Strenči ir pilsēta Vidzemē, Valmieras novadā, Gaujas krastā. Nozīmīgs mežrūpniecības, transporta un medicīnisko pakalpojumu centrs. Tā kā Strenču veidošanos un attīstību sekmējusi mežrūpniecība un koku pludināšana pa Gauju, tautā Strenčus agrāk mēdza saukt par "Gaujas plostnieku galvaspilsētu". Katru gadu maijā Strenčos tiek svinēti plostnieku svētki.[4]
Strenči atrodas Ziemeļvidzemes zemienes Sedas līdzenumā, Gaujas labajā krastā, augšup apmēram 5 km garajām Strenču krācēm. Cauri pilsētai tek ap 15 km garā Strenčupīte.
Citi autoceļi ir P25 (Smiltene-Strenči) un P26 (Strenči-Seda), vietējie autoceļi ir V239 (Strenču stacija-Seda), V233 (Strenči-Trikāta-Miega), V240 (Strenči-Vijciems-Mežmuiža) un V238 (Strenči-Ēvele-Ķemere).
Strenču pilsētas ģerbonis tika apstiprināts 1938. gadā. Zilais ģerboņa fons simbolizē Gauju, četras horizontālās zelta svītras simbolizē pa Gauju pludinātos kokus, bet trīs zelta rombi — caur Strenčiem ejošo dzelzceļu.[7]
Pirmais avots, kas vēsta par apdzīvotu vietu tagadējās Strenču pilsētas vietā, ir Zviedru Vidzemes17. gadsimta beigu Rīgas — Tērbatas pasta ceļa kartes. 18. gadsimta otrajā pusē uz Ēveles, Jaunjērcēnu un Keižu muižu zemes šeit sāka apmesties mežcirtēji un plostnieki.
Par nozīmīgu apdzīvoto vietu Strenči sāka veidoties pēc Stakles stacijas (vācu: Stakeln) atklāšanas 1889. gadā uz dzelzceļa līnijas Rīga—Pleskava.[8]1895. gadā Strenči ieguva miesta tiesības. Mežā starp dzelzceļa staciju un Rīgas—Tērbatas lielceļu 1899. gadā pēc Vidzemes bruņniecības iniciatīvas tika nolemts celt Vidzemes guberņas psihiatrisko slimnīcu, kuras būve sākās 1903. gadā (projekta autors bija arhitekts Augusts Reinbergs) un 1907. gadā tika atklāta tiem laikiem viena no modernākajām psihoneiroloģiskajām slimnīcām Eiropā ar labiekārtotu parku. Pirmais slimnīcas direktors bija Alberts Bērs. 1907. gadā tika izveidota Strenču Saviesīgā biedrība, 1910. gadā Krājaizdevu sabiedrība un Namsaimnieku biedrība.
Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas Strenči attīstījās par svarīgu Ziemeļvidzemes tirdzniecības un ražošanas centru, tādēļ 1928. gadā tiem tika piešķirtas pilsētas tiesības. 1935. gadā pilsētā bija 313 dzīvojamās mājas (11 mūra, 180 koka, 122 jaukta tipa), 59 tirgotavas un 76 ražošanas uzņēmumi — dzirnavas, vilnas kārstuve, galdniecība, desu darbnīca u.c.
Otrais pasaules karš iezīmēja traģiskus pavērsienus mazpilsētas dzīvē — 1941. gadā bez tiesas sprieduma padomju represīvo orgānu darbinieki izsūtītīja 24 pilsētas iedzīvotājus, bet 1943. gadā nacisti nogalināja daudzus psihiatriskās slimnīcas pacientus. Deportācijas atkārtojās 1949. gadā, kad tika izsūtīti 20 cilvēki.[9]
Pēc kara pilsētā tika nodibināta mežrūpniecības saimniecība (MRS) ar kokzāģētavu un karotīna ražotni[8] un Rīgas ķīmiskās mašīnbūves rūpnīcas "Rinar" filiāle. Iedzīvotāju skaits migrācijas dēļ pieauga no 1763 cilvēkiem 1935. gadā līdz 2666 cilvēkiem 1979. gadā.
Strenču skolā 1912.—1914. gadā mācījies un līdz 1919. gadam par miesta fotogrāfu strādājis dzejnieks J. Krauklis, kurš pazīstams ar pseidonīmu Jānis Ziemeļnieks.
Kaspars Pūce (1948), latviešu aktieris un rakstnieks.
Latvija
Strenči Vikikrātuvē
Strenči, Rīgas iela 2018. gadā
Strenčupīte Strenčos pie Rīgas ielas
Strenči, psihoneiroloģiskās slimnīcas kompleksa ēkas
Piemiņas akmens 1941. gadā nogalinātajiem ebrejiem
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Strenči.
