Pāriet uz saturu

Zigfrīds Anna Meierovics

Vērtīgs raksts
Vikipēdijas lapa
Zigfrīds Anna Meierovics
Latvijas Ministru prezidents
Amatā
1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris
Priekštecis Kārlis Ulmanis
Pēctecis Jānis Pauļuks
Amatā
1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris
Priekštecis Jānis Pauļuks
Pēctecis Voldemārs Zāmuels
Latvijas ārlietu ministrs
Amatā
1918. gada 19. novembris — 1924. gada 26. janvāris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Zigfrīds Anna Meierovics
Jānis Pauļuks
Pēctecis Ludvigs Sēja
Amatā
1924. gada 19. decembris — 1925. gada 22. augusts
Premjerministrs Hugo Celmiņš
Priekštecis Ludvigs Sēja
Pēctecis Hugo Celmiņš
Dzimšanas dati 1887. gada 5. februārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Durbe, Grobiņas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1925. gada 22. augustā (38 gadu vecumā)
Valsts karogs: Latvija Sēmes pagasts, Latvija
Politiskā partija Latviešu zemnieku savienība
Dzīvesbiedrs(-e) Anna Fīlholde (1910—1924)
Kristīne Bakmane (1924—1925)
Profesija ekonomists
Augstskola Rīgas Politehniskais institūts
Reliģija luterānisms[1]
Paraksts

Zigfrīds Anna Meierovics (1887. gada 5. februāris — 1925. gada 22. augusts) bija Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks. Viņš bija pirmais Latvijas Ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatu ieņēma no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Meierovicam vadot valdību ieviesa latu, panāca vienošanos ar Padomju Krieviju par pilsonības izvēles kārtību, ieviesa latīņu druku un apstiprināti vairāku valsts iestāžu statūti. Gāja bojā autoavārijā 1925. gada 22. augustā Sēmes pagastā, apmeklējot savus bērnus. Apbedīts 27. augustā Rīgas Meža kapos, kur viņam uzstādīts piemineklis.

Izcelsme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Meierovica tēvs Haims Meierovics (1855—1913) bija cēlies no reliģiozas Kuldīgas ebreju ģimenes.[2] Mācoties Kuldīgas ģimnāzijā, Haimam izveidojās draudzīgas attiecības ar latviešu filozofu Jēkabu Osi.[3] Pēc Tērbatas Universitātes Medicīnas fakultātes absolvēšanas viņš praktizēja Durbē. Te Haims iepazinās ar Kabiles skolotāja meitu Annu Fīlholdi (1860—1887), kura bija absolvējusi Kuldīgas augstāko meiteņu skolu un tobrīd strādāja par mājskolotāju pie muižniekiem Bordeliusiem. 1885. gadā Haims Meierovics kristījās un pieņēma kristīto vārdu Hermanis. Tā paša gada Ziemassvētkos[2] viņš apprecējās ar Annu.[4] Viņa vecāki nepieņēma dēla izvēli, un attiecības ar viņiem pārtrūka.[2]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Māja Durbē, kurā dzimis Z.A. Meierovics, tagad pilsētas muzejs

Dzimis 1887. gada 5. februārī Durbē.[4] Viņa māte nomira 17. februārī (pēc vecā stila — 4. februārī) un tika apglabāta Durbes kapos 21. februārī (pēc vecā stila — 9. februārī).[3] Tēvs pie kristīšanas dēlam lūdza dot arī mātes vārdu Anna. Hermani Meierovicu 1891. gadā ievietoja Tērbatas psihiatriskajā slimnīcā, vēlāk viņu pārveda uz Tabora slimnīcu Jelgavā, kur viņš mira 1913. gada 2. martā.[5]

Zigfrīds uzauga mātes brāļa, latviešu skolotāja Roberta Fīlholda ģimenē. Bērnību viņš pavadīja Pūrē un Kabilē, 1900. gadā pabeidza mācības Kabiles pagastskolā. No 1900. līdz 1905. gadam mācījās Tukuma pilsētas skolā. Tukumā dzīvoja skolotāja F. Jansona ģimenes pansijā.[6] Neskatoties uz pārkrievošanas politiku, Zigfrīds kopā ar citiem skolēniem darbojās latviešu korī, iestudēja ludziņas, lasīja referātus par skolā neapspriestām tēmām un rokrakstā veidoja skolas žurnālu "Pirmie Stari".[1][7]

No 1905. līdz 1907. gadam Zigfrīds mācījās N. Mironova komercskolā Rīgā. 1906./1907. mācību gadā viņu ievēlēja par skolas Izrīkojumu komisijas priekšsēdētāju.[8] 1906. gada septembrī pārcēlās uz dzīvokli Oskara ielā 1, kur kopā ar skolasbiedru Ādolfu Zandmani un diviem topošajiem Mironova skolas skolēniem īrēja istabu.[9][10] Stāvu zem viņa dzīvoja viņa mātes radinieks Fīlholds. Šeit Meierovics iepazinās ar savu vēlāko sievu, Fīlholda vecāko meitu Annu.[9]

No 1907. līdz 1911. gadam Meierovics studēja Rīgas Politehniskā institūta Tirdzniecības nodaļā. Rakstīja diplomdarbu par naudas reformu Krievijas Impērijā un Austroungārijā.[11] Studiju laikā iestājās studentu korporācijā "Talavija". Paralēli studijām no 1909. līdz 1915. gadam strādāja par skolotāju Viļa Olava vadītajā Rīgas komercskolā[12] un stipri ietekmējās no Olava politiskajiem uzskatiem. Meierovics šeit pasniedza komercģeogrāfiju un tirdzniecības zinības.[13]

1910. gada 28. septembrī (pēc vecā stila — 15. septembrī) Meierovics līgavas vecāku dzīvoklī apprecēja Annu Fīlholdi.[14][15] Pēc kāzām Meierovici apmetās Stabu ielā 99 Rīgā.[11]

Studiju gados īsu laiku bija ugunsapdrošināšanas biedrības "Jakorj" (Якорь — ‘Enkurs’) inspektors. 1911. gada janvārī sāka strādāt Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības savstarpējā kredītbiedrībā par grāmatvedi. Vēlāk kļuva par kredītbiedrības darbvedi, tad — par direktoru.[11] Darbojās Rīgas Latviešu biedrībā un Latviešu izglītības biedrībā.[13]

Pirmā pasaules kara laikā 1915. gada vasarā Meierovics devās bēgļu gaitās uz Maskavu, kur augustā sāka strādāt Tautas bankā.[16] Meierovics iesaistījās Latviešu bēgļu centrālkomitejas darbībā. 1916. gada sākumā Maskavā nodibināja Viskrievijas pilsētu savienības kooperatīvu nodaļu, ar mērķi apgādāt frontes apvidus ar pārtiku. Meierovics darbojās tās valdē.[17] Rēzekni izvēlēja par savienības pārtikas nodaļas centru.[18] Meierovics darbojās arī latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejā.

Pēc Februāra revolūcijas Krievijā, 1917. gadā Meierovics vispirms pārcēlās uz Petrogradu, tad uz Rīgu.[18] Latviešu bēgļu centrālkomitejas uzdevumā 12. un 13. martā viņš apmeklēja Valmieras Latviešu pagastu un organizāciju priekšstāvju kongresu, kas nodibināja Vidzemes Zemes padomi.[19] Meierovics kopā ar Miķeli Valteru panāca lielinieciskās Vidzemes Bezzemnieku padomes pievienošanos Vidzemes Zemes padomei.[18] Meierovics un Valters arī sadarbojās, lai latgaliešu organizācijās Rēzeknē un Pēterburgā veicinātu ideju par Latgales piederību Latvijai.[18] 1917. gada aprīlī Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem.[20] Vasaras beigās, vāciešu uzbrukuma dēļ, atgriezās Pēterpilī.[21]

Darbošanās Latviešu Pagaidu Nacionālajā padomē

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latviešu delegācija pie Kerenska valdības 1917. gada septembrī. No kreisās: Z. A. Meierovics (1), Marģers Skujenieks (2), Mārtiņš Antons (3), Vladislavs Rubulis (5), Jānis Zālītis (6), Juris Pabērzs (7).

1917. gada 8. septembrī latviešu delegācija devās uz Krievijas Republikas mazo tautu kongresu Kijivā. Delegācija, kuras sastāvā ietilpa Jānis Goldmanis, A. Kārkliņš, Oto Kārkliņš, Ādolfs Klīve, Meierovics, Jānis Zālītis un Voldemārs Zāmuēls, 19. septembrī devās pie Krievijas Pagaidu valdības vadītāja Aleksandra Kerenska lūgt novērst kara postījumus Vidzemē.[22]

1917. gada 1. un 2. oktobrī Pētrogradā Meierovics kā Zemnieku savienības pārstāvis piedalījās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas telpās rīkotajā apspriedē, kurā nolēma dibināt Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi (LPNP).[23][24] Meierovicu ievēlēja septiņu personu veidotajā Rīcības komitejā, kas veica sagatavošanās darbus Nacionālās padomes izveidei. Latviešu Pagaidu Nacionālā padome uz savu pirmo sesiju sanāca Valkā 1917. gada 29. novembrī (pēc vecā stila — 16. novembrī). Meierovicu ievēlēja sesijas prezidijā. Kopā ar Jāni Čaksti un Jāni Kreicbergu viņu ievēlēja delegācijā, kas devās uz ārzemēm, lai panāktu Latvijas de facto atzīšanu.[25]

LPNP otro sesiju slepus no boļševikiem sarīkoja Latgaliešu biedrības telpās Petrogradā no 1918. gada 15. līdz 18. janvārim. Meierovicu atkal ievēlēja prezidijā.[26] LPNP pieņēma lēmumu sagatavot protestu pret Brestļitovskas miera sarunās apspriesto Latvijas teritorijas piešķiršanu Vācijai.[27] 1918. gada pirmo pusi Meierovics pavadīja Petrogradā, gatavojoties doties uz ārzemēm.[28]

Brauciens uz Londonu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Z. A. Meierovica vēstule Lielbritānijas latviešiem, kas izsūtīta kopā ar Balfūra notas kopiju 1918. gada 18. novembrī.

1918. gada jūlija sākumā viņš devās uz Stokholmu, lai pēc tam kā LPNP pārstāvis dotos uz Londonu.[28] Viņš līdzi paņēma 500 sterliņu mārciņu un LPNP izsniegto pilnvaru:[29] 

"Latviešu nacionālā padome, kura pagaidām ir topošās Latvijas augstākā valsts iestāde un apvieno sevī visas latviešu nacionālās partijas un centrālās sabiedriskās iestādes, sūta uz Angliju kā savu pilnvaroto pārstāvi šā raksta uzrādītāju Latviešu nacionālās padomes locekli cand. rer. merc. Zigfrīdu Meierovicu. Meierovica kungam ir tiesības Latviešu nacionālās padomes vārdā stāties sakarā ar Anglijas valdību un valstsvīriem, piedalīties un runāt Latviešu nacionālās padomes vārdā konferencēs un apspriedēs. Pie tam Meierovica kungs strādās tādā garā, ka visur aprādīs suverēnas un nedalītas Latvijas vajadzību ar viņas patstāvības internacionālu garantiju."

Neilgi pēc Meierovica aizbraukšanas viņa dzīvoklī veica kratīšanu.[30] Stokholmā viņš ieradās ap 17. jūliju un pavadīja tur vairākas nedēļas, šajā laikā tiekoties ar Apvienotās Karalistes vēstnieku Zviedrijā Esmē Hauardu.[31] 31. jūlijā laikraksts Afton-Tidningen (latviešu: «Vakara Laikraksts») publicēja interviju ar Meierovicu.[32] 4. augustā Stokholmā nodibināja LPNP Informācijas biroju.[32]

Meierovics ieradās Londonā 12. augustā.[33] Tur viņš sadarbojās ar Somijas pārstāvi Rudolfu Holsti un Igaunijas pārstāvi Antu Pīpu, kā arī tikās ar Polijas pārstāvi Romānu Dmovski.[34] Lielbritānijas Ārlietu ministrijā Meierovics vairākkārt tikās ar vēlāko Latvijas—Lietuvas robežas Arbitrāžas komisijas vadītāju Džeimsu Simpsonu.[35] 23. oktobrī Meierovics tikās ar Lielbritānijas ārlietu ministru Artūru Balfūru. 20 minūšu garās tikšanās laikā Balfūrs apliecināja, ka Apvienotā Karaliste līdz miera konferencei provizoriski atzīst Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi par Latvijas valdību.[36] 11. novembrī Meierovics no Lielbritānijas Ārlietu ministrijas saņēma rakstisku Latvijas de facto atzīšanu (t. s. Balfūra notu).[37]

Latvijas Republikas dibināšana un Parīzes miera konference

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 18. novembrī jaunizveidotā Tautas padome Rīgā pasludināja Latvijas Republikas neatkarību.[38] 19. novembrī Meierovics kļuva par Latvijas Pagaidu valdības ārlietu ministru. Viņš informēja ārzemju latviešus par Latvijas Republikas dibināšanu, lūdza viņus ziedot un nosūtīt delegāciju uz Parīzes miera konferenci, kur viņi varētu tikties ar Latvijas delegāciju.[38] 1919. gada janvāra sākumā Meierovics ieradās Parīzē.[39]

Miera konferences laikā Meierovics vairākkārt atgriezās Londonā, lai apmeklētu latviešu pārstāvniecību.[40] 10. martā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas pārstāvjus uzņēma Francijas parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Anrī Franklēns-Buijons. 16. martā Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas un Gruzijas pārstāvjus uzņēma Francijas premjerministrs Žoržs Klemanso, kas solīja Francijas atbalstu jaunajām valstīm un to, ka tās drīzumā apspriedīs konferencē. 6. maijā Miera konferencē tika dibināta Baltijas komisija, par tās priekšsēdētāju kļuva Apvienotās Karalistes pārstāvis Esmē Hauards.[41]

Pēc Aprīļa puča Andrievs Niedra, veidojot jauno valdību, Meierovicam telegrāfiski nosūtīja piedāvājumu kļūt par ārlietu ministru, taču viņš atteicās. Pēc tam, kad Latvijas delegācijas vadītājs Jānis Čakste 21. maijā pameta Parīzi, lai atgrieztos Latvijā, Meierovics tika ievēlēts par jauno delegācijas vadītāju.[41] 10. jūnijā Miera konferences Baltijas lietu komisija uzņēma Latvijas delegāciju (Meierovics, Oļģerts Grosvalds un Jānis Seskis), kur viņi pieprasīja Latvijas de iure atzīšanu. Prasība tika atteikta līdz brīdim, kad Krievija atzīs Latvijas neatkarību.[42]

Neatkarības kara laikā 8. jūlijā Pagaidu valdība no Liepājas atgriezās Rīgā. Valdības vadītājs Kārlis Ulmanis aicināja Meierovicu atgriezties Latvijā.[42] Latvijas delegācijas pienākumus pārņēma Latvijas pagaidu vēstniecība Francijā.[43]

Latvijas de iure atzīšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Meierovics nespēj izaudzēt de iure stādu (1920. gada decembra karikatūra, autors Rihards Zariņš)

Bermontiādes laikā 1919. gada rudenī Meierovics kā ārlietu ministrs informēja ārvalstis par notiekošo Latvijā un panāca Antantes atbalstu Latvijai.[44] 25. novembrī Meierovics nosūtīja Vācijas ārlietu ministram Hermanim Milleram notu, saskaņā ar kuru Latvija pieteica karu Vācijai.[45] Miera līgums starp abām valstīm tika noslēgts 1920. gada 15. jūlijā. Līgums paredzēja arī Latvijas de iure atzīšanu, tiklīdz to izdarīs kāda no Versaļas līgumu parakstījušajām sabiedroto valstīm.[44] 1920. gada aprīlī Meierovics no Latviešu zemnieku savienības saraksta tika ievēlēts Satversmes sapulcē.[46]

1920. gada 11. augustā tika noslēgts Latvijas—Krievijas miera līgums, tā paverot ceļu Latvijas de iure atzīšanai.[47] Augustā tika rīkota Bulduru konference, kurā tika pieņemts lēmums veidot Baltijas Antanti. 6. novembrī Meierovics devās uz Tautu Savienības mītni Ženēvā, lai noskaidrotu, kādēļ Latvija netiek atzīta de iure.[48] Viņš secināja, ka Latvija netiek atzīta, jo neietilpst Tautu Savienībā, un nav Tautu Savienībā, jo netiek atzīta. Meierovics panāca Latvijas iestāšanos organizācijās, kuras bija gatavas to uzņemt: Starptautiskajā Sarkanajā Krustā, starptautiskās higiēnas organizācijās, pasta un dzelzceļa ūnijā, kā arī vairākās finansiālās organizācijās.[49] Latvijas situācija tika apspriesta Tautu Savienības sēdē, kurā 5 dalībvalstis no 41 atbalstīja (tai skaitā Itālija) Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Pēc balsojuma Latvijas delegācija ar Meierovicu priekšgalā demonstratīvi pameta zāli.[50]

Meierovics izaudzējis de iure stādu (1921. gada februāra karikatūra, autors Sergejs Civinskis)

No Ženēvas Meierovics devās uz Romu, kur jau darbojās Latvijas vēstnieks Itālijā Miķelis Valters. Vizītes laikā Itālijas karalis Viktors Emanuels III, premjerministrs Džovanni Džoliti, ārlietu ministrs Karlo Sforca un parlamenta priekšsēdētājs Enriko de Nikola apliecināja Itālijas gatavību atzīt Latviju.[50] No Romas Meierovics devās uz Parīzi. Viņš tikās ar Francijas premjerministru Aleksandru Millerānu, kas solīja, ka Francija interesēsies par Latvijas atzīšanu.[51] 1920. gada 29. decembrī Francija nosūtīja pieprasījumu Apvienotajai Karalistei, Itālijai un Japānai atzīt Latviju de iure.[52]

1920. gada beigās Meierovics no Parīzes devās uz Londonu, lai panāktu Apvienotās Karalistes atbalstu šai iniciatīvai.[52] 1921. gada 23. janvārī viņš atgriezās Parīzē, dienu pirms Antantes Augstākās padomes (Francija, Apvienotā Karaliste, Itālija, Japāna un Beļģija) sēdes sākuma. Jautājums tika izskatīts 26. janvārī, padome pieņēma lēmumu atzīt Baltijas valstis de iure.[53] 28. janvārī Meierovics saņēma Antantes Augstākās padomes priekšsēdētāja, Francijas premjerministra Aristida Briāna parakstītu atzīšanas rakstu. 2. februārī Meierovics devās prom no Parīzes.[54]

Ministru prezidenta amatā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais un otrais Ministru kabinets (1921—1923)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts un citi raksti: Meierovica 1. Ministru kabinets un Meierovica 2. Ministru kabinets
Amats Ministrs
Ministru prezidents
Ārlietu ministrs 		... Zigfrīds Anna Meierovics
Apsardzības ministrs ... Gustavs Zemgals
Ārlietu ministra biedrs ... Voldemārs Salnais
Darba ministrs ... Roberts Dukurs
Finanšu ministrs ... Ringolds Kalnings (1921.06—1922.10)
... Alfrēds Riekstiņš (1922.10—1923.01)
Iekšlietu ministrs ... Alberts Kviesis
Iekšlietu ministra biedrs ... Vladislavs Rubulis
Izglītības ministrs ... Aleksandrs Dauge
Satiksmes ministrs ... Jānis Pauļuks
Tieslietu ministrs ... Vilis Holcmanis
Valsts kontrolieris ... Ernests Ozoliņš
Zemkopības ministrs ... Voldemārs Zāmuēls (1921.06—1922.07)
... Arvīds Kalniņš (1922.07—1923.01)

Pēc Ulmaņa 1. Ministru kabineta demisijas valdības demisijas 1921. gada 2. jūnijā Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste izvirzīja Meierovicu Ministru prezidenta amatam. Valdības veidošanas laikā sašķēlās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Vairāki tās labējā spārna deputāti vēlējās piedalīties valdības veidošanā un izveidoja mazākuma frakciju parlamentā (vēlāko Mazinieku partiju). 15. jūnijā Meierovics paziņoja piedāvātās valdības sastāvu. Tā bija pirmā valdība, kurā bija pārstāvēti sociāldemokrāti (Roberts Dukurs, Vilis Holcmanis, Ernests Ozoliņš un Voldemārs Salnais), kā arī pirmā, kurā nebija neviena mazākumtautību pārstāvja. 16. jūnijā Meierovics nolasīja valdības deklarāciju.[55] Jauno valdību atbalstīja visi 126 deputāti, kas bija ieradušies uz sēdi.[56]

Meierovica valdības laikā Satversmes sapulce pieņēma lēmumu likvidēt Darba ministriju (tagadējā Latvijas Republikas Labklājības ministrija). Pēc Meierovica iejaukšanās lēmumu tomēr atcēla.[57] 1921. gada 22. jūlijā Meierovics un Padomju Krievijas vēstnieks Latvijā J. Gaņeckis parakstīja līgumu par pilsonības izvēles kārtību. Līgums ļāva pilngadīgiem Krievijas pilsoņiem, kas paši vai kuru vecāki līdz 1914. gada 1. augustā bija pierakstīti pie pilsētu vai lauku sabiedrībām tagadējās Latvijas Republikas robežās, atteikties no Krievijas pilsonības un saņemt Latvijas pilsonību. Izmantojot šo iespēju, līdz 1927. gadam Latvijā atgriezās vairāk nekā 220 000 kara bēgļu.[58]

Meierovica šaržs (autors — Kārlis Krauze)

1922. gada 3. janvārī valdība pieņēma lēmumu iecerēto nacionālo valūtu saukt par "latu", bet tā simto daļu par "santīmu".[59] 15. februārī pieņēma Satversmi, kuras izstrādāšanā piedalījās arī Meierovica valdība.[60] 6. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par lauku dzīves atjaunošanu un dibināja Dzīves atjaunošanas padomi Zemkopības ministrijas paspārnē.[59] Meierovica valdības laikā turpināja agrāro reformu, 3. maijā Satversmes sapulce pieņēma reformas 3. daļu par agrārās iekārtas nostiprināšanu.[60] 3. augustā apstiprināja noteikumus par naudu, kuru rezultātā ieviesa latu.[59] Naudas emisijai 9. septembrī nodibināja Latvijas Banku, kas darbu sāka 1. novembrī.[61]

18. jūlijā Ministru kabinets pieņēma noteikumus par latviešu valodas ortogrāfiju, kurā noteica nomainīt gotisko rakstu ar latīņu alfabētu.[58] 23. augustā pieņēma Latvijas Universitātes, Latvijas Konservatorijas un Latvijas Mākslas akadēmijas statūtus. 31. augustā akceptēja Latvijas Telegrāfa aģentūras statūtus.[61]

1922. gada 30. maijā Meierovics Latvijas vārdā parakstīja konkordātu ar Svēto Krēslu, kuru 19. jūlijā ratificēja Satversmes sapulcē.[58] 3. novembrī Romā notika ratifikācijas dokumentu apmaiņa, nodrošinot Romas Katoļu baznīcai autonomiju Latvijā. Saskaņā ar konkordātu, arhibīskapam un bīskapiem bija jābūt Latvijas Republikas pilsoņiem.[62]

1922. gada jūlija sākumā valdība piedzīvoja krīzi, jo Satversmes sapulce noraidīja Zemkopības ministrijas budžetu. Uzskatot to par neuzticības izteikšanu, Meierovics paziņoja par valdības demisiju. 13. jūlijā Satversmes sapulces prezidents Čakste vēlreiz aicināja Meierovicu veidot valdību. 19. jūlijā izveidoja jaunu valdību, kas no iepriekšējās atšķīrās vienīgi ar to, ka zemkopības ministra amatā Voldemāru Zāmuēlu nomainīja Arvīds Kalniņš.[62] Jauno valdību atbalstīja 66 deputāti, pret to balsoja 29 deputāti un atturējās 23. Pēc 1. Saeimas sanākšanas 7. novembrī beidzās arī valdībai pilnvaras. Meierovica vadībā Ministru kabinets turpināja strādāt līdz 1923. gada 26. janvārim.[63]

1. Saeimas vēlēšanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saskaņā ar Alfreda Bērziņa rakstīto, Meierovics, būdams Ministru prezidents, apsvēra iespēju nosūtīt Kārli Ulmani par Latvijas vēstnieku uz ASV.[64] Tas izraisīja konfliktu starp Ulmani un Meierovicu. Kādā no Latviešu zemnieku savienības priekšvēlēšanu sapulcēm Ulmanis sāka kritizēt Latvijas ārpolitiku un vainoja Meierovicu "nemākulībā, kas esot izpaudusies viņa nespējā panākt no Vācijas kara zaudējumu atlīdzību".[65] Meierovics no savas puses aicināja nepakļauties personīgiem konfliktiem.[64]

1. Saeimas vēlēšanās Meierovics kandidēja ar 2. numuru Latviešu zemnieku savienības sarakstā Rīgas, Vidzemes un Latgales vēlēšanu apgabalā.[66] Visos trijos apgabalos viņš bija otrais populārākais LZS kandidāts aiz Ulmaņa, tādējādi tiekot ievēlēts 1. Saeimā.[64][66] Meierovics turpināja darboties ārlietu ministra amatā Jāņa Pauļuka valdībā.[67]

Trešais Ministru kabinets (1923—1924)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Meierovica 3. Ministru kabinets
Amats Ministrs
Ministru prezidents
Ārlietu ministrs 		... Zigfrīds Anna Meierovics
Apsardzības ministrs ... Jānis Ducens
Darba ministrs ... Gustavs Klaustiņš
Finanšu ministrs ... Hermanis Punga
Iekšlietu ministrs ... Alfrēds Birznieks
Iekšlietu ministra biedrs ... Antons Dzenis
Izglītības ministrs ... Pauls Gailītis (1923.06—1923.07)
... Staņislavs Jaudzems (1923.07—1923.10)
... Hugo Celmiņš (1923.10—1924.01)
Izglītības ministra biedrs ... Staņislavs Jaudzems
Satiksmes ministrs ... Jānis Pauļuks
Tieslietu ministrs ... Vilis Holcmanis
Zemkopības ministrs ... Ernests Bauers

Pēc Pauļuka valdības demisijas Valsts prezidents Jānis Čakste 8. jūnijā izvirzīja Meierovicu par Ministru prezidentu. 26. jūnijā Meierovics Saeimā nolasīja piedāvātās valdības sastāvu.[63] Valdība tika apstiprināta ar 51 balsi «par», 37 balsīm «pret» un 3 deputātiem atturoties.[68]

1923. gada 9. augustā Meierovics izsludināja rīkojumu par Latvijas nosaukumu svešvalodās: Lettonie franču valodā, Lettonia itāliešu un citās romāņu valodās, Latvia angļu valodā un Lettland vācu un citās ģermāņu valodās.[69] 25. septembrī izdeva pirmos automobiļu satiksmes noteikumus.[70] 9. oktobrī apstiprināja Brīvības pieminekļa projekta konkursa noteikumus. 1924. gada 10. janvārī pieņēma noteikumus par kinoteātriem, kas noteica, ka kinoteātra atvēršana ir jāsaskaņo Iekšlietu ministrijā un ka atļauts izrādīt vienīgi Iekšlietu ministrijas cenzētas filmas.[71]

Kā ārlietu ministrs Meierovics 1923. gada 1. novembrī parakstīja līgumu paketi ar Igauniju. Šīs vienošanās ietvaros noslēdza līgumu par aizsardzības savienību, pagaidu līgumu par ekonomisko un muitas savienību, papildlīgumu par robežām un nolīgumu par savstarpēju prasību nokārtošanu.[72]

1924. gada 15. janvārī no amata atkāpās Alfrēds Birznieks, Antons Dzenis un Ernests Bauers[73] un Meierovics iesniedza valdības demisijas rakstu, [74] bet turpināja strādāt vēl līdz 28. janvārim. 22. janvārī Saeima izteica neuzticību kara ministram Jānim Ducenam, uz ko Meierovics 25. janvārī atbildēja, ka nepieņem Ducena atsaukšanu no amata, jo kabinets jau ir demisionējis. Ar 56 balsīm «par», 37 «pret» un 2 deputātiem atturoties, Saeima pieņēma lēmumu, ka šādā veidā Meierovics pārkāpj Satversmes 59. pantu.[75]

“ Kungi, ja Jūs gribiet man uztiept, ka esmu Satversmi pārkāpis un tādēļ nododams tiesai, tad to runāt un darīt varat, un man nav ko attaisnoties. Es zinu, ka ne tikai Jūs vien, bet arī Latvijas tauta pazīst pietiekoši manus darbus šinīs 5 gados, un tā spriedīs par to, vai esmu pārkāpis Satversmi, vai nē. ”

—Zigfrīds Anna Meierovics, 1924. gada 25. janvārī[75]

Pēc valdības krišanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc tam, kad Meierovics pirmoreiz Latvijas Republikas vēsturē netika iekļauts jaunajā Zāmuēla Ministru kabinetā, viņš kļuva par akciju sabiedrības «Kr. Bakmans» direktoru.[76] 1924. gada februārī Meierovics izšķīrās no savas sievas Annas un maijā apprecēja «Kr. Bakmans» īpašnieci Kristīni Bakmani.[77] Pēc Zāmuēla valdības krišanas decembrī Meierovics atgriezās ārlietu ministra amatā jaunajā Celmiņa 1. Ministru kabinetā.[76]

Nāve un bēres

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Z. A. Meierovica autoavārijas vieta (1925).
Z. A. Meierovica izvadīšana no Doma baznīcas.
Meierovica bēru gājiens pa Brīvības ielu 27. augustā.

1925. gada vasaru Meierovics ar sievu Kristīni pavadīja vasarnīcā Dubultos, bet viņa pirmā sieva Anna un bērni Gunārs, Helmuts un Rute vasarā dzīvoja pie Meierovica brālēna Mindera Tukuma apriņķa «Druķos», aptuveni 20 kilometru attālumā no Tukuma.[76] 1925. gada 22. augustā neilgi pēc pulksten 10 Meierovics devās ceļā šofera vadītā Mercedes-Benz markas auto. Meierovics vēlējās doties ar vilcienu, bet Kristīne ieteica doties ar mašīnu, lai vakarā paspētu noskatīties koncertu Jūrmalā. Ap pulksten 13 viņi bija izbraukuši cauri Tukumam un devās pa Tukuma—Raudas ceļu «Druķu» virzienā. Anna ar bērniem, Mindera dēlu Verneru un suni devās viņiem pretī. Viņi satikās aptuveni 3 kilometrus pirms «Druķiem».[78]

«Druķu» iemītnieki sasēdās automašīnā — galvenajā sēdeklī sēdēja Meierovics ar bijušo sievu Annu, viņam klēpī sēdēja jaunākais dēls Gunārs. Viņiem pretī sēdēja Verners un Rute, vecākais dēls Helmuts sēdēja blakus šoferim, mašīnā iesēdināts arī suns. Nelīdzenā ceļa dēļ automašīna pārvietojās ar aptuveni 10—15 kilometru stundā lielu ātrumu. Ap pulksten 14 aptuveni kilometru no satikšanās vietas (netālu no Brizules muižas) viņi brauca pa nesen labotu ceļu. Aiz uzbēruma šoferis ieraudzīja bedri, no kuras vēlējās izvairīties, un pagrieza stūri nedaudz pa kreisi. Automašīnai sākot slīdēt uz grāvja pusi, šoferis aicināja pasažierus lēkt ārā no mašīnas. Īsi pēc tam mašīna iekrita 2 metrus dziļā grāvī.[78][79]

No mašīnas bija izlēkuši Anna, Gunārs, Rute, Verners un suns. Anna palīdzēja no mašīnas izkļūt šoferim, kas palīdzēja atbrīvot Helmutu. Ar ceļamā bomja palīdzību šoferim izdevās pacelt mašīnu, lai atbrīvotu Meierovicu. Viņš atradās zem automašīnas, ar galvu zem kreisās puses karosērijas polsterējuma un ar sejas kreiso pusi bija piespiests pie zemes. Viņš neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.[79]

Mašīnas vienīgie bojājumi bija salauzts stūres rats un saliekti kreisās puses spārni. Meierovics tika aizvests uz Tukumu, kur apriņķa ārsts konstatēja, ka viņam ir lauzts galvaskauss un kakla skriemeļi. Tika secināts, ka nāve iestājusies acumirklī. Tajā pašā vakarā Meierovica mirstīgās atliekas tika nogādātas Rīgā ar to pašu mašīnu, ar kuru viņš devās apciemot ģimeni.[79] Mašīnu vadīja tas pats šoferis.

Neilgi pirms plkst. 21 automašīna ieradās Sarkanā Krusta slimnīcā pie Rīgas Sv. Pāvila baznīcas. Meierovica mirstīgās atliekas tika novietotas operāciju telpā, kur ieradās ministri, deputāti un atraitne. Ap pusnakti Meierovica mirstīgās atliekas tika nogādātas morgā.[80]

23. augustā plkst. 18 Meierovica pīšļi, klātesot radiniekiem, Valsts prezidentam Jānim Čakstem, Ministru prezidentam Hugo Celmiņam, valdības locekļiem un diplomātiskajam korpusam, tika nogādāti no Sarkanā Krusta kapličas uz Meierovica dzīvokli Ārlietu ministrijas ēkā Krišjāņa Valdemāra ielā 13.[81] «Talavijas» godasardzes pavadībā zārks tika aizvests līdz katafalkam. Sēru procesija devās pa Krišjāņa Barona ielu, tad pa Lāčplēša ielu, gar «Talavijas» konventa dzīvokli ielas 28. namā, tad devās uz Elizabetes ielu, no kurienes nogriezās uz K. Valdemāra ielu. Zārks atradās Ārlietu ministrijā līdz 25. augustā vakaram, kad to pārvietoja uz Doma baznīcu.

Z. A. Meierovica bēres (video)

24. augusta Ministru kabinets ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu izteikt līdzjūtību Meierovica atraitnei Kristīnei, Latviešu zemnieku savienībai un tās Saeimas frakcijai, segt Meierovica bēru izdevumus, aizliegt izklaides pasākumus līdz Meierovica bēru dienai, un bēru dienā (27. augustā) plkst. 12 apturēt transporta kustību Rīgas ielās un plkst. 13 slēgt visas valsts iestādes. 27. augustā plkst. 11 Saeimā tika atklāta sēde Meierovica piemiņai. Plkst. 12 Rīgā atskanēja lielgabala šāviens, lai dotu signālu par transporta kustības pārtraukšanu un 2 minūšu klusuma brīža sākumu.[82]

Sēru dievkalpojums Doma baznīcā sākās līdz ar klusuma brīža beigām.[83] Pēc dievkalpojuma bēru procesija devās gar Saeimas namu, tad uz Rīgas Meža kapiem, kur ieradās ap plkst. 16.30.[83] Kapos procesiju sagaidīja Rīgas Ugunsdzēsēju komandas karavīru godasardze, komandas orķestris spēlēja Bēru maršu.[84] Zārku nolaižot kapā, skanēja šauteņu salūts.[84] Bēru dalībnieki sāka pamest kapsētu ap plkst. 19.[85] Uz Meierovica kapa tika novietoti aptuveni 150 vainagi.[84] Ministru kabinets un Z. A. Meierovica atraitne kopā saņēma aptuveni 1500 līdzjūtības telegrammu un vēstuļu.[85]

Z. A. Meierovica atraitne Kristīne Meierovica izdarīja pašnāvību nošaujoties naktī no 2. uz 3. decembri savā Rīgas dzīvoklī Krišjāņa Valdemāra ielā 33.[86][87] Viņa tika apglabāta 7. decembrī līdzās savam vīram Meža kapos.[88]

Piemiņa

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Piemiņas vieta Meierovicam viņa bojāejas vietā
Informācijas plāksne Meierovica bulvārī, Rīgā

1926. gadā Meierovica bojāejas vietā uzstādīja piemiņas akmeni, kuram vēlāk piestiprināja tēlnieka A. Dzeņa veidotu bronzas bareljefu (1927. gada 22. augustā).[89][90] 1929. gada 26. janvārī viņa kapavietā Meža kapos atklāja tēlnieka Žaņa Smiltnieka veidotu pieminekli.[91] No 1925. līdz 1940. gadam pastāvēja biedrība «Z. A. Meierovica piemiņas fonds».[12] Gončarova ielu Rīgas Jūrmalā pārdēvēja par Zigfrīda Meierovica prospektu, jo pie tā atradās vasarnīca, kurā viņš dzīvoja 1925. gada vasarā. 1929. gadā Basteja bulvāris Rīgā pārdēvēja par Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri. 1940. gadā to pārdēvēja par Padomju bulvāri. Meierovica bulvāris savu nosaukumu atguva 2008. gadā.[92] Pirms 2008. gadā tika apstiprināta bulvāra pārdēvēšana, tika apspriesta Starptautiskās lidostas «Rīga» nosaukšana Meierovica vārdā.[93]

Z. A. Meierovica vārdā ir nosaukta pamatskola Kabilē.[94] No 1935. līdz 1940. gadam un no 1941. līdz 1944. gadam viņa vārdā bija nosaukta Zigfrīda Meierovica komercskola Tukumā (tagad — Tukuma Ernesta Birznieka-Upīša 1. pamatskola).[95]

2004. gadā «Latvijas Avīzes» un portāla «Apollo» veiktā aptaujā Meierovics tika nosaukts par 22. ievērojamāko Latvijas personību.[96]

2010. gada martā tika dibināta «Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām», kas tika nosaukta Z. A. Meierovica vārdā. Tās sākotnējā vadītāja bija Sarmīte Ēlerte.[97]

2013. gadā Latvijas Nacionālajā operā tika iestudēts mūzikls «Teiksma par Zigfrīdu Annu Meierovicu» Gata Šmita režijā. Mūzikas autors bija Jānis Lūsēns, libretu sarakstīja Māra Zālīte.[98]

Apbalvojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 Virza, 181. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Maija Krekle. «Īsais laimes brīdis». Mājas Viesis, 2010. gada 21. maijā.
  3. ↑ 3,0 3,1 Virza, 177
  4. ↑ 4,0 4,1 Līgotņu Jēkabs, 17. lpp.
  5. ↑ Līgotņu Jēkabs, 18. lpp.
  6. ↑ Līgotņu Jēkabs, 19. lpp.
  7. ↑ Līgotņu Jēkabs, 20. lpp.
  8. ↑ Līgotņu Jēkabs, 22. lpp.
  9. ↑ 9,0 9,1 Līgotņu Jēkabs, 23. lpp.
  10. ↑ Virza, 207. lpp.
  11. ↑ 11,0 11,1 11,2 Līgotņu Jēkabs, 25. lpp.
  12. ↑ 12,0 12,1 12,2 12,3 12,4 12,5 12,6 «MEIEROVICS Zigfrīds Anna». Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. 2015. gada 19. februārī. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.
  13. ↑ 13,0 13,1 Līgotņu Jēkabs, 26. lpp.
  14. ↑ Līgotņu Jēkabs, 24. lpp.
  15. ↑ Treijs, 143. lpp.
  16. ↑ Līgotņu Jēkabs, 27. lpp.
  17. ↑ Līgotņu Jēkabs, 30. lpp.
  18. ↑ 18,0 18,1 18,2 18,3 Līgotņu Jēkabs, 33. lpp.
  19. ↑ Līgotņu Jēkabs, 40. lpp.
  20. ↑ Virza, 23. lpp.
  21. ↑ Līgotņu Jēkabs, 38. lpp.
  22. ↑ Līgotņu Jēkabs, 44. lpp.
  23. ↑ Līgotņu Jēkabs, 45. lpp.
  24. ↑ Treijs, 125. lpp.
  25. ↑ Līgotņu Jēkabs, 52. lpp.
  26. ↑ Līgotņu Jēkabs, 54. lpp.
  27. ↑ Līgotņu Jēkabs, 55. lpp.
  28. ↑ 28,0 28,1 Līgotņu Jēkabs, 57. lpp.
  29. ↑ Latvijas valsts un tās vīri Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS
  30. ↑ Līgotņu Jēkabs, 60. lpp.
  31. ↑ Līgotņu Jēkabs, 62. lpp.
  32. ↑ 32,0 32,1 Līgotņu Jēkabs, 63. lpp.
  33. ↑ Līgotņu Jēkabs, 65. lpp.
  34. ↑ Līgotņu Jēkabs, 67. lpp.
  35. ↑ Līgotņu Jēkabs, 69. lpp.
  36. ↑ Līgotņu Jēkabs, 73. lpp.
  37. ↑ Līgotņu Jēkabs, 75. lpp.
  38. ↑ 38,0 38,1 Līgotņu Jēkabs, 76. lpp.
  39. ↑ Līgotņu Jēkabs, 78. lpp.
  40. ↑ Līgotņu Jēkabs, 81. lpp.
  41. ↑ 41,0 41,1 Līgotņu Jēkabs, 83. lpp.
  42. ↑ 42,0 42,1 Līgotņu Jēkabs, 84. lpp.
  43. ↑ Līgotņu Jēkabs, 85. lpp.
  44. ↑ 44,0 44,1 Līgotņu Jēkabs, 88. lpp.
  45. ↑ «Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Meierovica nota Vācijas Ārlietu ministram H.Milleram par kara pieteikumu Vācijai». Historia. 2002. gada 27. maijā. Skatīts: 2015. gada 21. aprīlī.[novecojusi saite]
  46. ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Satversmes Sapulces stenogramu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeima, 1925. 105. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  47. ↑ Līgotņu Jēkabs, 89. lpp.
  48. ↑ Līgotņu Jēkabs, 90. lpp.
  49. ↑ Līgotņu Jēkabs, 91. lpp.
  50. ↑ 50,0 50,1 Līgotņu Jēkabs, 92. lpp.
  51. ↑ Līgotņu Jēkabs, 93. lpp.
  52. ↑ 52,0 52,1 Līgotņu Jēkabs, 94. lpp.
  53. ↑ Līgotņu Jēkabs, 97. lpp.
  54. ↑ Līgotņu Jēkabs, 98. lpp.
  55. ↑ Treijs, 126. lpp.
  56. ↑ Treijs, 127. lpp.
  57. ↑ Virza, 221. lpp.
  58. ↑ 58,0 58,1 58,2 Treijs, 133. lpp.
  59. ↑ 59,0 59,1 59,2 Treijs, 131. lpp.
  60. ↑ 60,0 60,1 Treijs, 130. lpp.
  61. ↑ 61,0 61,1 Treijs, 132. lpp.
  62. ↑ 62,0 62,1 Treijs, 134. lpp.
  63. ↑ 63,0 63,1 Treijs, 135. lpp.
  64. ↑ 64,0 64,1 64,2 Līgotņu Jēkabs, 155. lpp.
  65. ↑ Līgotņu Jēkabs, 154. lpp.
  66. ↑ 66,0 66,1 Marģers Skujenieks. Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanu iznākumi. Valsts statistiskā pārvalde, 1923. 114., 117. un 129.. lpp.[novecojusi saite]
  67. ↑ Līgotņu Jēkabs, 105. lpp.
  68. ↑ Treijs, 136. lpp.
  69. ↑ Treijs, 137. lpp.
  70. ↑ Treijs, 138. lpp.
  71. ↑ Treijs, 139. lpp.
  72. ↑ Treijs, 140. lpp.
  73. ↑ H. Kārkliņš. Latvijas Republikas Saeimas stenogramas IV. sesija. Latvijas Republikas Saeima, 1925. 4. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  74. ↑ Treijs, 141. lpp.
  75. ↑ 75,0 75,1 Virza, 35. lpp.
  76. ↑ 76,0 76,1 76,2 Līgotņu Jēkabs, 119. lpp.
  77. ↑ Līgotņu Jēkabs, 118. lpp.
  78. ↑ 78,0 78,1 Līgotņu Jēkabs, 120. lpp.
  79. ↑ 79,0 79,1 79,2 Līgotņu Jēkabs, 121. lpp.
  80. ↑ Līgotņu Jēkabs, 122. lpp.
  81. ↑ Līgotņu Jēkabs, 125. lpp.
  82. ↑ Līgotņu Jēkabs, 126. lpp.
  83. ↑ 83,0 83,1 Līgotņu Jēkabs, 127. lpp.
  84. ↑ 84,0 84,1 84,2 Līgotņu Jēkabs, 128. lpp.
  85. ↑ 85,0 85,1 Līgotņu Jēkabs, 129. lpp.
  86. ↑ Līgotņu Jēkabs, 131. lpp.
  87. ↑ «Z.A. Meierovica sirdsdāma - Kristīne Bakmane». Tvnet. 2010. gada 1. oktobrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. Marts. Skatīts: 2015. gada 21. aprīlī.
  88. ↑ Līgotņu Jēkabs, 132. lpp.
  89. ↑ «Piemineklis pirmajam Latvijas ārlietu ministram Z. A. Meierovicam». Tukuma tūrisma informācijas centrs. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  90. ↑ «Pirmā ārlietu ministra Z. A. Meierovica». Latvijas Kareivis. 1927. gada 21. augustā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  91. ↑ R. «Z. Meierovica pieminekļa atklāšana». Latvijas Kareivis, 1929. gada 25. janvārī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  92. ↑ Matīss Arnicāns. «papildināta - Basteja bulvāri pārsauks Meierovica vārdā». Diena, 2008. gada 21. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.
  93. ↑ «Peters atbalsta lidostas pārsaukšanu Meierovica vārdā; Šlesers kategoriski pret». Tvnet. 2008. gada 17. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.[novecojusi saite]
  94. ↑ «Z.A. Meierovica Kabiles pamatskola». Nacionālā izglītības iespēju datubāze. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  95. ↑ «Zigfrīda Meierovica komercskola (angliski)». Archives Portal Europe. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  96. ↑ Linda Kusiņa. «Noskaidrotas 100 ievērojamākās Latvijas personības». Apollo, 2004. gada 30. decembrī. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 4. decembrī. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  97. ↑ «Ēlerte nodibinājusi 'Meierovica biedrību par progresīvām pārmaiņām' (papildināta 20:30)». Delfi. 2010. gada 21. martā. Skatīts: 2015. gada 17. aprīlī.
  98. ↑ «Latvijai - 95! Valsts svētku spilgtāko pasākumu programma». Delfi. 2013. gada 15. novembrī. Skatīts: 2015. gada 16. aprīlī.
  99. ↑ Anita Bormane. «Triju Zvaigžņu ordenim 90: apbalvojuma dzimšana, nebūšanas un pārvērtības». LA.LV (latviešu), 2014-03-30. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021-01-18. Skatīts: 2020-11-16.
  100. ↑ 100,0 100,1 100,2 «Valsts prezidenta rīkojums». Valdības Vēstnesis. 1925. gada 7. maijā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2015. gada 23. aprīlī.
  101. ↑ 101,0 101,1 Treijs, 143
  102. ↑ «Kronika». Policijas Vēstnesis. 1923. gada 17. augustā. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 28. Aprīlis. Skatīts: 2015. gada 23. aprīlī.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Kārlis Ulmanis
Jānis Pauļuks 		Latvijas Ministru prezidents
1921. gada 19. jūnijs — 1923. gada 26. janvāris
1923. gada 28. jūnijs — 1924. gada 26. janvāris 		Pēctecis:
Jānis Pauļuks
Voldemārs Zāmuēls
1918—1940
1940—1990
1990—pašlaik
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Zigfrīds_Anna_Meierovics&oldid=4167072"