Saulkrasti izveidojušies senās Metsepoles zemes zvejnieku ciemu teritorijā, caur kuriem gāja stratēģiski svarīgais piekrastes ceļš uz Sontaganu mūsdienu Igaunijā. 1207. gadā Līvzemes dalīšanas līguma rezultātā Metsepole kā trešais Gaujas līvu novads nonāca Rīgas bīskapa pārvaldībā. Tagadējā Saulkrastu teritorija atradās Kubeseles jeb Krimuldasdraudzes novadā, tika izveidots arī pirmais lūgšanu nams — kapela, kas nosaukta Sv. Pētera vārdā. 1640. gadā izveidojās luteriskā Pēterupes draudze. Mācītāja mājas vajadzībām piešķīra ceturtdaļu arkla zemes un divas mācītāja mājas saimniecības (Bāžas un Cīruļi). 1641. gadā uzcēla jaunu luterāņu baznīcu.
1823. gadā uz Bīriņu muižas zemes uz dienvidiem no Ķīšupes tika dibināta Neibāde ("Jaunā peldvieta"), kas veidojās kā Vidzemes muižniecības peldvieta. No 1857. gada līdz 1913. gadam Pēterupe, Pabažu jūrmala un Skultes jūrmala netālu no Aģes grīvas bija populārākās kuģu būves vietas, kurās būvēja šonerus, gafelšonerus un brigantīnas. 1898. gadā kronim piederošo Pabažu muižas zemi sadalīja apbūves gabalos un piešķīra viesnīcu būvei, šo kūrortu dēvēja par Katrīnbādi jeb Pabažu jūrmalu. 1925. gadā Neibādei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu.
Neibādi 1931. gadā pārdēvēja par Saulkrastiem (mūsdienās par Neibādi nosacīti sauc pilsētas ziemeļu daļu ap Ķīšupes ieteku) un 1933. gadā apvienoja ar Pēterupes apdzīvoto vietu.[5][6]
Velosipēdu muzeja norāde Saulkrastos
1950. gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus un 21. februārī apdzīvotajai vietai piešķīra strādnieku ciemata statusu (līdz 1952. gadam ar nosaukumu Saulkraste[7]), no 1961. gada 23. decembra — pilsētciemata. No 1949. līdz 1956. gadam pilsētciemats bija Saulkrastu rajona centrs.[8] 1967. gadā Saulkrastiem pievienoja daļu no Skultes ciema teritorijas, izveidojot Saulkrastu lauku teritoriju. 1991. gadā Saulkrastiem piešķīra pilsētas statusu.
Latvija
Saulkrasti Vikikrātuvē
