Pāriet uz saturu

Alūksne

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Alūksnes pilsēta)
Šis raksts ir par pilsētu. Par citām jēdziena Alūksne nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Alūksne
Novada pilsēta
Karogs: Alūksne
Karogs
Ģerbonis: Alūksne
Ģerbonis
Alūksne (Latvija)
Alūksne
Alūksne
Koordinātas: 57°25′14″N 27°02′55″E / 57.42056°N 27.04861°E / 57.42056; 27.04861Koordinātas: 57°25′14″N 27°02′55″E / 57.42056°N 27.04861°E / 57.42056; 27.04861
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Alūksnes novads
Pilsētas tiesības kopš 1920. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Marienburg
Administrācija
 • Mērs Dzintars Adlers
Platība[1]
 • Kopējā 14,3 km2
 • sauszeme 10,7 km2
 • ūdens 3,6 km2
Iedzīvotāji (2022)[2] 6 368
 • blīvums 578,2 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-4301
LV-4302
Mājaslapa www.aluksne.lv
Oficiālais nosaukums: Alūksnes pilsētas vēsturiskais centrs
Aizsardzības numurs 7424
Vērtības grupa valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa pilsētbūvniecība
Iekļaušana aizsardzībā 1998. gada 16. decembris
Alūksne Vikikrātuvē

Alūksne ir pilsēta Latvijā, Alūksnes novada administratīvais centrs Vidzemes austrumos. Alūksne atrodas 202 km attālumā no Rīgas, Alūksnes ezera krastā. Alūksne ir visaugstāk esošā Latvijas pilsēta, kas atrodas aptuveni 200 metrus virs jūras līmeņa (augstākais punkts — Tempļa kalns — 217 m). 2024. gada sākumā tā bija 32. lielākā apdzīvotā vieta Latvijā.[4]

Pirmo reizi Alūksnes nosaukums minēts 1284. gadā Pleskavas hronikā kā Olysta (Олыста).[5] Pilsētas nosaukums ir cēlies no latgaļu cilmes apvidvārda "olūksna" vai "alīksna", vai "alūksna", kura nozīme ir avotaina vieta mežā.[6][7]

Pilsētas simboli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas oficiālie simboli ir ģerbonis ar Glika tulkoto Bībeli tajā (apstiprināts 1925. gadā) un karogs. Par pilsētas neoficiālo simbolu dažkārt tiek uzskatīts Slavas rotonda Tempļakalna parkā. Kopš 2018. gada izstrādāts pilsētas zīmols Alūksne/Oluksna.

Alūksnes pilsētas zīmols

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alūksnes zīmols uz pašvaldības administrācijas ēkas sienas

2013. gadā pašvaldība kopā ar Aināru Brenci izstrādāja pilsētas zīmola attīstības koncepciju.[8] 2015. gadā pašvaldība izsludināja ideju konkursu „Alūksnes vizuālās identitātes skiču izstrāde”, kurā aicināja ikvienu iesniegt skiču piedāvājumu Alūksnes vizuālai identitātei – logotipam un sauklim.[9] 2018. gadā dizaina birojs H2E izveidoja zīmolu, tajā izceļot pilsētas atrašanās vietu un vietējo izloksni. Grafikas zīmē attēlots Alūksnes esošais un senais nosaukums “Oluksna”, kas vienlaikus ir kā vārda “Alūksne” atspulgs ezera ūdenī.[10]

Pamatraksts: Alūksnes vēsture

Alūksnes apvidus kopš seniem laikiem atradies uz senā tirdzniecības ceļa no Gaujas baseina uz Pleskavas un Novgorodas zemēm. 8. gadsimtā tagadējā Alūksnes novada teritoriju iekaroja letgaļu ciltis un izveidoja Atzeles valsti. Uz Alūksnes ezera salas atradās seno letgaļu Olistas pils. 1284. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta letgaļu ezerpils vietā uzceltā Livonijas ordeņa pils Marienburga (vācu: Marienburg — 'Marijas pils'). 1342. gadā ordeņa mestra Burharda fon Dreilēbena vadībā tika nojaukta senā koka pils un pabeigta ordeņa mūra pils celtniecība. Poļu-zviedru kara laikā zviedriem izdevās ieņemt pili un tā nonāca Zviedru Vidzemes daļā. Lielā Ziemeļu kara laikā 1702. gadā Marienburgas cietoksnis, kuru aizsargāja ap 300 latviešu bataljonu karavīru Zviedrijas armijas sastāvā, bija spiests kapitulēt grāfa Borisa Šeremetjeva vadītajam krievu karaspēkam. 19. gadsimtā Alūksne kļuva par nozīmīgu tirdzniecības centru, 1903. gadā tika uzbūvēta šaursliežu dzelzceļa līnija Stukmaņi—Gulbene—Alūksne—Ape—Valka.

1920. gadā Alūksnei piešķīra pilsētas tiesības. Pēc Otrā pasaules kara no 1946. līdz 1949. gadam Alūksne bija apriņķa centrs, kopš 1950. gada Alūksnes rajona centrs, bet pēc 2009. gada teritoriālās reformas Alūksnes novada centrs.

Alūksnes cietoksnis (Šturns, 1662)

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[11]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±% g.p.
19202 029—    
19253 507+11.57%
19354 385+2.26%
19433 441−2.98%
GadsIedz.±% g.p.
19596 400+3.95%
19707 655+1.64%
197910 093+3.12%
198910 913+0.78%
GadsIedz.±% g.p.
20009 510−1.24%
20118 057−1.50%
20216 488−2.14%

Ievērojamas vietas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes ezers un tā apkārtne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skats uz Alūksnes ezeru

Alūksne atrodas Alūksnes ezera krastā, kas ir vienpadsmitais lielākais ezers Latvijā. Ezerā atrodas četras salas - Cepurītes jeb Mīlestības sala, Garā sala, Tīklu sala un Pilssala. Ezera vidējais dziļums ir aptuveni 7 metri. Dziļākā vieta sasniedz pat 20 metrus. Alūksnes līci no ezera pamatdaļas atdala Kapsētas pussala.[12]

Alūksnes Pilssala

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes Pilssala ir viena un četrām Alūksnes ezera salām, kas mūsdienās ir iecienīta atpūtas vieta pilsētas visiem. Alūksnes Pilssalā atrodas Livonijas ordeņa pils, kas savulaik piederējusi gan zviedriem, gan poļiem, gan krieviem.

Livonijas Ordeņa pilsdrupas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Livonijas Ordeņa pilsdrupas

Ordeņa pils drupas uz Pils salas Alūksnes ezerā. Marienburgas pils celtniecību 1342. gadā pabeidza Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Dreilēbens. Lielā Ziemeļu kara laikā pili ielenca krievu karaspēks Šeremetjeva vadībā. Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un šodien pilsdrupās atrodas brīvdabas estrāde ar 3000 skatītāju vietām.[13] No 2021. gada atjaunots Alūksnes viduslaiku pils Dienvidu tornis, kur īpašos seansos par pils vēsturi vēsta mūsdienīgs skaņas un gaismas stāsts, jeb muzikāla teiksma “MARIENBURGAS astotais brālis”.[14]

Tempļa kalns — iecienīts tūristu objekts Alūksnē, no kura paveras skats uz Alūksnes ezeru. Sākot ar 1930. gadu sāk celt tūrisma objektus tempļa kalnā. Viens no blakus esošiem objektiem ir tilts, kas nosaukts Saules tilta vārdā, kā arī Pilssalu ar Tempļakalna Pussalu savieno Tempļakalna ielas gājēju tilts, kas katras stundas pirmās 15 minūtes atskaņo melodijas.

Fītinghofu dzimtas mantojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes Jaunā pils

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunā pils celta laika posmā no 1859. līdz 1863. gadam angļu neogotikas stilā pēc A. fon Fītinghofa pasūtījuma. Pašlaik pils telpās darbojas Alūksnes muzejs ar ekspozīcijām par pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma īpatnībām, kā arī Dabas muzejs “Vides labirints”.

Alūksnes muižas parks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes muižas parks izveidots 18. gadsimtā. Teritoriju pie ezera nopirka barons Otto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls. Sākotnēji parks tika veidots regulārā franču dārza stilā, savukārt paši vērienīgākie parka labiekārtošanas darbi notika Burharda Kristofa fon Fītinghofa laikā, kad Eiropā sāka attīstīties ainaviskie dārzi, un pils dārznieks Pēteris Buks parku pārveidoja angļu stilā.[15]

Pilsēta, kurā iztulkota Bībele latviešu valodā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1683. gadā uz dzīvi Alūksnē pārcēlās vācu mācītājs Ernsts Gliks un pabeidza arī sava mūža lielāko darbu – Bībeles tulkošanu latviešu valodā. Par piemiņu paveiktajam darbam, Ernsts Gliks mācītājmuižas parkā iestādīja divus ozolus – Glika ozolus, kurus apskatīt mūsdienās iespējams ikvienam.

Ernsta Glika Bībeles muzejs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alūksnes Ernsta Glika Bībeles muzejs
Ernsta Glika Bībeles muzejs

Bībeles muzejs izveidots 1908. gadā un veltīts Ernstam Glikam. Ēkas arhitekts Kristofs Hāberlands. Tajā iespējams iepazīties ar “Bībeles ceļu” no pašas pirmās - E. Glika Alūksnē tulkotās Bībeles, līdz mūsdienu izdevumiem.

Alūksnes Evaņģēliski luteriskā baznīca

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alūksnes Evaņģēliski luteriskā baznīca
Alūksnes Evaņģēliski luteriskā baznīca

Alūksnes luterāņu baznīca ir vienjoma mūra ēka, ka celta no 1781. līdz 1788. gadam, augstā vietā ezera tuvumā pēc Rīgas arhitekta Kristofera Haberlanda projekta. Baznīcai ir 40 metrus augsts pakāpjveida tornis. Ēka celta klasicisma stilā, bet tās fasādē un torņa augšējā stāvā atrodami arī daži baroka stila elementi. Baznīcas pamatiem izmantoti divi tūkstoši ozolkoka pāļu. Telpas torņa galā uzcelta lukta ar 1885. gadā būvētām ērģelēm. Altāris veidots 1786. gadā un to grezno urnas, apustuļu un dzīvnieku tēli.

Alūksnes dzelzceļa stacijas kvartāls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzceļa līnija Gulbene-Alūksne ir vienīgā Baltijā, kas nodrošina regulārus pasažieru pārvadājumus. Šaursliežu vilciens jeb bānītis Alūksnes stacijā kā sabiedriskais transports piestāj divas reizes dienā.

Alūksnes stacija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alūksnes dzelzceļa stacija un tās apkārtne attīstījusies no 20. gadsimta sākuma, kad izbūvēja dzelzceļa līniju Pļaviņas-Valka, mūsdienās tā ir dzelzceļa līnijas Gulbene-Alūksne gala stacija. Vēsturiskajā stacijas ēkā darbojas vasaras sezonas burgernīca "Tvaiks un Ogle".

Alūksnes Bānīša stacija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiskajā stacijas bagāžas šķūnī no 2018. gada atvērta multimediālā ekspozīcija "Alūksnes Bānīša stacija" par dzelzceļa līniju Gulbene-Alūksne, kurā var iepazīt dzelzceļa vēsturi un vietējo cilvēku stāstus par bānīti.

Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Alūksnes evaņģēliski luteriskā baznīca
Alūksnes vecā pils
  • nr. 157.: Alūksnes viduslaiku pils Alūksnes ezera Pils salā
  • nr. 158.: Pils salas viduslaiku kapsēta un viduslaiku nocietinājums
  • nr. 159.: Cepurītes salas apmetne Alūksnes ezera Cepurītes salā
  • nr. 160.: Tempļa kalns (pilskalns) ar apmetni Alūksnes ezera Kapsētas pussalā
  • nr. 161.: Alūksnes apmetne Alūksnes ezera krastā, Mellumā
  • nr. 162.: Kanceles kalniņš (Baznīcas kalniņš) — sena kulta vieta Pils un Miera ielas stūrī
  • nr. 2665.: Alūksnes pilsdrupas Alūksnes ezera Pils salā (1342—1702)
  • nr. 2666.-2674.: Alūksnes muižas parks starp Pils ielu un ezera krastu (18. gs. 2.p.—19. gs.) — akmens tilts (18. gs. b.), Aleksandra paviljons (18. gs. b.), Eola templis (18. gs. 2.p.), kolonāde (19. gs. b.), mauzolejs (1831), obelisks Fitinghofam Alūksnes muižas parkā (1799), paviljons — rotonda Alūksnes ezera Kapsētas pussalā Tempļa kalnā (1805—1807), "Palmu māja" Pils ielā 33 (18. gs. b.).
  • nr. 2674.-2676., 2685.: Alūksnes muižas ēkas — Jaunā pils (1860—1863), apaļais tornis, stallis, klēts
  • nr. 2679.: Alūksnes saviesīgās biedrības nams (agrākais brūzis) Brūža ielā 7 (1927—1929)
  • nr. 2682.-2683.: Alūksnes Vecā pils O. Vācieša ielā 2a (1793—1794), pārvaldnieka māja O. Vācieša ielā 8
  • nr. 7424.: Alūksnes pilsētas vēsturiskais centrs (19.gs.)
  • nr. 2686.-2698.: elevators K. Barona ielā 1 (1939), banka Brūža ielā 1 (1927—1931), dzīvojamā ēka Brūža ielā 4 (19. gs. b.), Alūksnes ģimnāzijas ēka Glika ielā 10 (1938), Alūksnes pareizticīgo baznīca Helēnas ielā 56 (1895), dzīvojamās ēkas Jāņkalna ielā 8 un Jāņkalna ielā 25, vecā ģimnāzijas ēka Jāņkalna ielā 38 (1913—1914), viesnīca Bahnhof's Hotel Jāņkalna ielā 51 (1910—1912), Annas lauksaimniecības biedrības nams "Ekonomija" Lielajā ezera ielā 4 (1912), dzīvojamā ēka Lielajā ezera ielā 7 (1934), dzīvojamā ēka Lielajā ezera ielā 11 (1910—1911), Alūksnes pilskrogs "Šloskrogs" Ošu ielā 5 (19. gs. s. — 1932)
  • nr. 2699.: Jaunalūksnes pils Ozolu ielā 1 (19. gs. 2.p.)
  • nr. 2700., 2915.: Alūksnes luterāņu baznīca Pils ielā 25 (1781—1788), altāris (18.gs.), ērģeles (1885), durvju komplekti (4), interjera dekoratīvā apdare, kancele.[16]
  • nr.8340.: šaursliežu dzelzceļa līnija Gulbene-Alūksne[17]

Cilvēki, kas dzimuši, auguši vai dzīvojuši Alūksnē:

  1. 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
  2. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  3. «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
  4. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas». stat.gov.lv. Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 2024. gada 21. oktobris.
  5. «Alūksnes vēsture - pilsēta toreiz un tagad cauri gadsimtiem». VisitAluksne (latviešu). Skatīts: 2023-03-30.
  6. «Alūksne». www.travellatvia.lv. Skatīts: 2023-03-30.
  7. Normunds Smaļinskis. 100 stāsti par Latviju. 14. lpp. ISBN 9789934075582.
  8. «Par Alūksnes zīmola attīstības koncepciju viedokli pauduši 30 iedzīvotāji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023. gada 9. martā. Skatīts: 2023. gada 9. martā.
  9. «Aicinām piedalīties ideju konkursā par Alūksnes vizuālās identitātes skiču izstrādi».
  10. «Alūksnes vizuālā identitāte — «H2E»».
  11. OSP
  12. «Alūksnes novada publisko ūdenstilpju apsaimniekotājs». www.aluksnesezers.lv (latviešu). Skatīts: 2023-02-10.
  13. «vidzeme.com». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. jūlijā. Skatīts: 2009. gada 24. martā. Teksts " Vidzemes turisma celvedis " ignorēts
  14. «Livonijas Ordeņa pilsdrupas Alūksnē». VisitAluksne (latviešu). Skatīts: 2023-02-10.
  15. «Alūksnes muižas parks un mazās arhitektūras formas». VisitAluksne (latviešu). Skatīts: 2023-02-10.
  16. LR Kultūras ministrijas rīkojums Nr.128. Par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstu Arhivēts 2013. gada 10. novembrī, Wayback Machine vietnē. (Aizkraukles rajons — Liepājas rajons)
  17. «8340. Šaursliežu dzelzceļa līnija Gulbene-Alūksne, sliežu ceļi, inženierbūves, aprīkojums, ēkas, ritošais sastāvs | Mantojums». is.mantojums.lv. Skatīts: 2022-10-29.[novecojusi saite]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]