Grobiņa

Šis raksts ir par pilsētu. Par ciemu skatīt rakstu Grobiņa (ciems).

Grobiņa
Novada pilsēta
Grobiņas pilsētas tiesību piešķiršanas piemiņas zīme
Karogs Ģerbonis
Grobiņa
Koordinātas: 56°32′06″N 21°09′58″E
Valsts	Latvija
Novads	Dienvidkurzemes novads
Pilsētas tiesības	kopš 1695. gada
Vēsturiskie nosaukumi	vācu: Grobin zviedru: Söborg
Administrācija
• Grobiņas pilsētas pārvaldes vadītājs	Juris Dabars
Platība
• Kopējā	5,1 km2
• sauszeme	5,0 km2
• ūdens	0,1 km2
Augstums	20 m
Iedzīvotāji (2024)
• kopā	3 593
• blīvums	720,0 iedz./km2
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-3430
Mājaslapa	www.grobina.lv
Grobiņa Vikikrātuvē

Grobiņa ir sena pilsēta Kurzemes rietumos Ālandes upes krastos, Dienvidkurzemes novada centrs. Atrodas 12 km uz austrumiem no Liepājas un 211 km attālumā no Rīgas. Pilsēta aizņem 512,6 ha lielu teritoriju, to šķērso autoceļi A9, P111 un P113. Netālu uz dienvidiem no pilsētas iet Rīgas—Liepājas dzelzceļš (tuvākā stacija Tore, tuvākā aktīvā pasažieru stacija Liepāja).

Grobiņa (no kuršu: gruobīns — ‘skābaržu mežs’) ir senākā rakstos precīzi norādītā apdzīvotā vieta Latvijas teritorijā; kā Zēburga (Seeburg) tā pieminēta 854. gada notikumu aprakstā Rimberta hronikā. 2011. gadā UNESCO Latvijas Nacionālā komisija pieņēma lēmumu iekļaut nomināciju «Grobiņas arheoloģiskais ansamblis» UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. 2017. gada 22. maijā Latvijas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija iesniedza oficiālu pieteikumu Pasaules mantojuma centram.

Vēsture

Ap 650.—800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne, pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. 854. gada notikumu sakarā Hamburgas un Brēmenes arhibīskaps Rimberts ap 875. gadu savā vēsturiskajā apcerējumā par Ziemeļeiropu “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) vēstīja par zviedru vikingu kēniņa Olafa uzbrukumu kuršu ķēniņvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.

1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza kuršu ķēniņš Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu "Ezertuve". Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis mestra Vernera fon Breithūzena vadībā uzbruka Grobiņas kuršu pilskalnam un pēc pils ieņemšanas to nodedzināja. 14. gadsimtā blakus kuršu pilskalnam uzcēla mūra cietoksni, kura drupas redzamas vēl tagad kā Grobiņas pilsdrupas. Lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai pret Krieviju, Livonijas kara laikā 1560. gadā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas komtureju Prūsijas hercogam. 1660. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības.

1920. gadā Grobiņas apriņķi pārdēvēja par Liepājas apriņķi. Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā apšaudes laikā pilsētas rietumdaļā nodega 10 namu, kā arī luterāņu baznīca.

Arheoloģija

Zviedrijā atrasta zobena spals (550.-800. gadi). Līdzīgi zobeni tika atrasti arī Grobiņas apmetnē

Ālandes ūdenskrātuve pie Grobiņas pilsdrupām

Grobiņas arheoloģiskais komplekss sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem, kas kompakti izvietoti pilsētas apkaimē:

• Gotlandiešu līdzenie senkapi pie Smukumu (tagad Rudzukalnu) mājām;
• Zviedru uzkalnu kapulauks Priedienā (literatūrā minēti kā Priediens II, Priedulājs, Pastorāts vai Mācītājmuiža);
• Zviedru uzkalnu kapulauks pie Porānu (Pūrānu) mājām;
• Kuršu senkapi Priedienā (Priediens I);
• Kuršu Atkalnu senkapi;
• Kuršu pilskalns (Skābārža kalns) ar apmetni.

Arheoloģiskā izpēte skandināvu kapulaukos tika uzsākta 19.gs. beigās, taču pirmie plaša apjoma pētījumi izdarīti 1929.—1930. gadā, kad profesora Franča Baloža un zviedru arheologu Birgera Nermana, Karla-Alfreda Gustavsona (Karl-Alfred Gustawsson) un Hansa Hansona (Hans Hansson) vadībā veikti izrakumi Grobiņas pilskalna apkaimē un trīs senkapos. Izrakumos iegūtais materiāls ir identisks līdzīgiem atradumiem vikingu apmetnēs Ziemeļeiropā. Pie tagadējā izjādes laukuma Priedienā atrakti skandināvu senkapi, kuros atrastas daudzas senlietas, ieskaitot 22 zobenus, 21 šķēpu, vairogu apkalumus, 3 bronzas saktas, 6 gredzenus.

Arheoloģiskos izrakumus 1942. gadā turpināja latviešu arheologi Eduarda Šturma vadībā. 1951. gadā Pēteris Stepiņš izpētīja vairāk kā 30 uzkalniņu kapu, bet 1957. gadā Jolanta Daiga vēl 11 uzkalniņus. Diemžēl šo izrakumu dati nav apkopoti un publicēti.

1984.—1988. gadā Grobiņas arheoloģiskā kompleksa izrakumus veica Apvienotā Kurzemes ekspedīcija, kurā piedalījās Latvijas Vēstures institūta arheologi Ingrīdas Ozeres vadībā kopā ar PSRS Arheoloģijas institūta Ļeņingradas nodaļas līdzstrādniekiem Valērija Petrenko vadībā, kas pirms tam bija veicis izrakumus Staraja Ladogas vikingu apmetnē. Tika izpētīti vairāk kā 35 uzkalniņi, daļa no ekspedīcijas atradumiem atrodas Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, bet daļa vēl arvien Pēterburgas arhīvos. Kopējais skandināvu apbedījumu skaits pie Grobiņas varētu sasniegt 3000, un tie datējami laika posmā no 650.—850. gadam. Saskaņā ar paleodemogrāfes Gunitas Zariņas aprēķiniem, apbedījumu skaits norāda uz iespējamu vietējo populāciju, kurā bija ap 300—500 cilvēku. Tajā pašā pētījumā G.Zariņa min iespējamo kuršu populāciju 7. gadsimtā ap 70—90 cilvēku.

Tā kā līdzenie senkapi tiek datēti ar 2.—8.gs., bet uzkalnu senkapi no 7.—9.gs., Grobiņas apkaimē vērojama pāreja starp vietējām kuršu un skandināvu bēru paražām. Apbedījumi datēti pēc tajos atrasto senlietu tipoloģijas. To analīze liecina, ka Priediena senkapos tikuši apglabāti gan kurši, gan skandināvi. Lielais skandināvu apbedījumu skaits un to datējums norāda uz ilgstošu cilvēku migrāciju no Gotlandes un Zviedrijas vidienes uz Baltijas jūras austrumu piekrasti. Pašreizējie pētījumi liecina, ka Kurzeme Baltijas jūras piekrastē 7.gs. bija mazapdzīvota, kas veicināja skandināvu ieplūdumu. Kuršu un skandināvu savstarpējie sakari kļuva ciešāki 9.gs. otrajā pusē, taču drīz pēc tam skandināvu kolonisti Grobiņu pametuši. Arheoloģiskie atradumi Jāču senkapos liecina, ka nelielas skandināvu (viduszviedru) kopienas saglabājušās Grobiņas apkaimē kādu laiku pēc tam.

Kuršu pilskalns (Skābaržu kalns)

Grobiņas pilskalns ierīkots Ālandes upes uzstādinājuma pussalā. Pilskalna izlīdzinātais plakums ir līdz 80 m garš, 40—45 plats, nodalīts ar ap 30 m platu un 2 m augstu valni. Uz austrumiem no pilskalna ap 3 ha platībā atrodas senpilsētas vieta. Senvietas kultūrslānis tiek datēts ar 9.—12.gs.

Smukumu (Rudzukalnu) senkapi

Smukumu līdzenie senkapi ar gotlandiešu apbedījumiem atrodas pilsētas dienvidrietumu malā, Ālandes upes kreisajā krastā, kur senāk atradies uzkalns. Sākot izrakumus 1929. gadā, B.Nermans konstatēja, ka lielākā senkapu daļa ir iznīcināta grants ieguves rezultātā. 18. gadsimtā šeit atradušās kazarmas. Arheoloģiskai izpētei piemērotās teritorijas atradās uzkalna dienvidu un ziemeļu galos, un attālums starp tām sasniedza 600 m. B.Nermans novēroja, ka neskartajā daļā apbedījumi saglabājušies ļoti blīvi, tādējādi aprēķinot, ka sākotnēji senkapos bijuši līdz pat 1000 apbedījumu Vairākās vietās tika uzieti ķieģeļu gabali, kā arī divas 19.gs. sākuma monētas un viena 17.gs. monēta.

1929. gadā izpētīti 42 apbedījumi, savukārt 1930. gadā — 57. Izrakumos tika atklāts, ka mirušie tika sadedzināti citviet, un viņu pelni apbedīti kopā ar kapā līdzi dotajiem priekšmetiem, kas arī sadedzināti un sabojāti. Mirušie un to piederumi apbedīti 0,1—0,35 m dziļās bedrēs, kas veidotas apaļas vai ovālas. Dažādu izrakumu gaitā atrasti vismaz 117 apbedījumi.

Mūsdienās 1929.—1930. gada izrakumos pētītā teritorija ir apbūvēta. Pastāv iespēja, ka daži apbedījumi saglabājušies kapulauka austrumos, ko apliecina V.Petrenko veiktā izpēte

Priediena uzkalnu senkapi un kuršu senkapi

Priediena senkapi (Priediens II) ir lielākais skandināvu kapulauks Grobiņā, uz austrumiem no pilsētas. Tā platība ir 5 ha, un tajā apglabāti galvenokārt ieceļotāji no Zviedrijas vidienes. B.Nermans saskaitīja ap 430 uzkalnu, kuri bija dažāda izmēra, tomēr parasti 7–10 m diametrā un aptuveni 0,5m augstumā. Izrakumos atklāts, ka šie apbedījumi ir ugunskapi, kur mirušie un to pelni kopā ar līdzi dotajiem priekšmetiem apbedīti uzkalna centrālajā daļā. Nermana vadībā 1930. gada augustā izpētīti 27 uzkalni. V.Petrenko šeit veica izrakumus plašā teritorijā, atklājot arī tos apbedījumus, kuru uzkalni nav saglabājušies. Saskaņā ar Petrenko, Priediena kapulaukā varēja būt līdz pat 2000 uzkalnu.

Uz ziemeļiem no uzkalnu senkapiem atrodas kuršu kapulauks (Priediens I). Šeit apbedījumi veikti no 2.—13.gs. Saskaņā ar arheologa Pētera Stepiņa pētījumiem, kuršu senkapu teritorija ir ap 2 ha, no kuriem līdz šim izpētīta tikai desmitā daļa.

Arheoloģiskajos izrakumos Priedienā atrasts liela daudzums skandināvu un kuršu senlietu, to skaitā unikāla akmens kapu stēla. Mūsdienās daļa no nekropoles saglabājusies, daļa apbūvēta.

Porānu (Pūrānu) senkapi

Pūrānu uzkalnu senkapi atrodas 1,5 km uz ziemeļiem no Grobiņas. Tāpat kā Priediena uzkalnu kapulaukā, arī šeit apglabāti ieceļotāji no Zviedrijas vidienes. B.Nermans šeit saskaitījis ap 50 uzkalnu, no kuriem viņš izpētījis sešus. Kapulauks stipri cietis Otrā pasaules kara laikā, kā arī vēlāk grants ieguves dēļ.

Atkalnu senkapi

Atkalnu senkapi ir līdzenie apbedījumi, kas atrodas uz lēzena zemes paaugstinājuma. Šie senkapi izmantoti apbedījumiem divos laika posmos. Pirmajos arheoloģiskajos izrakumos atklāti septiņi apbedījumi, kas saturēja senlietas datējamas ar 10.—13.gs. Vēlāk atklātie apbedījumi ir no 5.—7.gs. 1988. gadā zem 5.—13.gs. apbedījumiem arheologs V.Petrenko atradis senāko līdz šim zināmo apbedījumu Kurzemē. Tas ir 20—25 gadu vecas sievietes apbedījums ar tai līdzi dotajiem akmens darbarīkiem, kas datējams ar 2.—1. gadu tūkstoti p.m.ē.

Demogrāfija

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem uz 2009. gada 1. janvāri Grobiņā dzīvoja 4244 iedzīvotāji. Etniskais sastāvs 2005. gadā bija: 89,4% latvieši, 3,5% krievi, 2,4% lietuvieši, 1,2% ukraiņi, 0,7% baltkrievi, 2,8% citas tautības.

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Iedzīvotāju skaita izmaiņas pilsētā:

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads Iedz. ±% g.p. 1809 625 —     1841 1 165 +1.97% 1852 975 −1.61% 1863 1 618 +4.71% 1881 1 594 −0.08% 1897 1 490 −0.42% 1914 1 400 −0.37%	Gads Iedz. ±% g.p. 1920 1 394 −0.07% 1925 1 288 −1.57% 1930 1 129 −2.60% 1935 1 074 −0.99% 1939 1 100 +0.60% 1959 2 222 +3.58% 1970 3 333 +3.75%	Gads Iedz. ±% g.p. 1973 3 477 +1.42% 1979 3 604 +0.60% 1989 4 583 +2.43% 2005 4 313 −0.38% 2007 4 249 −0.74% 2014 4 101 −0.51%

Transports

Pilsētas galvenie autoceļi ir A9 Rīga-Liepāja, P111 Grobiņa-Ventspils, P106 Grobiņa-Ezere un P113 Grobiņa-Rucava. Pilsētas vietējie autoceļi V1226 Grobiņa-Tadaiķi un V1222 Grobiņa-Nīca. Netālu no pilsētas iet dzelzceļa līnija Rīga-Liepāja, 1900.-1964. gadā Grobiņā darbojās stacija līnijā Liepāja-Aizpute.

Sports

Grobiņā bāzējas Latvijas futbola 1. līgas klubs Grobiņas SC. 2016. gadā viņi uzvarēja Latvijas futbola 2. līgā.

Attēli

• 
  Vējdzirnavas
• 
  Pilsdrupas
• 
  Grobiņas bijusī stacija
• 
  Vēja ģeneratoru parks
• 
  Grobiņas pilskalns, Skābaržu kalns
• 
  Pilsētas dome

Ievērojami novadnieki

• Kristiāns Frīdrihs Šmits fon der Launics (1773—1832), luterāņu mācītājs, rakstnieks
• Eduards Šmits fon der Launics (1796—1869), tēlnieks
• Kārlis fon Šternbergs (1834—1911), slepenpadomnieks, Krievijas Impērijas Valsts kontroles vadītājs
• Teodors Šīmanis (de) (1847—1921), vēsturnieks, arhivārs un Austrumeiropas vēstures profesors Berlīnē
• Frīdrihs Vilhelms Lengniks (ru) (1873—1936), politiķis, profesionālās izglītības sistēmas organizētājs Krievijā
• Arhibalds fon Keizerlings (1882—1951), kara flotes virsnieks, admirālis
• Zenta Mauriņa (1897—1978), rakstniece, filozofe, bērnībā dzīvojusi Grobiņas doktorātā
• Roberts Stārosts (1908—1958), gleznotājs
• Andrejs Freimanis (1914—1994), Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks, Dzelzs krusta Bruņinieku krusta kavalieris.
• Ilgvars Grieziņš (1937—1991), viens no 1991. gada janvāra barikāžu laika upuriem.

Literatūra

• Nerman, Birger, Smärre meddelanden. Fynden från Grobin i Lettland. Fornvännen 1930, 114—116. (zviedriski)
• Nerman, Birger, Grobin-Seeburg, Ausgrabungen und Funde. Stockholm 1958. (vāciski)
• Egils Jucevičs, "Laiks. Cilvēki. Grobiņa" (latviski)

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Grobiņa.
• Raksts par Grobiņas arheoloģiju ar 1987. gadā atraktā akmens attēlu
• Raksts laikrakstā "Kurzemes Vārds" "Grobiņa nostāstu un patiesību plīvurā" 2005. gada 31. marts^{[novecojusi saite]}