Cēsis
- Šis raksts ir par pilsētu. Par dzelzceļa staciju skatīt rakstu Cēsis (stacija).
Cēsis | |||
---|---|---|---|
![]() Cēsu pilsdrupas | |||
| |||
Koordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E / 57.31250°N 25.27528°EKoordinātas: 57°18′45″N 25°16′31″E / 57.31250°N 25.27528°E | |||
Valsts |
![]() | ||
Novads | Cēsu novads | ||
Pilsētas tiesības | kopš 1323. gada[1] | ||
Citi nosaukumi |
igauņu: Võnnu lībiešu: Venden poļu: Kieś vācu: Wenden | ||
Platība[2] | |||
• Kopējā | 19,3 km2 | ||
• sauszeme | 18,7 km2 | ||
• ūdens | 0,6 km2 | ||
Iedzīvotāji (2022)[3] | |||
• kopā | 14 766 | ||
• blīvums | 789,2 iedz./km2 | ||
Demonīms | cēsnieks[4] | ||
Laika josla | EET (UTC+2) | ||
• Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) | ||
Pasta indeksi | LV-41(01-03) | ||
Tālruņu kods | (+371) 641 | ||
Mājaslapa |
www | ||
![]() |
Cēsis ir pilsēta Latvijā, Vidzemes augstienes ziemeļu daļā, Cēsu novada administratīvais centrs. Cēsis atrodas 90 km no Rīgas. Gar pilsētu plūst Gaujas upe. Cēsis ir viena no vecākajām pilsētām Latvijā, Hanzas savienības pilsēta un viena no Livonijas ordeņa mestru rezidencēm (1237—1561). Cēsis ir Latvijas karoga dzimtene.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cēsis izveidojās Gaujas ielejas malā starp latgaļu valsts Tālavas un Idumejas zemēm. 11. gadsimtā Cēsīs ieradās vendi, kuri apmetās Riekstu kalnā. Pēc tam, kad 1206. gadā Cēsu vendi pārgāja kristīgajā ticībā, Zobenbrāļu ordenis vendu pilī izveidoja savu cietoksni karagājieniem uz igauņu zemēm. 1237. gadā pēc zobenbrāļu sagrāves Saules kaujā Cēsu pils kļuva par jaunizveidotā Livonijas ordeņa mestra rezidenci un šeit sākās plaši pils pārbūves darbi.
1271. gadā dokumentā minēts, ka Cēsīm ir zīmogs ar Svētās Katrīnas attēlu. 1280. gadā Atskaņu hronikā minēts, ka Cēsu zemessargi Rīgas aizstāvēšanā pret zemgaļiem devušies ar sarkanbaltsarkanu karogu. 1284. gadā tika iesvētīta Cēsu baznīca kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. 1383. gadā Cēsis jau minētas kā pilsēta, kuru aptvēra mūri ar trīs torņiem un četriem vārtiem. Arī ceļotājs Žilbērs de Lanuā 1413. gadā Cēsis aprakstīja kā lielu nocietinātu pilsētu: "No turienes [Siguldas] uz priekšu es vienmēr devos pa minēto Livonijas zemi no vienas pilsētas uz otru, pa starpām arī pa pilīm, nocietinātām vietām un komandantūrām, kas piederēja minētā ordeņa mestram, un es nonācu kādā lielā nocietinātā pilsētā, vārdā Cēsis (une grosse ville fermée nommée Winde), kas ir komandantūra un pils."[6] Livonijas—Maskavijas karu laikā 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņa pils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi un Cēsis atkal kļuva par pastāvīgo Livonijas ordeņa galvaspilsētu. Cēsu labklājība un uzplaukums turpinājās visu Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga valdīšanas laiku — vairāk kā 40 gadus.
Livonijas kara laikā 1559.—1560. gadā Krievijas cara Ivana IV karaspēks nopostīja Cēsu pilsētu, bet pili neieņēma. 1577. gadā Cēsu pilī apmetās Livonijas karalis Magnuss. Lai gan Magnuss Cēsis jau bija apsolījis atdot krievu karaspēkam, pilsētas aizstāvji padoties atteicās. Nevēloties nonākt krievu rokās, Cēsu pili tās aizstāvji, skaitā ap 300, tostarp arī sievietes un bērni, paši uzspridzināja, paliekot aprakti zem tās drupām. 1578. gadā pili atkal aplenca ap 18 000 krievu un tatāru karavīru, bet šoreiz uzvaru guva pils aizstāvji. 1598. gadā Cēsis kļuva par Polijas—Lietuvas kopvalsts pārvaldītās Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas galveno pilsētu.
Poļu-zviedru kara laikā Cēsis 1621. gadā ieņēma Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs.[7] Lielā Ziemeļu kara laikā 1703. gadā pilsētu un pili iekaroja Krievijas karaspēks. 1748. gadā lielā ugunsgrēka laikā gāja bojā pilsētas rātsnams un lielākā daļa pilsētas. 1777. gadā Cēsu pilsmuižu iegādājās Kārlis Eberhards fon Zīverss. 1785. gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu.
Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada 20. februārī Cēsis ieņēma ķeizariskās Vācijas armija. 1918. gada 18. novembrī pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētā tika nodibināta Cēsu rota, kas 8. decembrī kļuva par vienu no pirmajām nacionālā karaspēka vienībām. 1919. gada 6.-23. jūnijā pie Cēsīm latviešu un igauņu karaspēks sakāva uzbrūkošo vācbaltiešu landesvēru (Cēsu kaujas). 1938. gadā uzcelta Cēsu Valsts Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijas jaunā ēka. 1941. gada 4. jūlijā pilsētu okupēja Vērmahts, bet 1944. gada 26. septembrī Sarkanā armija. Trešās atmodas laikā Cēsis kļuva par vienu no neatkarības atjaunošanas kustības centriem. 1988. gadā Cēsīs tika nodibināta pirmā Latvijas Tautas frontes nodaļa ārpus Rīgas.[8]
A. Krūkas 1936. gada glezna "Cēsis — Latvijas karoga šūpulis 1279. gadā"
Dubinska muiža pie Rīgas ielas Cēsīs (pēc 1905)
Kultūrvēsturiskie pieminekļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šajā rakstā nav ievērots enciklopēdisks valodas stils Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot to. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. Vikipēdija nav ceļvedis tūristiem |
- Ordeņa pils bija viens no stiprākajiem Zobenbrāļu, vēlāk Livonijas ordeņa cietokšņiem Baltijā un Livonijas ordeņa mestru rezidence, kuras celtniecība sākta 1207. gadā. Pils stipri cieta 16. un 17. gadsimta karos, un pēc postījumiem Lielā Ziemeļu kara laikā tā vairs netika atjaunota. Pils gidi tērpušies 16. gadsimta vidus pils kalpotājiem atbilstošā apģērbā.
- Jaunā pils uzcelta vecās ordeņpils vārtu nocietinājuma vietā 18. gadsimta beigās. Sākumā tā kalpojusi kā grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja, vēlāk tajā darbojusies ūdens dziedinātava, virsnieku klubs un pēc Otrā pasaules kara te tika ierīkoti apmēram 40 dzīvokļi. Kopš 1949. gada pilī atrodas Cēsu Vēstures un mākslas muzejs.
- Sv. Jāņa baznīca ir viena no vecākajām gotiskajām mūra baznīcām Latvijā. 1284. gadā iesvētīta kā Livonijas ordeņa Doma baznīca. Kontrreformācijas laikā no 1582. līdz 1621. gadam tā kļuva par katoļu bīskapa rezidenci, bet 1629. gadā tika atdota luterāņiem. Baznīca degusi 1568., 1607., 1640., 1665., 1671., 1686. 1694., 1746. un 1748. gados. 1853. gadā neogotiskā stilā tika pārbūvēts baznīcas tornis. 1907. gadā tika uzstādītas jaunas ērģeles.
- Rīgas ielas apbūve ir 18. un 19. gadsimta ielu apbūves paraugs. No viduslaikiem ir saglabājušās pilsētas vārtu paliekas (Raunas vārti) un tirgus laukuma vieta (Līvu laukums). Vērtīgākie nami ir Vecais rātsnams (Rīgas iela 7), Tirgotāja nams (Rīgas iela 16) un Harmonijas nams (Rīgas iela 24).
Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cēsis bija viena no Latvijas pilsētām, kas piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2014. gadā, taču 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.[9] Cēsis ir mājvieta vairākiem populāriem festivāliem — Cēsu mākslas festivālam,[10] sarunu festivālam "Lampa"[11] un čella festivālam "Čello".[12]
Demogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
No 18 137 Cēsu iedzīvotājiem 15 130 ir latvieši, 2 113 — krievi, 225 — baltkrievi, 194 — poļi, bet pārējie 475 — citas tautības.[5]
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Avots:[13][14] |
Cilvēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cilvēki, kas dzimuši vai auguši Cēsīs:
- Aleksandrs Kīters (1813—1879), ķirurgs un ginekologs
- Johans Rūdolfs Adolfi (1862—1944), ārsts un šahists
- Pauls Valdens (1863—1957), ķīmiķis
- Eduards Veidenbaums (1867—1892), dzejnieks
- Jānis Puriņš (1893—1982), kara ārsts.
- Jānis Poruks (1871—1911), rakstnieks
- Alfrēds Kalniņš (1879—1951), komponists
- Jānis Doreds (1881—1954), kinooperators, fotogrāfs
- Johaness Lecmanis (1885—1971), meteorologs
- Alfrēds Zommers (1888—1954), aktieris, režisors
- Aleksandrs Drēviņš (1889—1938), gleznotājs
- Eduards Erdmanis (1896—1958), komponists
- Leokādija fon Freitāga-Loringhofena (1842-1912), pedagoģe
- Kārlis Jansons (1896—1969), tēlnieks
- Nikolajs Skuja (1913—2012), gastroenterologs, endoskopijas aizsācējs Latvijā
- Vladimirs Kaijaks (1930—2013), rakstnieks
- Gunārs Balodis (1934), gleznotājs un filmu mākslinieks
- Rihards Kūlis (1945), filozofs un tulkotājs
- Andris Riekstiņš (1951), komponists, vijolnieks, diriģents
- Kaspars Stupelis ( 1982), bijušais latviešu motokrosa sportists blakusvāģu klasē, kantētājs. Četrkārtējs pasaules čempions.
- Haralds Sīmanis (1951—2022), komponists, mūziķis
- Anita Stukāne (1954), tāllēcēja
- Laima Vaikule (1954), dziedātāja
- Aīda Ozoliņa (1957), aktrise
- Andrejs Žagars (1958—2019), aktieris, režisors un uzņēmējs
- Raimonds Macats (1961), komponists, mūziķis
- Juris Žagars (1961), aktieris
- Ritums Ivanovs (1968), gleznotājs
- Linda Feldberga (1979), dziedātāja
- Jānis Bērziņš (1982), biatlonists
- Jānis Karlivāns (1982), desmitcīņnieks
- Mārtiņš Cipulis (1980), hokejists
Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cēsīs pamatizglītību iespējams iegūt kādā no septiņām sākumskolām/pamatskolām: Cēsu 1. pamatskolā, kur iespējams padziļināti apgūt mūziku,[15] Cēsu 2. pamatskolā,[16] ekoskolu kustībā iesaistītajā Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskolā,[17] privātajā Cēsu Jaunajā pamatskolā,[18] un Cēsu internātpamatskolā - attīstības centrā.[19]
Vidējo izglītību iespējams iegūt Cēsu pilsētas vidusskolā,[20] Draudzīgā Aicinājumā Cēsu Valsts Ģimnāzijā[21] un Cēsu Valsts ģimnāzijā.[22]
Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viena no nozīmīgākajām ekonomikas nozarēm Cēsīs ir tūrisms. Vasarās tūristus piesaista daba un mākslas pasākumi, bet ziemā — Baltijā lielākais slēpošanas komplekss. Visa gada griezumā Cēsis apmeklētājus piesaista kā reģionāli nozīmīgs mākslas un kultūras centrs.[23] 2009. gadā Cēsis apmeklēja 405 tūkstoši tūristu.[24] Lielākais rūpniecības uzņēmums Cēsīs ir Cēsu alus.
Sadraudzības pilsētas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cēsīm ir sadraudzības attiecības ar šādām pilsētām:[25]
Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Pilsētas tiesības iespējams piešķirtas 1224. gadā; 1226. gadā dokumentos minēts Cēsu rātskungs, taču tikai 1323. gadā Cēsis minētas kā pilsēta, skat.: Cēsu hronika. Kultūras biedrība Harmonija. Cēsis. 2006. ISBN 9984984028. 20.lpp. un 25.lpp.
- ↑ 2,0 2,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 18 janvāris 2023.
- ↑ 3,0 3,1 «Pilsētu (blīvi apdzīvotu) un lauku (reti apdzīvotu) teritoriju iedzīvotāju skaits reģionos, pilsētās, novados un pagastos (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā) – Teritoriālā vienība, Laika periods un Rādītāji». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 22 decembris 2022.
- ↑ Vallija Dambe. Latvijas apdzīvoto vietu un to iedzīvotāju nosaukumi. Zinātne, 1990. 32. lpp. ISBN 5796602640.
- ↑ 5,0 5,1 «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
- ↑ «Izvilkumi no franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā ceļojuma apraksta par Livoniju (15. gadsimta pirmā puse).». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. novembrī. Skatīts: 2014. gada 3. maijā.
- ↑ Cēsu hronika. Kultūras biedrība Harmonija. Cēsis. 2006. ISBN 9984984028. 46.lpp.
- ↑ Ārpus Rīgas pirmo Latvijas Tautas frontes nodaļu nodibināja Cēsu rajonā
- ↑ «Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta Latvijā, IP/09/1324, EUROPA — Press releases». Europa.eu.
- ↑ «Cēsu Mākslas Festivāls – Cēsu Mākslas Festivāls». Cēsu Mākslas Festivāls (en-US). 2015-05-20. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-08. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Sākums». Sarunu festivāls LAMPA (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-11-25. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Vidzemes koncertzale Cēsis». cesukoncertzale.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-11-21. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
- ↑ http://www.rezekne.lv/skaitli-un-fakti/
- ↑ «Par skolu». cesu1pamatskola.anazana.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-05. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Cēsu 2. Pamatskola». www.cesu2pamatskola.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-14. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ Velta Siliņa. «Cēsu pilsētas Pastariņa sākumskola». pastarinaskola.lv (angļu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-14. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Jaunā skola». www.jaunaskola.lv (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-29. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ SIA C4 www.c4.lv. «Cēsu Internātpamatskola - Rehabilitācijas Centrs». www.csip.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-04-12. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Sākums - Cēsu Pilsētas vidusskola». Cēsu Pilsētas vidusskola (lv-LV). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-08-25. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ https://web.archive.org/web/20190126150850/http://www.dacvg.lv/. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 26. janvārī. Skatīts: 10.28.2018.. Tukšs vai neesošs
|title=
- ↑ «Aktualitātes». www.cvg.edu.lv (lv-lv). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-01. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Cesis.lv - Novads » Cēsis » Cēsis». www.cesis.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-23. Skatīts: 2018-10-28.
- ↑ «Cēsu novads faktos». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2005. gada 19. februārī. Skatīts: 2010. gada 8. septembrī.
- ↑ Cēsu novada sadraudzības pilsētas
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
![]() |
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cēsis |
- Cēsu oficiālā mājaslapa
- Cēsis — Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014 kandidāte Archived 2011. gada 22. jūlijā, at Archive.is
- Tūrisms Cēsīs
- Cēsu pils komplekss Archived 2007. gada 22. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
- Vietas.lv — Cēsis
- A.Švābe, Tālava, 1936
|
|
|
|