Parlamentārā demokrātija Latvijā (1920—1934)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Parlamentārā demokrātija Latvijā sākās ar Satversmes sapulces ievēlēšanu 1920. gada 1. maijā un beidzās ar 4. Saeimas padzīšanu pēc 1934. gada 15. maija Ulmaņa valsts apvērsum.

Satversmes sapulces ievēlēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām. Tas nodrošināja plašāko iespējamo tautas viedokļa pārstāvniecību. Vēlēšanās varēja piedalīties abu dzimumu pilsoņi, kas bija sasnieguši 21 gada vecumu. Pilsonību piešķīra visiem, kas Latvijas teritorijā bija dzīvojuši pirms Pirmā pasaules kara sākuma. Likums nenoteica procentu barjeru mazo partiju atsijāšanai. Uz 150 deputātu vietām kandidēja 25 partijas un politiskās grupas. Beidzoties Latgales atbrīvošanai, Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.—18. aprīlī. 57 deputātus Satversmes sapulcē ieguva sociāldemokrāti; 26 deputātus ieguva Latviešu Zemnieku savienība, 17 deputātus ieguva Latgales Zemnieku partija. Kopumā bija ievēlētas 16 partijas un politiskās grupas. No mazākumtautībām vislabāk pārstāvētie bija vācbaltieši un ebreji.

Satversmes sapulces darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Galvenais Satversmes sapulces uzdevums bija Satversmes izstrādāšana. Vienlaikus tā darbojās kā valsts parlaments, pieņemot ar ikdienas dzīvi saistītus likumus un apstiprinot valdības.

Satversmes pieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pasludinot Latvijas neatkarību 1918. gadā Tautas padome bija definējusi valsts iekārtas pamatus — tā būs demokrātiska parlamentārā republika. Satversmes teksts lielā mērā izmantoja nesen pieņemtās Veimāras republikas konstitūciju, ko uzskatīja par modernāko un demokrātiskāko. Plaši strīdi izraisījās par Valsts prezidenta institūciju, sociāldemokrātiem uzskatot to par nevajadzīgu, jo valsts galvas funkcijas jāpilda parlamenta, Saeimas priekšsēdētājam. Citas partijas, vadoties no ASV piemēra, vēlējās tautas vēlētu prezidentu. Saeimas vēlēts prezidents ir kompromisa risinājums. Neveiksmīgs bija arī sociāldemokrātu mēģinājums apstiprināt Satversmes 2. daļu, kas paredzēja plašas pilsoņu politiskās un civilās tiesības.[1] Tādējādi radīja parlamentāru republiku, kurā Saeimu ievēl uz trim gadiem, bez procentu ierobežojumiem sīkpartijām.

Neatkarības atzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viens no svarīgākajiem Latvijas politiķu uzdevumiem valsts pastāvēšanas pirmajos gados bija lielvaru diplomātiskās atzīšanas panākšana. Lai arī de facto Latvijas neatkarību atzina vairākas Eiropas un pasaules valstis, un 1920. gadā Latvija noslēdza miera līgumu ar Padomju Krieviju un atjaunoja attiecības ar Vāciju, svarīgākais bija nodrošināt de iure atzīšanu no Antantes lielvarām, ko izdevās panākt 1921. gada 26. janvārī, lai arī ASV ar atzīšanu vilcinājās līdz 1922. gada jūlijam. 1921. gada 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu savienībā.

Agrārā reforma[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā pasaules kara dēļ Latvijas teritorijā dzīvojošo cilvēku skaits samazinājās no 2,55 miljoniem uz 1,59 miljoniem. Rīgas iedzīvotāju skaits samazinājās par 50%. Ap 75% iedzīvotāju dzīvoja laukos, kur gandrīz 60% zemes piederēja vācu un poļu muižniekiem, kuru īpašumi bieži bija vairākus tūkstošus hektārus plaši. Latviešu vecsaimnieki 19.gs. laikā bija izpirkuši sev zemi no muižniekiem, taču lielākā zemnieku daļa bija bezzemnieki, kas apstrādāja citu laukus. Agrārā reforma sākās 1920. gada rudenī, ar muižu un baznīcu zemju nacionalizāciju. Jaunsaimniecības nedrīkstēja būt lielākas par 22 hektāriem. Reforma nodrošināja zemniekiem naturālās saimniecības modeli. Muižnieku piekoptās graudu audzēšanas vietā attīstījās mājlopu audzēšana un pienkopība. Jau pirmajos gados kļuva redzams, ka daudziem zemniekiem būs jābankrotē, un sīksaimniecību modelis nav ekonomiski dzīvotspējīgs. Trūka gan darbaspēks, ko aizvien vairāk piesaistīja no Lietuvas un Polijas, gan finanses, kas bija nepieciešamas mazo zemes īpašumu intensīvai apstrādei. Veidojās piensaimnieku kooperatīvi, valsts uzcēla cukurfabrikas. Latvijas neatkarībai turpinoties ilgāk, dabīgi būtu notikusi pārēja no mazajām uz aizvien lielākām un ekonomiski pamatotākām saimniecībām un saimniekošanas formām.

Valsts un valdības vadītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Čakste un Somijas prezidents Relanders, 1929

Par pirmo Valsts prezidentu ar 92 balsīm ievēlēja Satversmes sapulces priekšsēdētāju Jāni Čaksti. Otrajās prezidenta vēlēšanās Rainis ieguva 33, Ulmanis 32 un Čakste 29 balsis. Pēc Raiņa kandidatūras atsaukšanas Čaksti ievēlēja ar 60 balsīm pret Ulmaņa 31. Kad Čakste nomira amata termiņa laikā, uz prezidenta amatu kandidēja Alberts Kviesis, Pēteris Juraševskis, Voldemārs Zāmuēls, Frīdrihs Vesmanis un Gustavs Zemgals. Ar 73 balsīm 1927. gada 8 augustā ievēlēja Gustavu Zemgalu. Prezidentūras laikā Zemgals 1929. gadā devās vizītē uz Zviedriju, kam jau jūnijā sekoja Zviedrijas karaļa atbildes vizīte. 1930. gada 9. aprīlī uz Prezidenta amatu kandidēja Pauls Kalniņš un Alberts Kviesis. Uzvarēja Kviesis, kuru 1933. gada 4. aprīlī pārvēlēja uz otro termiņu.

Demokrātijas laikā izveidojās 16 ministru kabineti, taču vairāki politiķi Ministru prezidenta amatu ieņēma atkārtoti, un lielāko daļu valdību vadīja Zemnieku savienības pārstāvji. Arī ministru amatus daudzajās valdībās parasti ieņēma vieni un tie paši politiķi, tā nodrošinot zināmu politiskā kursa stabilitāti. Lielākā partija, sociāldemokrāti, kuras pārstāvis visās Saeimās ieņēma parlamenta priekšsēdētāja amatu, tikai divas reizes iesaistoties valdībā ar ministriem, pārējo laiku izvēloties palikt opozīcijā "buržuāzisko" partiju valdībām. Valdības apstiprināšanai bija nepieciešams tikai balsojošo deputātu vairākums, tāpēc dažām valdībām bija mazāk par 50 deputātu atbalsts. 1926. gada 17. decembrī izveidotais Skujenieka 1. Ministru kabinets uzskatāms par viskreisāko, jo dažādu novirzienu sociāldemokrāti veidoja vairākumu, un tajā vienīgo reizi ministra amatu ieņēma Rainis.

Šajos gados valdības vadīja Kārlis Ulmanis (LZS), Zigfrīds Anna Meierovics (LZS), Jānis Pauļuks (bezpartejiskais), Voldemārs Zāmuēls (bezpartejiskais), Hugo Celmiņš (LZS), Arturs Alberings (LZS), Marģers Skujenieks (MP, PA), Pēteris Juraševskis (DC) un Ādolfs Bļodnieks (LJSP).

Saeimas darbs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSDSP priekšvēlēšanu plakāts, 1925

Šajos gados notika 1. Saeimas vēlēšanas, 2. Saeimas vēlēšanas, 3. Saeimas vēlēšanas un 4. Saeimas vēlēšanas. Vēlētāju dalība vēlēšanās bija ļoti augsta, turoties pie 80%. Atgriežoties kara bēgļiem un pieaugot iedzīvotāju skaitam, vēlēšanās piedalījušos balsotāju skaits pieauga no 797 662 Satversmes sapulces vēlēšanās, līdz 1,217 miljoniem 4. Saeimas vēlēšanās. Vienas deputāta vietas iegūšanai nepieciešamo balsu skaits pieauga, bet nepārsniedza 9672 balsis. Tas ļāva vietas iegūt mazākumtautību, reģionu un reliģisko konfesiju sarakstiem. Sākot ar 3. Saeimas vēlēšanām, katram sarakstam bija jāiemaksā 1000 latu drošības nauda, taču vēlēšanās joprojām piedalījās vairāk par 100 sarakstiem.[2] Daudzo frakciju deputāti parasti veidoja lielākus interešu blokus, kuru uzskati parasti skaidri iedalījās kapitālisma un sociālisma aizstāvjos, kā arī mazākumtautību un latviešu pārstāvjos.

Par 1. Saeimas priekšsēdētāju ar 67 balsīm ievēlēja sociāldemokrātu Frīdrihu Vesmani, kurš no amata atkāpās 1925. gada 13. martā, lai kļūtu par Latvijas sūtni Lielbritānijā. Viņa vietā ievēlēja sociāldemokrātu Paulu Kalniņu, kurš amatu saglabāja līdz 1934. gada apvērsumam.

Partijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajos gados darbojās vairāki desmiti partiju. Dažas no tām balstījās uz definētu ideoloģiju (sociāldemokrāti); aizstāvēja mazākumtautību (vācbaltu, ebreju un krievu); vai reģionu (Latgales) intereses, taču lielākā to daļa bija nelieli grupējumi, kas balstījās uz dažiem redzamiem līderiem, kam iekļūšana Saeima nodrošināja politisko un ekonomisko stāvokli. Lielākā partija bija sociāldemokrāti, kurus vadīja Pauls Kalniņš. Partijas iegūtās balsis pakāpeniski samazinājās. Otrā lielākā partija bija Latviešu zemnieku savienība ar savu vadītāju Kārli Ulmani. Arī šīs partijas, un īpaši Ulmaņa iegūto balsu skaits, pakāpeniski samazinājās.

Arodbiedrības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada vasarā atjaunotās Rīgas arodbiedrības apvienojas Rīgas arodbiedrību centrālbirojā. 1920. gadā izveido Latvijas arodbiedrību centrālbiroju, kurš 1921. gadā apvieno ap 40 000 strādājošo. Šī organizācija sašķēlās starp sociāldemokrātiem un komunistiem, kas kontrolēja Rīgas centrālbiroju ar 15 000 biedru. Komunistu arodbiedrībās līdz 1930. gadam bija palikuši ap 5000 biedru un 1931. gadā valdība to darbību aizliedza vispār. Sociāldemokrātu kontrolēto Latvijas arodbiedrību centrālbiroju vadīja Andrejs Veckalns, Ernests Morics, Jānis Višņa un 1934. gadā tā apvienoja 29 arodbiedrības ar 30 000 biedru. Vēl viena šķelšanās notika 1926. gadā, kad pilsoniski noskaņotie strādājošie nodibināja Valsts un Pašvaldību darbinieku centrālo savienību, kuras sastāvā iekļāvās arī dzelzceļnieku un policistu arodbiedrība. Šīs organizācijas biedru skaits sasniedza 15 000. Vēl darbojās vairākas neatkarīgās arodbiedrības, kurās apvienojās mazāku un radošo profesiju pārstāvji.[3]

Politiskie ekstrēmisti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nacionālie ekstrēmisti vienojās ap ideju, ka Latvijai jābūt latviskai. Nepietika ar to, ka latvieši bija ieguvuši politisko varu, un arī lauksaimniecības zeme nonākusi latviešu rokās. Gandrīz 60% uzņēmumu joprojām piederēja ebrejiem, vācbaltiešiem un ārzemniekiem. Ārstu un advokātu vidū vairāk par pusi bija ebreji un vācbaltieši. Nacionālistu organizācijas arī veidojās kā pretspēks komunistiem un sociāldemokrātiem. 1922. gada 29. augustā izveidojās Latvju Nacionālais klubs, ko ar tiesas lēmumu drīz slēdza. Tad izveidoja Latvju Nacionālistu klubu, kuru slēdza 1927. gadā. Šajos klubos aktīvi darbojās Indriķis Pone un Ernests Blanks. Klubu atbalstīja ģenerālis Pēteris Radziņš, pulkveži Kārlis Ramats un Krišs Ķūķis, nākamais ģenerālis Hugo Rozenšteins. No 1925.-28. gadam klubs izdeva laikrakstu "Imantas gars".[4] un "Brīvais Imantas gars".[5] Biedru skaits tuvojās 3500. 1925. gadā kluba biedri iemeta granātu laikraksta "Sociāldemokrāts" redakcijā un 15. februāra sadursmē nogalināja vienu "Strādnieku sports un sargs" biedru.[6]

1931. gadā Gustavs Celmiņš ar domubiedriem nodibināja Ugunskrustu. Pēc tā slēgšanas 1933. gada 30. martā, tas darbību atjaunoja kā Pērkonkrustu, kura biedru skaits bija ap 6000. Celmiņš izdeva laikrakstus "Ugunskrusts"[7] un "Pērkonskrusts"[8] 1934. gada 30. janvārī kustību atkal aizliedza, un turpmāk tā darbojās pagrīdē, līdz Celmiņu 1937. gadā izraidīja no Latvijas.

Galēji kreiso spārnu aizņēma komunisti. Tā kā partija bija aizliegta, komunisti organizēja dažādas strādnieku un sporta organizācijas, kuras arī parasti slēdza. Komunisti arī iefiltrējās arodbiedrību un kooperatīvu vadībā. 3. un 4. Saeimas vēlēšanās viņi piedalījās kā "Strādnieku un zemnieku partija", iegūstot 6 un 7 deputātu vietas. Ar šādu pašu nosaukumu viņi ieguva deputātu vietas vairākās pašvaldībās. Viens no redzamākajiem komunistiem bija Linards Laicens, kas kopā ar vairākiem citiem komunistu deputātiem izlēma pārcelties uz PSRS, kur viņus nošāva Staļina terora laikā. Palikušos deputātus no 4. Saeimas izslēdza 1933. gada 21. novembrī un arestēja.

Referendumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajos gados Latvijā notika četri referendumi, kuros gan vienmēr piedalījās mazāk vēlētāju nekā bija nepieciešams. Pirmais referendums saistījās ar valdības un Saeimas lēmumu Sv.Jēkaba katedrāli, kas bija vācu un latviešu luterāņu draudžu īpašums, nodot katoļu bīskapa lietošanai. 1923. gada 1.—2. septembrī notika referendums par to, ka baznīcas un lūgšanu namus nedrīkst atsavināt un nodot citai konfesijai. Referendumā piedalījās 200 000 vēlētāju, kas bija ap 20% no visiem balsstiesīgajiem. Otrais referendums notika par Latvijas pilsonības piešķiršanu. 1927. gada 2. jūnijā Saeima pieņēma lēmumu, kas ļāva pilsonību saņemt visiem, kas bija Latvijas teritorijā dzīvojuši sešus mēnešus pirms kara sākuma 1914. gada 1. augustā. Lai arī grozījumu pieņēma, lai atvieglotu atgriešanos kara bēgļiem no PSRS, tas arī pavēru ceļu daudziem ebrejiem. Kad Saeima noraidīja 200 000 pilsoņu parakstītu lūgumu šīs likuma izmaiņas atcelt, 1927. gada 17.—18. decembrī notika referendums, kurā piedalījās 250 000 vēlētāju, un atkal nepietika vairākuma. Trešais referendums saistījās ar Rīgas Doma baznīcas piederību. Lai arī tā bija piešķirta latviešu luterāņu arhibīskapa lietošanai, tā joprojām piederēja vācu luterāņu draudzei. 1931. gada 5.—6. decembrī notika referendums, kurā gandrīz 400 000 vēlētāju nobalsoja par baznīcas atņemšanu vāciešiem. Lai arī šoreiz nepietika balsu, Saeima reaģējot uz lielo referenduma dalībnieku skaitu drīz pieņēma likumu par Doma baznīcas atņemšanu vācu luterāņiem. 1934. gada 24.—25. februāri pēc sociāldemokrātu iniciatīvas sarīkoja referendumu par vecuma, darba nespējas un bezdarba pabalstu ieviešanu. Tās bija paredzēts finansēt ar darba devēju, pašvaldību un turīgo iedzīvotāju iemaksām. Likumprojekta atbalstam bija savākti gandrīz 200 000 parakstu, un referendumā piedalījās vairāk nekā 400 000 balsotāju, kas pietrūka vairākumam. Arī Saeima šo likumprojektu noraidīja.

Papildus šiem četriem referendumiem, vēl trīs reizes bija uzsākta parakstu vākšana referenduma rīkošanai. 1923. gada novembrī sāka vākt parakstus, lai agrārās reformas laikā nacionalizēto zemju un muižu īpašnieki saņemtu kompensāciju. Šo jautājumu Saeima atrisināja likuma ceļā. 1929. gada augustā sāka vākt parakstus, lai atceltu zemes iegūšanas priekšrocības, kas Brīvības cīņu laikā bija apsolītas un piešķirtas Landesvēra vācbaltu brīvprātīgajiem kareivjiem. Saeima reaģēja, pati pieņemot lēmumu par sliktu landesvēristiem. 1933. gada jūlijā sāka vākt parakstus par to, lai samazinātu tautas referendumos nepieciešamo vēlētāju slieksni, taču šī ideja pati apsīka.[9]

Parlamentārās sistēmas sagrāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Ulmaņa apvērsums

Jau pirms Lielās depresijas sākuma, vairākās Eiropas valstīs parlamentāro sistēmu iekšpolitisku iemeslu dēļ sāka aizvietot autoritāri režīmi un diktatūras. Pret demokrātiju vērstie spēki vēl vairāk nostiprinājās ekonomiskās krīzes gados. Latvijā Saeimas modeli sāka kritizēt ne tikai ekstrēmisti, bet arī vadošie politiķi un publicisti (Arveds Bergs). Daļēji to izraisīja lielo brīvības ideālu saskarsme ar parlamentāro kompromisu un partiju koalīciju realitāti. Šo neapmierinātību izraisīja arī lielo partiju augošās neveiksmes vēlēšanās, un valdību krīzes, kuras gan izraisīja politiķi paši. Tā vietā, lai mazinātu Saeimas sadrumstalotību, ieviešot procentu slieksni iekļūšanai Saeimā (kā tas ir mūsdienās), 1933. gada 3. novembrī Ulmanis publiskoja Satversmes grozījumu projektu, kas samazinātu Saeimas deputātu skaitu un ieviestu tautas vēlētu prezidentu, pārvēršot valsti pusprezidentālā republikā. Lai arī Ulmaņa piedāvājumam pretojās sociāldemokrāti, mazākumtautību partijas un Latgales partijas, daļu no priekšlikumiem grozītā veidā Saeima atbalstīja, 4. maijā atbalstot ideju par tautas vēlētu prezidentu. Galīgais balsojums par šiem labojumiem bija paredzēts 1934. gada maija otrajā pusē.

Ārpolitika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas tuvumā tikai viena valsts - Zviedrija, pirms 1918. gada bija pastāvējusi kā neatkarīga valsts, palikusi neitrāla karā un iztikusi bez revolūcijas vai pilsoņu kara. Uz impēriju drupām jaunveidotajām Eiropas valstīm bija teritoriālās pretenzijas vienai pret otru. Karu un pilsoņu karu laikā saasinātā nacionālā pašapziņa traucēja rast kompromisus iekšpolitikā un ārpolitikā. Jaunajās valstīs trūka pieredzējušu diplomātu, vadošos amatus bieži ieņēma politiski pietuvinātas personas un amatieri. Baltijas reģionā trūka lielvalsts, kas varētu uzņemties politiska bloka veidošanu. Lielbritānijai un Francijai šis reģions nebija stratēģiski svarīgs. Zviedrijai šādu ambīciju nebija. Vāciju un Padomju Krieviju joprojām uztvēra kā bīstamas valstis. Atjaunotā Polija nespēja atrisināt konfliktu ar Lietuvu, bija pārāk ambicioza un traucēja Baltijas vienotībai. Somija, lai arī teritoriāli liela, iedzīvotāju ziņā bija maza,un pēc ātras vilšanās Baltijas bloka izveidē, aizvien vairāk tuvojās Zviedrijai.

1928. gadā Latvijā darbojās 21 valsts vēstniecība (ASV, Beļģija, Čehoslovākija, Dānija, Francija, Nīderlande, Igaunija, Itālija, Japāna, Lielbritānija, Lietuva, Norvēģija, PSRS, Polija, Rumānija, Somija, Spānija, Ungārija, Vācija, Vatikāns, Zviedrija), kā arī 45 valstu ģenerālkonsulāti un konsulāti, daudzi no tiem lielajās ostas pilsētās un Daugavpilī. Ar Igauniju, Itāliju, Somiju, Austriju un Vāciju pastāvēja bezvīzu režīms.

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1935. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka 55,15% iedzīvotāju ir luterāņi, 24,45% katoļi, 8,94% pareizticīgie, 5,5% vecticībnieki, 4,79% jūdaisti. Vēl bija ap 10 000 baptistu un 2000 adventistu. Tādējādi sabiedrības lielāko daļu ietekmēja rietumu kristīgās pasaules vērtības.[10] Agrārā reforma negatīvi ietekmēja baznīcu finansiālo situāciju, jo valsts nacionalizēja 171 mācītāju muižu zemi 59 854 hektāru platībā.

Lielas izmaiņas notika luterāņu baznīcā, kur vēl 1914. gadā lielākā daļa mācītāju bija vācbaltieši. 1922. gada 23. februārī par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu ievēlēja Kārli Irbi. Viņš nepiekrita valdības veiktajai Doma baznīcas atņemšanai vācbaltiešu draudzei, un 1931. gadā atkāpās no amata. Par nākamo arhibīskapu ievēlēja [[Teodors Grīnbergs|Teodoru Grīnbergu]. Vācu luterāņu draudzes darbojās atsevišķi, un tās vadīja bīskaps Pelhaus (Poelchau).

Arī katoļticīgie, kuru lielākā daļa atradās Latgalē, nonāca jaunā situācijā. Jāzeps Rancāns 1919. gadā devās uz Romu, kur lūdza atjauot Rīgas katoļu arhibīskapa amatu un visu Latvijas katoļu apvienošanu viņa pakļautībā. 1920. gadā par jauno Rīgas katoļu bīskapu kļuva Antonijs Springovičs. 1922. gada 30. maijā Latvija parakstīja konkordātu ar Romas pāvestu, ko Satversmes sapulce ratificēja 19. jūlijā. Konkordātu noslēdzot valdība apņēmās arhibīskapa lietošanai nodot vienu katedrāli Rīgā, un tādēļ tai nācās luterāņiem atņemt Sv. Jēkaba katedrāli, kas izraisīja protestus un referendumu.

Pareizticīgo baznīcu no 1921. līdz 1934. gadam vadīja Jānis Pommers, kuru 2001. gada kanonizēja kā svēto. Galvenokārt Rīgā un Latgalē dzīvojošos vecticībniekus Saeimā pārstāvēja Vecticībnieku centrālā komiteja, kuru vadīja Meletijs Kaļistratovs.

1923. gadā sāka veidoties dievturība, kuru oficiāli reģistrēja 1926. gadā. Par šīs reliģijas vadītāju kļuva Ernests Brastiņš.

Sociālā politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strādājošajiem ar likumu noteica 8 stundu darba dienu un divu nedēļu atvaļinājumu. Pensijas saņēma tikai valsts iestādēs strādājošie. Attīstījās slimokases, kuru biedriem medicīnas pakalpojumi bija lētāki vai bez maksas. Sākās skolu celtniecība. Lai arī iedzīvotāju skaits pilsētā bija samazinājies, Rīgas pašvaldība uzcēla vairākas daudzdzīvokļu ēkas.

Rakstniecības attīstība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts izveidošana ļāva no trimdas atgriezties Rainim un Aspazijai. Aktīvi politikā, sabiedriskajā dzīvē un rakstniecībā bija jau tādi jau zināmi autori kā Anna Brigadere, Kārlis Skalbe, Jānis Jaunsudrabiņš, Edvarts Virza, Jānis Akurāters, Aleksandrs Grīns, Ansis Gulbis, Valdemārs Dambergs, Augusts Saulietis. Zemnieku dzīvi aprakstīja Andrejs Upīts, Alfrēds Dziļums, Jānis Sārts. Folkloras motīvus izmantoja Jānis Veselis. Populāri bija Pāvils Rozītis, Jēkabs Janševskis, Aīda Niedra, Jānis Ezeriņš, Kārlis Zariņš, Vilis Plūdonis. Dzejā, bez jau minētajiem, ienāca Pēteris Ērmanis, Jānis Sudrabkalns, Jānis Ziemeļnieks, Rihards Rudzītis, Valdis Grēviņš, Austra Skujiņa, Aleksandrs Čaks, Ēriks Ādamsons, Jānis Medenis.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas rūpnīcā “Fēnikss” ražotais pasažieru vagons. No 1925. līdz 1931. gadam divās Latvijas rūpnīcās kopā saražoja 175 šāda tipa II un III klases vagonus, kas paredzēti gan vietējai, gan starptautiskajai satiksmei.

Pēdējās desmitgadēs pirms Pirmā pasaules kara, Latvijā strauji veidojās lielas fabrikas ar daudziem simtiem un tūkstošiem strādājošo. Papildus Rīgas ostai izauga Liepājas osta, kas kļuva par Krievijas ebreju lielāko emigrācijas punktu kuģošanai uz ASV. Kara laikā lielāko daļu industriālo iekārtu izveda uz Krieviju, pārpalikusī infrastruktūra smagi cieta kara un brīvības cīņu laikā. Tika sagrauta ceturtā daļa no visām ēkām, izpostīti dzelzceļi. Arī tirdzniecības floti evakuēja uz Krieviju. No milzīgas impērijas attīstītas provinces, Latvija kļuva par nelielu valsti, kas atgriezta no sava tradicionālā izejvielu un produktu tirgus, cīnījās ar citu valstu muitas tarifiem.

Visa industriālā infrastruktūra bija jāpiemēro jaunajai situācijai. 1920. gadā valstī bija reģistrēti 430 rūpniecības uzņēmumi ar 21,3 tūkstošiem strādnieku, kas bija 23% no 1910. gada apjoma.[11] Lielo fabriku vietā veidojās daudz mazāki ražošanas uzņēmumi, kas koncentrējās uz iekšējo tirgu. Smagās rūpniecības vietā attīstījās pārtikas un vieglā rūpniecība, kurai pietika ar vietējām izejvielām. Strauji pieauga kokmateriālu un linu eksports. Latvija īsā laikā no labību importējošas valsts pārvērtās par labības eksportētāju. Līdz 1927. gadam rudzu cena pasaules tirgū krita par 30%, bet sviesta pieauga par 50%. Lauksaimnieki sāka sviesta un bekona eksportu. Lielākie Latvijas tirdzniecības partneri bija Lielbritānija un Vācija,,ārvalstu kapitālam piederēja kontrolējošā daļa daudzos uzņēmumos. Pakāpeniski veidojoties tirdzniecībai jauno un veco Eiropas valstu vidū, atsākās ekonomikas izaugsme, ko pārtrauca Lielā Depresija.

Latvijā attīstījās arī augstas pievienotās vērtības preču - radiotehnikas, mašīnbūves, ķīmiskās apstrādes - ražošana. Ar valsts atbalstu nodibināja VEF. 1923. gadā Rīgā sāka ražot telefonus, 1924. gadā radioaparātus, sākās to eksports. Turpat netālu darbojās vagonu fabrika Fēnikss, kas ražoja dzelzceļa vagonus. No nelielas darbnīcas 1925.gadā par lielu uzņēmumu izauga Roberta Hirša "Rīgas audums". Attīstījās lauksaimniecības tehnikas ražošana daudzo jaunsaimnieku vajadzībām - kartupeļu rokamās mašīnas, kuļmašīnas, pļaujmašīnas.

Pirmajos neatkarības gados valsts budžets bija ap 160 miljonus latu liels, no kura ap 25% tērēja aizsardzībai, 11% izglītībai un 23% dažādiem kapitālieguldījumiem. Linu monopols 1929. gadā jau nesa zaudējumus, kamēr spirta monopols nodrošināja no 12,7-18,4% valsts ienākumu.

1927. gada 2. jūnijā uz pieciem gadiem noslēdza Latvijas-PSRS tirdzniecības līgumu, ar kuru PSRS apņēmās pasūtīt Latvijā ražotās rūpniecības preces 40 miljonu latu vērtībā, ko tomēr pilnībā neveica.

1929. gadā Latvija importēja preces par 362 milj. latu, bet eksportēja par 271 milj. latu. Imports no Vācijas veidoja 148 milj. latu, kamēr eksports bija tikai 72 milj. latu. vērtībā. Latvijas eksportā ap 50% ieņēma lauksaimniecības ražojumi (20% lini, 20% sviests un 10% pārējie).[12]

1929. gadā Latvijā darbojās trīs valsts bankas -Latvijas Banka, Valsts Zemes banka un Latvijas Hipotēku banka, kā arī 19 privātas bankas un 605 krājaizdevumu sabiedrības un savstarpējās kredītbiedrības.[13]

Tirdzniecība ar PSRS nedaudz aizkavēja Lielās Depresijas iestāšanos, kas Latviju sasniedza 1930. gada rudenī. Lai pasargātu bankas no depozītu masveida izņemšanas, no 1931. gada 21. jūlija līdz 1933. gada 1. septembrim pastāvēja aizliegums izņemt vairāk par 5% no noguldījuma nedēļā. Līdz 1932. gadam svarīgāko eksporta produktu - linu, sviesta, bekona un kokmateriālu cenas kritās par 30-50%. 1932. gada janvārī bezdarbnieku skaits sasniedza augstāko punktu - 39 086, kas reāli varēja būt par 30% augstāks. Izaugsme strauji atsākās 1933. gadā, samazinoties bezdarbam un budžeta deficītam no 24,2 miljoniem 1931/32. budžeta gadā līdz 7,8 miljoniem 1933/34. budžeta gadā.[14]

Lata ieviešana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2 latu monēta, 1925

Dažādu politisko un militāro režīmu izlaistā naudu kādu laiku turpināja cirkulēt pēc dažādiem maiņas kursiem. 1919. gada 27. martā 1 Latvijas rublis bija līdzvērtīgs 1 ostrublim, 2 vācu markām un 1,5 cara rublim. 1922. gada 3. augustā ieviesa jaunu naudas vienību Latu, ko veidoja 100 santīmi. Vienu latu pielīdzināja 50 Latvijas rubļiem un 0,2903 gramiem zelta. 1923. gadā nodibināja Latvijas Banku.

Celtniecība un arhitektūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Valsts ekonomikai nostabilizējoties, jaunu dzīvojamo un sabiedrisko ēku celtniecība atsākās ap 1925. gadu. Šajā laikā vēl nav nostiprinājies kāds jauns arhitektūras stils, tāpēc ēku dizainā redzamas jūgendstila un nacionālā romantisma atskaņas. Izmantoti arī senāki stili, kā rokoko 1923. gadā celtajā kinoteātra Splendid Palace ēkā. No 1925. gada ēkas bieži celtas art deco stilā, kas izmanto ģeometriskas formas dizainā un dekorācijās. Tie redzami telefona centrālē Kr. Barona ielā 69 (1928), Rīgas pašvaldības rindu mājās Jelgavas un Ropažu ielās, kā arī Rīgas Tautas namā (1929), Rīgas angļu ģimnāzijā (1932), Bankas ēkā Smilšu ielā 1 (1929) un Rīgas Centrāltirgus paviljonos (1925), pašvaldības dzīvokļu ēkā Ausekļa ielā 3 (1927).

Art Deko sākot ar 1927. apsteidza Funkcionālisms/Modernisms (MoMo), kas bija izteikti lakonisks un ģeometrisks, apaļotiem stūriem, atsakoties no fasādes dekorēšanas. Lielāka daļa pirmskara sabiedrisko un dzīvojamo ēku celtas šajā stilā, īpaši Teikas (ap 500), Mežaparka (ap 180) un Māras dīķa privātmāju rajonos. Labi šī stila paraugi redzami Stabu ielā 4 (1932), Elizabetes ielā 51 (1928), bankas un dzīvojamās ēkās Vaļņu ielā, Tērvetes sanatorijā (1930). Eižens Laube šo stilu kritizēja kā nedzīvu, vienmuļu un atbaidošu.[15]

Visā Latvijā sākās skolu celtniecība, vairāk nekā 20 no tām būvēja pēc standartizēta projekta, ko izstrādāja Izglītības ministrijas būvtehniskā biroja vadītājs Indriķis Blankenburgs - Vācu ģimnāzija Āgenskalnā, Ilūkstes 1. vsk, Pumpuru vidusskola u.c.[16]

Paralēli modernajiem stiliem arhitektūrā daudz izmantoja neoeklektismu/neoklasicismu, nespeciālistiem bieži domājot, ka ēka celta 19.gs. vai Staļina varas laikā. Šo stilu pārstāv Valkas tautas nams (1924), Gulbenes dzelzceļa stacija (1925), Gulbenes arodskola (1927), Bankas ēka Kuldīgā (1934), u.c. Šī stila ēkas vairāk celtas Ulmaņa diktatūras laikā.

Pie redzamākajiem šo gadu arhitektiem pieskaitāmi Pāvils Dreijmanis, Teodors Hermanovskis, Pauls Mandelštams, Aleksandrs Klinklāvs, Indriķis Blankenburgs

Hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 1920. gada 17.—18. aprīlis. Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • 1920. gada 1. maijs. Satversmes sapulce sanāk uz pirmo sapulci.
  • 1920. gada 5. maijs. Satversmes sapulce izveido Satversmes izveidošanas komisiju Marģera Skujenieka vadībā.
  • 1920. gada 12. jūnijs. Līgums ar Padomju Krieviju par kara bēgļu reevakuāciju.
  • 1920. gada 15. jūlijs. Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.
  • 1920. gada 11. augusts. Latvijas—Krievijas miera līgums.
  • 1920. gada 16. septembris. Pieņemts Agrārās reformas likums.
  • 1920. gada 18. septembris. Nodibināts Lāčplēša Kara ordenis.
  • 1920. gada 16. decembris. Tautu Savienība izlemj neuzņemt Latviju.
  • 1921. gada 26. janvāris. Antantes augstāka padome de iure atzīst Latvijas neatkarību.
  • 1921. gada 22. septembris. Latviju uzņem Tautu Savienībā.
  • 1922. gada 15. februāris. Satversmes sapulce pieņem Satversmi.
  • 1922. gada 28. jūlijs. ASV atzīst Latviju de iure.
  • 1922. gada 3. augusts. Ieviests lats.
  • 1922. gada 7.—8. oktobris. 1. Saeimas vēlēšanas.
  • 1922. gada 14. novembris. Saeima ievēl Jāni Čaksti par Valsts prezidentu.
  • 1923. gada 22. jūnijs. Noslēdz tirdzniecības un kuģniecības līgumu ar Lielbritāniju.
  • 1923. gada 1. novembris. Noslēgta aizsardzības savienība ar Igauniju.
  • 1924. gada 14. aprīlis. Saeima apstiprina Agrāro reformu.
  • 1924. gada 24. marts. Nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis.
  • 1924. gada 26. jūnijs. Teritoriālā reforma Latviju sadala apriņķos.
  • 1925. gada 22. februāris. Jāņa Čakstes oficiālā vizīte Igaunijā.
  • 1925. gada 3.—4. oktobris. 2. Saeimas vēlēšanas.
  • 1926. gada 15.-20. maijs. Jāņa Čakstes valsts vizīte Somijā.
  • 1926. gada Noslēdz tirdzniecības līgumu ar Vāciju.
  • 1927. gada 8. aprīlis. Saeima ievēl Gustavu Zemgalu par Valsts prezidentu.
  • 1927. gada 2. jūnijs. Noslēdz tirdzniecības līgumu ar PSRS.
  • 1927. gada 6.—7. oktobris. 3. Saeimas vēlēšanas.
  • 1930. gada 9. aprīlis. Saeima ievēl Albertu Kviesi par Valsts prezidentu.
  • 1931. gada 3.—4. oktobris. 4. Saeimas vēlēšanas.
  • 1932. gada 5. februāris. Latvijas un PSRS līgums par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā.
  • 1933. gada 4. aprīlis. Albertu Kviesi ievēlē uz otro prezidenta termiņu.
  • 1933. gada 7. oktobris. Atklāj Liepājas cukurfabriku.
  • 1934. gada 15. maijs. Mierīgi tiek slēgta pēdējā Saeimas sēde.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]