Pāriet uz saturu

Kurzemes un Zemgales hercogiste

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kurzemes hercogiste)
Kurzemes un Zemgales hercogiste
latīņu: Ducatus Curlandiæ et Semigalliæ
poļu: Księstwo Kurlandii i Semigalii
vācu: Herzogtum Kurland und Semgallen

1561 – 1795
Flag Coat of arms
Karogs Ģerbonis
Location of Kurzemes un Zemgales hercogistes
Location of Kurzemes un Zemgales hercogistes
Kurzemes un Zemgales hercogistes karte
Pārvaldes centrs Sēlpils (1566—1575/1577), vēlāk Kuldīga un Jelgava
Valoda(s) Vācu valoda
Reliģija Luterticība
Valdība Konstitucionālā monarhija
Hercogi
 - 1559—1587 Gothards Ketlers (Godthartt Kettler)
 - 1642—1682 Jēkabs Ketlers (Jakob Kettler)
Vēsture
 - Dibināta sabrūkot Livonijas Konfederācijai 1561
 - Likvidēta, hercogam atsakoties no troņa. Nodibināta Kurzemes guberņa 3. marts, 1795
 - Veidota 1812. gadā kā Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogiste 1812. gada 1. augusts—7. decembris
Platība
 - 1794 27 283 km²
Iedzīvotāju skaits
 - 1794. gadā 200 000 
     Blīvums 7,3 /km² 
Nauda Kurzemes un Zemgales zelta 10 dukāti, zelta dukāti, sudraba dālderi, šiliņi (solidi), trīsgraši, vēlāk arī trīspolheri, sešgraši, orti un zelta 2 dukāti.

Kurzemes un Zemgales hercogiste (vācu: Herzogtum Kurland und Semgallen, latīņu: Ducatus Curlandiae et Semigalliae, saīsināti Kurzemes hercogiste) bija autonoma Lietuvas lielkņazistes, vēlāk Polijas-Lietuvas ūnijas vasaļvalsts, kas no 1562. līdz 1795. gadam pastāvēja lielā daļā Kurzemes, Zemgales un Sēlijas. Hercogistē viena pēc otras valdīja divas dinastijas un pāris ar tām nesaistīti hercogi. Pirmais hercogs Gothards Ketlers sākotnēji cerēja uz lielāko daļu Livonijas teritorijas un līdz 1566. gadam bija Livonijas vietvaldis Lietuvas pakļautībā. Spēcīgā muižnieku vara ļoti ierobežoja hercogus un valsti dažkārt sauc par muižnieku republiku hercoga pārvaldē.[1] Polijas dalīšanas laikā 1795. gadā notika Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksija. Mēģinājumi atjaunot hercogisti notika 1812. gadā un 1918. gadā.

Sākoties Livonijas karam (1558—1582) Livonijas Konfederācija sadalījās, meklējot spēcīgāku valstu aizsardzību. Mūsdienu Igaunijas un Latvijas lielākā daļa līdz ar Viļņas ūnijas noslēgšanu nonāca tiešā Lietuvas valdnieka Sigismunda Augusta pakļautībā, izveidojot Livonijas un Lietuvas reālūniju. Pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Livonijas vietvaldi. 1566. gadā, pēc Grodņas ūnijas noslēgšanas, uz ziemeļiem no Daugavas izveidoja Pārdaugavas Livonijas hercogisti, bet rietumkrastā izveidoja Kurzemes un Zemgales hercogisti Livonijā (latīņu: Ducatus Curlandiae et Semigalliae in Livonia, vācu: Herzogtum Curland und Semigallen in Liefland), par kuras hercogu kļuva G. Ketlers (Dei gratia in Livonia Curlandiae & Semigalliae Dux). Liela daļa Kurzemes atradās ārpus hercogistes — Grobiņas novadu G. Ketlers bija ieķīlājis Prūsijas hercogistei jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt bijušās Kurzemes bīskapijas (Piltenes apgabals) zemes bija pārdotas Dānijas karaļa brālim Magnusam, kurš no 1570. līdz 1578. gadam bija Livonijas karalis. Magnuss solīja šīs zemes novēlēt hercogam Gothardam pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un daļu no šīs teritorijas (Embūtes trešdaļu) hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā. Piltenes apgabals atradās neskaidrā situācijā, tas nebija nedz Kurzemes un Zemgales hercogistes daļa, nedz Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļa. 1617. gadā to nodeva tiešā Polijas-Lietuvas karaļa pārvaldē.

Kurzemes (Curlandia propria) un Zemgales robežlīnija uz Frederika de Vita (de Witt) 1648. un 1670. gadā zīmētās abu hercogistu kartes (no jauna izdevis P. Mortier, 1705)
Galvaspilsētas plāns ar Jelgavas pili hercoga Jēkaba laikā (Tobias Kraus, 1652). Redzama (1) vācu draudzes baznīca, (2) nevācu (latviešu) draudzes baznīca un (3) katoļu draudzes baznīca

Pēc Gotharda nāves par hercogiem kļuva viņa dēli Frīdrihs un Vilhelms. 1596. gadā viņi sadalīja hercogisti divās daļās — Frīdrihs valdīja Zemgalē un Sēlijā, ar sēdekli Jelgavā, savukārt Vilhelms — Kurzemē, ar sēdekli Kuldīgā. Apprecot Prūsijas hercoga meitu, Vilhelms atguva Grobiņas apriņķi, viņš arī izpirka Piltenes apgabala Embūtes un Aizputes daļas. Vilhelma laikos Kurzemes hercogistē sāka attīstīt metālapstrādi un kuģubūvi. Izmantojot jaunuzbūvētos kuģus, palielinājās Kurzemes preču eksports uz ārvalstīm.

No 1600. līdz 1629. gadam notika karš starp Zviedriju un Poliju—Lietuvu, kurā Zemgales hercogiste bija iesaistīta karadarbībā Polijas—Lietuvas ūnijas pusē, un tās jātnieku karaspēks sekmīgi piedalījās Salaspils kaujā (1605). Kara dēļ saasinājās attiecības starp hercogu Vilhelmu un muižniekiem. Polijas—Lietuvas karalis bija ieinteresēts vājināt hercoga varu un nostājās muižnieku pusē. Vilhelma neapmierinātība ar muižniecību noveda pie viņa gāšanas no troņa 1616. gadā. Vilhelmu izraidīja no Kurzemes, bet Frīdrihs saņēma savā valdījumā visu hercogisti. 1622. gadā Zviedrija okupēja Zemgales hercogisti un Frīdrihs bija spiests pārcelties uz Kuldīgas pili. Jelgavas pilī 1622. gada novembrī tika parakstīts Jelgavas pamiers, pēc kura Piltenes apgabals palika Polija—Lietuvas tiešā kontrolē, bet no jauna apvienotā Kurzemes un Zemgales hercogiste turpināja pastāvēt kā vienots suverēns Polijas—Lietuvas lēnis.

Uzplaukums un izpostīšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Kurzemes kolonijas

Hercogam Frīdriham nebija pēcnācēju, tāpēc par nākamo hercogu kļuva izraidītā Vilhelma dēls Jēkabs. Dzīvojot Rietumeiropā, Jēkabs bija kļuvis dedzīgs merkantilisma ideju atbalstītājs. Viņš vēl vairāk attīstīja metālapstrādi un kuģubūvi, kā arī radīja daudzas citas manufaktūras. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī Angliju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, u.c. valstīm. Jēkabs izveidoja Kurzemes hercogistes tirdzniecības floti ar tās galvenajām ostām Ventspilī un Liepājā. 1651. gadā hercogiste savā īpašumā ieguva pirmo aizjūras koloniju — Andreja salu Gambijā un nodibināja tur Jēkaba fortu. 1652. gadā tika nodibināta otrā Kurzemes kolonija — Tobago sala Vestindijā. 1656. gadā Kurzemes hercogs Jēkabs nopirka nomas tiesības uz Piltenes apgabalu.

Visu šo laiku hercogiste bija Zviedrijas un Polijas—Lietuvas interešu objekts. Otrā Ziemeļu kara laikā, par spīti hercoga Jēkaba neitralitātei, 1658. gadā Zviedrijas karaspēks iebruka hercogistē. Hercogu Jēkabu sagūstīja zviedri un turēja gūstā no 1658. līdz 1660. gadam. Šajā laikā abas hercogistes kolonijas pārņēma holandieši, tirdzniecības flote un manufaktūras tika iznīcinātas. Karš beidzās ar Olivas miera līgumu.

1661. gada 25. februārī Polijas—Lietuvas Seims formāli apstiprināja Piltenes apgabala personālūniju ar Kurzemes un Zemgales hercogu. Lai arī hercogs Jēkabs nekavējoties sāka hercogistes atjaunošanu un uz brīdi pat atguva Tobago koloniju, hercogiste vairs nekad nesasniedza 1655. gada attīstības līmeni.

Spožums un noriets

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc hercoga Jēkaba nāves 1682. gadā par hercogu kļuva viņa dēls Frīdrihs Kazimirs. Viņa valdīšanas laikā preču ražošanas apjomi samazinājās. Pašu hercogu vairāk interesēja dārgas balles un naudas tērēšana, nekā hercogistes attīstība. Naudas trūkuma dēļ viņš pārdeva Tobago salu britiem. Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā Polija—Lietuva palielināja savu ietekmi hercogistes politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Nākamais hercogs Frīdrihs Vilhelms ieguva troni sešu gadu vecumā 1698. gadā un līdz viņa pilngadībai faktiskais hercogistes vadītājs bija viņa tēvocis Ferdinands. Šajā laikā sākās Lielais Ziemeļu karš (1700—1729) starp Zviedriju no vienas puses un Krieviju ar tās sabiedrotajiem (Poliju—Lietuvu, Saksiju un Dāniju) no otras puses. 1710. gadā Krievija ieguva kontroli pār Vidzemi un palielināja arī savu ietekmi Kurzemes hercogistē. 1711. gadā Frīdrihs Vilhelms apprecējās ar Pētera I radinieci Annu Ioannovnu, taču atceļā no kāzām mira un hercogistē sāka valdīt viņa atraitne. 1726. gadā Anna bija gatava precēties ar Saksijas Moricu, Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēlu. Landtāgs viņu ievēlēja par hercogu, taču Morics tronī noturējās tikai gadu. Ar viņa ievēlēšanu neapmierinātās Krievijas Impērijas karaspēks iebruka hercogistē un padzina Moricu.[2]

Jelgavas pils — Bīronu dzimtas hercogu galvenā rezidence

Pēc Annas kļūšanas par Krievijas Impērijas ķeizarieni, Ferdinands atguva varu, taču pastāvīgi uzturējās Dancigā. Ķeizariene Anna panāca, ka par Kurzemes hercogu 1737. gadā ievēlēja viņas favorītu Ernestu Johanu Bīronu. Pēc itāļu arhitekta Rastrelli projektiem viņš lika uzcelt greznas pilis Jelgavā un Rundālē. Pēc Annas nāves 1740. gadā hercogs Ernests Johans ātri krita nežēlastībā un tika izsūtīts uz Sibīriju. Viņa trimdas laikā hercogisti pārvaldīja Kurzemes bruņniecības padome, ik pa laikam (1748. gadā, 1755. gadā, 1758. gadā) sūtot delegācijas uz Krieviju un lūdzot atbrīvot hercogu Ernestu Johanu.

Septiņgadu kara laikā hercogistes teritorijā iebruka Krievijas armija. 1758. gada 16. novembrī Polijas—Lietuvas valdnieks Augusts III par Kurzemes hercogu iecēla savu dēlu Saksijas princi Kārli, tomēr daļa muižnieku turpināja atbalstīt Ernestu Johanu. Karam beidzotoes, 1762. gadā jaunā Krievijas ķeizariene Katrīna II ļāva hercogam Ernestam Johanam atgriezties no trimdas, 1769. gadā viņš atteicās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.

Hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laiks (1769—1795) iezīmējās ar saasinātu cīņu par varu starp Krievijas un Prūsijas interesēm simpatizējošiem politiskajiem grupējumiem. Pats hercogs Pēteris tiecās izkopt Apgaismības laikmetam raksturīgo galma dzīvi, viņa galma arhitekts Severīns Jensens cēla hercoga pilis Zaļajā muižā, Kroņvircavā, Vecpienavā un Svētē. 1775. gadā Jelgavā nodibināja Academia Petrina (Pētera akadēmiju), kurā par profesoriem uzaicināja vairākus ievērojamus zinātniekus. 1785. gadā galma kapelmeistara amatu Jelgavas galmā ieņēma agrākais Leipcigas Gewandhaus orķestra diriģents Johans Ādams Hillers, kas atskaņoja pirmo sakrālo skaņdarbu latviešu valodā (kantāti "Tā Simtā Dziesma").

Polijas dalīšanu laikā pastiprinājās arī Francijas interese par iespējām ietekmēt Kurzemes politisko attīstību. 1786.—1787. gadā Kurzemē slepenā misijā ieradās Francijas sūtņa Berlīnē grāfa de Mirabo (de Mirabeau) sekretārs Kārlis Nolde, lai izpētītu Prūsijas, Zviedrijas un Krievijas intereses Kurzemē.[3] Savā 1788. gada memorandā viņš rakstīja, ka "Francijai būtu jāatbalsta Zviedrija tās centienos palielināt tās ietekmi Livonijā un Kurzemē, pie labvēlīgiem apstākļiem jāieceļ Francijas sūtnis Jelgavā un jāatjauno senais sadarbības līgums starp Kurzemi un Franciju".[4] Koscjuško sacelšanās laikā 1794. gadā arī hercogistē norisinājās karadarbība. Nemiernieki ieņēma Liepāju, Durbi, Alsungu un Ventspili. Hercogistes pēdējais hercogs valdīja līdz 1795. gadam, kad pēc trešās Polijas dalīšanas 1795. gada 18. martā Kurzemes muižnieki manifestē savas zemes atdalīšanos no Polijas. Hercogs 1795. gada 28. martā atteicās no troņa par to saņemot bagātīgu kompensāciju 2 mlj. rubļu apmērā, bet Kurzemes bruņniecības pārstāvji parakstīja līgumu ar Krievijas Impēriju ar kuru hercogisti inkorporēja Krievijas Impērijas sastāvā un tās teritorijā 1797. gadā tika izveidota Kurzemes guberņa.

Jau pēc hercogistes likvidēšanas, 1798. gadā Jelgavas pilī bija spiests apmesties no Francijas padzītais princis Luijs ar savu galmu.

Mēģinājumi atjaunot hercogisti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Napoleona armijas iebrukuma laikā Kurzemē 1812. gadā tika iecerēta Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogistes atjaunošana. Pirmā pasaules kara laikā Kurzemes hercogistes teritoriju okupēja Vācijas Impērija un Padomju Krievija atteicās no pretenzijām uz Kurzemi. 1918. gada 8. martā tika atjaunota Kurzemes un Zemgales hercogiste un 1918. gada 15. martā ķeizars Vilhelms II Vācijas Impērijas vārdā atzina Kurzemes hercogisti "par brīvu un patstāvīgu valsti". Hercogiste beidza pastāvēt 1918. gada 22. septembrī, līdz ar Baltijas hercogistes pasludināšanu.

Valsts varas simboli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1586. gada 8. jūnijā Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Stefans Batorijs apstiprināja Kurzemes un Zemgales hercogistes ģerboni,[5] kurā bija divi heraldiskie dzīvnieki: lauvaKurzemes daļas simbols un alnis (vai briedis) kā Zemgales un Sēlijas daļas simbols.

To izcelsme ir neskaidra, taču Johans Renners savā "Livonijas vēsturē" jau 16. gadsimtā rakstīja, ka lauva ir bijis arī senajā Kursas ķēniņvalsts ģerbonī:

"[..] kad Vācu ordenis bija zemi pakļāvis, tad kuršu ķēniņš (kas bija vienkāršs zemnieks, taču no senas dzimtas) palika brīvs no visām klaušām, vienīgi kara laikā viņam bija kopā ar kurzemniekiem jādodas līdzi karavadonim ar karogu, uz kura bija attēlots lauva, kas senajā Kursas ķēniņvalsts ģerbonī bijis." [6]

Lietuviešu vēsturnieks T. Baranauskas izvirzīja hipotēzi, ka senākais kuršu svētais dzīvnieks bijis lācis (lietuviski: lokys), kas laika gaitā pārvērties par "lauvu" (latīniski: leo).[7]

Valsts organizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Administratīvais iedalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes un Zemgales hercogistes Kurzemes daļa kopā ar Piltenes apgabalu (1745)
Kurzemes un Zemgales hercogistes Zemgales un Sēlijas daļa (1745)
Jelgavas (daļēji), Iecavas, Baldones, Vecumnieku, Bauskas, Sesavas, Mežmuižas draudzes novadu karte (1770)

Pēc Kurzemes landtāgā 1617. gadā pieņemtās Kurzemes un Zemgales hercogistes satversmes (Formula regiminis— "Valdības formula") hercogiste bija iedalīta četros virspilskunga iecirkņos, kuros tiesu lēma četri virspilskungi (latīņu: capitanei majores, vācu: Oberhauptmann) un astoņi pilskungi (latīņu: capitanei minores, vācu: Hauptmann).

Virspilskungu tiesas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilskungu tiesas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kurzemes un Zemgales hercogistes karte (1791).

1625. gadā Rīgā izveidoja pirmo pasta kantori, un tranzīta pasta ceļš no Zviedru Vidzemes uz Prūsiju veda pa maršrutu Rīga—Jelgava—Dobele—Ezere—Embūte—Bārta—Rucava—Mēmele. 1685. gada martā sāka darboties arī Kurzemes un Zemgales hercogistes pasts. Svarīgākie hercogistes pasta ceļi bija:

  • Jelgava—Dobele—Blīdene—Saldus—Skrunda—Grobiņa—Liepāja—SventaMēmele (no 1685)
  • Skrunda—Kuldīga—Ventspils (no 1685)
  • Jelgava—Emburga—Bauska—Iecava—Lielvalle—Jaunjelgava—Sece—Sēlpils—Jēkabpils—Dignāja (no 1714)

Galvenais hercogistes pasta kantoris atradās Jelgavā. Sākumā pasta kantori, kur pieņēma un izsniedza korespondenci, bija iekārtoti Saldū, Skrundā, Liepājā, Kuldīgā un Ventspilī, pārējie sakaru mezgli kalpoja vienīgi kā zirgu maiņas punkti. Sākumā katru ceļa posmu apkalpoja viens pasta jātnieks, kopš 1695. gada līnijā Jelgava—Mēmele sāka darboties braucošais pasts, kas kopā ar korespondenci pārvadāja arī pasažierus. Viens no svarīgākajiem ceļa mezgla punktiem bija Skrunda, kas koordinēja korespondences plūsmu arī Kuldīgas—Ventspils virzienā. Pasta transportu šeit nodrošināja Kuldīgas novada ķoniņi, tā posmu no Skrundas līdz Kuldīgai uzturēja Dragūnu dzimta, bet no Kuldīgas līdz Ventspilij — Sausgaļi.

1714. gada 18. septembrī hercogs Ferdinands izdeva pavēli par pasta ceļa Jelgava—Bauska—Dignāja iekārtošanu. Pastam no Jelgavas līdz Bauskai bija jākursē divas reizes nedēļā, bet tālāk līdz Dignājai — reizi nedēļā. Pēc 1739. gada reformas hercogistes pastnieki pa Jelgavas—Mēmeles sakaru līniju sāka pārvadāt arī tranzīta korespondenci. Pieaugot sakaru intensitātei, vajadzēja palielināt kalpotāju un zirgu skaitu (pieci līdz seši zirgi katrā pasta stacijā vai zirgu maiņas punktā), radīt kvalitatīvākus darba apstākļus vietējos pasta kantoros.

1783. gada 5. martā noslēdza līgumu ar Krievijas Impēriju, kurā bija paredzēts par 1300 dālderu lielu gada maksu izveidot braucošā pasta līniju Jelgava—Mēmele, šim nolūkam katrā pasta stacijā rezervējot četrus līdz piecus zirgus. Gadsimta beigās līnijā Mēmele—Sanktpēterburga sāka kursēt “ekstra” pasts, ko veda vieglos ratos iejūgts divjūgs.[8]

Bruņotie spēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hercoga Jēkaba karakuģis
Prinča Frīdriha Kazimira Kurzemes pulka poļu brīvprātīgais ar KZH karogu (1672—1675)

Hercoga bruņotos spēkus veidoja pastāvīga ap 200 vīru liela algota gvarde un bruņniecības vasaļu jātnieku dienests (Lehnsdienst). Hercoga armijas izmērus ierobežoja muižnieku landtāgs.[1] Poļu—zviedru karu laikā 1603. gadā hercogs Vilhelms Ketlers Aucē saaicināja muižniekus uzbrukumam zviedru karaspēkam Vidzemē, tomēr pēc tam paskaidroja, ka tā ir bijusi vienīgi mācību trauksme, lai pārbaudītu muižnieku uzticamību.

1605. gada 27. septembrī Salaspils kaujā Lietuvas dižkunigaitijas armija kopā ar Kurzemes un Zemgales hercogistes jātnieku karaspēku uzveica daudz lielāku zviedru karaspēku. 1627. gada 28. novembrī Kurzemes hercoga karakuģi sakāva zviedru floti Olivas kaujā netālu no Dancigas, šajā kaujā tie cīnījās Polijas—Lietuvas kopvalsts pusē.

Poļu—krievu kara (1632—1634) kaujās pie Smoļenskas pret Krievijas caristi piedalījās arī Kurzemes hercoga pulks prinča Jēkaba vadībā.[9]

Sākotnēji hercoga Jēkaba pastāvīgos bruņotos spēkus veidoja 300 jātnieku un 200 kājnieku. Svētdienās pie baznīcām pēc dievkalpojuma 16—60 gadus veciem zemniekiem bija zemessargu ierindas mācības. Hercoga Jēkaba laikos Kurzemes hercogistei bija viena no tā laika spēcīgākajām kara flotēm pasaulē, sastāvoša no 44 apbruņotiem kara kuģiem,[10] kas bija bruņoti ar kopumā 1416 lielgabaliem.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1658. gada vasarā Igaunijas un Vidzemes kara gubernators Roberts Duglass pieprasīja hercogam Jēkabam ļaut zviedru karaspēkam no Rīgas šķērsot Zemgales teritoriju, taču septembra beigās zviedri izsēdās Jelgavas Pilssalā un saņēma gūstā hercogu un viņa ģimeni, kurus ieslodzīga Rīgā, bet 1659. gadā Ivangorodas cietoksnī Ingrijas rietumos.

Daglasa armija okupēja Zemgali un daļu Kurzemes līdz 1659. gada beigām, kad tos piespieda atkāpties lietuviešu karaspēks kopā ar latviešu zemessargiem.[11] Šajā laikā Nīderlande, kas bija pieteikusi karu Zviedrijai, ieņēma Kurzemes hercogistei piederošo Tobago koloniju.

Pēc atgriešanās no zviedru gūsta, 1665. gadā hercogs palielināja savu pastāvīgo gvardi līdz 1000 vīriem. 1673. gadā hercoga Jēkaba vecākais dēls Frīdrihs Kazimirs ar trīs Kurzemes hercoga pulkiem devās palīgā Nīderlandes Republikai karā pret Francijas, Zviedrijas un Anglijas koalīciju.

1685. gadā tika izveidots jauns Kurzemes pulks (Regiment Kurland) hercoga Jēkaba jaunākā dēla Aleksandra (1659—1686) vadībā, kas krita Lielais turku kara kaujā pret Osmaņu impērijas karaspēku pie Budapeštas.

Lielajā Ziemeļu kara sākumā 1701. gadā notika Daugavas kauja, kurā pret Zviedrijas armiju cīnījās arī Kurzemes un Zemgales hercogistes karaspēks hercoga Jēkaba vidējā dēla Ferdinanda vadībā.[12]

Uzkata, ka tolaik hercoga armijā ietilpa sešas jātnieku vienības: hercoga miesassargu rota (franču: Garde du Corps), divas dragūnu gvardes rotas, divas vasaļu jātnieku rotas (Lehnsreiter) un viena jēgeru jātnieku rota (Jäger zu Pferde), kā arī divas kājnieku rotas.

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Kara kuģi (lielgabalu skaits)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Das Wapen und Bildniss der Herzogin von Curland (72);
  2. Das Wapen Ihren Fürstl. durchl. von Curland (42);
  3. Das Wapen von Curland und eysernen Mannes (40);
  4. Das Wapen derer Herre Land-Graffen von Hessen-Homburg (36);
  5. Die Prinzessin von Curland (40);
  6. Der jüngste Printz von Curland (24);
  7. Der Printz von Curland (54);
  8. Die Sperance (28);
  9. Die Invidia (32);
  10. Die Patientia (28);
  11. Der König David (28);
  12. Die Temperantia (30);
  13. Der Neptunus (30);
  14. Die Fortitudo (60);
  15. Jacobus Major (40);
  16. Der Pax (46);
  17. Die Constantia (44);
  18. Der Schwan (40);
  19. Die Scientia (46)
  20. Der Cabeljau (36);
  21. Die Justitia (40);
  22. Die Prudentia (34);
  23. Die Concordia (28);
  24. Der rohte Lew (28);
  25. Die Fortuna (24);
  26. Johannes der Evangelist (24);
  27. Der Blumen-Topf (32);
  28. Jacobus Minor (24);
  29. Der Cavalier (40);
  30. Die Parsimonia (24);
  31. Die Levitas (24);
  32. Die Riegel-Taube (24);
  33. Die Drey Heringe (20);
  34. Die Clementia (20);
  35. St. Joh. Baptista (20);
  36. Der Elend (34);
  37. Der Mohr (32);
  38. Die Pietas (24);
  39. Der Grönlands-Fahrer (24);
  40. Der Crocodil (24);
  41. Die Meve (20);
  42. Der Wall-Fisch (24);
  43. Die Inocentia (30);
  44. Der Orpheus (32).[13]

Lielā Ziemeļu kara sākumā palikušie kuģi (1700)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Prins Friedrich Wilhelm (41 metrus garš karakuģis ar 50 lielajiem un 20 mazajiem lielgabaliem). 1702. gadā to zviedri sagūstīja un 1712. gadā nogremdēja
  2. St. Casimir (ap 1000 tonnu smaga fregate, būvēta Liepājā 1678)
  3. Die Durchlauchte Hertzogin von Churlandt (ap 40 m gara fregate, būvēta Ventspilī 1694)
  4. St. Sophia (fregate, būvēta Liepājā 1678)
  5. Das Wappen von Tobago (1687. gadā būvēts karakuģis, izmantots ekspedīcijai uz Tobago)
  6. Die Carpee (būvēts Liepājā 1680, konvoja kuģis 1696-1699)
  7. St. Ignatius (konvoja kuģis kopš 1680)
  8. Insull Tobago (tirdzniecības un konvoja kuģis kopš 1689)
  9. Stadt Windau (tirdzniecības un konvoja kuģis kopš 1688)
  10. Den Engel (būvēts 1680, tirdzniecības kuģis)
  11. Der Hirschbock (1691, tirdzniecības kuģis)
  12. Garneele (tirdzniecības kuģis)
  13. Hase (tirdzniecības kuģis)
  14. Heringsfaenger (tirdzniecības kuģis)
  15. Stadt von Aventure (1690. gadā būvēta hercoga jahta)[14]

Līgumi ar Franciju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc karaļa Luija XIII nāves 1643. gada 30. decembrī hercoga Jēkaba pilvarotais sūtnis Parīzē majors Georgs Firkss veda sarunas ar karaļa Luija XIV premjerministru kardinālu Mazarīni un ārlietu ministru grāfu Lomnī de Brienu (Henri-Auguste de Loménie, comte de Brienne), kas beidzās ar tirdzniecības līguma starp Franciju un Kurzemes un Zemgales hercogisti noslēgšanu. 1647. gada 24. februārī to ratificēja Francijas parlaments. Trīsdesmitgadu kara dēļ Francijai bija vajadzīga labība karaspēka apgādei, tādēļ sarunu sākumā bija plānots ievest Kurzemes un Zemgales lauksaimniecības ražojumus (galvenokārt dažādu šķirņu labība un pārtikas vielas), bet vēlāk hercogs Jēkabs piedāvāja piegādāt arī kuģus un munīciju. 1. panta ievadā bija minēts, ka Viņa Majestāte Luijs XIV, "vēlēdamies apliecināt minētam hercogam cienību, kāda viņa personai pienākas, ir viņam atļāvis un apstiprinājis šo tirdzniecības līgumu Francijā":[15]

  1. pantā abas puses vienojās uzsākt tirdzniecības sakarus un uzskaitīja preces, kuras uz šīs brīvības pamata hercogam ir tiesība ievest Francijā ar noteikumu, ka tās ražos Kurzemē un ievedīs visās Francijas ostās tikai ar hercoga kuģiem un pārdos turpat uz vietas vai arī apmainīs pret Francijas ražojumiem.
  2. pants piešķīra hercoga tirgotājiem, faktoriem un citiem ļaudīm, kam ir hercoga atļauja, tiesību iepirkt Francijā dažādas preces. Kurzemes kuģi varēja brīvi iebraukt visās Francijas piekrastes ostās, samaksājot tikai parastās nodevas. Ja kāds no minētiem tirgotājiem, vai arī kāda cita persona, kas hercoga uzdevumā uzturētos Francijā, tur nomirtu, atstājot mantu, tad karalim nav nekādu tiesību uz šo mantu, bet tā piekrīt viņu pēcnācējiem Kurzemē.
  3. pantā arī hercogam no savas puses bija jādod Francijas tirgotājiem līdzīga tirdzniecības brīvība Kurzemē un jāsolās, ka Francijas pilsoņu nāves gadījumā viņš nekonfiscēs un neatsavinās viņu mantu un preces.
  4. pantā hercogs solījās kara gadījumā nesniegt palīdzību Francijas ienaidniekiem ne ar kuģiem, ne ar pārtiku, bet viņam jārīkojas pēc neitrālo valstu ieradumiem (pēc Hamburgas un Dancigas brīvostu tiesībām).
  5. pantā karalis deva hercogam tiesības pirkt Francijā muižas un zemes gabalus, pie kam hercogs varēja valdīt šīs muižas ar tiem pašiem noteikumiem, kā to darot franču muižnieki, nemaksājot nekādus citus nodokļus, ka tikai tos, ko maksājuši muižu bijušie īpašnieki. Hercoga nāves gadījumā tās mantošot viņa pēcnācēji, ar kuriem apiešoties kā ar frančiem.

Balstoties uz šo līgumu, 1646. gadā hercogs Jēkabs uzdeva sūtnim Firksam Francijā iegādāties muižas pie kuģojamām upēm vai jūras piekrastes tuvumā un kur varētu iegūt sāli un vīnus. Hercogs piedāvāja Francijas karalim kara vajadzībām 1000 jātnieku un 1500 kājnieku, kas varētu palikt Francijas dienestā pavisam vai tikai dažus gadus. Šīs kareivju vienības izlietojamas karā pret Spāniju Brabantas provincē. Kā atlīdzību par karaspēka vienībām hercogs vēlējās saņemt dzimtīpašumā muižas Francijā. Hercogs piedāvāja savus kapitālus noguldīt tikai Francijā un nevis Holandē kā līdz tam. Firksam uzdeva parakstīt arī miera līgumu, ja tādu noslēgšot Francijas karalis ar Spāniju. Šajā laikā sūtnis Firkss veda nesekmīgas sarunas ar Spānijas Nīderlandes (tagadējās Beļģijas) ģenerālgubernatoru Kastel-Rodrigo par Dinkerkas ostā konfiscētā Kurzemes tirdzniecības kuģa atgūšanu vai atlīdzināšanu.

Lai izvērtētu kuģu pirkšanas piedāvājumu, 1646. gadā Francijas valdības pārstāvis Dikēns Holandē apskatīja hercoga kuģus un nolēma, ka tie neesot piemēroti kara vajadzībām un amatnieku darba dienas Kurzemē maksājot pārāk dārgi, bet Vidzemē un Kurzemē varot dabūt lielā vairumā sveķus, darvu, kaņepājus un mastus, ja karalis tos tomēr nolemtu tos pirkt. Bez tam tur vēl esot dabūjami arī labi priežu dēli, kas Francijā tik ļoti vajadzīgi.[16]

Sakarā ar Francijas—Spānijas kara turpināšanos 1649. gadā hercogs piedāvāja Francijas karalim piegādāt sālītu gaļu, bekonu, zirņus, putraimus, miltus un citas Kurzemes eksportpreces. Francijas karalim bija jāmaksā katru mēnesi 88 tūkstoši dālderu par 24 Kurzemes kuģu nomāšanu ar 700 matrožiem (500 dālderu par katra kuģa uzturēšanu un 7 dālderus katra matroža uzturam). Bez tam hercogs piedāvāja Francijai 8 000 Kurzemes rekrūšu, par to prasot 160 tūkstošus dālderu.

Pēc Pireneju miera līguma (1659) un Olivas miera līguma (1660) noslēgšanas un hercoga Jēkaba atbrīvošanas no zviedru gūsta 1666. gadā Francijas karalis Luijs XIV atjaunoja līgumu, kas Kurzemes hercoga kuģiem un pavalstniekiem deva tiesības netraucēti apmeklēt visas Francijas ostas, tirgoties tur ar Kurzemes ražojumiem un iepirkt dažādas Francijas preces.[15] 1660. gada Olīvas miera līgumā 14. pantā Luijs XIV deva solījumu, ka viņš palīdzēs hercogam atgūt zviedru atņemtās teritorijas viņpus Daugavas un Roņu salu (latīņu: ...et partes eis dunanas omnes et insulam Runem).

1673. gadā hercoga Jēkaba vecākais dēls Frīdrihs Kazimirs bez tēva formālas piekrišanas komandēja Kurzemes pulku Francijas—Nīderlandes karā (1672—1678), kas pārauga Zviedrijas—Brandenburgas karā (1674—1679) un ieguva vairākas spīdošas uzvaras pret Francijas armiju. Francijas karalis uzskatīja Kurzemes hercogu par savu ienaidnieku un deva rīkojumu arestēt viņa kuģus.

1677. gadā Francijas kara flotes admirālis grāfs d'Estrē uzbruka Tobago salai, ko kurzemniekiem izdevās atsist. Pēc dažiem mēnešiem viņš uzbrukumu atjaunoja un kādu laiku arī valdīja un postīja Tobago salu. Pēc kara beigām 1680. gadā hercoga Jēkaba sūtnis Kārlis Johans Blombergs atsāka sarunas par četru kara laikā arestēto kuģu atdošanu un tirdzniecības līguma atjaunošanu.

Līgumi ar Angliju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1643. gadā hercogs Jēkabs pilnvaroja Kurzemes sūtni Parīzē Georgu Firksu vest sarunas arī ar Anglijas karaļa Čārlza I ministriem. Firkss 1643. gada 6. oktobrī ziņoja uz Jelgavu, ka Anglijas karalim pilsoņu kara dēļ būtu ļoti vajadzīgi kuģi, munīcija un karavīri. Arī Holande nākusi ar attiecīgu piedāvājumu, bet viņam izdevies pārliecināt angļus, ka Kurzemes hercoga priekšlikums būšot labāks.

Ar 1645. gada 20. jūlija karalis Čārlzs I pilnvaroja savu sūtni Kokrēnu (Cochrane) vest sarunas ar hercogu Jēkabu, viņa aģentiem un faktoriem un saņemt nopirktās preces. Hercoga Lībekas un Kopenhāgenas aģenti uz nomaksu pārdeva Anglijas karalim sešus Kurzemes karakuģus un lielāku daudzumu munīcijas un labības. Kad 1648. gada rudenī karalis nonāca pavisam traģiskā stāvoklī, viņš lūdza visus draugus sniegt palīdzību. Pēc karaļa Čārlza I sodīšanas ar nāvi viņa dēls Čārlzs II 1650. gada 2. aprīlī nosūtīja pateicības vēstuli hercogam Jēkabam. Ar Kokrēna starpniecību hercogam Jēkabam 1650. gadā izdevās iegūt īpašuma tiesības uz Tobāgo salu.

Pēc nākšanas pie varas Anglijas protektors Olivers Kromvels 1651. gadā izdeva navigācijas aktu, pēc kura Anglijā varēja ievest preces tikai ar angļu kuģiem, vai arī ar tās valsts kuģiem, kur preces ražotas. Navigācijas akts neskāra hercogu Jēkabu, jo viņš ar saviem kuģiem Anglijā ieveda tikai Kurzemes ražojumus, turpretim holandieši tirgojās ar citās valstīs ražotām precēm.

Hercoga Jēkaba sūtnis Anglijā barons Johans Misliks panāca, ka 1652. gadā Kromvels oficiāli atzina Kurzemes hercoga tiesības uz Tobāgo salu, bet 1654. gadā panāca neitralitātes līguma noslēgšanu, kas noteica, ka Anglijas pilsoņi nedrīkst uzbrukt hercoga tirgotājiem un kuģiem, kam ir tiesības tirgoties kā uz sauszemes tā arī uz jūras. Kad Kromvels lika uzsākt lielas angļu flotes būvi, hercogs Jēkabs steigšus nolīga aģentus, kam bija jārūpējas par kokmateriālu un mastu piegādi Anglijas kuģu būvētavām.

Otrā Ziemeļu kara laikā 1657. gada 17. jūlijā hercogu Jēkabs ar Kromvelu noslēdza līgumu, kurā piešķīra hercogam pilnīgu kuģniecības un tirdzniecības brīvību kā pašā Anglijā, tā arī visās tās kolonijās un domīnijās, kā uz sauszemes, tā uz jūras, bet ar noteikumu, ka hercogs rīkosies saskaņā ar Anglijas likumiem un statūtiem. Hercogs Jēkabs uzsāka plašāka vēriena tirdzniecību ar Anglijas kolonijām, ieveda tur savus ražojumus, bet izveda tādas preces, ko neražoja viņa paša kolonijas Tobāgo un Gambijas upes grīvā. Sevišķi dzīva satiksme pastāvēja starp Tobāgo un Barbadosas salām. Tolaik Baltijas jūrā zviedri karoja ar poļiem un dāņiem, tādēļ varēja sagaidīt viņu uzbrukumu arī hercoga Jēkaba kuģiem. Pat tad, kad hercogs nonāca zviedru gūstā, viņš turpināja uzturēt sakarus ar saviem aģentiem, kas uzņēmās lielāko daļu finansiālā riska.

Pēc Kromvela nāves Kurzemes sūtnis Adolfs Volfrāts 1664. gada 17. novembrī noslēdza līgumu ar karali Kārli II, kas atļāva viņam un viņa mantiniekiem pilnīgu tirdzniecības brīvību visās Anglijai piederošās Gvinejas ostās. Par to hercogam bija jāatsakās no savām tiesībām uz visiem Gambijas upes fortiem, nocietinātām vietām un pārējām nometnēm, tāpat arī ar visiem lielgabaliem, ložu un pulvera krājumiem un citiem kara materiāliem, kas atrodas šajos fortos. Toties Anglijas karalis nodeva hercogam Jēkabam un viņa mantiniekiem Tobāgo salu bez ierobežojumiem ar visām ostām, upēm, strautiem un citiem labumiem, kas bija atradušies Lielbritānijas karaļa protektorātā. Bez tam hercogam kara gadījumā bija jāsniedz Anglijas karalim palīdzība pret kuru katru valdnieku, izņemot Polijas karali. Viņam jāatved līdz noteiktai Anglijas ostai ar 40 lielgabaliem apbruņots kara kuģis, sedzot visus apbruņošanas un transporta izdevumus. Tikai jūrniekus šim kuģim dos karalis, kas arī viņus algos un uzturēs, kamēr kuģis atradīsies viņa dienestā, kas katrā atsevišķā gadījumā nedrīkst būt ilgāks par vienu gadu. Hercogs aizsūtīja uz Gambiju vairākus kuģus, bet neviens no tiem nesasniedza mērķi. Holandes Rietumindijas sabiedrība arestēja visus kuģus, kas parādījās Gvinejas piekrastē.[15]

Neilgi pirms savas nāves 1681. gada 20. novembrī hercogs Jēkabs noslēdza līgumu ar Londonas tirgotāju Džonu Poincu (Points), nododams viņa rīcībā dalu no Tobāgo salas ar nosacījumu, ka Poincs trīs gadu laikā tur nometinās 1200 Kurzemes kolonistus, kam tur jāierīko jaunas plantācijas, jāuzceļ jauns forts un nometnes. Par to Poincam pirmos septiņus gados nebūs jāmaksā hercogam nekādi nodokļi un nodevas. Tikai diviem hercoga kuģiem izdevās nokļūt Tobāgo salā, izcelt tur kolonistus un karavīrus pulkveža Monka vadībā. Savukārt Kurzemes tirdzniecība ar Angliju pastāvīgā aģenta Džona Lūkasa Laiona vadībā (John Lucas Lyon) pilnīgi atjaunojās.[15]

Pēc Saksijas Morica ievēlēšanas par Kurzemes hercogu 1726. gada augustā starp Prūsiju, Dāniju un Angliju noslēgtajā savienībā tika ietverts arī punkts par Kurzemi. Minētās valstis cita starpā apņēmās pieteikt karu Polijai—Lietuvai, ja tā mēģinātu mainīt hercogistes pārvaldes sistēmu, un Krievijai, ja tā ievestu tajā karaspēku.[2]

Attiecības ar Spāniju

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Trīsdesmitgadu kara laikā 1645. gadā Spānijas Nīderlandes varas iestādes Dinkerkas ostā apcietināja kuģi "Kurzemes briedis" (L'Elandt Couronne), kas braucis ar labības kravu uz Londonu. Hercogs Jēkabs uzdeva savam sūtnim Parīzē Firksam uzsākt sarunas ar Spānijas Nīderlandes gubernatoru Kastel-Rodrigo par kuģa un tā kravas atdošanu. Firkss savā vēstulē aizrādīja, ka hercogs arvienu esot sūtījis uz Spāniju kuģus ar savas zemes ražojumiem: ozolkoka dēļiem, labību un citām precēm, un labprāt vēlētos šo tirdzniecību turpināt, bet tikai ar nosacījumu, ka viņam piešķirot tās pašas tiesības, kādas bija Hamburgai, Lībekai un citām neitrālām zemēm. Pēc kara beigām 1652. gadā hercogs ar Polijas sūtņa Hāgā de Baija (de Bye) starpniecību mēģina atsākt sarunas, lūdzot Spānijas karalim Felipem IV par arestēto kuģi un precēm atdot kādu no savām salām Austrum- vai Rietumindijā.

1656. gadā esot noslēgts tirdzniecības līgums, kas Kurzemes hercoga kuģiniekiem deva tiesības brīvi tirgoties visā Spānijai pakļautā teritorijā, tās provincēs un jūras ostās.[17] 1673. gadā hercogs Jēkabs pilnvaroja savu sūtni Kristapu Hagedornu vest sarunas ar Spānijas karali par Trinidadas salas pārņemšanu kā atlīdzību par kara zaudējumiem, tomēr karalis atteicās no visiem viņa priekšlikumiem un ar laiku pavisam pārtrauca sarunas.[15]

Attiecības ar Portugāli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Portugāles atbrīvošanās no Spānijas virsvaras 1646. gada oktobrī Kurzemes sūtnis Parīzē Georgs Firkss iesniedza vēstuli Portugāles sūtnim, lūdzot palīdzību Spānijas arestētā kuģa sakarā un piedāvāja pārdot Portugālei kokus, darvu, virves un kuģus, piemetinot, ka hercogs labprāt vēlētos tirgoties arī Portugāles ostās Indijā un Ķīnā, lai no turienes ievestu Kurzemē dažādus turienes ražojumus, maksājot par to attiecīgas nodevas.

1647. gada 20. februārī Portugāles karalis Žuans IV deva Kurzemes hercogam tirdzniecības brīvību visās savās ostās un mazostās un aizrādīja, ka labprāt vēlētos nodibināt ciešākas saites ar hercogu Jēkabu, pat aliansi pret Spāniju. 1650. gadā Polijas karalis uzdeva aģentam Henrikam Momberam būt par starpnieku Kurzemes kuģa "Das Wapen von Churlandt" iepirkšanas lietā un īstenot arī visus tos darījumus, par kuriem abi valdnieki jau iepriekš bij vienojušies. Tomēr hercogs nolēma kuģi nepārdot un aizsūtīja to uz Franciju pēc sāls un vīna kravas.

Kurzemes kuģi devās ne vien ziemeļu, bet arī dienvidu jūrās un diezgan bieži iebrauca Portugāles ostās.

Pēc tam, kad portugāļi uzzināja, ka zviedri apcietinājuši hercogu, viņi 1660. gada janvārī sagūstīja hercoga kuģi "Patientia" līdz ar kravu. Tūlīt pēc atbrīvošanas hercogs Jēkabs sūtīja Portugāles karalim vēstuli, kurā lūdza atlīdzināt naudā viņam un kuģa ļaudīm nodarītos zaudējumus 211 503 dālderu apjomā.[15]

Attiecības ar Dāniju, Norvēģiju un Islandi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirms 1648. gada hercogs vērsās pie Dānijas karaļa Kristiāna IV ar lūgumu piešķirt koncesiju metālu meklēšanai Norvēģijas kalnos un saņēma koncesiju sudraba meklēšanai. Savukārt nākamais Dānijas karalis Frederiks III noslēdza līgumu ar hercogu Jēkabu par Norvēģijas kalnraktuvju un dzelzs cepļu izmantošanu, bet 1664. gada 13. maijā piešķīra viņam koncesiju sudraba un citu rūdu meklēšanai Norvēģijā. Hercogs ieguva tiesības ierīkot dažādus uzņēmumus metālu apstrādāšanai, tikai ar nosacījumu netraucēt un neierobežot vietējos iedzīvotājus viņu tiesībās un privilēģijās. Katrā atsevišķā gadījumā viņam bij jārīkojas saskaņā ar vietējiem likumiem un ieradumiem. 1663. gada 25. maijā karalis pavēlēja savam štathalteram Ifneram Krabem un kalnu lietu oberhauptmanim Norvēģijā Bostrupam Gedernam parādīt Kurzemes hercoga pilnvarniekam Nīlsam Endresenam Eidsvolas raktuves, lietuves un āmurus. Tai pašā laikā dots rīkojums arī komandantam Hansam Juellam ierādīt hercogam Jēkabam vietu noliktavām Norvēģijas dienvidu piekrastē pie Flekerojas salas (Flekkerøy). Hercoga rīcībā bija divi dzelzsāmuri un trīs krāsnis Eidsvolā, Vīkā un Juelsrudā, kas nesa prāvus ienākumus.[15]

1674. gada 7. septembrī Dānijas karalis Kristiāns V hercogam Jēkabam piešķīra kuģniecības un tirdzniecības privilēģijas Islandes ūdeņos un ostās. Kurzemes hercogs uz 12 gadiem ieguva tiesības ar trīs saviem kuģiem izvest no Islandes zivis, gaļu, ādas, zvērādas, vilnu, putnu spalvas un ievest dažādus Kurzemes ražojumus, galvenokārt dažādas labības šķirnes un linsēklas.

Siļķu zveja Islandes ūdeņos deva darbu kā Kurzemes kuģiem, tā latviešu zvejniekiem. Pirms savas nāves 1681. gadā hercogs noslēdza līgumu par 2000 tonnu linsēklu piegādāšanu, bet nākamo 5 gadu laikā nolīga piegādāt 11 000 tonnu linsēklu.

Hercogs Frīdrihs Kazimirs pārtrauca tirdzniecību ar Islandi, bet kādu laiku gan vēl apsaimniekoja Oslo un Eidsvolas raktuves. Pēc Eidsvolas draudzes mācītāja K. M. Legaugera raksta (1792—1793) vēl 18. gadsimta beigās Eidsvolā bijušas 48 kurzemnieku pēcnācēju ģimenes ar 335 ģimenes locekļiem. No sākuma viņi vēl strādāja kalnraktuvēs, bet vēlāk ieguva zemi testamentāra dāvinājuma ceļā no kāda raktuvju īpašnieka, kurš tiem novēlējis četras muižas.[18]

Izglītība un zinātne

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Skatīt arī: Pētera akadēmija

Jau 1567. gada 28. februārī Rīgā sasauktais Kurzemes landtāgs izsludināja hercoga Gotharda lēmumu iecelt īpašu vizitācijas komisiju un 70 vietās atjaunot un uzcelt jaunas luterāņu baznīcas, kā arī pastorātus, skolas un nespējnieku patversmes. Pēc šī t.s. Rīgas recesa atvēra Jelgavas, Bauskas, Kuldīgas un Ventspils pilsētas (latīņu) skolas, tajā pašā laikā Prūsijas hercogs Albrehts dibināja Liepājas pilsētas skolu viņam tolaik izlēņotajā Grobiņas pilskunga iecirknī. Kurzemes un Zemgales hercogistu superintendents Aleksandrs Einhorns 1570. gadā izstrādāja baznīcas reformācijas likumu Kirchen Reformation des Fürstenthumbs Ghurlandt vnd Semigallien, kurā paredzēja izveidot trīs īpašas priekšzīmīgas skolas ērtākajās hercogistes vietās Jelgavā, Kuldīgā un Sēlpilī (vācu: drey besondere furnemliche Particular Schulen an den besten, bequemesten vnd gelegensten örttern vnsers Hertzogthumbs, wie sie auch albereit aus vnserm Testamente, dem gemeinen Kirchenbuch innerleibt, zur Mitaw, Goldingen vnd Selburgk Fundirn...). 1606. un 1624. gada baznīcas vizitācijās aprakstīta Kuldīgas pilsētas skolas darbība.

Poļu—zviedru kara laikā 1618. un 1624. gadā notikušajos Kurzemes landtāgos nolēma Zemes ģimnāzijas (Landesgymnasium) veidošanu atlikt uz labākiem laikiem. Tomēr arī miera periodā 1638., 1642., 1645. un 1648. gadā Kurzemes landtāgi apsprieda ģimnāzijas dibināšanas jautājumu, bet konkrētu dibināšanas lēmumu nepieņēma. Hercogs Jēkabs 1669. gadā pēdējo reizi mudināja landtāgu pieņemt lēmumu par ģimnāzijas dibināšanu valstī (Daß ein Gymnasium allhier in unserm Fürstenthum nunmehr gestifftet werde, sevnd Wir gnädigst zufrieden..).[19] Hercoga laikā hercogistē darbojās 15 latīņu skolas muižnieku bērniem ar ap 700 skolēniem un 6 latviešu rakstu un rēķinu skolas ar ap 300 bērniem.[1]

Pēc 1672. gada Jelgavā jezuīti nodibināja katoļu ģimnāziju, kurā 1684. gadā mācījās 80 jauniešu. 1691. gadā jezuīti nodibināja savu skolu arī Ilūkstē. Ievērojamākie skolotāji bija Juris Elgers, Ignats Rodļevskis, Juris Spuņģens, Antons Rutkis, Ignats Jamaits.

1725. gadā atvēra jezuītu skolu Skaistkalnes rezidencē. Jelgavas jezuītu skola ar gramatikas, poētikas un retorikas nodaļām beidza darbību pēc jezuītu izraidīšanas no Jelgavas 1759. gadā.[20] 1773. gadā Romas pāvests Klements XIV izdeva bullu par jezuītu ordeņa slēgšanu.

1772. gadā hercogs Pēteris Bīrons Kurzemes landtāgam paziņoja, ka nolēmis Jelgavā dibināt akadēmisko ģimnāziju. Akadēmijas dibināšanas plānu uzdeva izstrādāt Berlīnes akadēmijas loceklim Johanam Georgam Zulceram, izglītības darbu veica deviņi profesori (teoloģijas, tiesību zinātnes, filozofijas, fizikas, matemātikas, vēstures, retorikas, latīņu valodas, grieķu valodas) un skolotāji, kas pasniedza vācu, franču un angļu valodas, kā arī mūziku, dejas, paukošanos un jāšanas sportu.

Tautsaimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hercogistes monetārā sistēma

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Hercoga Jēkaba dālderis (1645)
Dubultdenārs ar Stefana Batorija monogrammu un Lietuvas ģerboni (1578)
Kurzemes un Zemgales hercogistes monēta ar Ernsta Johana fon Bīrona portretu, Polijas ģerbonis un Lietuvas ģerbonis (1764)

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers nodibināja naudas kaltuvi Jelgavā, kur no 1575. gada tika kalti pirmie hercogistes šiliņi (0,95-1,05 g) un dālderi. 1577. gadā Polijas-Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs lika pārtraukt Livonijas parauga naudas kalšanu. 1586. gadā Viļņas naudas kaltuvē sāka kalt Kurzemes 3 grašu (3 Groschen) monētas (2,10-2,45 g) atbilstoši Polijas-Lietuvas monetārajai sistēmai.

1596. gadā Frīdrihs un Vilhelms sadalīja hercogisti divās daļās, bet naudas kaltuve Jelgavā bija kopēja un uz naudas saglabājās nosaukums "Kurzemes un Zemgales hercogiste". Šajā laikā tika kalti šiliņi (0,80-0,90 g) un trīsgrašu monētas (2,15-2,35 g) ar abu hercogu attēliem.

1643. gadā hercogs Jēkabs Jelgavā lika uzsākt 0,45-0,52 gramu, 1646. gadā — 0,70-0,80 gramu sudraba Kurzemes šiliņu (Curlandiae solidus) kalšanu, kas kalpoja kā hercogistes galvenā naudas vienība. 1643.-1646. gadā nelielos daudzumos tika kalti arī dālderi (28,75 grami sudraba) un dukāti (3,43 grami 986 raudzes zelta). Reprezentācijas vajadzībām 1644. gadā tika kaltas arī 10 dukātu monētas, sauktas par "portugāļiem", kurās bija 34,4 grami 986 raudzes zelta.

1687. gadā hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā ieviesa jaunu monetāro sistēmu, kurā bez 1,27-1,32 gramu šiliņiem (1696. gadā) un 3,51 gramu zelta dukātiem 1687., 1689., 1695. un 1696. gadā kala arī 1,02 gramu sudraba trīspolherus (Dreipolcher), 1689. un 1694. gadā kala 3,03 gramu sudraba sešgrašus (6 Grossus) un sudraba ortus (Ort).

1762. gadā, kad saasinājās cīņa par hercogistes troni, hercogs Kārlis Kristians Jozefs lika kalt 1,17-1,32 gramu vara šiliņus, 1,05-1,20 gramu sudraba grašus un 2,68 gramu sudraba sešgrašus. Pēc varas atgūšanas hercogs Ernests Johans 1763. gadā lika kalt 1,25-1,28 gramu vara šiliņus, 3,57 gramu vara grašus. 1763.-1765. gadā tika kalti 0,86-1,01 gramu sudraba graši, 1,95-2,02 gramu sudraba trīsgraši, 2,82-3,22 gramu sudraba sešgraši, 6,10 gramu sudraba orti, 3,5 gramu zelta dukāti un 7 gramu zelta divu dukātu monētas.

1780. gadā pēdējais hercogs Pēteris Bīrons lika kalt 28,3 gramu sudraba dālderus un 3,5 gramu zelta dukātus, kas pamatā kalpoja reprezentācijas vajadzībām.[21]

Lauksaimniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2/5 visas zemes bija hercoga īpašums. Viņa muižās ierīkoja „tīrumu dīķus” — appludinot laukus un vēlāk ūdeni nolaižot, tie kļuva auglīgi un deva bagātas ražas. No ārzemēm ieveda ražīgas govis un aitas. 1683. gadā, jau pēc Jēkaba nāves, Kurzemē kā vienā no pirmajām vietām Eiropā sāka audzēt kartupeļus.

Rūpniecība un tirdzniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauksaimniecībā gūtā peļņa veicināja rūpniecības attīstību. Darbojās 70 manufaktūras. Tajās kala naudu (arī Polijas — Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģijā), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. Lai novērstu atkarību no dzelzs importa, tika ierīkotas dzelzs ieguves un apstrādes manufaktūras. Kuldīgā, Liepājā un Ventspilī būvēja kuģus, pārdodot tos arī Anglijai un Francijai. Hercogistei piederēja lielākā flote Baltijas jūrā — 44 karakuģi ar 2130 lielgabaliem un 80 tirdzniecības kuģi. Tirdzniecības līgumi bija noslēgti ar Dāniju, Holandi, Angliju, Franciju, Spāniju, Portugāli. Hercogistes ražojumi bija pazīstami visā Eiropā.

Manufaktūras sāka būvēt hercoga Vilhelma laikā. Īpašs ekonomiskais uzplaukums bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Tika īstenota tolaik populārā merkantilisma politika, kas paredzēja visu iespējamo ražot savā zemē un apgādāt ārvalstu tirgus ar pašu ražotajām precēm. Šim nolūkam tika izveidota liela tirdzniecības flote un iegūtas divas kolonijas — Andreja sala Gambijā un Tobago sala pie Dienvidamerikas krastiem.

1645. gadā hercogs slēdza līgumus ar saviem aģentiem par manufaktūru ražojumu un modes preču piegādi galma vajadzībām. Pēc manufaktūras uzcelšanas Baldonē hercogs no Francijas ieveda vienīgi zīda preces.

1758./1759. gadā zviedru inženieris Andreass fon Nordenflihts sastādīja pārskatu par derīgiem izrakteņiem, enerģētiskiem resursiem, rūpaliem līdz ar ierosinājumiem hercogvalsts saimnieciskās dzīves uzlabošanai. Tas ietver rakstus par Kurzemes, Zemgales un Sēlijas raktuvēm, par dzelzs manufaktūrām, par potaša dedzināšanu (aicinot izmantot kūdru), par salpetra iegūšanu, par dzintaru, pērlēm un slīpēšanai derīgiem akmeņiem, par ūdenskritumiem un to izmantošanu Engurē, Iecavā, Biržos, Ēdā, Baldonē, par Jēkabpils un Jaunjelgavas izdevīgo saimniecisko stāvokli pie Daugavas, par purviem un to izmantošanu Kurzemē, par Engures un Uguņciema dzelzsmanufaktūru darbību. Šie materiāli nosūtīti arī Polijas karaļa padomniekam kalnrūpniecības jautājumos Hartenbergam uz Varšavu. Pats viņš esot apsekojis Daugavas krastus starp Jaunjelgavu un Jēkabpili un pārliecinājies, ka tur varot iekārtot minerālu izstrādnes. Nordenflihts arī sakās esam atradis dzelzsrūdu pie Gaiķiem, pie Ventspils, Stablitenē, merģeli pie Kuldīgas, okeru pie Cērenes u. tml. Tāpat Nordenflihta rokrakstos rodami ir arī ieteikumi inženierzinātņu jomā — ir raksturotas Kurzemes ostas, tiek iztirzāts projekts izveidot kanālu no Slokas miesta vai Lielupes jauno grīvu pie Bulduriem, lai tās padziļinot, Jelgavu padarītu par jūras ostu. Pēdējie ieteikumi adresēti jau hercogam Ernstam Johanam Bīronam.[22]

  • darvas cepļi — aptuveni 100 visas hercogistes teritorijā;
  • dzelzs cepļi — Baldonē, Biržos, Ēdā, Emburgā, Jelgavā, Kabiles Upesmuižā, Lutriņos, Rendā, Skrundā, Talsu ciemā, Turlavā, Uguņciemā, Vecmuižas Riežos;
  • kaļķu cepļi — ap 25—30, no tiem lielākie Jelgavā (600 lastu kaļķu gadā), Biržos (600) un Iecavā (480);
  • ķieģeļnīcas — ap 15—20;
  • stikla cepļi — Jelgavas Grīvā, Baldonē, Biržos, Rendā (2), Kuldīgā, Tomē, Grenčos, Slokā, Skrundā, kur ražoti stikla trauki, kristālstikls, krāsainais stikls, logu rūtis, stikla krelles un spoguļstikls;
  • šaujampulvera (melnā pulvera) dzirnavas — Skrundā, Kandavā, Tomē, Baldonē un Kuldīgā;
  • potaša vārītavas — Jelgavā, Kuldīgā, Lutriņos, Saldū, Skrundā, Tērvetē, Valgundē, Biržos, Kursīšos, Jaunaucē, Zvārdē, Baldonē.
  • salpetra vārītavas — Jelgavā, Kuldīgā, Mežotnē Salpetrās, Tomē Sārmulos, Pienavā Sārmās, Svētē Zaļpēteros, Jaunsvirlaukā Salputrās, Lutriņos Sārmos, Skrundā Sārmukalnos, Slampē Sārmās, Užavā Sārmates muižā, Rucavā, Dignājā;
  • ziepju vārītavas — Klīvē, mazākas vārītavas Mērsraga Ziepjos, Annas muižā Ziepniekos, Kuldīgā, Lutriņos, Skrundā.[23]

Hercogistes pilis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. 1,0 1,1 1,2 Kurzemes-Zemgales hercogistes 7 brīnumi. Jumava, Rīga. ISBN 978-9984-38-523-5.
  2. 2,0 2,1 Saksijas Morica centieni pēc Kurzemes hercoga troņa 1726.—1727. gadā Arhivēts 2020. gada 26. septembrī, Wayback Machine vietnē. Kurzemes un Zemgales hercogistes enciklopēdija
  3. Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēsture 1710-1800. Daugava, 1973; 157. lpp.
  4. Pēteris Sēja, citēts avīzē "Latvijas Kareivis", 1928. Arhivēts 2020. gada 1. decembrī, Wayback Machine vietnē. (Pēteris Sēja — Latvijas Republikas sūtniecības padomnieks Parīzē)
  5. Aizmirstā ūnija
  6. Joh[ann] Renners Livländische Historien und die jüngere livländische Reimchronik, Theil 1, (nach dem Handschrift in der Staats- und Universitätsbibliothek Bremen) hrsg. von Konstantin Höhlbaum, Göttingen 1872: [..] als de Dudesche orden dat lant under sich gebracht, blef de Curische koning (so doch ein blick buhr was, averst dennoch van oldem stammen entspraten) frig van aller schattinge, moste averst darjegen in kriges tiden dem hermester folgen mit den Curlanders und foerde de fane, dar inne stundt ein louwe, so des koningrickes in Curlant wapen van oldings her gewesen.
  7. «Medieval Lithuania». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 14. maijā. Skatīts: 2021. gada 13. septembrī.
  8. NO JELGAVAS LĪDZ MĒMELEI un tālāk vēl … Arhivēts 2018. gada 9. septembrī, Wayback Machine vietnē. Izstādes katalogs, 2003
  9. Latviešu konversācijas vārdnīca. VII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14 310. sleja.
  10. Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba kuģu "Kuldīgas Sv. Katrīna" un "Gambija un Tobago" modeļi
  11. Robert I. Frost: The Northern Wars — War, State and Society in Northeastern Europe, 1558—1721, London/ New York 2000, S.12f
  12. Fryxell, Anders. Lebensgeschichte Karl des Zwölften, Königs von Schweden. 1861, p. 157-161
  13. Arturs Eižens Zalsters. Medicīnas doktora J. G. Veiganda 18. gs. 30. gadu rokrakstā — Ventspils 17. gs. kuģubūves vēstures izpētes sākums. LU Zinātniskie raksti 653. sējums ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA, 2003., 11-19 lpp.
  14. Майлит, Ю., Богатырев, И. Судостроение в Курляндии в 1638-1718 гг. Судостроение, № 10, 1989., 52.—55 lpp.
  15. 15,0 15,1 15,2 15,3 15,4 15,5 15,6 Aleksandra Grigorjeva. Hercoga Jēkaba tirdzniecības līgumi. Rīga: A. Gulbja grāmatu spiestuve, 1935.
  16. P. J. Šarliā (Charliat). Kolbērs un Francijas tirdzniecība ar Vidzemi un Kurzemi. IMM., 1930. — 516. lpp.
  17. W. Eckert. Kurland unter dem Einfluss des Merkantilismus. Rīga: G. Loffler, 1927. — 153 lpp. (vāciski)
  18. Fr. lgals. Kurzemnieku kolonijas Norvēģijā. Brīvās Zemes Illūstrētais pielikums, 1934. — Nr. 22 un 23.
  19. Gründungsgeschichte der Academia Petrina in Mitau von William Meyer (Doktorarbeit, 1921). No: SITZUNGSBERICHTE DER KURZEMER (KURLÄNDISCHEN) GESELLSCHAFT FÜR LITERATUR UND KUNST UND JAHRESBERICHTE DES KURZEMER (KURLÄNDISCHEN) PROVINZIALMUSEUMS IN JELGAVA (MITAU) AUS DEN JAHREN 1935/1936 (vāciski)
  20. Stradiņš J. Zinātnes un augstskolas sākotne Latvijā. Rīga, Latv. vēst. inst. apg., 2009., 640 lpp.
  21. The coinage of Baltic countries (angliski)
  22. Zinātne, Kurzeme un Zemgale Jānis Stradiņš, Latvijas Vēstnesis Nr. 350/352, 06.10.2000.
  23. Grosvalds I., Alksnis U., Zalsters A., Meirovics I. Ķīmiskās ražošanas attīstība Latvijā (no sendienām līdz 1918. g.). Rīga, Latv. ķīm. vēst. Muzejs, 2008., 121 lpp
  • Kalniņš V., Kurzemes valsts iekārta un tiesības. Rīga. 1963.
  • Juškēvičs J., Kurzemes hercogi un viņu laikmets. Rīga. 1935. (2. pārstrādātais izdevums, izdevniecība „Zvaigzne”, Rīga, 1993.g.)
  • Erdmanis G., Kurzemes viduslaiku pilis. Rīga: Zinātne. 1989
  • Andersons E.. Senie kurzemnieki Amerikā un Tobāgo kolonizācija. Stokholma: Daugava, 1970.
  • Andersons Edgars. Tur plīvoja Kurzemes karogi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1970.
  • Zalsters Arturs Eižens. Hercoga Jēkaba burinieki. Ventspils: „Jumava”, 2002.
  • Das Herzogtum Kurland 1561—1795. Verfassung, Wirtschaft, Gesellschaft. Band 2 / Hrsg. von Erwin Oberländer. — Lüneburg: Verl. Nordostdt. Kulturwerk, 2001. — 307 S.: il. ISBN 3-932267-33-8

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]