Romāns Apsītis

Romāns Apsītis
	Tiesībsargs
	Amatā; 2007. gada 1. marts — 2011. gada 28. februāris
Prezidents	Vaira Vīķe-Freiberga; Valdis Zatlers
Premjerministrs	Aigars Kalvītis; Valdis Dombrovskis
Priekštecis	(p.i.) Diāna Šmite
Pēctecis	Juris Jansons
	Latvijas Republikas tieslietu ministrs
	Amatā; 1994. gada 19. septembris — 1995. gada 21. decembris
Prezidents	Guntis Ulmanis
Premjerministrs	Māris Gailis
Priekštecis	Egils Levits
Pēctecis	Dzintars Rasnačs
Dzimšanas dati	1939. gada 13. februārī; Rīga, Latvija
Miršanas dati	2022. gada 17. februārī (83 gadu vecumā)
Tautība	latvietis
Politiskā partija	PSKP; Latvijas Ceļš (kopš 1993)
Dzīvesbiedrs(-e)	Vera Apsīte
Augstskola	Latvijas Universitāte
	meita politiķe Anda Ozola (1965)

Romāns Apsītis (dzimis 1939. gada 13. februārī Rīgā, miris 2022. gada 17. februārī) bija latviešu jurists un politiķis, Latvijas Republikas Augstākās Padomes, 5. Saeimas un 6. Saeimas deputāts. Pārstāvēja partiju "Latvijas Ceļš". No 2007. līdz 2011. gadam bija pirmais Latvijas tiesībsargs.

Dzīvesgājums

Dzimis 1939. gadā Rīgā, pēc Otrā pasaules kara dzīvoja Limbažu apriņķī. Mācījās Salacgrīvas vidusskolā, 1957. gadā sāka studijas Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Ekonomikas un juridiskajā fakultātē, kuras pabeidza 1963. gadā. Pēc meitas Andas Apsītes piedzimšanas 1965. gada rudenī sāka strādāt LVU Valsts un tiesību zinātņu katedrā, kur docēja sociālistisko valstu valststiesību un Latvijas PSR valsts un tiesību vēstures kursu.^[1]

1969. gadā Apsītis sāka strādāt pie tiesību zinātņu kandidāta disertācijas "Padomju tiesību izveidošanās Latvijas sociālistiskās revolūcijas norises posmā (1940. — 1941. gads)", kurā bija noniecināts Latvijas Republikas valstiskums, noliegta valsts tiesiska nepārtrauktība un Latvijas okupācija.^[1] Kā izdevniecības "Zvaigzne" redaktors Romāns Apsītis rediģēja Voldemāra Kalniņa "Latvijas PSR valsts un tiesību vēsture" 1. daļu un bija 2. daļas līdzautors. Bija Gido Kokara vadītā Tautas kora "Daile"^[2] prezidents no 1961. gada līdz 1977. gadam.^[3] Strādāja Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. "Zinību biedrībā") kā lektors, piedalījies LPSR likumu par pašvaldībām izstrādē.

Politiskā darbība

1966. gadā iestājies PSKP.

Atmodas kustības laikā kopš 1989. gada R. Apsītis darbojies Latvijas Tautas frontē un kā viens no piecdesmit pieciem locekļiem tika ievēlēts Latvijas Tautas frontes domē,^[4] piedalījās 1989. gada 28. jūlija Latvijas PSR Augstākās Padomes "Deklarācijas par Latvijas valsts suverenitāti" izstrādāšanā. 1990. gada 12. martā joprojām bija Komunistiskās partijas biedrs,^[5] 1990. gada 18. martā ievēlēts Latvijas PSR Augstākajā Padomē no Rīgas pilsētas 27. vēlēšanu apgabala, uzvarot Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Politiskās daļas vadītāju Aleksandru Salenieku.^[5]

Bija viens no Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas autoriem un 1990. gada 4. maijā nolasīja to Augstākajā Padomē pirms balsojuma par deklarācijas pieņemšanu.^[6]

1993. gadā R. Apsītis bija viens no partijas (sākotnēji priekšvēlēšanu savienība) "Latvijas Ceļš" dibinātājiem. No šīs partijas saraksta ievēlēts par 5. Saeimas un 6. Saeimas deputātu. 1993. gadā viņš kļuva par Ministru prezidenta biedra, tieslietu ministra Egila Levita parlamentāro sekretāru. E. Levitam amatu atstājot, no 1994. gada 15. septembra līdz 1995. gada 20. decembrim R. Apsītis pildīja tieslietu ministra amatu Māra Gaiļa valdībā.

1996. gadā R. Apsītis tika ievēlēts par Satversmes tiesas tiesnesi, nolicis Saeimas deputāta mandātu (2000.—2006. gadā Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks). 2007. gada 1. martā ievēlēts par tiesībsargu, amatā bijis četrus gadus. 2011. gadā amatā netika pārvēlēts un par tiesībsargu kļuva Juris Jansons.

Apbalvojumi

R. Apsītim kopā ar E. Levitu 2002. gadā^[7] tika piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora goda nosaukums.^[8] Apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 1991. gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi un Latvijas Republikas Tieslietu ministrijas I pakāpes atzinības rakstu.

Ģimene

Romāna Apsīša brālis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Voldemārs Apsītis. Sieva Vera Apsīte, dzimusi Graumane,^[9] māsa Astrīda Ņikitina, meitas Ilze Apsīte un Anda Ozola, Šlesera Reformu partijas politiķe.^[10]

R. Apsītis savus pēdējos mūža gadus dzīvoja Ogres novadā.

Literatūra

Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.

Atsauces

Ārējās saites

Biogrāfija ST mājaslapā Arhivēts 2007. gada 1. jūlijā, Wayback Machine vietnē.
Biogrāfija Tiesībsarga mājaslapā

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Egils Levits	Latvijas tieslietu ministrs 1994. gada 19. septembris — 1995. gada 21. decembris	Pēctecis: Dzintars Rasnačs
Priekštecis: (p.i.) Diāna Šmite	Tiesībsargs 2007. gada 1. marts — 2011. gada 28. februāris	Pēctecis: Juris Jansons

[ReferenceA-1] 1,0 ^1,1 Krastiņš Ilgvars, Grīnbergs Oto. "Romāns Apsītis. Jauns zinātņu kandidāts." Padomju Students, 1975, 29. maijs, 2. lpp

[2] Verners, Arturs. Kordiriģenti Imants un Gido Kokari, "Liesma", Rīga, 1981, 42. lpp.

[3] Zvaigzne, 1977, 15. jūnijs, Nr. 12, 23. lpp.

[4] "Ko saka amerikāņu vērotāji?", Austrālijas Latvietis, 1989, 20. oktobris, 9. lpp.

[iepazistinam-ar-deputatu-kandidatiem-rigas-balss-1990-12-marts-4-lpp-5] 5,0 ^5,1 "Iepazīstinām ar deputātu kandidātiem", Rīgas Balss, 1990. gada 12. marts, 4. lpp.

[6] Kiope, Māra. 17 stundas, Latvijas Jaunatne, Nr. 84, 1990, 4. maijs, 1. lpp.

[7] "LZA un Latvijas Zinātnes dzīves hronika, 2002. gada janvāris-aprīlis", Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa Nr. 02-03, 2002, 1. februāris, 140. lpp.

[8] Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori

[9] "LPSR Augstākās Padomes Prezidijā — Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes Kultūras, Izglītības, veselības aizsardzības un socillās nodrošināšanas nodaļās vecākā referente Vera Apsīte apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu", Cīņa, 1963, 10. aprīlis, 1. lpp.

[10] "5.saraksts Politiskā partija Šlesera Reformu partija LPP/LC", Latvijas Vēstnesis, Nr. 139, 2011, 5. septembris.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]

[10]