Sēlpils pils

Sēlpils pils
Sēlpils pils
	Sēlpils 1705. gada attēlā
	Sēlpils pils
Citi nosaukumi	Castrum Selonum; Seelburg
Atrašanās vieta	Sēlpils pagasts, Jēkabpils novads, Latvija
Koordinātas	56°35′15″N 25°38′25″E / 56.5875°N 25.640278°EKoordinātas: 56°35′15″N 25°38′25″E / 56.5875°N 25.640278°E
Veids	Pilskalns ar viduslaiku pilsdrupām
Piezīmes
Īpašuma tiesības	Pašvaldības īpašums
Publiska piekļuve	Grūti pieejams. Piekļuve iespējama tikai ar laivu.
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Sēlpils pilskalns un viduslaiku pils.
Aizsardzības numurs	940
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 15. decembris

Sēlpils (latīņu: Castrum Selonum) ir sens sēļu pilskalns, kas pirms Pļaviņu HES izbūves atradās uz dolomīta erozijas palikšņa Daugavas kreisā krasta kraujā, kura augšējā daļa pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveides atrodama uz Daugavas salas. Pēc teritorijas nonākšanas Livonijas ordeņa varā uz sēļu pilskalna uzcelta liela Livonijas ordeņa mūra pils (vācu: Selburg), kas 16. gadsimtā pat kalpoja par Kurzemes un Zemgales hercogu galma rezidenci valsts Zemgales daļā, otra rezidences vieta bija Kuldīgas pils Kurzemes daļā.^[1]

Kurzemes hercogu pils sagrauta 1704. gadā, līdz mūsdienām saglabājies vien priekšpils mūra fragments, kas apskatāms uz Daugavas saliņas pie Vecsēlpils.

Pils apraksts

Sēlpils pilskalnā no 1963. līdz 1965. gadam tika izdarīti arheoloģiskie izrakumi Elvīras Šnores un Annas Zariņas vadībā. Tie apliecināja, ka ļaudis Sēlpils pilskalnā uzturējušies jau senā akmens laikmeta beigu posmā — 9. gadu tūkstotī p.m.ē. Atrasti divi ar šo laiku datējami krama bultu uzgaļi, kas kopā ar atradumiem no Salaspils Laukskolas un vēl trijām vietām uzskatāmi par vissenākajām liecībām par cilvēku uzturēšanos Latvijas teritorijā. Zem Sēlpils ordeņa pils mūra pils drupām konstatēti baltu ciltīm raksturīgi atradumi, attiecināmi uz 1. gadu tūkstoti p.m.ē. No apmēram 5. gadsimta Sēlpilī konstatējams kultūrslānis ar sēļiem raksturīgiem atradumiem. Intensīvāka dzīve Sēlpilī norisinājās 10. — 12. gadsimtā, kad apdzīvots viss pilskalna plakums. Zem mūra pils drupām konstatētas arī šī laika pilskalna vaļņa paliekas. Tā tuvumā atsedzas 5x5 m lielu dzīvojamo ēku un 3x3 m lielu saimniecības celtņu pamati.

Ordeņa celtā pils pamatā veidoja gareni izstieptu būvi, kuras centrālā daļa (bez priekšpils) pilnīgi saskanēja ar senākajiem sēļu nocietinājumiem, kas bija pieskaņoti dabiskajam Daugavas krasta reljefam. Tipoloģiski pēc novietojuma Sēlpils pilī bija apvienoti divi piļu tipi — kalna un krasta pils. Funkcionāli tā attiecināma uz konventpili, kas sevī apvienoja bruņinieku cietokšņa un klostera uzdevumus. Sēlpils viduslaiku mūra pilī bez paša komtura jeb fogta telpām bija vēl kapela, kapitula telpa ordeņa brāļu sanāksmēm, remters jeb ēdamtelpa, dormitorijs jeb ordeņa brāļu guļamtelpa, kā arī saimniecības telpas. Kapela saskaņā ar tā laika sakrālo celtņu celtniecības principiem, domājams, atradusies pils austrumu pusē.^[2]

Sēlpils viduslaiku pils

Livonijas ordeņvalsts laikā

Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks ielenca 1208. gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. 1218. gadā pilī apmetās Sēlijas bīskaps Bernhards no Lipes. Livonijas ordeņa Sēlpils cietoksni pēc Vartbergas Hermaņa Livonijas hronikas ziņām ordeņbrāļi cēluši 1373. gadā. Pastāv arī citas versijas par agrāku pils būvniecības laiku 12. vai 13. gadsimtā.^[3] Sēlpils pils kādu laiku bija Sēlijas bīskapa Bernharda no Lipes sēdeklis. Lipes Bernharda pēcnācējs bija bīskaps Lamberts.^[4] Vēlāk Sēlpils pils atkal nonāca ordeņa rokās līdz pat ordeņa likvidēšanai. 16. gadsimta vidū šeit bija Sēlpils fogtu rezidence. Laikā no 1422. līdz 1559. gadam Sēlpils pilī zināmi 12 fogti.^[5] Sēlpils fogtejai bija jādod cilvēki, zirgi un kara materiāli ordenim un arhibīskapam Livonijas kara laikā.

Kurzemes un Zemgales hercogvalsts laikā

Livonijas kara sākumā 1559. gadā Livonijas ordenis Sēlpils pili līdz ar citām pilīm bija atdevis ķīlā Lietuvas karalim Sigismundam Augustam par sniegto militāro palīdzību. Kad Rīgas brīvpilsēta atteicās pievienoties Livonijas un Lietuvas reālūnijai, Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards 1566. gada beigās savu rezidenci pārcēla no Rīgas pils uz Sēlpili. Kad 1577. gada 25. augustā Krievijas caristes karaspēks ieņēma Kokneses pili, Sēlpils kļuva par robežcietoksni un par hercoga rezidenci kļuva Kuldīgas pils, bet 1578. gadā Jelgavas pils. 1587. gada testamentā savam dēlam Frīdriham Gothards piešķīra Zemgali un Sēliju ar centru Sēlpils pilī, bet Vilhelmam Kurzemi ar centru Kuldīgas pilī. Līdz Vilhelma pilngadībai galmam bija jāuzturas pārmaiņus Kuldīgā un Sēlpilī. Pēc hercogistes sadalīšanās 1596. gadā hercoga Frīdriha galms sāka uzturēties Jelgavā. Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā šeit bija Sēlpils virspilskunga tiesas (Oberhauptmannschaft Selburg) pārvaldes centrs un 16. gadsimta beigās vai 17. gadsimta sākumā pilī un priekšpilī uzcēla jaunus dzīvojamos korpusus.

17. gadsimta sākumā pie Sēlpils pils pastāvēja pilsēta, kurai hercogs Frīdrihs 1621. gadā apstiprināja policijas kārtības rulli.^[6] Sēlpils pilī 1621. gada 25. jūnijā parakstītajā dokumentā bija 10 punkti, precizētas pilsētas robežas un ceļi, paziņots, ka pilsētā lietojami Jelgavas mēri un svari, kā arī noteiktas tirgus dienas. Kara gadījumā vācu namniekiem bija ierādāmas telpas Sēlpils pilī; vietējiem sēļiem, iebraucējiem un svešiniekiem — Sēlpils priekšpilī.

Zviedru-poļu kara laikā Sēlpils pils atkārtoti mainīja saimniekus, nonākot gan poļu un lietuviešu, gan zviedru rokās. 1625. gada vidū Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs ieņēma Kokneses pili, tad pārcēlās pāri Daugavai un aplenca Sēlpili. 28. jūlijā zviedru karavadonis Aksels Banners aicināja pils aizstāvjus padoties. Pēc ķīlnieku apmaiņas un dažu stundu sarunām pils padevās, akorda punktus parakstīja Zviedrijas valsts kanclers Aksels Oksenšerna. Pils iemītniekiem atļāva trīs dienu laikā aiziet ar visu savu mantību, bet pils iekārtu, ieročus un pārtikas krājumus paturēja zviedri. 1626. gada oktobrī pilī notika pamiera sarunas starp Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kas gan beidzās bez panākumiem. 1627. gadā Sēlpils pili no jauna ieņēna poļi un to nodedzināja. Nodedzināta tika arī tuvu esošā pilsēta. Kā pili, tā pilsētu drīz vien atjaunoja.

Pēc kariem Kurzemes hercogs lika Sēlpils pili atjaunot. Lai traucētu krievu karaspēka pārvietošanos, Otrā Ziemeļu kara laikā zviedri Daugavas straumē pie Sēlpils nogremdēja ar akmeņiem pildītas laivas. Lielā Ziemeļu kara laikā cietoksni ieņēma zviedri. 1704. gadā pili no jauna aplenca apvienotais sakšu un krievu karaspēks. Tobrīd Sēlpils pilī bija tikai 200 vīru liels zviedru garnizons.^[5] Uzzinot par zviedru papildspēku tuvošanos, pilsētas aplencēji atkāpās un, pēc zaudētās kaujas pie Jēkabpils, aizgāja.

Lai nedotu iespēju krieviem nostiprināties pie Daugavas, 1704. gadā zviedru karavadonis Ādams Lēvenhaupts izlēma Sēlpils pili uzspridzināt. No Rīgas atsūtītie mīnētāji 1704. gada augustā Sēlpils pili uzspridzināja un pilsētu pilnībā nodedzināja.^[7] Spridzināšanu vadīja Rīgas garnizona pulkvedis Johans Ādolfs Klodts fon Jurgensburgs, vaļņu nojaukšanas un mīnēšanas darbi ilga vairāk nekā trīs nedēļas, un pēc pils uzspridzināšanas Klodta vienību izmitināja Koknesē.^[8]

Mūsdienu situācija

Pirmā pasaules kara laikā gar Daugavu bija pirmā frontes līnija un pilsdrupas atradās kauju zonā. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas virs ūdens kā saliņa palikusi vien bijušā cietokšņa augstākā daļa. 2022. gadā, pēc Jēkabpils novada pašvaldības pasūtījuma, SIA "Arhitektoniskās izpētes grupa" veikusi pilsdrupu arhitektonisko izpēti un konservācijas projekta izstrādi.

Skats pāri Daugavai uz dolomīta klinti ar Sēlpils pilsdrupām (V. Z. Štafenhāgena gravīra, 1866)
Sēlpils drupas (pa kreisi) un Oliņkalns (pa labi)
Sēlpils stilizēts izskats hercogu laikos (no Broces kolekcijas).
Sēlpils baznīca un Sēlpils pilsdrupas ap 1870. gadu (1911. gada atklātne).
Sēlpils pilsdrupas mūsdienās uz saliņas Pļaviņu HES ūdenskrātuvē
Sēlpils pilskalna 3D modelis
Sēlpils pilskalna 3D modelis
Sēlpils pilskalna 3D modelis

Atsauces

↑ Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Arhivēts 2014. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.
↑ Neumann W. Die Ordensburgen im sog. polnischen Livland. — Mitteilungen Rig., 1890, 14. Bd., S. 299-322
↑ Sēlpils pilskalns, viduslaiku pils (drupas) Arhivēts 2015. gada 10. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Pilis.lv
↑ Indriķis, Indriķa hronika / no latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns ; Ēvalda Mugurēviča koment.; [māksl. Gunārs Krollis]. Rīga: Annele, 2001. 366, [1] lpp. : il. ; 25 x 18 cm. Izdevuma digitāla versija pieejama LNB Digitālajā bibliotēkā. ISBN 9984598454.
↑ ^5,0 ^5,1 Hennig, Ernst, Geschichte der Stadt Goldingen in Kurland / von Ernst Hennig. Mitau : J.F. Steffenhagen und Sohn, 1809. sēj. <1> : il. ; 17 cm. Izdevuma digitāla versija pieejama LNB Digitālajā bibliotēkā.
↑ Das Inland: eine Wochenschrift für Liv-, Esth- und Curländische Geschichte, Geographie, Statistik und Litteratur. Jg. 1, Nr. 1 (1836)-Jg. 28, Nr. 52 (1863) Dorpat: C.A. Kluge, 1836-1863 nr. ; 25-32 cm. ISSN 1691-8428.
↑ Quellen zur Geschichte des Untergangs livländischer Selbständigkeit: aus dem schwedischen Reichsarchive zu Stockholm. Herausgegeben von C. Schirren. Reval : Verlag von Franz Kluge, 1861-1881. 8 sēj.; Archiv für die Geschichte Liv-, Est- und Kurlands; n.F., Bd. 1—8 .
↑ Mārīte Jakovļeva. KARADARBĪBA KURZEMES HERCOGISTĒ UN LIETUVAS PIEROBEŽĀ (1703. gada vasara — 1705. gads) Arhivēts 2019. gada 18. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2009, Nr 3

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sēlpils pilsdrupas.
Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)
Sēlpils pilskalns

Skatīt arī

Sēlpils aplenkums

[1] Kurzemes un Zemgales hercogistes 450. dzimšanas dienas izstādes dokumenti Arhivēts 2014. gada 29. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Rīgā, 2011.

[2] Neumann W. Die Ordensburgen im sog. polnischen Livland. — Mitteilungen Rig., 1890, 14. Bd., S. 299-322

[3] Sēlpils pilskalns, viduslaiku pils (drupas) Arhivēts 2015. gada 10. jūnijā, Wayback Machine vietnē. Pilis.lv

[4] Indriķis, Indriķa hronika / no latīņu val. tulk. Ābrams Feldhūns ; Ēvalda Mugurēviča koment.; [māksl. Gunārs Krollis]. Rīga: Annele, 2001. 366, [1] lpp. : il. ; 25 x 18 cm. Izdevuma digitāla versija pieejama LNB Digitālajā bibliotēkā. ISBN 9984598454.

[:0-5] 5,0 ^5,1 Hennig, Ernst, Geschichte der Stadt Goldingen in Kurland / von Ernst Hennig. Mitau : J.F. Steffenhagen und Sohn, 1809. sēj. <1> : il. ; 17 cm. Izdevuma digitāla versija pieejama LNB Digitālajā bibliotēkā.

[6] Das Inland: eine Wochenschrift für Liv-, Esth- und Curländische Geschichte, Geographie, Statistik und Litteratur. Jg. 1, Nr. 1 (1836)-Jg. 28, Nr. 52 (1863) Dorpat: C.A. Kluge, 1836-1863 nr. ; 25-32 cm. ISSN 1691-8428.

[7] Quellen zur Geschichte des Untergangs livländischer Selbständigkeit: aus dem schwedischen Reichsarchive zu Stockholm. Herausgegeben von C. Schirren. Reval : Verlag von Franz Kluge, 1861-1881. 8 sēj.; Archiv für die Geschichte Liv-, Est- und Kurlands; n.F., Bd. 1—8 .

[8] Mārīte Jakovļeva. KARADARBĪBA KURZEMES HERCOGISTĒ UN LIETUVAS PIEROBEŽĀ (1703. gada vasara — 1705. gads) Arhivēts 2019. gada 18. augustā, Wayback Machine vietnē. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2009, Nr 3

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]