Pāriet uz saturu

Šlokenbekas pils

Vikipēdijas lapa
Šlokenbekas pils 2000. gadā
Šlokenbekas muižas vārtu tornis 1904. gadā
Skats uz pili

Šlokenbekas viduslaiku pils (vācu: Schlokenbeck, burtiski - "Šlokas strauts") atrodas Tukuma novada Smārdes pagasta Milzkalnē pie Slocenes upes, netālu no Tukuma pilsētas austrumu robežas. Šlokenbekas muižas ansamblis ir gan valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, gan tā atsevišķām būvēm noteikts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu statuss[1]. 2006. gadā pils kompleks nodots pašvaldībai (tolaik Tukuma Rajona Smārdes pagastam)[2]. 2024. gadā to apsaimnieko pašvaldības sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Muižas kompleksā iekārtots restorāns "Šlokenbeka pils krodziņš", tūrisma informācijas centrs, Milzkalnes bibliotēka, Tautas jeb Saimes nams, viesnīca "Šlokenbekas muiža" un Latvijas ceļu muzejs.

Nocietinājums celts Slocenes labajā krastā, izstiepta upes līkuma iekšpusē. Būves celtas līganā upes ielejas nogāzē - ziemeļrietumu stūris nogāzes augšdaļā atrodas 5 metrus augstāk nekā dienvidaustrumu stūris upes krastā. Patlaban muižas komplekss labi restaurēts ar viduslaiku aizsargmūri, gar kura iekšējām sienām izvietotas 19. gadsimta ēkas. Aizsargmūrī atrodama 31 šaujamlūka. Saglabājušies divi 1688. gadā celtie vārti ar piebūvētiem mansarda jumtiem.

H. Pīranga veiktais Šlokenbekas viduslaiku pils uzmērījums (pirms 1926).

Livonijas ordeņa Šlokenbekas pils dokumentos pirmo reizi minēta 1544. gadā kā nocietinājums an der beke der hörten Schloke (vācu: pie uzstādinātā Slokas strauta). Domājams, ka militāro nocietinājumu pie Rīgas - Tukuma vecā ceļa ir cēlis ordeņa fogts Verners fon Butlars pēc 1484. gada, kad Rīgas karaspēks uzbruka ordeņa pilij Tukumā Livonijas pilsoņu karu laikā. 1537. gadā ordeņa mestrs Hermans fon Brigenejs Dītriham Butlaram atņēma lēņa tiesības, apvainojot viņu par savu pienākumu nepildīšanu un Sāmsalas dumpja ierosināšanu. 1544. gada 19. janvārī mestrs piešķīra agrākos Butlaru lēņus Dītriham Šenkingam, arī Šlokenbekas muižu. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes nodibināšanas ordeņa lēnis 1610. gadā kļuva par Šenkingu dzimtas īpašumu. Zviedru-poļu kara laikā 1605. un 1622. gadā zviedru karaspēks izlaupīja Šlokenbekas pili un tā zaudēja savu militāro nozīmi. 1678. - 1701. gadā Šlokenbeka bija Kurzemes hercogistes kanclera Kristofa Putkammera īpašumā, kurš to pārbūvēja saimnieciskām vajadzībām, ziemeļu un dienvidu sienās iebūvēja vārtu torņus.

Vēlāk Šlokenbekas muiža piederēja Brigenu un Grothusu dzimtām, kuru saimniekošanas laikā 1752. gadā vārtu torņiem tika uzbūvēti mansarda jumti un vārtu portāli ieguva klasicisma stila elementus, vēlāk pie ziemeļu sienas no laukakmeņiem tika uzcelta klēts.

Pēc hercogistes pievienošanas Krievijas Impērijai muiža piederēja Mēdemu (1818-1840) un Bulmeringu dzimtām, kas 1841.-1845. gadā pie dienvidu sienas uzcēla kungu māju. 1848.-1920. gadā muižā saimniekoja fon der Rekes dzimta, te ierīkots spirta brūzis un spirts eksportēts uz Vāciju un Angliju (līdz 15 000 spaiņu gadā). 1862. gadā pie muižas tika uzcelta skola un pagasta valdes nams, 1867. gadā dzirnavas. Pirmā pasaules kara laikā vācu armija muižā ierīkoja lazareti. Pēc Latvijas agrārās reformas 1920. gadā muiža tika piešķirta Tukuma virsmežniecībai, pirms 1926. gada Heincs Pīrangs veica viduslaiku pils uzmērīšanu. Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā bijušajā muižā tika ierīkota ceļa mašīnu stacija, kas vēlāk pārveidota par ceļu būves un remonta uzņēmumu, bet kopš 1993. gada par SIA “Šlokenbeka”.

Muižas atjaunošanu uzsāka Tukuma 5. ceļu būvniecības rajona uzņēmīgie darbinieki. Muižas atjaunošanas darbus pēc arhitekta E.Kalniņa projekta uzsāka 1977. gadā muižas atjaunošanu. Pilī iekārtots Latvijas ceļu muzejs. 2006. gadā veikta Ziemeļu korpusa un Saimes nama rekonstrukcija par Tautas namu.

  • Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
  • Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
  • Pirang, Heinz. Das baltische Herrenhaus. Riga, 1928. - 1930.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 [file:///D:/Downloads/verhandlung_33_1942%20(1).pdf] (vāciski)
  • www.ambermarks.com
  • www.viss.lv