Viduslaikos cauri Sabilei gar Abavas upi vedis zemes ceļš, kas savienoja Kuldīgas, Rendas un Kandavas pilskalnus.
Ir zināms, ka Sabilē atradās nocietināts Kursas zemes Vanemaslībiešu[6] vai kuršu[7] pilskalns ar senpilsētu, kas rakstos pirmo reizi pieminēta 1253. gadā, kad Livonijas ordenis un Kurzemes bīskaps sadalīja kuršu zemes. Pēc arheoloģiskajiem izrakumiem secināts, ka līdz 13. gadsimtam to galvenokārt apdzīvojuši lībieši, bet vēlākajā laikā dominējuši kurši.[8] 13.—14. gs. mijā uzcēla Sabiles pili, pie kuras 1462. gadā minēts Sabiles miests.[7] Pils atradusies starp tagadējo skolu un autoostu.[9] Pēc Livonijas kara Sabile nokļuva Kurzemes hercogistē. Saimniecība attīstījās, tika ierīkoti vīna stādījumi, Sabile bija vietējas nozīmes tirdzniecības un amatniecības centrs. Sabiles vīns tika pat eksportēts.[9] Tomēr šai laikā pilsētiņa bieži cieta no Zviedrijas un Polijas kariem, bet 1710. gadā arī no mēra, pēc kura tā uz ilgu laiku panīka. 1808. gadā pilsētiņa gandrīz pilnībā nodega. 19. gadsimta vidū saimniecība bija atkal atjaunojusies. Šajā laikā vairākums Sabiles iedzīvotāju bija ebreji.[10]
1917. gadā Sabilei, kura tolaik atradās vācu okupācijā, tika piešķirtas pilsētas tiesības.
Otrajā pasaules karā 1941. gadā nacistiskās genocīda politikas ietvaros tika nogalināti 240 Sabiles ebreji. Šāds liktenis bija paredzēts arī daudziem vietējiem čigāniem, taču vietējai varai izdevās tos aizstāvēt.[11][12]
1956. gadā tika uzbūvēts dzelzsbetona tilts pār Abavu, turpmākajos divos gadu desmitos pilsētā tika atjaunota vai uzbūvēta infrastruktūra, tai skaitā dzīvojamās ēkas, kultūras nams, skolas ēka un autoosta.[9]
Sabiles pilskalns atrodas uz Abavas senlejas ziemeļaustrumu nogāzes un tā augstākais punkts atrodas 110 m virs jūras līmeņa. Līdz 13. gadsimtam tas bija Vanemas zemes pilsnovada centrs pie Abavas tirdzniecības ceļa. 1975. — 1979. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Ēvalda Mugurēviča vadībā atklātās senlietas liecina, ka pie pilskalna atradās senpilsēta, kuras iedzīvotāji nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Netālu atradās kulta vieta, kas agrāk dēvēta par Upuru kalnu vai Karātavu kalnu.
Sabiles Vīnkalns ir Sabiles simbols, tādēļ arī Sabiles ģerbonī ir attēlots vīnogu ķekars. Sabiles Vīnkalns ir apmēram 1,5 ha liels vīnogulāju stādījums, kas savulaik bijis iekļauts Ginesa rekordu grāmatā kā vistālāk uz ziemeļiem esošais vīnogu dārzs pasaulē, kur brīvā dabā audzē vīnogas.[15] Kalna virsotne atrodas apmēram 34 metru augstumā virs pilsētas un Abavas līmeņa. Kopš 1998. gada par godu Sabiles Vīnkalnam katra gada jūlija pēdējās nedēļās tiek rīkoti Vīna svētki.[16]
Abavas senleja izveidojusies pēdējā ledus laikmetā, ledāja ūdeņiem noplūstot no Austrumkurzemes augstienes. Ielejā daudz stāvu sāngravu un avotu.[7] Lai aizsargātu ielejas teritoriju, izveidots Abavas senlejas dabas parks un īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija "Abavas ieleja". 19. gadsimtā šo teritoriju iesauca par Kurzemes Šveici.[17]
Firksu Pedvāle (vācu: Fircks — Pedwahlen) līdz ar Brinķu Pedvāles (vācu: Brinken-Pedwahlen) muižas kungu māju (18. gs. b.) un Sabiles (Zabeln) klasicisma stila mācītājmuižas (18. gs. b./19. gs. 1.p.) drupām šodien ir Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja sastāvdaļas. Abas kurzemei raksturīgās kungu mājas kalpo mākslas projektiem un izstādēm, ainavu bagātina instalācijas un skulptūras.
Pedvāles muižas teritorijā , kur tēlnieksOjārs Feldbergs izveidojis Pedvāles brīvdabas mākslas muzeju, kurā regulāri notiek dažādi pasākumi un ir apskatāmas mūsdienīgas instalācijas dabā.
Senos laikos Abavas upi saukuši citādi. Tur, kur tagadējā Sabiles pilsēta, cēluši baznīcu. Vietai vēl vārda nav bijis. Bet, ko baznīcai pa dienu uzcēluši, tas naktī nogruvis. Sagudrojuši: tas tāpēc ka nav vietai vārds.
Bet kā nu saukt? Tad kāds gudrinieks ieteicis celt torni tikai vien. Bet tā arī darījuši. Tornis līdzko nācis gatavs, tā uzkāruši zvanu un sākuši zvanīt. Bet zvans no torņa notrūcis, vēlies lejā pa krastu un ievēlies upē. Veldamies it kā skanējis: "Abav, sabil! Abav, sabil!" Tā nu arī upi nosaukuši par Abavu un vietu - par Sabili. tad pārējo baznīcas daļu viegli uzcēluši.
1sākotnēji hercogs Gothards kā Livonijas vietvaldis un gubernators rezidēja Rīgas pilī (1562—1566), savā testamentā viņš 1587. gadā norādīja, ka hercogu rezidences būs Sēlpils un Kuldīga, vēlāk Jelgava 2 Kurzemes hercoga Vilhelma rezidence (1596—1616)