Vidzemes guberņa
| |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
.svg){kind=small}
Vidzemes guberņa jeb Līvzemes guberņa (igauņu: Liivimaa kubermang, vācu: Livländisches Gouvernement, krievu: Лифляндская губерния) bija autonoma[1] administratīva vienība Krievijas Impērijas sastāvā, kurā ietilpa Latvijas kultūrvēsturiskais Vidzemes novads, Igaunijas dienviddaļa un Sāmsala. Vidzemes guberņas pašpārvaldi nodrošināja savs parlaments — Vidzemes landtāgs. Līdz pat 19. gadsimta beigām Vidzemes guberņas oficiālā valoda bija vācu valoda. Civilās pārvaldes augstākā vara bija gubernatoram. Tā padomdevēja organizācija bija landrātu kolēģija. Gubernatora rīkojumus, ko viņš izdeva, saskaņojot ar landrātu kolēģiju, sauca par "patentiem", kam bija likuma spēks guberņas teritorijā.
Robežojās ar Igaunijas, Kurzemes, Pleskavas un Vitebskas guberņām. 1917. gadā igauņu apdzīvotos Vidzemes guberņas apriņķus pievienoja Autonomajai Igaunijas guberņai, bet latviešu apdzīvotos Vitebskas guberņas apriņķus pievienoja Vidzemes guberņai.[2]
1917. gada septembrī gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet 1918. gada februārī pārējo Vidzemes guberņu okupēja vācu karaspēks, tomēr formāli tā pastāvēja līdz 1918. gada 22. septembrim, kad Rīgā tika pasludināta Apvienotā Baltijas hercogiste.
Izveide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vidzemes guberņas teritorija tika inkorporēta Krievijas Impērijas sastāvā 1721. gadā. Pirms tam tā bija atkarīga no Zviedrijas un pastāvēja ar nosaukumu "Rīgas gubernatūra" jeb Zviedru Vidzeme, vēl agrāk — Pārdaugavas Livonijas hercogiste vai Līvzeme. Tajā ietilpa Rīgas, Cēsu, Pērnavas un Tērbatas apriņķi, kas bija sadalīti pilsnovados, vēlāk draudzēs.
Rīgas guberņa (1713—1783)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1710. gadā Lielā Ziemeļu kara laikā krievu karaspēks iekaroja Rīgu un pēc Vidzemes un Igaunijas kapitulācijas (1710) Krievijas cars Pēteris I iecēla viņa dienestā pārgājušo Zviedru Vidzemes muižnieku Gerhardu Johanu fon Lēvenvoldi par ģenerālpilnvarnieku (General-Bevollmächtigter) Baltijas provincēs.
Lai arī tiesiski Vidzeme vēl joprojām piederēja Zviedrijas Karalistei, cars Pēteris 1713. gadā izveidoja Rīgas guberņu (vācu: Rigaer Gouvernement, krievu: Рижская губерния), kas sastāvēja no divām daļām — Rīgas provinces un Smoļenskas provinces.
Pēc kara beigām 1722. gadā Rīgas guberņai pievienoja Tērbatas apriņķi. Saskaņā ar 1775. gada guberņu likumu Rīgas guberņa sastāvēja no 9 apriņķiem — Rīgas, Cēsu, Valkas, Valmieras, Pērnavas, Vīlandes, Veravas, Tērbatas un Sāmsalas. 1783. gada 10. maijā guberņai pievienoja Slokas novadu (tagadējās Jūrmalas teritoriju). Krievijas ķeizariene Katrīna II 1783. gada 3. jūlijā izdeva rīkojumu, ar kuru Rīgas guberņa tika likvidēta un tās vietā izveidota Rīgas vietniecība.
Rīgas vietniecība (1783—1796)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_Befehl_i._J._1783.jpeg)
Rīgas vietniecība (vācu: Rigasche Statthalterschaft, krievu: Рижское наместничество) sastāvēja no Rīgas, Cēsu, Valkas, Valmieras, Pērnavas, Vīlandes, Veravas, Tērbatas un Sāmsalas apriņķiem. To pārvaldīja ķeizarienes iecelts ģenerālgubernators, kura uzdevums bija augstākā uzraudzība pār guberņu un tiesības komandēt tajā izveidoto karaspēku. Līdz 1786. gadam kā padomdevēja organizācija vēl darbojās landrātu kolēģija. Pēc 1787. gada Rīgas rātes vietā bija vēlēts Rīgas pilsētas galva un pilsētas Dome. Lielās ģildes vietā tika izveidotas trīs tirgotāju ģildes. Katrā apriņķī tika izveidota zemes tiesa, kurā no pieciem piesēdētājiem divi bija zemnieki. Rīgas vietniecība tika likvidēta 1796. gada 28. novembrī, pārdēvējot to par Vidzemes guberņu.
Vidzemes guberņa (1796—1918)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vidzemes guberņa (vācu: Livländisches Gouvernement, krievu: Лифляндская губерния) pastāvēja no 1796. līdz 1918. gadam kā viena no Baltijas guberņām. Sastāvēja no Rīgas, Cēsu, Valmieras, Valkas, Pērnavas, Vīlandes, Veru, Tērbatas un Sāmsalas apriņķiem. Guberņu pārvaldīja imperatora iecelts gubernators tam padotām muižniecības pašpārvaldes institūcijām un ierēdņiem (landrātu kolēģija, landtāgs, bruņinieku konvents, landmaršals). 1819. gadā apriņķi tika sadalīti pagastos un muižās.
1917. gada 30. martā (12. aprīlī) Krievijas Pagaidu valdība izdeva rīkojumu par Vidzemes guberņas sadalīšanu divās daļās un igauņu apdzīvoto apriņķu pievienošanu Igaunijas guberņai. Pirmais Latgales latviešu kongress 1917. gada 26.—27. aprīlī (9.—10. maijā) prasīja latviešu apdzīvoto Vitebskas guberņas apvienošanu pēc nacionālā principa ar Vidzemes un Kurzemes guberņām, tomēr Krievijas valdība vilcinājās pieņemt šādu lēmumu. Toties Krievijas PSFR Tautas komisāru padome 1917. gada 14. decembrī izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.
Pēc Brestļitovskas miera līguma un Berlīnes papildvienošanās (1918) nosacījumiem Krievija atsacījās no Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām un formāli tika nodibināta Apvienotā Baltijas hercogiste.
Robežas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Igaunijas guberņa ziemeļos, Pleskavas guberņa austrumos, Vitebskas guberņa dienvidaustrumos, Kurzemes guberņa dienvidos, Baltijas jūra un Rīgas līcis rietumos.
Administratīvais iedalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1783. gada teritoriāli administratīvās reformas Rīgas vietniecību sadalīja deviņos apriņķos [3]:
- Rīgas apriņķis (vācu: Rigische Kreis; krievu: Рижский уезд):
apriņķa pilsēta Rīga (Riga) un Rīgas patrimoniālais apgabals,
pilsēta Sloka (Schlock), Daugavgrīvas cietoksnis (Dünamünde),
25 draudžu novadi: Aizkraukles (Ascheraden), Akmeņsalas (Steinholm), Allažu (Allasch), Ādažu-Carnikavas (Neuermühlen-Zarnikau), Daugavgrīvas (Dünamünde), Doles (Dahlen), Ikšķiles—Salaspils (Uexküll-Kircholm), Jaunpils (Zaubes) (Jürgensburg), Jumpravas (Jungfernhof), Kokneses (Kokenhusen), Krimuldas—Pēterupes (Kremon-St. Peters Capelle), Lēdurgas—Turaidas (Loddiger-Treiden), Lielvārdes (Lennewarden), Madlienas (Sissegal), Mālpils (Lemburg), Nītaures (Nitau), Ropažu (Rodenpois), Siguldas (Segewold), Skultes (St. Matthäi), Slokas (Schlok), Suntažu (Sunzel).
- Cēsu apriņķis (Wendensche Kreis; Венденский уезд):
apriņķa pilsēta Cēsis (Wenden),
16 draudžu novadi: Āraišu (Arrasch), Bērzaunes (Bersohn), Cesvaines (Seswegen), Cēsu (Wenden), Dzērbenes—Drustu (Serben-Drostenhof), Ērgļu—Ogresmuižas (Erlaa-Ogershof), Jaunpiebalgas (Neuhof, Pebalg-Neuhof), Kalsnavas—Vietalvas (Kalzenau), Lazdonas (Lasdohn), Liepmuižas—Vestienas (Linden-Festen), Liezēres (Löser), Lubānas (Luban), Ļaudonas (Laudohn), Raunas (Ronneburg), Skujenes (Schujen), Vecpiebalgas (Alt-Pebalg, Pebalg-Orrishof).
- Valmieras apriņķis (Wolmarsche Kreis; Вольмарский уезд):
apriņķa pilsēta Valmiera (Wolmar),
pilsēta Limbaži (Lemsal),
13 draudžu novadi: Alojas (Allendorf), Burtnieku (Burtneck), Dikļu (Dikkeln), Limbažu (Lemsal), Liepupes (Pernigel), Matīšu (Matthäi), Mazsalacas, (Salisburg), Rubenes (Pappendorf), Rūjienas (Rujen), Salacgrīvas (Salis), Straupes (Roop), Umurgas (Ubbenorm), Valmieras (Wolmar).
- Valkas apriņķis (Walksche Kreis; Валкский уезд):
apriņķa pilsēta Valka/Valga (Walk),
11 draudžu novadi: Alūksnes (Marienburg), Apekalna (Oppekaln), Ērģemes (Ermes), Ēveles (Wolfahrt), Gaujienas (Adsel), Gulbenes (Schwanenburg), Lugažu (Luhde), Palsmanes—Aumeisteru (Palzmar-Serbigal), Smiltenes (Smilten), Tirzas—Velēnas (Tirzen-Wellan), Trikātas (Trikaten).
- Veravas apriņķis (Werrosche Kreis; Верроский уезд):
apriņķa pilsēta Verava (Werro/Võru),
8 draudžu novadi (kihelkond): Urvaste (Antsla) (Urbs (Anzen)), Kanepi (Cannapäh), Karula (Carolen), Hargla (Harjel), Vastselīna (Neuhausen), Pelva (Pölwe), Räpina (Rappin), Rõuge (Rauge).
- Tērbatas apriņķis (Dörptsche Kreis; Юрьевский (Дерптский) уезд):
apriņķa pilsēta Tērbata (Dorpat/Tartu),
16 draudžu novadi (kihelkond): Palamuse (Bartholomäi), Tartu (Dorpat), Äksi (Ecks), Kambja (Kamby), Puhja (Kawelecht), Kodavere (Kotfer), Laiuse (Lais), Maarja—Magdaleena (Marien-Magdalenen) , Nõo (Nüggen), Otepē (Odempäh/Otepää), Rannu (Randen), Rõngu (Ringen), Kursi (Talkhof), Sangaste (Theal-Fölk, Sagnitz), Torma (Torma), Võnnu (Wenden).
- Vīlandes apriņķis (Fellinsche Kreis; Феллинский уезд):
apriņķa pilsēta Vīlande (Fellin/Viljandi),
8 draudžu novadi (kihelkond): Vīlande—Kepo (Fellin-Köppo), Helmeta (Helmet), Suure—Jaani (Groß St. Johannis), Kolga—Jaani (Klein St. Johannis), Põltsamaa (Oberpahlen), Paistu (Paistel), Pilistvere (Pillistfer), Tarvastu (Tarwast).
- Pērnavas apriņķis (Pernausche Kreis; Перновский уезд):
apriņķa pilsēta Pērnava (Pernau/Pärnu),
13 draudžu novadi (kihelkond): Audru (Audern), Vändra (Fennern), Häädemeeste (Gudmannsbach), Halliste (Hallist), Pärnu-Jaagupi (St. Jacobi), Karksi (Karkus), Mihkli (St. Michaelis), Pärnu (Pernau-St. Elisabeth), Saarde (Saara), Tõstamaa (Testama), Tori (Torgel).
- Sāmsalas apriņķis (Arenburgische Kreis; Эзельский (Аренсбургский) уезд):
apriņķa pilsēta Ārensburga (Arenburg/Kuressaare),
16 draudžu novadi (kihelkond).
Livonijas (Rīgas) ģenerālgubernatori un Vidzemes gubernatori (1712—1917)[4]
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas gubernatori
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1712 Aleksandrs Meņšikovs (Александр Данилович Меншиков) — pildīja šo amatu kā Pēterburgas ģenerālgubernators
- 1713—1719 Pēteris Goļicins (Пётр Алексеевич Голицын)
- 1719—1726 Aņikita Repņins (Аникита Иванович Репнин)
- 1727—1751 Pēteris Lasī (Peter von Lacy, Пётр Петрович Ласси, Peadar de Lása)
- 1751—1753 Vladimirs Dolgorukovs (Владимир Петрович Долгоруков)
- 1753—1758 Fjodors Vojeikovs (Фёдор Матвеевич Воейков) kā vicegubernators
- 1758—1761 Vladimirs Dolgorukovs (Владимир Петрович Долгоруков)
- 1762—1783 Džordžs Brauns (George Browne, Юрий Юрьевич Броуне, Seoirse de Brún)
Rīgas vietniecības ģenerālgubernatori
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- 1783—1791 Džordžs Brauns
- 1792—1796 Nikolajs Repņins (Николай Васильевич Репнин), vienlaikus arī Igaunijas gubernators un Rīgas ģenerālgubernators
Vidzemes gubernatori un Rīgas ģenerālgubernatori
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1796—1798 Nikolajs Repņins, vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1798—1800 Ludvigs Nāgels (Ludwig von Nagel, Илларион Тимофеевич Нагель), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1800—1801 Pēteris fon der Pālens (Peter Ludwig von der Pahlen, Пётр Алексеевич Пален), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1801—1803 Sergejs Goļicins (Сергей Федорович Голицын), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1803—1807 Frīdrihs Bukshēvdens (Friedrich Wilhelm von Buxhoevden, Федор Федорович Буксгевден), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1807—1810 Ivans Repjevs (Иван Николаевич Репьев)
- 1810—1812 Dmitrijs Lobanovs-Rostovskis (Дмитрий Иванович Лобанов-Ростовский), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1812—1812 Johans Magnuss fon Esens (Johann Magnus von Essen, Иван Николаевич Эссен), Rīgas kara gubernators
- 1812—1829 Filips Pauluči (Filippo Paulucci, Филипп Осипович Паулуччи), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1829—1845 Kārlis Magnuss fon der Pālens (Carl Magnus von der Pahlen, Матвей Иванович фон Пален), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1845—1848 Jevgeņijs Golovins (Евгений Александрович Головин), vienlaikus arī Igaunijas gubernators un Rīgas ģenerālgubernators
- 1848—1861 Aleksandrs Suvorovs (Александр Аркадьевич Суворов-Рымникский), vienlaikus arī Igaunijas gubernators un Rīgas ģenerālgubernators
- 1861—1864 Vilhelms fon Līvens (Wilhelm Heinrich von Lieven, Вильгельм Карлович фон Ливен), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1864—1866 Pēteris Šuvalovs (Петр Андреевич Шувалов), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1866 Eduards fon Baranovs (Эдуард Трофимович Баранов), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1866—1870 Pēteris Albedinskis (Пётр Павлович Альбединский), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1870—1876 Pēteris Bagrations (პეტრე ბაგრატიონი, Петр Романович Багратион), vienlaikus arī Rīgas ģenerālgubernators
- 1876—1883 Aleksandrs fon Ikšķils-Gildenbands (Alexander von Üxküll-Güldenband, Александр фон Икскуль-Гильденбанд)
- 1883—1885 Ivans Sevičs (Иван Егорович Шевич)
- 1885—1895 Mihails Zinovjevs (Михаил Алексеевич Зиновьев)
- 1895—1900 Vladimirs Surovcevs (Владимир Дмитриевич Суровцев)
- 1901—1905 Mihails Paškovs (Михаил Алексеевич Пашков)
- 1905—1906 Vasilijs Sologubs (Василий Устинович Соллогуб)
- 1906—1909 Aleksandrs Mellers-Zakomeļskis (Александр Николаевич Меллер-Закомельский), vienlaikus arī pagaidu Rīgas ģenerālgubernators kara stāvokļa apstākļos
- 1909—1914 Nikolajs Zvjagincevs (Николай Александрович Звягинцев)
- 1914—1916 Arkādijs Kaļepovskis (Аркадий Ипполитович Келеповский)
- 1916—1917 Nikolajs Lavrinovskis (Николай Николаевич Лавриновский)
- 1917 Sergejs Šidlovskis (Сергей Алексеевич Шидловский) kā civilgubernators no 20. februāra līdz 18. martam
- 1917 Andrejs Krastkalns kā Krievijas Pagaidu valdības ieceltais Vidzemes komisārs no 18. marta līdz 3. aprīlim (vietnieks Gustavs Zemgals)
- 1917 Andrejs Priedkalns kā Vidzemes komisāra vietas izpildītājs no 3. aprīļa līdz 25. maijam (vietnieks Kārlis Ulmanis)
Etniskā sastāva atšķirības dažādos apriņķos (1897)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem Vidzemes guberņā bija 1 299 365 iedzīvotāji. Apriņķos bija šāds iedzīvotāju etniskais sastāvs:[5]
| Apriņķis | latvieši | igauņi | vācieši | krievi | ebreji | poļi | lietuvieši |
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Rīgas apriņķis | 58,2% | 1,1% | 18,2% | 11,9% | 4,7% | 3,5% | 1,6% |
| Cēsu apriņķis | 94,4% | ... | 3,5% | 1,0% | ... | ... | ... |
| Valmieras apriņķis | 93,3% | 3,2% | 2,0% | ... | ... | ... | ... |
| Valkas apriņķis | 87,9% | 7,2% | 2,1% | 1,3% | 1,1% | ... | ... |
| Veravas apriņķis | 3,5% | 92,7% | 2,0% | 1,4% | ... | ... | ... |
| Pērnavas apriņķis | ... | 94,0% | 3,7% | 1,1% | ... | ... | ... |
| Vīlandes apriņķis | ... | 97,1% | 1,8% | ... | ... | ... | ... |
| Sāmsalas apriņķis | ... | 95,5% | 2,6% | ... | ... | ... | ... |
| Tērbatas apriņķis | ... | 86,8% | 4,4% | 7,2% | ... | ... | ... |
| Vidzemes guberņā kopā | 43,4% | 39,9% | 7,6% | 5,2% | 1,8% | 1,2% | ... |
| Kopskaits | 563 829 | 518 594 | 98 573 | 68 124 | 23 728 | 15 132 | 6 594 |
Vidzemes guberņas latviešu apriņķos 1897. gadā bija šāds iedzīvotāju sadalījums:
- Rīgas apriņķī — 396 101 iedzīvotāji, no tiem 230 397 latvieši;
- Cēsu apriņķī — 124 208 iedzīvotāji, no tiem 117 187 latvieši;
- Valmieras apriņķī — 112 836 iedzīvotāji, no tiem 105 231 latvieši;
- Valkas apriņķī — 120 585 iedzīvotāji, no tiem 106 016 latvieši.
Tātad kopējais iedzīvotāju skaits guberņas latviešu daļā 1897. gadā bija 753 730, bet latviešu īpatsvars tajā — 74,1%.
Izglītības iestādes (1890)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Brokhauza-Jefrona Lielās enciklopēdiskās vārdnīcas ziņām Vidzemes guberņā bija šādas mācību iestādes [6]:
- Tērbatas (Jurjevas) Universitāte ar 2095 studentiem,
- Rīgas Politehniskā augstskola ar 1025 studentiem,
- Tērbatas Veterinārais institūts ar 290 studentiem,
- Feldšeru skola pie Tērbatas Veterinārā institūta ar 8 studējošajiem,
- Rīgas Garīgais seminārs ar 145 studējošajiem,
- 16 vīriešu ģimnāzijas, 11 sieviešu ģimnāzijas,
- 2 skolotāju semināri ar 18 studējošajiem (Vidzemes skolotāju seminārs Valkā, Tērbatas skolotāju seminārs)
- 2 amatniecības skolas (Rīgā) ar 447 studējošajiem,
- 3 jūrskolas ar 245 studējošajiem,
- 48 apriņķa skolas,
- 222 privātās skolas,
- 140 evaņģēliski luterisko draudžu skolas un 1087 pagasta skolas,
- 125 ortodokso draudžu skolas un 242 pagasta skolas,
- 6 ebreju skolas,
- 6 svētdienas skolas,
- 3 nedzirdīgo skolas (toreiz - kurlmēmo skolas)
Pilsētas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pasta ceļi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1826. gadā caur Vidzemes guberņas teritoriju gāja šādi pasta ceļi:[7]
- "Lielais pasta ceļš" no Prūsijas uz Pēterburgu. Vidzemes guberņā bija 335 verstis šī lielceļa ar 17 pasta stacijām: (Jelgava ← 22 versts → Kurzemes guberņas robeža pie Dalbes) ← 2 → Olaine (St. Olai) → 20 ← Rīga → 11 ← Bukulti (Neuermühlen) → 15 ← Iļķene (Hilchensfähr) → 18 ← Englārte (Engelhardshof) → 20 ← Straupe (Roop) → 21 ← Lenči (Lenzenhof) → 18 ← Valmiera (Wolmar) → 18 ← Strenči (Stakeln) → 20 ← Gulbji (pasta stacija) (Gulben) ← 17 → Tēliste (Teilizz, Tõlliste) → 22 ← Kuikaži (Kuikazz, Kuigatsi) → 24 ← Uderna (Uddern, Uderna) → 25 ← Tērbata (Dorpat, Tartu) → 23 ← Igavere (Iggafer, Igavere) → 23 ← Torma (Torma) → 25 ← Ninasi (Nennal, Ninasi) → 12 ← Igaunijas guberņas robeža.
- "Rīgas–Pērnavas–Rēveles pasta ceļš", atdalījās no "Lielā pasta ceļa" Valmierā. Vidzemes guberņā bija 163 verstis šī lielceļa posma no Valmieras ar 7 pasta stacijām: Valmiera (Wolmar) → 23 ← Rencēni (Ranzen) → 22 ← Rūjiena (Rujen) → 21 ← Meizakila (Moiseküll, Mõisaküla) → 20 ← Kilingi (Kurkund) → 22 ← Surju (Surri) → 17 ← Pērnava (Pernau, Pärnu) → 25 ← Halinga (Hallik) → 13 ← Igaunijas guberņas robeža.
- "Rīgas–Pleskavas pasta ceļš", atdalījās no "Lielā pasta ceļa" pie Valkas. Vidzemes guberņā bija 116 verstis šī lielceļa ar 5 pasta stacijām: Gulbji (pasta stacija) (Gulben) → 20 ← Lipi (Lips, Hargla) → 20 ← Mēniste (Menzen, Mõniste) → 20 ← Senna (Sennen, Sänna) → 29 ← Verava (Werro, Võru) → 27 ← Vastselīna (Neuhausen, Vastseliina) → Pleskavas guberņas robeža.
- "Rīgas–Maskavas pasta ceļš". Vidzemes guberņā bija 114 verstis šī lielceļa ar 5 pasta stacijām: Rīga → 14 ← Salaspils (Kirchholm) → 21 ← Ogre (Ogershof) → 23 ← Jumprava (Jungfernhof) → 16 ← Skrīveri (Römershof) → 21 ← Koknese (Kokenhusen) → 19 ← (Vitebskas guberņas robeža → 5 ← Gostiņi).
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Mati Laurs. Katrīna II un muižniecības autonomija Baltijā.[novecojusi saite] Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls 2013, Issue 88, p. 31-44.
- ↑ Krievijas PSFR Tautas komisāru padomes 1917. gada 14. decembra rīkojums Nr. 93.
- ↑ Рескрипты и указы Екатерины II лифляндскому и эстляндскому генерал — губернатору графу Броуну об учреждении Рижского и Ревельcкого наместничеств. http://www.vostlit.info/Texts/Dokumenty/Russ/XVIII/EkaterinaII/Prib_sb/1/text.htm
- ↑ «skatīt arī http://whp057.narod.ru». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 16. novembrī. Skatīts: 2008. gada 16. jūlijā.
- ↑ Демоскоп Weekly. Первая всеобщая перепись населения Российской Империи 1897 г. Распределение населения по родному языку и уездам 50 губерний Европейской России
- ↑ «Лифляндская губерния (Большой энциклопедический словарь Брокгауза-Ефрона)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 4. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 22. janvārī.
- ↑ «H. von Bienenstamm: Geographischer Abriss der drei deutschen Ostsee-Provinzen Russlands, oder der Gouvernemens Ehst-, Liv- und Kurland. Riga: Deubner, 1826, 176–178 lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 1. martā. Skatīts: 2017. gada 17. jūlijā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vidzemes guberņa.- Russian Governors of Livonia (angliski)
- Лифляндская губерния (Большой энциклопедический словарь Брокгауза-Ефрона) (krieviski)
- Vidzemes guberņas karte - Ильин, Алексей Афиногенович. Подробный атласъ Россiйской Имперiи съ планами главныхъ городовъ. СПб., 1876. (krieviski)
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Zviedru Vidzeme |
Vidzemes guberņa 1721—1918 |
Pēc: Baltijas hercogiste (1918) Latvijas Republika |
| Pirms: Inflantijas vaivadija |
Vitebskas guberņas Latgales daļa 1772—1917 |
Pēc: Latvijas Republika |
| Pirms: Kurzemes un Zemgales hercogiste Piltenes apgabals |
Kurzemes guberņa 1795—1918 |
Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918) Latvijas Republika |
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|