Cēsis

Cēsis
Cēsis;
	Cēsu pilsdrupas
; Karogs	; Ģerbonis
	Cēsis
	Koordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E / 57.31250°N 25.27528°EKoordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E / 57.31250°N 25.27528°E
Valsts	Latvija
Novads	Cēsu novads
Pilsētas tiesības	kopš 1323. gada
Citi; nosaukumi	igauņu: Võnnu; lībiešu: Venden; poļu: Kieś; vācu: Wenden
Platība
• Kopējā	19,3 km2
• sauszeme	18,7 km2
• ūdens	0,6 km2
Iedzīvotāji (2022)
• kopā	14 766
• blīvums	789,2 iedz./km2
Demonīms	cēsnieks
Laika josla	EET (UTC+2)
• Vasaras laiks (DST)	EEST (UTC+3)
Pasta indeksi	LV-41(01-03)
Tālruņu kods	(+371) 641
Mājaslapa	www.cesis.lv
	Cēsis Vikikrātuvē

Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa mestru rezidencēm (1237—1561). Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Cēsu vēsture

Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi.

1271. gadā dokumentā minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. 1284. gadā tika iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. 1383. gadā Cēsis jau minētas kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. Arī ceļotājs Žilbērs de Lanuā 1413. gadā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils."^[6] Livonijas—Maskavijas karu laikā 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis atkal kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus.

Livonijas kara laikā 1559.—1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1577. gadā Cēsu pilī apmetās Livonijas karalis Magnuss. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, tostarp arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas—Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis 1621. gadā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs.^[7] Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gāja bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. 1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas). 1938. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas jaunā ēka. 1941. gada 4. jūlijā pilsētu okupēja Vērmahts, bet 1944. gada 26. septembrī Sarkanā armija. Trešās atmodas laikā Cēsis kļuva par vienu no neatkarības atjaunošanas kustības centriem. 1988. gadā Cēsīs tika nodibināta pirmā Latvijas Tautas frontes nodaļa ārpus Rīgas.^[8]

A. Krūkas 1936. gada glezna "Cēsis — Latvijas karoga šūpulis 1279. gadā"
Cēsu pilsdrupas 1793. gadā (no Broces kolekcijas)
Cēsu pilsētas panorāma pirms Pirmā pasaules kara
Dubinska muiža pie Rīgas ielas Cēsīs (pēc 1905)

Kultūrvēsturiskie pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ordeņa pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kuras celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gadsimta karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota. Pils gidi tērpušies 16. gadsimta vidus pils kalpotājiem atbilstošā apģērbā.
Jaunā pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gadsimta beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
Sv. Jāņa baznīca ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā. 1284. gadā iesvētīta kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. Kontrreformācijas laikā no 1582. līdz 1621. gadam tā kļuva par katoļu bīskapa rezidenci, bet 1629. gadā tika atdota luterāņiem. Baznīca degusi 1568., 1607., 1640., 1665., 1671., 1686. 1694., 1746. un 1748. gados. 1853. gadā neogotiskā stilā tika pārbūvēts baznīcas tornis. 1907. gadā tika uzstādītas jaunas ērģeles.
Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gadsimta ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsis bija viena no Latvijas pilsētām, kas piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2014. gadā, taču 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.^[9] Cēsis ir mājvieta vairākiem populāriem festivāliem — Cēsu mākslas festivālam,^[10] sarunu festivālam "Lampa"^[11] un čella festivālam "Čello".^[12]

Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 18 137 Cēsu iedzīvotājiem 15 130 ir latvieši, 2 113 — krievi, 225 — baltkrievi, 194 — poļi, bet pārējie 475 — citas tautības.^[5]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±%
1800	1 100	—
1840	1 700	+54.5%
1863	2 400	+41.2%
1881	4 300	+79.2%
1897	6 356	+47.8%
1914	8 000	+25.9%
1920	6 452	−19.4%

Gads	Iedz.	±%
1925	8 047	+24.7%
1930	7 700	−4.3%
1935	8 748	+13.6%
1939	8 500	−2.8%
1943	7 900	−7.1%
1959	13 839	+75.2%
1970	17 696	+27.9%

Gads	Iedz.	±%
1979	20 958	+18.4%
1989	22 013	+5.0%
2000	18 732	−14.9%
2011	16 764	−10.5%
2021	14 815	−11.6%

Avots:^[13]^[14]

Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cilvēki, kas dzimuši vai auguši Cēsīs:

Aleksandrs Kīters (1813—1879), ķirurgs un ginekologs
Johans Rūdolfs Adolfi (1862—1944), ārsts un šahists
Pauls Valdens (1863—1957), ķīmiķis
Eduards Veidenbaums (1867—1892), dzejnieks
Jānis Puriņš (1893—1982), kara ārsts.
Jānis Poruks (1871—1911), rakstnieks
Alfrēds Kalniņš (1879—1951), komponists
Jānis Doreds (1881—1954), kinooperators, fotogrāfs
Johaness Lecmanis (1885—1971), meteorologs
Alfrēds Zommers (1888—1954), aktieris, režisors
Aleksandrs Drēviņš (1889—1938), gleznotājs
Eduards Erdmanis (1896—1958), komponists
Leokādija fon Freitāga-Loringhofena (1842-1912), pedagoģe
Kārlis Jansons (1896—1969), tēlnieks
Nikolajs Skuja (1913—2012), gastroenterologs, endoskopijas aizsācējs Latvijā
Vladimirs Kaijaks (1930—2013), rakstnieks
Gunārs Balodis (1934), gleznotājs un filmu mākslinieks
Rihards Kūlis (1945), filozofs un tulkotājs
Andris Riekstiņš (1951), komponists, vijolnieks, diriģents
Kaspars Stupelis ( 1982), bijušais latviešu motokrosa sportists blakusvāģu klasē, kantētājs. Četrkārtējs pasaules čempions.
Haralds Sīmanis (1951—2022), komponists, mūziķis
Anita Stukāne (1954), tāllēcēja
Laima Vaikule (1954), dziedātāja
Aīda Ozoliņa (1957), aktrise
Andrejs Žagars (1958—2019), aktieris, režisors un uzņēmējs
Raimonds Macats (1961), komponists, mūziķis
Juris Žagars (1961), aktieris
Ritums Ivanovs (1968), gleznotājs
Linda Feldberga (1979), dziedātāja
Jānis Bērziņš (1982), biatlonists
Jānis Karlivāns (1982), desmitcīņnieks
Mārtiņš Cipulis (1980), hokejists

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Cēsīs pamatizglītību iespējams iegūt kādā no septiņām sākumskolām/pamatskolām: Cēsu 1. pamatskolā, kur iespējams padziļināti apgūt mūziku,^[15] Cēsu 2. pamatskolā,^[16] ekoskolu kustībā iesaistītajā Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā,^[17] privātajā Cēsu Jaunajā pamatskolā,^[18] un Cēsu internātpamatskolā - attīstības centrā.^[19]

Vidējo izglītību iespējams iegūt Cēsu pilsētas vidusskolā,^[20] Draudzīgā Aicinājumā Cēsu Valsts Ģimnāzijā^[21] un Cēsu Valsts ģimnāzijā.^[22]

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm Cēsīs ir tūrisms. Vasarās tūristus piesaista daba un mākslas pasākumi, bet ziemā — Baltijā lielākais slēpošanas komplekss. Visa gada griezumā Cēsis apmeklētājus piesaista kā reģionāli nozīmīgs mākslas un kultūras centrs.^[23] 2009. gadā Cēsis apmeklēja 405 tūkstoši tūristu.^[24] Lielākais rūpniecības uzņēmums Cēsīs ir Cēsu alus.