīzija (225. Infanterie-Division)
  - 2. armijas korpuss (II. Armeekorps)
    - 87. kājnieku divīzija (87. Infanterie-Division)
    - 126. kājnieku divīzija (126. Infanterie-Division)
    - 263. kājnieku divīzija (263. Infanterie-Division)
    - 563. kājnieku divīzija (563. Infanterie-Division)
  - 10. armijas korpuss (X. Armeekorps)
    - 30. kājnieku divīzija (30. Infanterie-Division)
    - 121. kājnieku divīzija (121. Infanterie-Division)
  - 50. armijas korpuss (L. Armeekorps)
    - 11. kājnieku divīzija (11. Infanterie-Division)
    - 14. tanku divīzija (14. Panzer-Division)

Literatūra

Д. Муриев, Описание подготовки и проведения балтийской операции 1944 года. Военно-исторический журнал, сентябрь 1984. (krieviski)

Ārējās saites

Befehlshaber im Wehrkreis I I. Armeekorps (1.) no lexikon-der-wehrmacht.de (vāciski)
В сражениях за Советскую Латвию Arhivēts 2021. gada 11. aprīlī, Wayback Machine vietnē. ИЗДАТЕЛЬСТВО «ЛИЕСМА» РИГА, 1975 (krieviski)

Atsauces

↑ No «Latgales sirds» līdz drupu kalniem: Kā padomju aviācija 1944. gadā sabombardēja Rēzekni lsm.lv 2022. gada 18. aprīlī
↑ ЦАМО, ф. 143, оп. 1, д. 1, л. 15; ф. 130-го Лск, оп. 156718, д. 9, л. 123. No: Савченко В. И. Латышские формирования на фронтах Великой Отечественной войны. Рига: Зинатне, 1975. — С. 339.
↑ ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.
↑ J. Gertāne. «Lielās uzvaras 40. gadadiena». Darba Balss (Rīgas rajons), 1984-10-09. 3. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-22.

[1] No «Latgales sirds» līdz drupu kalniem: Kā padomju aviācija 1944. gadā sabombardēja Rēzekni lsm.lv 2022. gada 18. aprīlī

[2] ЦАМО, ф. 143, оп. 1, д. 1, л. 15; ф. 130-го Лск, оп. 156718, д. 9, л. 123. No: Савченко В. И. Латышские формирования на фронтах Великой Отечественной войны. Рига: Зинатне, 1975. — С. 339.

[3] ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.

[4] J. Gertāne. «Lielās uzvaras 40. gadadiena». Darba Balss (Rīgas rajons), 1984-10-09. 3. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-02-03. Skatīts: 2021-04-22.

[1]

[2]

[3]

[4]