Latvijas vēstures hronoloģija

Latvijas
Latvijas vēsture
Senākās kultūras
	Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
	Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
	Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
	Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
	Senlatvijas tautu kristianizēšana
	Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
	Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
	Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
	Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
	Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes hercogistes kolonijas
	Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
	Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
	Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
	Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
	Brāļu draudze, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
	Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
	Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
	Latviešu pagaidu nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
	Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
	Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
	Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
	Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
	Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē
	Latvijas portāls; s; d; l;

Latvijas vēstures hronoloģija aptver laika posmu kopš senākajām rakstiskajām atsaucēm uz notikumiem Latvijas teritorijā līdz mūsdienām.

4. gadsimts pirms mūsu ēras

325. gadā p.m.ē. Senās Grieķijas ceļotājs Masīlijas Pitejs nonācis līdz Baltijas jūrai un aprakstījis dzintara atradnes.

1. gadsimts p.m.ē

20. gadā p.m.ē. grieķu vēsturnieks un ģeogrāfs Strabons sarakstīja darbu „Ģeogrāfija” (Geographica), kura 17 sējumos bija apkopota aprakstošā cilvēces vēsture un dažādu reģionu ģeogrāfija.

1. gadsimts

98. gadā Kornēlijs Tacits savā grāmatā „Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām” (De origine, moribus ac situ Germanorum) aprakstīja arī aistu ciltis (aestorium gentes).

2. gadsimts

Klaudijs Ptolemajs (dzīvojis ap 90.—168. gadu m.ē.) izveidoja karti, kuras augšā attēlota Baltijas jūra (mare Sarmaticvm) ar Gotlandes salu (Gothia), kuršiem, sēļiem u.c.

5. gadsimts

Uzrakstīts kristiešu mūka Paula Orozija (Paulus Orosius) darbs „Vēsture pret pagāniem” (Historiae adversum paganos), kuru 9. gadsimtā savos darbos izmantoja ceļotājs Vulfstans.

6. gadsimts

Kasiodors savā hronikā pieminēja aistu sūtņus, kas pirms 526. gada ieradušies Ravennā pie ostgotu valdnieka Teodoriha ar dzintara dāvanām.
Jordāns savā gotu vēstures aprakstā (De origine actibusque Getarum jeb Getica) pieminēja aistus, kas dzīvoja Baltijas jūras („Ģermāņu okeāna”) krastā un savulaik bija pakļauti gotu ķēniņam Ermanarikam.

7. gadsimts

Pirms 695. gada zviedru ķēniņš Ivars Vidfamne iekaroja „Pilskalnu zemi” (Garderīki), kuru lokalizē Baltijas jūras austrumu krastā un tagadējās ziemeļrietumu Krievijas teritorijā.

8. gadsimts

~750. gadā notika teiksmainā Brovallas kauja, kurā zviedru ķēniņa pusē cīnījās arī kurši un igauņi, bet dāņu ķēniņa pusē arī līvi sava karavadoņa Gēra (Ger Livicus) vadībā.

9. gadsimts

~800. gadā kurši izdzina vikingu tirgotājus no Kursas
854. gadā zviedru vikingu kēniņš Olafs uzbruka kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvēja apmēram 7000 karavīru (Grobiņas kauja).
Heimskringlas sāgas par svēto Olavu LXXX nodaļā minēts, ka Upsālas ķēniņš Eriks Anundsons 860. gados karojis Igaunijā un Kursā.
Ap 866.—894. gadu sāgās minētais kuršu vadonis Lokers (Loker, Curetum tyrannus) uzvarēja dāņu vikingus un sagūstīja ķēniņu Hadingu, kas pēc atbrīvošanās no gūsta uzbruka Daugavas ķēniņam Andvanam. Dāņu vikingu ķēniņš Frodi uzbruka kuršu ķēniņa Dorno (Curetum rex Dorno) pilsētai.
880. gadā anglosakšu ceļotājs un tirgotājs Vulfstans no Hedebijas aprakstīja Baltijas jūras dienvidu krasta ģeogrāfiju un pieminēja uz austrumiem dzīvojušās baltu ciltis, kas tradicionāli sauktas par aistiem jeb „austrumniekiem”. Viņu zeme nosaukta par „Austrumu zemi” (Eastland), viņu galvenā osta bijusi Truso.

10. gadsimts

~925. gadā noticis Egila sāgās aprakstīts norvēģu ķēniņa dienestā esošā vikinga Egila Skallagrimsona karadraudzes sirojums uz Kursu. Vikingi ar kuršiem uz pusgadu noslēdza pamieru un tirdzniecības līgumu; kad līguma laiks beidzās, viņi sāka laupīt un Egils kopā ar citiem vikingiem nokļuva gūstā kādā mājā. Viņam izdevās atbrīvoties, un pēc mājas nodedzināšanas viņš ar karadraudzi devās uz Dāniju.^[1]
No 945. līdz 978. gadam norvēģu vikingu ķēniņš Ragnvalds (Ragnvaldr) mēģināja pakļaut sev Daugavas ūdensceļu tagadējās Latvijas un Baltkrievijas teritorijā. Vikingi apmetās nocietinātos pilskalnos Daugmalē, Koknesē, Jersikā, Polockā un citviet.
986. gadā islandiešu vikings Torvalds Kodransons no Konstantinopoles ķeizara (islandiešu: Miklagarðskeisara) Bazileja I saņēma pilnvarojumu kristietības izplatīšanai pie rūsu ķēniņiem un pa Dņepras—Daugavas ūdensceļu devās pie Ragnvalda meitas Ragnhildas, kuras viena no iespējamajām dzīvesvietām esot atradusies tagadējā Krāslavas pilskalnā.^[2]
Pirms 1000. gada, kā liecina teksts Mervalas rūnu akmenī , zviedru vikingi „...bieži burāja uz Simkalu ar bagātiem kuģiem ap Kolkasragu”.

11. gadsimts

Vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla) par aptuveni 1020. gada notikumiem minēts, ka vārdā nenosaukts zemgaļu ķēniņš (kong) maksājis meslus zviedru karalim Olavam (Olof Skötkonung) ap 980—1022.
1041. gadā Polockas ķēniņš Vartilavs (Eimunda sāgā: konungr Vartilafr) savam sabiedrotajam un bijušajam Norvēģijas vikingu ķēniņam Eimundam Hringsonam piešķīra valdīšanā Daugavas līvu zemi (Сенковский, 1834) vai Jersikas ķēniņvalsti (Сапунов, 1916).^[3]^[4]
Pēc 1050. gada Līvzemē un Ventavā karoja zviedru vikingi, par ko liecina Vekholmas rūnu akmens un Šonemas rūnu akmens.
1075. gadā vācu garīdznieks Ādams no Brēmenes rakstīja, ka Kurzeme un citas Baltijas jūras austrumu krasta valstis ir pakļautas zviedru ķēniņa virskundzībai. Tur ir ļoti daudz zelta un vislabākie zirgi un tur no visas pasaules dodas ļaudis prasīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas (latīņu: A toto orbe ibi responsa petuntur, maxime ab Hispanis et Graecis). Tās iedzīvotāji nav kristieši, bet pēc dāņu ķēniņa Svenda II pamudinājuma tur atrodas kāda tirgotāja celta baznīca.^[5]

12. gadsimts

1106. gadā Polockas ķēniņš Ringvalds kopā ar saviem brāļiem devās karagājienā pret zemgaļiem, kur Daugavas lejtecē tika sakauts.^[6]
1147. gada 13. aprīlī Romas pāvests Eugenijs III izdeva jaunu krusta karu bullu pret pagāniem aiz vācu zemju robežām, kas pazīstama kā Divina dispensatione.
1174. gada notikumu sakarā Kijivas hronikā pieminēta Lučina (iespējams, mūsdienu Ludza).
1179. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs Rostislavičs vadīja karagājienu pret „Atzeles čudiem”.
1184. gadā katoļu misionārs Meinhards uzcēla koka kapelu Daugavas krastā pie Ikšķiles ciema.
1188. gada 1. oktobrī pāvests Klements III apstiprināja priestera Meinarda iecelšanu par Līvzemes bīskapu ar sēdekli Ikšķilē un piešķīra šo bīskapiju Brēmenes arhibīskapam Hartvigam II.
1193. gadā Romas pāvests Celestīns III izsludināja kārtējo krusta karu pret Ziemeļeiropas pagāniem.
1198. gada 24. jūlijā notika Kauja pie Rīgas, kurā tika nogalināts otrais Livonijas bīskaps Bertolds.
1199. gada 5. oktobrī pāvests Inocents III izdeva bullu pret Livonijas atkritējiem no katoļu ticības, pret barbariem, kas pielūdz „nesapratnīgus dzīvniekus, lapotus kokus, dzidrus ūdeņus, zaļu zāli un nešķīstus garus”.

13. gadsimts

Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvot latgaļus no Polockas meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Jersikas ķēniņvalsts, kas bija noslēgusi savienību ar lietuviešu kunigaišiem.
1201. gadā tika dibināta Rīga.
1202. gadā abats Teoderihs no Turaidas pēc Templiešu ordeņa parauga izveidoja Zobenbrāļu ordeni.
1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai.
1204. gadā neveiksmīgs lietuviešu un līvu karaspēka mēģinājums ieņemt Rīgu.
1205. gadā Rīgā notika teātra izrāde.
1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne Tālavas letgaļi. Krustnešu karaspēks apspieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem.
1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vetseka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni.
1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni pret igauņiem.
1208. gadā lietuvieši sakāva Zobenbrāļu ordeņa karaspēku. Pēc Sēlpils aplenkuma sēļi slēdza mieru ar krustnešiem
1209. gadā, izmantodams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.
1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīnes un Cesvaines pavalstis palika bīskapa rīcībā.
1210. gadā neveiksmīgs kuršu karaspēka mēģinājums ieņemt Rīgu.
1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes.
1211. gadā tika izveidota Rīgas domkapitula klostera skola pie Rīgas Doma katedrāles ar latīņu mācību valodu.
1212. gadā Jersikas ķēniņa pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību, Polockas kņazs atteicās no meslu tiesībām līvu zemēs, iespējams, arī Koknesē un Jersikas zemēs.
1213. gadā daļa atņemto Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne.
1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja Jersikas ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju.
1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja.
1224. gadā Jersikas Visvaldis „lūdza” atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās ķēniņvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņiniekam Konrādam. Dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu.
1224. gadā pēc Tālavas un Atzeles dalīšanas arī Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene (tagad — Baltinavas, Balvu, Viļakas novadi) tika Livonijas bīskapijai.
1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš Visvaldis ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu.
1226. gadā atvērās Jura baznīcas skola.
1230. gadā Rīgas miera līgums ar kuršiem (Rigensium et Fratrum Militiae compositio cum Curonibus). Noslēgts starp Abavas ielejas kuršu ciemu vecākajiem, Rīgas domkapitulu, Zobenbrāļiem un Rīgas pilsētas rāti.
1230. gadā Jersikas ķēniņš Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju.
1236. gadā Saules kaujā zemaiši un zemgaļi sakāva Zobenbrāļu ordeņa karaspēku.
1237. gadā Livonijas bīskaps netālu no latgaļu Asotes pilskalna Daugavas labajā krastā uzcēla Krusta pili (Kreutzburg).
1239. gadā pēc ķēniņa Visvalža nāves Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim pusi no Jersikas pilsnovada ar visiem īpašumiem, kas acīmredzot atradās Latgales dienviddaļā.
1240.—1242. gadā Pleskava ar zemēm atradās Ordeņa pārvaldībā.
1242. gadā pēc Ledus kaujas ordenis atsacījās no Latgales austrumu daļas Lotigolas, kuru tas bija ieguvis pēc ķēniņa Visvalža nāves kā viņam lēnī atstāto Jersikas valsts daļu.
1248. gadā Lietuvas dižkunigaitis Mindaugs pakļāva Lotigolas un Polockas zemes un par Polockas kņazu iecēla savu radinieku Tautvilu, bet drīz vien atcēla viņu no amata neuzticības dēļ. Tautvils aizbēga uz Rīgu, kristījās un sabiedrojās ar Livonijas mestru Andreasu, iespējams, ka kļūdams par viņa vasali.
1253. gadā pēc Mindauga kristīšanās un izlīguma ar Livonijas ordeni Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti kā lēni, bet atteicās no Lotigolas.
1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas pilsnovadi, pārējās Latgales zemes piederēja Livonijas ordenim.
1256. gadā par nodevību no Lietuvas padzītais kņazs Daumants pārcēlās uz Pleskavu kopā ar vēl 300 ģimenēm.
1260. gadā žemaiši un kurši sakāva krustnešus pie Durbes.
1263. gadā Nalsenes kunigaitis un Polockas kņazs Gerdenis pēc Tautivila dēla Konstantīna padzīšanas apstiprināja iepriekš noslēgto līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atteicās no Lotigolas ar Rēznas pili.
1275. gadā ordeņa mestrs Ernsts fon Rasburgs (Ernst von Rassburg), lai nostiprinātos iekarotajās latgaļu zemēs un kotrolētu tirdzniecības ceļus pa Daugavu, senajā latgaļu Naujenes pilskalnā uzcēla Vec-Daugavpils jeb Dinaburgas pili (Duneburc).
1277. gadā lietuviešu kunigaitis Traidens veselu mēnesi nesekmīgi centās ieņemt Daugavpili.
1279. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu.
1279. gadā Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks Traidenis sakāva krustnešu spēkus Aizkrauklē.
1287. gadā notika zemgaļu karaspēka mēģinājums ieņemt Rīgu.
1289. gadā zemgaļi nodedzināja savas pilis un aizgāja uz Lietuvu.
1290. gadā bez mantiniekiem esošais Polockas kņazs Konstantīns novēlēja savu kņazisti Rīgas arhibīskapam, bet savstarpējo karu dēļ ar ordeni viņš pārdeva šīs tiesības uz Polocku Lietuvas dižkungam.
1297. gadā sākās Livonijas pilsoņu karš, kas beidzās ar Livonijas ordeņa uzvaru 1330. gadā.

14. gadsimts

1307. gadā dižkungs Vītenis Polockas kņazisti iekļāva Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā un lietuvieši pieteica pretenzijas arī uz bijušajām Jersikas ķēniņa zemēm Latgalē.
1313. gadā Livonijas ordenis atguva lietuviešu nopostīto Vec-Daugavpili (Naujeni).
1323. gadā Livonijas ordeņa vicemestrs Konrāds Ketelhods iebruka tajā Lotigolas daļā, kas atradās Novgorodas pakļautībā.
1324. gadā Novgorodas karaspēks iebruka ordeņa pārvaldītajā Latgales daļā un aizveda gūstā daudz iedzīvotāju.
1338. gadā pēc kara ar lietuviešiem uz austrumiem no Aiviekstes drīkstēja brīvi tirgoties gan vācieši, gan lietuvieši un krievi.
1345. gadā Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds kopā ar savu brāli Ķēstuti iebruka Zemgalē, ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili.
1346. gadā lietuvieši nopostīja Mežotnes pili.
1347. gadā ordeņa mestrs Gosvins fon Hērike nostiprināja Daugavpils cietoksni ar četriem torņiem.
1351. gadā Mēra pandēmija (1346—1353) sasniedza Latviju.
1353. gadā Sv. Pētera baznīcas pārziņā durvis vēra pirmā laicīgā skola — Pētera skola (vēlāk Maurīcija, Morica skola).
1367. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms fon Frimersheims par strīdīgajām teritorijām karoja ar Novgorodas republiku.
1399. gadā Livonijas ordeņa mestrs Vennemars fon Brigenejs agrākās latgaļu koka pils vietā uz zemes joslas starp Lielo un Mazo Ludzas ezeru uzcēla Ludzas pili. Pils atradās pie pašas Pleskavas republikas robežas, tāpēc pleskavieši, baidīdamies no ordeņa bruņinieku iebrukumiem, iepretī Ludzas pilij 1463. gadā uzcēla Krasnogorodskas cietoksni (Krasnij Gorodok).

15. gadsimts

1413. gadā pēc Jagaiļa pavēles Betigalas apkārtnē pie Dubīsas upes tika nodzēsta krīvu krīvu Svētā uguns.
1422. gadā pēc Melnas līguma Livonijas ordenis bija spiests atteikties no Kursas, Zemgales un Sēlijas dienvidu daļas, kuras iekļāva Lietuvas dižkunigaitijai pievienotajā Žemaitijā.
1432. gadā ordeņa mestrs Cise fon Rūtenbergs karoja Lietuvā.
1435. gada 1. septembrī Livonijas ordenis tika smagi sakauts Pabaiskas kaujā.
1435. gada 4. decembrī Valkā Livonijas ordenis un tā vasaļi parakstīja „vienu draudzīgu vienošanos” (eiine fruntliche eyntracht) ar visiem Livonijas Konfederācijas partneriem par kopīgu militāru sadarbību.
1461.—1464. gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengede apcietināja Rīgas arhibīskapu Silvestri un izlaupīja viņa zemes, Pleskavas karaspēks okupēja arhibīskapam piederošās Atzeles austrumu daļu (tagadējo Pitalovas rajonu). Tās iedzīvotājus vai nu deportēja, vai pārkristīja pareizticībā.
1478. gadā Maskavija anektēja Novgorodu un Maskavas lielkņazs Ivans III pieprasīja Livonijas Konfederācijai maksāt 13. gadsimta līgumos pieminētos Tērbatas meslus Novgorodai.
1480. gadā Livonijas—Maskavijas kara laikā mestrs Bernds fon der Borhs un Rēzeknes fogts nesekmīgi mēģināja ieņemt Pleskavas kremli.
1481. gadā Maskavijas karaspēks, ko vadīja lielkņazs Ivans III, iebruka Latgalē, ieņēma Daugavpili un nopostīja Rēzekni un Ludzas pili.
1491. gadā Livonijas ordenis aplenca un ieņēma Rīgas pilsētu.
1493. gada 13. martā ordeņa mestrs Johans Freitāgs fon Loringhofe noslēdza miera līgumu ar Maskaviju uz 10 gadiem, kurā krievi atsacījās no okupētajām Latgales zemēm.

16. gadsimts

1501. gada janvārī Livonijas landtāgā Valmierā tika noslēgts aizsardzības un uzbrukšanas savienības līgums uz 10 gadiem starp Livonijas Konfederāciju un Lietuvas dižkunigaitiju.
1502. gadā pie Pleskavas Livonijas ordenis mestra Valtera fon Pletenberga vadībā sakāva Maskavijas armiju (Kauja pie Smoļinas).
1503. gadā parakstīja pamieru ar Maskaviju, ko vairākkārt pagarināja līdz 1558. gadam.
1521. gadā Andreass Knopke sāka sludināt Rīgas Svētā Pētera baznīcā.
1522. gadā Silvestrs Tegetmeijers sāka latviski sludināt Rīgas Svētā Jēkaba baznīcā.
1523. gadā sākās svētbilžu grautiņi un katoļu garīdzniekus izraidīja no Rīgas. Vidzemē sludināja radikālais Melhiors Hofmans. Lai novērstu zemnieku nemierus, viņu izraidīja no valsts.
1524. gadā Sv. Jēkaba baznīcā nodibināja pirmo Rīgas latviešu draudzi.
1525. gadā Lībekā iznāca pirmā latviski iespiestā lūgšanu grāmata (nav saglabājusies).
1525. gadā Vācu ordeņa lielmestrs Albrehts pārgāja luterānismā un pasludināja Vācu ordeņa valsti par laicīgu Prūsijas hercogisti. Tas lika ordenim ieņemt neitrālu pozīciju reformācijas jautājumos.
1530. gadā Nikolajs Ramms pārtulkoja baušļus latviski un sastādīja pirmo garīgo dziesmu krājumu.
1532. gadā Rīgā alus nesēju un vedēju ģildes sāka rakstīt latviski savu amata locekļu sarakstus.
1535. gadā Cēsīs mira Valters fon Pletenbergs.
1550. gadā sāka pazemināties gada vidējā temperatūra — sākās Mazais ledus laikmets, kas ilga līdz apmēram 1800. gadam.
1557. gadā Maskavijas cars Jānis Briesmīgais pieteica karu Livonijas Konfederācijai, sākās Livonijas karš.
1558. gadā Maskavijas karaspēks ieņēma Narvu, padevās arī Alūksnes cietoksnis, krievi izpostīja Livonijas austrumu daļu.
1559. gadā Livonijas ordenis pieņēma Lietuvas lielkņazistes protektorātu.
1559. gadā Piltenes un Sāmsalas bīskaps Minhauzens pārdeva savas valdnieka tiesības Dānijas karalim Frederikam II. Viņš šīs teritorijas uzdāvināja savam jaunākajam brālim hercogam Magnusam.
1559. gadā Latvijā sākās raganu medības.
1560. gadā Ordenis mēģināja apturēt krievu armiju, bet tika sakauts (Ērģemes kaujā). Sākās zemnieku nemieri Vidzemē un Ziemeļigaunijā (igauņi esot ievēlējuši savu ķēniņu).
1561. gadā Igaunijas bruņniecība un Rēveles pilsēta padevās Zviedrijas karalim Ērikam XIV. Livonijas mestrs Gothards Ketlers un Rīgas virsbīskaps Brandenburgas Vilhelms kļūst par Lietuvas lielkņazistes vasaļiem.
1562. gadā Rīgā Livonijas mestrs zvērēja uzticību Lietuvas valdniekam Sigismundam II Augustam, tika parakstīta Viļņas ūnija starp Lietuvu un Livoniju, kurā dižkungs Sigismunds Augusts Livonijai deva privilēģijas saglabāt ticības brīvību un autonomu iekšējo pārvaldi. Livonija tiesību ziņā tika pielīdzināta 1525. gadā dibinātajai Prūsijas hercogistei, piešķirot to lēnī pēdējam ordeņa meistaram Gothardam Ketleram.
1566. gadā tika noslēgta jauna Livonijas un Lietuvas reālūnija jeb Grodņas ūnija, pēc līguma noslēgšanas Latvija tika sadalīta divās daļās: Rīgas arhibīskapijas zemes tika apvienotas ar bijušajām Livonijas ordeņa valsts Daugavas labā krasta zemēm vienotā Livonijas hercogistē, ko vēlāk sāka dēvēt par Pārdaugavas Livonijas hercogisti, jo Daugavas kreisā krasta zemēs izveidoja autonomu Kurzemes un Zemgales hercogisti.
1569. gadā parakstīta Ļubļinas ūnija starp Lietuvu un Poliju.
1570. gadā Kurzemes landtāgs pieņēma Ketlera privilēģijas — lēņu muižas kļuva par dzimtmuižām.
1577. gadā, nevēloties krist Jāņa Briesmīgā rokās, pilī uzspridzinājās Cēsu cietokšņa aizstāvji, tāpat darīja arī Gulbenes pils aizstāvji.
1577. gada decembrī apmēram 200 jātnieku un tikpat kājnieku Jāņa Bīriņa vadībā pēkšņā nakts uzbrukumā padzina krievu garnizonu no Cēsīm.
1581. gadā pēc Drohičinas līguma parakstīšanas Rīgas brīvpilsēta pakļāvās Polijas—Lietuvas karalim Stefanam Batorijam.
1582. gadā jezuīti Pjotrs Skarga un Johans Vincerijs Rīgā atvēra ģimnāziju, kurā mācījās arī latvieši. Sākās kontrreformācija.
1582. gadā Stefans Batorijs ieviesa Gregora kalendāru.
1583. gadā tika izveidota katoļu Livonijas bīskapija ar centru Cēsīs.
1583. gadā Rīgā, Jelgavā un Tērbatā nodibināja jezuītu kolēģijas. Puse Rīgas ostas ienākumu pienācās pilsētai, otra puse — jezuītiem.
1583. gadā Zviedrija un Polija—Lietuva kopīgi atspieda Krievijas caristes karaspēku uz Krieviju. Krievija un Polija—Lietuva noslēdza Jamzapoļskas miera līgumu.
1584. gadā parādījās pirmais latvju dainu pieraksts.
1584.—1589. notika Kalendāra nemieri Rīgā. Cīņa par ietekmi starp Lielo ģildi un Mazo ģildi.
1585. gadā pēc Piltenes mantojuma kara Dānija atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai—Lietuvai.
1585. gadā Viļņā jezuīti nodrukāja katķismu latviešu valodā.
1587. gadā līdz ar katoļu vajāšanu vilni jezuītus no Rīgas padzina, to īpašumus konfiscēja.
1588. gadā Rīgā Nikolajs Mollīns iekārtoja grāmatu spiestuvi.
1591. gadā ar karaļa Sigismunda III pavēli Rīgā tika atjaunota jezuītu kolēģija.

17. gadsimts

1600.—1629. gadā Latvijas teritorijā norisinājās Zviedrijas un Polijas—Lietuvas karš. Sigismunds III Vāsa bija gan Polijas—Lietuvas, gan Zviedrijas karalis. Hercogs Kārlis (no 1604. gada Kārlis IX) un zviedru muižniecība sadumpojās pret karali un sāka karu Livonijā.
1601. gadā zviedrus sakāva pie Kokneses (Kokneses kauja).
1605. gadā zviedrus sakāva pie Salaspils (Salaspils kauja). Turpmāk notika sīkas lokālas sadursmes.
1606. gadā sākās mēra epidēmija.
1611. gadā par Zviedrijas karali kļuva Gustavs II Ādolfs, kurš valdīja līdz 1632. gadam
1621. gadā zviedri ieņēma Rīgu un slēdza jezuītu kolēģiju.
1621. gadā Rīgā sāka darboties pirmā pilsētas ūdensapgādes sūkņu stacija.
1625. gadā Zviedrija pabeidza iekarot Vidzemi.
1629. gadā noslēgts Altmarkas pamiera līgums. Polijas—Lietuvas pārvaldē palika Livonijas vaivadija (Inflantija). Zviedrija ieguva Igauniju, Rīgu un Vidzemi līdz Aiviekstei.
1629. gadā notika Zviedru Vidzemes administratīvās reformas: 1) ģenerālgubernators (civilā un militārā vara); 2) Rīgas gubernators (arī Vidzemē); 3) Ziemeļigaunijas gubernators; 4) Teritoriālā reforma (Rīgas, Cēsu, Tērbatas un Pērnavas apriņķi); 5) Draudžu novadu reforma; 6) Tiesu reforma (3 pakāpju tiesa: zemes tiesa, pils tiesa, galma tiesa). Muižnieki nedrīkstēja sodīt zemniekus stingrāk kā ar 10 pāriem rīkšu. Tika nostiprināta Rīga. Administratīvi izplatīja luterānismu (miesassodi, ja negāja uz baznīcu). Bez klaušām bija jāmaksā arī valsts nodevas.
1630.—1639. gadā notika zemnieku nemieri.
1632. gadā tika pieņemts Tiesu likums — izbēgušu zemnieku izdošana, „mājas pārmācības” tiesības, policijas vara muižas teritorijā.
1632. gadā Tērbatā dibināja Zviedru Vidzemes universitāti.
1632. gadā katoļticībā pārgājušais Alsungas muižnieks Johans Ulrihs fon Šverins uzsāka sev padoto Alsungas draudzes novada luterāņu iedzīvotāju pievēršanu katoļticībai.
1639. gadā patents, ka ne tikai zemnieki, bet arī kalpi un vaļinieki tika piesaistīti pie muižas novada.
1640. gadā Kurzemes hercogiste ieguva Tobago koloniju.
1642. gadā Kurzemes hercogistes tronī kāpa Jēkabs Ketlers, viņš strauji attīstīja tirdzniecību, rūpniecību, kuģniecību. 17 metāllietuves, 18 kokzāģētavas, 10 vilnas vērptuves, 85 linu austuves, 14 salpetra manufaktūras, 100 darvas dedzinātavas, 30 kaļķu cepļi, 10 stikla manufaktūras, 5 papīra dzirnavas, 2 kuģu būvētavas.
1649. gadā tika iespiesta „Historia Lettica”.
1651. gadā Kurzemes hercogiste ieguva Gambijas koloniju.
1654.—1660. gadā Livonijas teritorijā notika Otrais Ziemeļu karš starp Zviedriju un Polijas—Lietuvas valsti.
1658. gadā zviedru karaspēks izlaupīja Kurzemes hercogisti un sagūstīja hercogu.
1659. gadā pēc vajāšanām Krievijā, uz Livoniju pārcēlās pirmie vecticībnieki.
1660. gadā Zviedrija un Polija—Lietuva slēdza mieru Olivā (Olivas miers).
1671. gadā Livonijas zemnieki tika galīgi piesaistīti muižai — „Vidzemes zemes kārtība”.
1675. gadā Rīgā nodibināja Kārļa liceju, vēlāk — Rīgas Ķeizariskais licejs.
1680. gadā Zviedrijas karalis sāka atprasīt agrāk izdalītās valsts muižas (muižu redukcija). Atsavināja 5/6 no muižām. Veidojās muižnieku opozīcija (it sevišķi Livonijā). Uz reducētajām muižām attiecināja vaku grāmatas.
1684. gadā Priekulē ar sadedzināšanu notiesāja vara kalves kalēju — Zviedri Johansonu, kurš vairākas reizes (no 1670. līdz 1684. gadam) lidinājies pa gaisu ar pašdarinātu, deltaplānam līdzīgu aparātu.
1687. gadā pieņemts likums, ka katrā draudzē jābūt skolai zemnieku bērniem.
1690. gadā Rīgā pieņēma tirdzniecības reglamentu, kas ierobežoja ārzemnieku iespējas tirgoties.
1694. gadā par zviedru karaļa apvainošanu notiesāja Johanu Patkulu, taču viņš aizbēga un sāka vērpt intrigas.
1695.—1697. gadā bija neražas un bada posms.
1696. gadā ieviesa „Ekonomijas reglamentu” — klaušu un nodevu normas, pārpalikumu varēja brīvi pārdot.
1700. gadā sākās Lielais Ziemeļu karš. Sakšu karaspēks mēģināja ieņemt Rīgu.

18. gadsimts

1701. gadā zviedri kaujā pie Spilves sakāva Saksijas karaspēku. Pārziemojuši Kurzemes hercogistē, zviedri iebruka Lietuvā, tālāk caur Poliju devās uz Saksiju.
1704. gadā krievu karaspēks ieņēma Narvu un Tērbatu.
1709. gadā Krievija piespieda Kurzemes hercogu Fridrihu Vilhelmu apprecēt Pētera I brāļameitu Annu. Drīz pēc tam hercogs strauji saslima un nomira.
1710. gadā krievu armija ieņēma Tallinu un Pērnavu. Visa Zviedru Livonija un Zviedru Igaunija nokļuva Krievijas rokās.
1710. gadā Rīgas rāte parakstīja pamiera „Akorda punktus”, pakļaujoties Krievijas caristei
1711. gadā pēc krievu armijas posta darbiem sākās Lielā mēra epidēmija.
1713. gadā tika izveidota Rīgas guberņa.
1721. gadā — Nīštates miera līgums beidza Ziemeļu karu. Vidzemi anektēja Krievijas Impērija. Vācbaltiešu aristokrātija ieguva lielākas privilēģijas nekā Zviedru Vidzemes laikā. Nostiprināja autonomiju, atjaunoja landtāgu.
1721. gadā Krievija anulēja muižu redukciju un akceptēja 16. gadsimta Sigismunda Augusta privilēģijas. Pēc kara pieauga labības cenas.
1716. gadā Rīga konfliktēja ar valdību par karavīru izvietošanu namnieku mājās. Pēteris I iecēla Rīgas rātei inspektoru. Mainījās preču īpatsvars Rīgas ostā. Lielāku nozīmi ieguva tehniskās kultūras (lini, kaņepes, kokmateriāli).
1726. gadā Kurzemes landtāgs pēc hercoga atraitnes Annas uzstājīgas vēlēšanās par Kurzemes hercogu ievēlēja sakšu grāfu Moricu, taču krievu garnizons viņu padzina.
1727. gadā aizliedza nevāciem iegādāties mājas Rīgas iekšpilsētā.
1730. gadā Kurzemes hercoga atraitne Anna kļuva par Krievijas imperatori, pieauga vācbaltiešu ietekme Pēterburgas galmā.
1737. gadā par Kurzemes hercogu iecēla Ernestu Bīronu.
1738. gadā sākās hernhūtiešu kustība Vidzemē.
1738. gadā Rīgas rāte pavēlēja visiem latviešiem pārdot savas mājas Rīgā, citādi tās atsavinās.
1739. gadā Baltijas ģenerālgubernators atcēla rātes lēmumu.
1739. gadā Rīgas rāte aizliedza latviešiem nēsāt „vācu drēbes”.
1739. gadā Pēterburgā pieņēma „Rozena deklarāciju”, kas noteica, ka zemnieki ir dzimtcilvēki. Muižnieku domas dalījās — bija jauno grupējums, kas, apgaismības ietekmēti, vēlējās ko mainīt (Georgs Aizens, Švarcenbergs, Jannaus).
1740. gadā Bīronu izsūtīja uz Sibīriju (līdz 1762.), un hercogisti pārvaldīja Zemes padome.
1743. gadā aizliedza brāļu draudzes, taču tās turpināja pulcēties slepeni.
1757. gadā darbu sāka Krāslavas katoļu seminārijs.
1760. gadā Aizkraukles muižnieks Šulcs fon Ašerādens deva saviem zemniekiem brīvību.
1764. gadā Katrīna II apmeklēja Vidzemi un lika sastādīt tiesiskos aktus.
1765. gadā ģenerālgubernators Džordžs Brauns 12. aprīlī izdeva patentu no 11 punktiem, kurus uzdeva atrisināt landtāgam. 5 svarīgākie: 1) ja zemniekam nav parādu, tam jāļauj brīvi rīkoties ar savu kustamo īpašumu; 2) nevar patvarīgi mainīt klaušu apjomu; 3) ierobežot muižnieku tiesu varu; 4) klaušu darbu uzskaite;5) tiesības sūdzēties Bruģa tiesā. — Muižniecība to ignorēja.
1768. gadā iespieda pirmo žurnālu latviešu valodā — „Latviešu ārste”.
1770. gadā tika pasludināta ticības brīvība.
1772. gadā Krievijas Impērija anektēja Latgali (Pirmā Polijas dalīšana).
1775. gadā hercogs Pēteris Jelgavā dibināja Academia Petrina.
1785. gadā latviešu mehāniķis — Ernests Johans Bīnemanis Jelgavā palaida gaisa balonu.
1795. gadā Krievijas Impērija anektēja Kurzemes un Zemgales hercogisti.
1798. gadā Jelgavas pilī apmetās nākamais Francijas un Navarras karalis Luijs XVIII.

19. gadsimts

1802. gadā notika Kauguru nemieri, kuru laikā 17 zemnieki tika ievainoti, bet nemieru vadītājus deportēja uz Toboļskas guberņu Sibīrijā.
1804. gadā publicēja Kārļa Elferfelda lugu „Tā dzimšanas diena”.
1804. gadā flāmu aeronauts Etjēns Gaspārs Robērs (Robertsons) devās lidojumā ar gaisa balonu no Citadeles Rīgā un piezemējās Ropažu novadā.
1810. gadā sakarā ar Napoleona armijas uzbrukuma draudiem tika uzcelts jauns Daugavpils cietoksnis, kuram bija svarīga loma Krievijas ziemeļaustrumu robežu aizsardzībā. Tā ēku un nostiprinājumu celtniecība turpinājās līdz 1878. gadam.
1812. gada kara laikā Napoleona armija ieņēma gandrīz visu Kurzemes guberņu un fomāli atjaunoja Kurzemes, Zemgales un Piltenes hercogisti. Pēc zaudētās Iecavas kaujas Rīgas militārais gubernators Magnuss Gustavs fon Esens lika nodedzināt Rīgas priekšpilsētas.
1817. gadā atcēla dzimtbūšanu Kurzemes guberņā (Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā).
1818. gadā Dikļu muižas Zundas rijā notika pirmā teātra izrāde latviešu valodā — F. Šillera luga „Laupītāji”.
1819. gadā atcēla dzimtbūšanu Vidzemes guberņā.
1822. gadā Jelgavā sāka drukāt „Latviešu Avīzes”.
1836. gadā caur Daugavpili un Rēzekni izbūvēja Pēterpils — Varšavas šoseju (tagad A13 163,4 km).
1837. gada augustā Rīgā ieradās Rihards Vāgners un līdz 1839. gada jūlijam strādāja par Pilsētas teātra galveno diriģentu.
1839. gadā tika dibināts Vidzemes skolotāju seminārs.
1841. gadā Latgalē sākās pārkrievošana.
1858. gadā pabeidza būvēt Vidzemes šoseju (tagad A2) līdz Pleskavai, kur tā savienojās ar Pēterpils — Varšavas šoseju.
1860. gadā caur Daugavpili un Rēzekni uzbūvēja Pēterburgas — Varšavas dzelzceļa līniju.
1861. gada 19. februārī tika izdots dzimtļaužu brīvlaišanas manifests ar tulkojumu latgaliešu izloksnē „Nulikszonas ap ziemnikim izgojuszym nu dzymtigas pidoreszonas”, pēc kura Latgales zemnieki ieguva personas brīvību.
1862. gadā atvēra Rīgas Politehnikumu, kur mācības notika vāciski.
1863. gadā tika uzcelts jaunais Rīgas pilsētas teātris.
1865. gadā stājās spēkā pilnīgs latīņu drukas aizliegums Latgalē.
1864. gadā Dikļos notika pirmie latviešu Dziedāšanas svētki.
1864. gadā pēc Krišjāņa Valdemāra iniciatīvas atvēra jauna tipa jūrskolu Ainažos.
1865. gadā caur Krustpili, Daugavpili un Krāslavu uzbūvēja Rīgas — Orlas dzelzceļa līniju.
1869. gada 29. janvārī Apē nodibināts pūtēju orķestris.
1873. gadā „Dievs, svētī Latviju” pirmatskaņojums.
1875. gadā pārkrievošanas politikas ietvaros sāka ieviest krievu valodas mācīšanu draudžu un pagastu skolās.
1876. gadā sākta elektroenerģijas ražošana Billes voiloka fabrikā pie Amatas.
1879. gadā Rīgā iededzināja pirmo elektrisko apgaismojumu.
1882. gadā Rīgā sāka darbu zirgu tramvajs.
1887. gadā Siguldā atklāja pirmo kamaniņu braukšanas trasi Baltijā, bet Rīgā atklāja pirmo velotreku.
1889. gadā „Leitnera velosipēdu fabrikā” izgatavoja pirmo motociklu „Russia”, triciklu un auto ar tādu pašu nosaukumu.
1890. gadā tika likvidēta Kurzemes un Vidzemes guberņu autonomija, no 1885. līdz 1890. gadam visās valsts uzturētajās skolās pārgāja uz mācībām vienīgi krievu valodā.
1893. gadā Baltijas pārkrievošanas laikā ķeizars Aleksandrs III Romanovs pavēlēja Dinaburgu pārdēvēt par Dvinsku.
1896. gadā Rīgā notiek pirmais publiskais kinoseanss.
1899. gadā dažādus priekšnesumus, paceļoties gaisa balonā, rādīja Ernests Vītols ar sievu Margaritu.
1899. gada septembrī Liepājā sāka kursēt pirmais elektriskais tramvajs Baltijā.

20. gadsimts

1901. gadā Rīgas 700. gadadienas svinības.
1903. gadā iznāca Jāņa Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā”.
1903. gadā Latvijas teritorijā izdota pirmā skaņuplate latviešu valodā.
1904. gadā caur Krustpili un Rēzekni uzbūvēja Ventspils-Ribinskas dzelzceļa līniju.
1904. gadā atcēla latīņu drukas aizliegumu Latgalē.
1905. gada janvārī sākās 1905. gada revolūcija Latvijā, kas turpinājās līdz 1907. gadam.
1906. gadā skolu jaunākajās klasēs atļāva mācības latviešu valodā.
1909. gadā Teodors Kalups Rīgā atvēra lidmašīnu ražošanas rūpnīcu „Motors”.
1913. gadā mācības latviešu valodā atkal aizliedza.
1914. gadā Rīgā notika Otrā Krievijas olimpiāde.
1915. gadā Pirmais pasaules karš spieda Vidzemē un Latgalē apmesties lielai daļai no Kurzemes guberņas bēgļiem.
1915. gadā pilnīgi visi rūpniecības uzņēmumi tika aizvesti uz Krieviju un Ukrainu. Līdzi devās arī daudz tehniku apkalpojošo speciālistu.
1915. gadā sāka veidot latviešu strēlnieku bataljonus.
1917. gada 9.—10. maijā Rēzeknē notika Latgales pārstāvju kongress, kas lēma par Latgales atkalapvienošanu ar citiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem.
1917. gada septembrī Vidzemē varu pārņēma Iskolats.
1917. gada decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai.
1918. gada janvārī Krievijas Satversmes sapulcē Latvija pasludināja savu autonomiju.
1918. gada februārī visu Latvijas teritoriju ieņēma ķeizariskās Vācijas armija.
1918. gada 27. augustā tika parakstīta Berlīnes papildvienošanās par Krievijas atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes guberņām.
1918. gada 18. novembrī Latvija pasludināja savu valstisko neatkarību.
1918. gada decembrī Latviju, izņemot Kurzemes rietumu daļu, ieņēma Sarkanā armija. Latvijas Pagaidu valdības Liepājas periods.
1919. gadā darbību sāka „Valsts Elektrotehniskā Fabrika”.
1920. gada janvārī Latgali ieņēma Latvijas armija. Daugavpils un Krāslavas ieņemšanā piedalījās Polijas armija.
1920. gada 11. augustā Padomju Krievija Rīgas miera līgumā ar Latviju atteicās no pretenzijām uz Latgali.
1920. gadā ar starptautiskās šķīrējtiesas lēmumu Valkas centru un Roņu salu piešķīra Igaunijai.
1925. gada martā sākās radio pārraides no Kuģu ielas radiotelegrāfa raidītāja.
1925. gadā sāka darboties lidmašīnu fabrika „Christine Backman”.
1927. gadā darbu sāka „Ābrama Leibovica foto radio centrāle” (vēlākā „RRR”).
1934. gads Ulmaņa valsts apvērsums.
1936. gadā VEF sāka būvēt lidmašīnas.
1937. gadā darbu sāka automobiļu rūpnīca „Ford-Vairogs”.
1937. gada 10. novembrī notika pirmā TV pārraide apmēram 500 cilvēku lielai skatītāju grupai Rīgā.
1939. gadā Latvijā viesojās Džons Kenedijs.
1940. gada jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija, bet augustā to inkorporēja PSRS. Sākās baigais gads.
1941. gada jūnijā notika Latvijas iedzīvotāju izsūtīšana uz Gulaga nometnēm un Sibīrijas nometinājuma vietām. Pirms tam notika Latvijas armijas virsnieku nogalināšana Litenē.
1943. gadā pagrīdē sāka darbu LCP.
1944. gadā no Latvijas tika atdalīti seši Abrenes apriņķa pagasti un pievienoti Krievijai.
1947. gadā Rīgā atklāja pirmo trolejbusu maršrutu.
1948. gadā Dziesmu svētkiem pievienoja Deju svētkus.
1949. gada martā notika Latvijas iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju.
1954. gadā, apvienojot Rīgas eksperimentālo automobiļu fabriku un Rīgas 2. autoremontrūpnīcā izveidoto autobusu virsbūvju rūpnīcu, izveidoja RAF.
1957. gadā notika pēdējā bruņotā mežabrāļu kauja ar padomju okupācijas karaspēku.
1959. gadā no amatiem atcēla nacionālkomunistus un pastiprinājās Latvijas pārkrievošana.
1959. gadā notika pirmie Mākslas dienu pasākumi.
1960. gadā VEF sāk ražot „Spīdolu” — pirmo pārnēsājamo tranzistoru radio PSRS.
1963. gadā aizturēta avioreisa dēļ Rīgā viesojās Jurijs Gagarins.
1971. gadā pasaulē izplatīja visas pasaules kompartijām adresētu 17 Latvijas komunistu vēstuli par stāvokli Latvijā.
1985. gada 20. aprīlī notika pret Latvijas okupāciju vērsts neformālo jaunatnes kustību dalībnieku gājiens Rīgā.
1986. gadā Liepājā nodibināja Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupu „Helsinki-86”.
1986. gadā notika Čatokvas konference Jūrmalā.
1987. gadā notika Vides aizsardzības kluba rīkots protesta mītiņš pret Molotova—Ribentropa paktu.
1988. gads notika VAK rīkota tautas manifestācija Mežaparkā.
1988. gadā nodibināja Latvijas Tautas fronti.
1989. gadā notika Baltijas ceļa akcija, kur rokās sadevās apmēram 2 miljoni cilvēku, savienojot Viļņu, Rīgu un Tallinu.
1990. gadā atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību, kas tika starptautiski atzīta pēc 1991. gada augusta puča.
1993. gada janvārī Latvijai piešķīra Starptautisko tālsarunu kodu +371.
1994. gadā no Latvijas izveda pēdējās padomju armijas daļas.
1994. gadā LCP beidz savu darbību.
1995. gada 9. maijā legalizējās pēdējais Otrā pasaules kara mežabrālis — Jānis Pīnups.

21. gadsimts

2001. gada augustā Rīgas 800. gadadienas svinības.
2002. gada 25. maijā Marija Naumova uzvarēja Eirovīzijas dziesmu konkursā.
2003. gada 23. maijā Rīgā notika Eirovīzijas dziesmu konkurss.
2003. gada decembrī Latvijas futbola izlase pirmo reizi kvalificējās Eiropas čempionātam.
2004. gada 29. martā Latvija kļuva par NATO dalībvalsti.
2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienības sastāvā.
2007. gadā tika parakstīts Latvijas — Krievijas robežlīgums, kurā tika atzīta 1944. gada robeža.
2007. gada 8. jūlijā Valdis Zatlers kļuva par Latvijas Valsts prezidentu.
2008.—2010. gadā globālā finanšu krīze izraisīja Latvijas finanšu un pārvaldes krīzi.
2011. gada 28. maijā valsts prezidents Valdis Zatlers ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu.
2011. gada 8. jūlijā Andris Bērziņš kļuva par Latvijas Valsts prezidentu.
2011. gada 23. jūlijā norisinājās referendums par 10. Saeimas atlaišanu. Tā tika atlaista.
2012. gada 18. februārī notika referendums par grozījumiem Satversmē, kas paredzēja ieviest krievu valodu kā otru valsts valodu valstī. Referendumā tika nobalsots pret šiem grozījumiem.
2013. gada 21. novembrī Rīgā sagruva lielveikala „Maxima” jumts, kā rezultātā bojā gāja 54 cilvēki.
2014. gada 1. janvārī Latvijā tika ieviesta jauna nacionālā valūta, un līdzšinējos latus nomainīja eiro.
2015. gada 8. jūlijā Raimonds Vējonis kļuva par Latvijas prezidentu.
2017. gadā tika palaists Latvijas pirmais Zemes mākslīgais pavadonis. Tas paredzēts kuģu satiksmes kontrolei.
2018. gada 24. septembrī Romas katoļu pāvests Francisks viesojās Latvijā.
2019. gada 8. jūlijā Egils Levits kļuva par Latvijas Valsts prezidentu.

Skatīt arī

Atsauces

↑ Egila sāgu XLVI nodaļa, kas stāsta par vikingu sirojumu uz Kursu ap 925. gadu
↑ Энциклопедический словарь Ф.А. Брокгауза и И.А. Ефрона. — С.-Пб.: Брокгауз-Ефрон. 1890—1907.
↑ Эймундова сага. Перевод и примечания О. И. Сенковского в книге: Сенковский О. И. Собр. соч. СПб., 1858, т. 5. Arhivēts 2013. gada 4. novembrī, Wayback Machine vietnē. (Skat. 44. komentāru)
↑ Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон. Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. (Skat. 48. komentāru)
↑ [1]^{[novecojusi saite]}Edgars Dunsdorfs. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 21.lpp.
↑ В том же 6614 (1106) лете победиша зимегола Всеславич. Всю братию и дружины убиша 9 тысящь. — Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X — XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. — Мінск: Беларус. навука, 2010. — 410 с. (citāts no 46 lpp.)^{[novecojusi saite]} (baltkrieviski)
↑ P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

[1] Egila sāgu XLVI nodaļa, kas stāsta par vikingu sirojumu uz Kursu ap 925. gadu

[2] Энциклопедический словарь Ф.А. Брокгауза и И.А. Ефрона. — С.-Пб.: Брокгауз-Ефрон. 1890—1907.

[3] Эймундова сага. Перевод и примечания О. И. Сенковского в книге: Сенковский О. И. Собр. соч. СПб., 1858, т. 5. Arhivēts 2013. gada 4. novembrī, Wayback Machine vietnē. (Skat. 44. komentāru)

[4] Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон. Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. (Skat. 48. komentāru)

[5] [1]^{[novecojusi saite]}Edgars Dunsdorfs. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. Melburna: Austrālijas Latvietis, 1955., 21.lpp.

[6] В том же 6614 (1106) лете победиша зимегола Всеславич. Всю братию и дружины убиша 9 тысящь. — Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X — XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. — Мінск: Беларус. навука, 2010. — 410 с. (citāts no 46 lpp.)^{[novecojusi saite]} (baltkrieviski)

[7] P.Mucenieks. Latvijas pašvaldību iekārta, Rīga 1938.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]