Pāriet uz saturu

Liepāja

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Lipawa)
Liepāja
Valstspilsēta
Karogs: Liepāja
Karogs
Ģerbonis: Liepāja
Ģerbonis		Logo: Liepāja
Logo
Liepāja (Latvija)
Liepāja
Liepāja
Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167°N 21.01389°E / 56.51167; 21.01389Koordinātas: 56°30′42″N 21°00′50″E / 56.51167°N 21.01389°E / 56.51167; 21.01389
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Pirmoreiz minēta 1253. gadā
Pilsētas tiesības kopš 1625. gada
Citi
nosaukumi		 vācu: Libau
krievu: Лиепая
poļu: Lipawa
lietuviešu: Liepoja
Administrācija
 • Domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš (Liepājas Partija)
Platība[1]
 • Kopējā 68,0 km2
 • sauszeme 51,3 km2
 • ūdens 16,7 km2
Iedzīvotāji (2024)[2]
 • kopā 66 680
 • vieta 3
 • blīvums 1 299,0 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-34(01-17)
Mājaslapa www.liepaja.lv
Liepāja Vikikrātuvē

Liepāja ir trešā lielākā pilsēta Latvijā, viena no desmit valstspilsētām. Tā ir lielākā Kurzemes pilsēta, kas atrodas Latvijas rietumu krastā starp Baltijas jūru un Liepājas ezeru, kuru ar jūru savieno Tirdzniecības kanāls. Liepāja ir nozīmīga kultūras, izglītības, rūpniecības un ostas pilsēta ar trešo lielāko ostu Latvijā pēc pārkrauto kravu daudzuma.

Vēstures avotos tā pirmo reizi minēta kā Līvas ciems (latīņu: villa Liva, vēlāk arī Lyva, Live) 1253. gadā, savukārt pilsētas tiesības tai piešķīra 1625. gadā. Liepājas kopējā platība ir 60,37 km², pēc 2019. gada pilsētā dzīvoja 68 945 iedzīvotāji.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pamatraksts: Liepājas vēsture
1846. gada ģerbonis

Pilsēta ir izaugusi no Līvas zvejniekciema, senas apmetnes pie Liepājas ezera notekas uz jūru. 1263. gadā te uzcēla Vācu ordeņa bruņinieku cietoksni. Jau attīstības sākumā bija mēģinājumi Liepāju attīstīt kā ostas pilsētu, tomēr pirmā ostas izbūve notika tikai 17./18. gadsimta mijā. Lielā Ziemeļu kara laikā 1701. gadā Liepāju ieņēma Zviedrijas karalis Kārlis XII, bet pēc kara beigām pilsēta nonāca Polijas īpašumā. Trešajā Polijas dalīšanā 1795. gadā to ieņēma Krievija.[4] 19. gadsimta sākumā un vairākos paņēmienos gadsimta vidū un beigās, kā arī 20. gadsimta sākumā, ostu vairākkārt padziļināja un turpināja izbūves darbus, lai tā kļūtu piemērota okeāna tvaikoņu uzņemšanai. Taču Liepājas straujākais uzplaukums sākās pēc Liepājas - Romnu dzelzceļa atklāšanas, ar ko tā tika savienota ar pārējo Krievijas Impēriju. Šī dzelzceļa Liepājas - Kašiodoru posmu atklāja jau 1871. gadā, bet 1873. gadā atklāja arī Jelgavas - Mažeiķu posmu, kas Liepāju savienoja ar Jelgavu un Rīgu. Tā rezultātā ievērojami pieauga ne vien ostas apgrozījumi, bet arī lokālā tirdzniecība, rūpniecība (sevišķi metāla, ķīmiskā un koku) un iedzīvotāju skaits. Kā gandrīz neaizsalstoša osta līdz Pirmajam pasaules karam Liepāja uzņēma arī to ostu (Rīgas, Tallinas, Pēterburgas) apgrozījumus, kas uz ilgāku vai īsāku laiku aizsala. 1906. gadā tika atklāta satiksme starp Liepāju un Ņujorku, un Liepāja bija izejas osta arī vairākām citām tvaikoņu līnijām satiksmei ar Londonu, Hamburgu, Kopenhāgenu, Rīgu un Pēterburgu.[5]

Latvijas brīvības cīņu laikā 1919. gada 7. janvārī Liepājā ieradās Latvijas Pagaidu valdība ar K. Ulmani priekšgalā un līdz 1919. gada jūlijam Liepāja bija Latvijas valdības uzturēšanās vieta, 27. februārī tā izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi. 1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika Aprīļa pučs, kura rezultātā pie varas nāca pučistu izveidotais Brimmera-Borkovska kabinets, bet 10. maijā Andrieva Niedras Latvijas Pagaidu valdība. Likumīgā Pagaidu valdība līdz 27. jūnijam pārcēlās uz tvaikoni "Saratova", kas angļu militārajā aizsardzībā stāvēja Liepājas ostā.

Pēc 1939. gada Savstarpējās palīdzības pakta starp Latviju un PSRS noslēgšanas Liepājā izvietoja ap 15 000 padomju karavīru. 1941. gada 23. jūnijā sākas kauja par Liepāju, kuras laikā tiek iznīcināta liela daļa pilsētas centra apbūves. Pēc kara Liepāja nokļuva Latvijas PSR sastāvā, un tās ekonomiku pakārtoja vienotam Padomju Savienības tautsaimniecības plānam. 1966. gada 15. septembrī PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu Liepāju attīstīt kā jūras kara bāzi. 1967. gada 1. septembrī Liepājas ostu slēdza tirdzniecības kuģiem, izņemot tos kuģus, kuri pārvadāja jēlcukuru no Kubas. 1987. gada novembrī notika pirmā grupas "Helsinki-86" organizētā akcija pie Ziemeļu kapsētas, kas tika brutāli izklīdināta. 1991. gada Augusta puča laikā notika Liepājas pilsētas padomes ārkārtas sēde, kas aicināja iedzīvotājus izrādīt pilsonisko nepakļaušanos gadījumā, ja varu sagrābtu militāri civilā komiteja. Liepājas uzņēmumos sākās streiks, pārtrauca tramvaju un autobusu satiksmi, nākamajā dienā streiku pārtrauca. 23. augustā LTF valdes locekļi, milicija un prokuratūras darbinieki pārņēma LKP īpašumu Graudu ielā 50 un demontēja Ļeņina pieminekli.1994. gada 31. augustā likvidēja Krievijas jūras kara flotes bāzi, un 1997. gada 18. februārī Saeima pieņēma Liepājas speciālās ekonomiskās zonas likumu.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsēta aizņem 1,5 – 6,5 km platu piekrastes kāpu valni un aizkāpas līdzenumu Piejūras zemienes Bārtavas līdzenumā. Liepāju ieskauj Dienvidkurzemes novads, un ziemeļos pilsēta robežojas ar Medzes pagastu, austrumos ar Grobiņas pagastu, bet dienvidos - ar Nīcas pagastu, Tās rietumu robeža iet pa Baltijas jūras krastu.[6] Tirdzniecības kanāls savieno ezeru ar jūru, sadalot pilsētu dienvidu un ziemeļu daļā, ko bieži dēvē attiecīgi par Vecliepāju un Jaunliepāju. Gar krastu pilsēta stiepjas uz ziemeļiem, līdz sasniedz Karostas kanālu. Uz ziemeļiem no Karostas kanāla atrodas Karosta, kas tagad ir pilnībā integrēta Liepājā un ir pilsētas ziemeļu rajons. Liepājas piekrasti veido nepārtraukta smilšaina pludmale un kāpas.

Aizsargājamās teritorijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas teritorijas pavisam aizņem aptuveni trešo daļu no pilsētas teritorijas. Šīs teritorijas pārsvarā atrodas pilsētas nomalēs un nav savienotas ar nelielajām zaļajām teritorijām pilsētas centrālajā daļā.[7] Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi aizņem 17,8 % no Liepājas valstspilsētas teritorijas. Biotopi atrodas gan īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, gan ārpus tām. Pavisam Liepājas pilsētā konstatēti 27 ES nozīmes biotopu veidi. Liepājas pilsētā lielākās platības aizņem Ezeri ar mieturaļģu augāju (Liepājas ezers) (biotopa kods 3140), Mežainas piejūras kāpas (biotopa kods 2180) un Staignāju meži (biotopa kods 9080)[8]

Meži

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pilsētas meža zemes aizņem 1368,9 ha, no kuriem mežaudzes veido 83%, pārējo aizņem purvi (4,7%), lauces un smiltāji (9,5%), pārplūstoši klajumi un infrastruktūras objekti (kopā nepilnus 3%). Privātajiem zemes īpašniekiem pieder 109,6ha, bet 92% meža zemju teritorijas jeb 1259,3 ha pieder pašvaldībai. Pilsētas mežu veido pieci atsevišķi mežu masīvi: lielākais – pilsētas ziemeļu daļā, t.sk. Karostas mežs, Reiņu mežs, meži pie reģionālās slimnīcas, dienvidrietumu un Zaļās birzs mežu masīvi.

Pilsētai raksturīga liela meža augšanas apstākļu tipu dažādība, ko nosaka un ietekmē teritorijas ģeoloģiskie un hidroloģiskie apstākļi. Sausieņu meži aizņem 39% no mežu teritorijas, meži uz slapjām minerālaugsnēm 13%, purvainie meži 22%, bet nosusinātie meži 26%. Biežāk sastopami sausieņu meži ir sils un mētrājs. Salīdzinoši lielas platības aizņem slapjie meži, īpaši slapjais damaksnis (11% no visiem mežiem) un niedrājs (12% no mežiem). No nosusinātajiem mežiem vairāk sastopams mētru ārenis, platlapju ārenis un platlapju kūdrenis. Meža valsts reģistrā inventarizācijas datos ir atzīmēts ļoti rets augšanas apstākļu tips – grīnis, bet dabā šī teritorija tam vairs neatbilst, augsne ir bagātinājusies un mainījusies veģetācija.[7]

Liepājas ezers

Virszemes ūdeņi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ūdeņu teritorijas aizņem 1009 ha (17% no pilsētas kopplatības). Liepājas pilsētas hidroloģisko sistēmu veido dažādi elementi, tai skaitā Liepājas un Tosmares ezeri, kas pilsētu norobežo no austrumiem, un ir Natura 2000 teritorijas.(pilsētā atrodas ¼ daļa ezera, pārējā daļa izvietojas Otaņķu un Nīcas pagastā). Ir arī upes – Vērnieku upe, Kalējupīte un Ālande, kanāli: Tirdzniecības, Karostas, Cietokšņa un Pērkones (bijusī upe), kā arī mākslīgā ūdenskrātuve Beberliņi. Pilsēta atrodas Baltijas jūras krastā. Atbilstoši Latvijas iedalījumam upju baseinu apgabalos Liepājas pilsētas teritorija ietilpst Ventas upju baseina apgabalā[7]

Augsnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Teritorijā dominējošo augšņu tipu, kā arī valdošo ģeogrāfisko ainavu nosaka Piejūras zemienei raksturīgie mazauglīgie smilšainie cilmieži un apgrūtinātas dabiskas noteces apstākļi. Pēc mehāniskā sastāva dominējošas šeit ir smilts augsnes, no augšņu grupām – tipiskais podzols reljefa pacēlumos un kūdraina podzolēta glejaugsne ieplakās, ka arī velēnu glejaugsne un velēnpodzolētā glejaugsne. Lielā mitruma dēļ teritorijai raksturīgi pārpurvošanās procesi.[7]

Klimats

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājas pludmale

Klimatiskos apstākļus Liepājā būtiski ietekmē tiešais jūras tuvums, tāpēc Liepāja atrodas mērenajā jūras klimata joslā. Jūras gaisa izplūde veido šiem platuma grādiem salīdzinoši zemas vasaras un augstas ziemas gaisa temperatūras. Liepājā ir augstākā vidējā gaisa temperatūra Latvijā, kas ir +7,0 °C. Gada vidējās gaisa temperatūras vērtību izmaiņa Liepājā starp mūsdienu klimatiskās normas periodu (1981.-2010. g.) un klimatiskās references periodu (1961.-1990. g.) uzrāda pieaugumu par ~0,7 °C. Silto diennakšu īpatsvara izmaiņas Liepājā uzrāda ļoti nozīmīgu pieaugošu tendenci. Starp mūsdienu klimatiskās normas periodu un klimatiskās references periodu tas ir ~4,5%.[8] Pēc stundu skaita Liepājā ir viens no augstākajiem vidējiem Saules spīdēšanas ilguma rādītājiem, kas ir vidēji 1900 stundu gadā.[9] Ziemai raksturīgi bieži atkušņi, tāpēc Piejūras zemienē sniega sega parasti ļoti nenoturīga, tās biezums reti pārsniedz 5–10 cm.[7]

Ir novērojams liels vējaino dienu skaits salīdzinājumā ar Latvijas iekšzemes rajoniem. Teritorijā valdošie ir visi rietumu un dienvidu rumbu vēji. To vidējais ātrums ir 6,1 m/s. Maksimālie vēja ātrumi (lielāki, kā 20 m/s) parasti tiek novēroti rudens un ziemas periodā, vairumā gadījumu tie ir rietumu rumbu vēji. Raksturīgi, ka vēja ātrums un nereti arī virziens bieži mainās ļoti īsā laika sprīdī.[7] 1967. gada 17. – 18. oktobrī notika valsts vēsturē spēcīgākā vētra, un Liepājā 18. oktobrī tika reģistrēts līdz šim vislielākais Latvijā novērotais vēja brāzmu ātrums – 48 m/s. Pilsētā ir vidēji visvairāk vētrainu dienu gadā - 7,9, kad vidējais vēja ātrums sasniedz 10,8 m/s. 1971. gadā šis rādītājs sasniedza pat 36 dienas.[10] Ilggadīgās izmaiņas norāda uz ļoti būtiskām vētrainu dienu skaita samazināšanās tendencēm. Salīdzinot ar klimatiskās references periodam pietuvināta perioda (1966.-1995. gads) vērtībām, mūsdienās vidējais vēja ātrums Latvijā ir caurmērā par 0,1-0,4 m/s samazinājies. Liepājas meteoroloģisko novērojumu stacijā atšķirības pārsniedz pat 1 m/s apmērus, kas saistītas ar spēcīgajām vētrām, kuras īpaši izteikti skāra šo novērojumu staciju apskatītā perioda pirmajos gados.[8]

Liepājas meteoroloģiskie dati
Mēnesis Jan Feb Mar Apr Mai Jūn Jūl Aug Sep Okt Nov Dec Gads
Augstākā temperatūra °C (°F) 7.9
(46.2) 		15.5
(59.9) 		17.8
(64) 		24.5
(76.1) 		30.0
(86) 		32.7
(90.9) 		33.7
(92.7) 		35.6
(96.1) 		30.7
(87.3) 		22.2
(72) 		15.4
(59.7) 		10.1
(50.2) 		35.6
(96.1)
Augstākā vidējā temperatūra °C (°F) 0.8
(33.4) 		0.7
(33.3) 		3.8
(38.8) 		9.8
(49.6) 		15.3
(59.5) 		17.9
(64.2) 		21.0
(69.8) 		21.0
(69.8) 		16.5
(61.7) 		11.3
(52.3) 		5.6
(42.1) 		2.3
(36.1) 		10.5
(50.9)
Dienas vidējā temperatūra °C (°F) −1.3
(29.7) 		−1.7
(28.9) 		1.0
(33.8) 		6.0
(42.8) 		11.2
(52.2) 		14.3
(57.7) 		17.4
(63.3) 		17.4
(63.3) 		13.2
(55.8) 		8.6
(47.5) 		3.6
(38.5) 		0.3
(32.5) 		7.6
(45.7)
Zemākā vidējā temperatūra °C (°F) −3.3
(26.1) 		−4.1
(24.6) 		−1.9
(28.6) 		2.2
(36) 		7.0
(44.6) 		10.7
(51.3) 		13.8
(56.8) 		13.7
(56.7) 		9.9
(49.8) 		5.9
(42.6) 		1.5
(34.7) 		−1.8
(28.8) 		4.5
(40.1)
Zemākā temperatūra °C (°F) −32.9
(−27.2) 		−31.6
(−24.9) 		−23.8
(−10.8) 		−10.1
(13.8) 		−4.3
(24.3) 		0.5
(32.9) 		4.8
(40.6) 		4.6
(40.3) 		−1.7
(28.9) 		−7.3
(18.9) 		−17.5
(0.5) 		−25.8
(−14.4) 		−32.9
(−27.2)
Nokrišņu daudzums mm (collas) 58.5
(2.303) 		42.2
(1.661) 		46.5
(1.831) 		43.0
(1.693) 		41.2
(1.622) 		56.0
(2.205) 		72.1
(2.839) 		77.9
(3.067) 		81.9
(3.224) 		89.8
(3.535) 		87.8
(3.457) 		73.7
(2.902) 		762.9
(30.035)
Vidējais dienu skaits ar nokr. 13.7 9.9 10.6 7.1 6.9 8.3 8.8 10.0 12.0 13.8 15.6 14.5 130.1
% gaisa mitrums 87.2 85.8 82.8 76.3 75.7 77.4 78.9 78.5 80.5 82.9 87.4 86.9 81.7
Vidējais saulaino stundu skaits 34 64 130 187 273 295 279 248 173 103 43 28 1 857
Avots nr. 1: NOAA (sun 1961–1990)[11]
Avots nr. 2: Weatherbase[12]

Apkaimes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. Vecliepāja
  2. Ezerkrasts
  3. Dienvidrietumu rajons
  4. Ziemeļu priekšpilsēta
  5. Jaunliepāja
  6. Velnciems
  7. Karosta
  8. Tosmare
  9. Zaļā birze
  10. Jaunā pasaule

Administrācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pašreizējais mērs Gunārs Ansiņš un bijušais mērs Uldis Sesks

Liepājas pilsētas domi veido četrpadsmit deputāti un mērs. Pilsētas vēlētāji ik pēc četriem gadiem jūnijā ievēl jaunu vadību. Dome no sava vidus ievēl pilsētas domes priekšsēdētāju (saukts arī par pilsētas mēru), divus priekšsēdētāja vietniekus (mēra vietniekus), kas ir pilnas slodzes amatpersonas. Pilsētas dome ieceļ arī četru pastāvīgo komiteju locekļus, kas sagatavo jautājumus apspriešanai domes sēdēs: Finanšu komiteja, Izglītības, kultūras un sporta komiteja, Sociālo lietu, veselības un sabiedriskās kārtības komiteja un Pilsētas attīstības komiteja.[13] Liepājas pilsētas darbības budžets 2022. gadā bija 104 miljoni eiro.[14] Tradicionāli Liepājas politiskās nostādnes ir labēji orientētas. Pēdējos gados aptaujās dominē Liepājas partija.

Kultūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Romas dārzs

Liepāja ir zināma kā dziļām kultūrvēsturiskām tradīcijām bagāta pilsēta, un tai ir ļoti būtiska vieta Latvijas un visa reģiona kultūrainavā. Liepājā darbojas gan valsts, gan pašvaldības dibinātās institūcijas, gan arī Liepājas Universitātes un privāti finansēti mākslinieciskie kolektīvi un struktūrvienības. Liepājā ir attīstītas dažādas kultūras jomas, un īpaši spēcīgas ir skatuves un izpildītājmākslas tradīcijas, gan tās profesionālajās, gan populārajās un amatiermākslas izpausmēs. Liepājā ir ievērojams mantojums gan vēsturiskās kultūrvides, ēku, pieminekļu ziņā, gan vizuālās mākslas kolekciju, muzeju un bibliotēku ziņā. Spēcīgas ir nemateriālā kultūras mantojuma tradīcijas — amatniecība, tautas māksla, tradicionālā kultūra — gan latviešu, gan mazākumtautību grupās. Attīstās kultūrtūrisms un radošās industrijas. Ir stipra kultūrizglītības bāze (tās profesionālajās izpausmēs). Atsevišķas nozares Liepājā ir salīdzinoši mazāk attīstītas (tēlotāja māksla, literatūra, panīcis kino utt.).

Liepāja piedalījās konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas (EKG) statusu 2014. gadā, tomēr 2009. gada 15. septembrī Eiropas Komisijas žūrija ieteica šo statusu Latvijā piešķirt Rīgai.[15] Piedaloties konkursā uz kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā, 2022. gada 10. maijā žūrija piešķīra šo statusu Liepājai.[16]

Simboli

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāja ir trīs oficiāli apstiprināti simboli: ģerbonis, karogs un himna. Savu ģerboni Liepāja ieguva līdz ar pilsētas tiesību piešķiršanu — 1625. gadā, savukārt karogs pirmo reizi oficiāli tika pasludināts 1938. gadā ar "Likumu par Liepājas pilsētas karogu". Himna "Pilsēta, kurā piedzimst vējš" ir apstiprināta 1999. gadā un savu pirmatskaņojumu piedzīvoja 2000. gada pirmajā stundā. Dziesmu "Pilsētā, kurā piedzimst vējš" Imants Kalniņš sarakstījis jau 1973. gadā veltīdams to Liepāja un liepājniekiem, bet teksta autors ir Māris Čaklais. Pirmā to izpildījusi Austra Pumpure, jau tad šī dziesma ieguvusi neoficiālas liepājnieku himnas statusu. Liepājai ir arī savs īpašais ēdiens - "Liepājas menciņi" (apdūmota, vītināta menca ar kartupeļiem, sīpoliem un dillēm saldajā krējumā, sacepta keramikas podiņā), kas ir balstīts uz senu Dienvidkurzemes recepti.[17] Kaltētas, arī apdūmotas vai viegli žāvētas mencas Kurzemes piekrastes iedzīvotāju — lībiešu un kuršu — uzturā lietotas vēl pirms vācu kolonistu ierašanās 13. gadsimtā.

Liepājas simbolikas lietošanu nosaka domes 1999. gada 25. februārī pieņemtie saistošie noteikumi.

"Spoku koks" - vides objekts, kas veltīts grupai Līvi

Mūzika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāju dēvē par Latvijas mūzikas galvaspilsētu.[18] Pilsētā darbojas vecākais orķestris Baltijas valstīs - Liepājas simfoniskais orķestris. Latvijā tas aizvien ir vienīgais profesionālais orķestris ārpus Rīgas.[19] No Liepājas ir nākušas tādas grupas kā Līvi, Credo, 2xBBM un Tumsa, kā arī tādi komponisti kā Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns un Uldis Marhilēvičs. Tiek rīkoti mūzikas festivāli, kā Summer Sound, Starptautiskais Zvaigžņu festivāls, VIA Baltica festivāls, Starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls un citi.[20] No 1964. līdz 2006. gadam koncertdārzā "Pūt, vējiņi" tika organizēts ilglaicīgākais un ar tradīcijām bagātākais populārās mūzikas festivāls Latvijā - Liepājas dzintars.[21]

Māksla

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles interjers

Liepājas mākslas dzīve ir ar senām un bagātīgām tradīcijām. Vecākais un izcilākais mākslas darbs Liepājā ir koktēlnieka Nikolasa Sēfrensa jaunākā 1697. gadā darinātais Sv. Annas baznīcas altāris. 18. gadsimta ievērojamākais mākslas darbs ir Sv. Trīsvienības katedrāles iekārta un izcilās ērģeles, kas kopš 1912. gada ir lielākās vēsturiskās mehāniskās ērģeles, kuras saglabājušās savā sākotnējā izskatā un nav pārbūvētas. levērības cienīga ir arī vecās katoļu baznīcas iekšsienu apdare - ornamentāli veidojumi apmetumā (1762) un altāra retabls - raksturīgs vēlā baroka darinājums, kolonnu, sienu un griestu gleznojumi, logu vitrāžas. Lietišķās mākslas meistaru darbi atrodas Liepājas muzejā. Te redzamas 18. gadsimta durvju vērtnes no nama Stendera ielā 13 un alvas lējēju darbi. 19. gadsimta izcilākais tēlniecības darbs ir tēlnieka Fabiani veidotā skulptūra kapličai Vecajos kapos, tomēr tēlniecības darbus pilsētā pārstāv galvenokārt memoriālie darbi. Ziemeļu kapos atrodas piemineklis Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai, turpat arī piemiņas zīme pulkveža Oskara Kalpaka pirmajā apbedījuma vietā, Līvas kapsētā ebreju apbedījumu nodalījumā piemineklis Latvijas Brīvības cīņās pie Liepājas kritušo ebreju karavīru piemiņai. Jūrmalas parkā ierīkoti pieminekļi bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem un 1905. gada 16. janvāra mītiņa atcerei. Netālu ir piemineklis dzejniecei Mirdzai Ķempei. Pilsētā līdz valstiskās neatkarības atjaunošanai bija vairāki padomju okupācijas periodā radīti monumenti, no kuriem savā vietā palicis monuments 1941. gada Liepājas aizstāvjiem,[18] taču 2022. gadā tika demontēts.[22] Kopš 1996. gada pilsētu rotā Ģirta Burvja vadītajā plenērā veidotās piemiņas skulptūras Līvas upes gultnei. Liepājas himnas “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” tēli ir atveidoti bronzas skulptūrās, kas izvietotas visā Kūrmājas prospekta garumā.[23] Bagātīgas ir glezniecības tradīcijas.[18]

Teātris

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Liepājas teātris

1907. gadā nodibināja Liepājas Latviešu dramatisko biedrību. Kopā ar citām biedrībām tā 1907. gada martā dbināja un uzturēja Liepājas Latviešu teātri (tagadējais Liepājas teātris), kurš ir vecākais joprojām pastāvošais latviešu profesionālais teātris. 1918. gadā teātris pārcēlās uz pašreizējām telpām – uz pilsētas teātri toreizējā Hagedorna (tagad - Teātra) ielā.[24]

Sports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājas Olimpiskais centrs

1998. gadā Liepājā tika atvērta pirmā neatkarības gados uzbūvētā hokeja halle Latvijā. Par Olimpiskās ledus halles mājinieci kļuva HK Liepājas Metalurgs. Komandas pastāvēšanas gaitā tā astoņas reizes izcīnīja Latvijas čempionāta zelta medaļas, komanda svinēja uzvaru arī 2002. gada Austrumeiropas hokeja līgas turnīrā. Metalurģijas uzņēmuma problēmu dēļ hokeja komanda 2013. gada vasarā darbību pārtrauca. 2014. gadā tika nodibināts Hokeja klubs "Liepāja". Futbola klubs "Liepājas Metalurgs" pārtrauca darbību 2014. gada janvārī un tā vietā tika nodibināts Futbola klubs "Liepāja", kurš 2015. gadā kļuva par Latvijas čempioniem. Liepājā bazējas Latvijas Basketbola līgas klubs Betsafe/Liepāja.

Liepājā regulāri tiek uzņemti dažādi sporta pasākumi, kā Pasaules un Eiropas čempionāti basketbolā, un 2009. gada Eiropas čempionāta basketbolā sievietēm A un B apakšgrupas spēles tika aizvadītas Liepājas Olimpiskajā centrā. Tiek rīkots arī Eiropas rallija čempionāta posms “Rally Liepāja”, Starptautiskās sacensības vindsērfingā un citi.[25]

Izglītība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājas Valsts 1. ģimnāzija

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Doma atvērt skolu radusies 1560. gadā baznīcu pārlūkošanas laikā, un skolas pastāvēja Liepājā jau pirms 1625. gada. Taču tieši pilsētas tiesību iegūšana veicināja skolu turpmāko attīstību, jo skolas uzturēšana skaitījās par vienu no pilsētas pienākumiem. Jaundibināto skolu apmeklēt tika mudināti gan vāciešu, gan kuršu bērni. „Nevāciem" ticis pasludināts, ka tiem bērniem, kuri tikšot sūtīti skolā, atlaidīšot katru kalpību un pat atsvabināšot tos no dzimtbūšanas; arī tālākai mācībai tiem tikšot sniegta palīdzība. Sākumā skola bijusi vienklasīga; otrā klase atvērta 1638. gadā; no 1650. gadā skolai bijušas jau 3 klases. bet 1750. gadā atvērta 4. klase. 1788. gadā uzcelts jauns skolas nams, bet 1806. gadā pilsētas skola pēc 250 gadu pastāvēšanas pārvērsta augstākā apriņķa skolā. Šo apriņķa skolu savā laikā apmeklējuši Krišjānis Valdemārs un Kronvaldu Atis. Apriņķa skola 1866. gadā tika pārvērsta Nikolaja ģimnāzijā. 1861. gadā pie apriņķa skolas tika atvērta jūrniecības klase, kas 1876. gadā tika pievienota Liepājas jūrskolai. Pirmā augstākā meiteņu skola atklāta 1871. gadā, un 1874. gadā pastāvējušas jau 2 augstākās meiteņu skolas, no kurām viena tika pārvērsta par ģimnāziju 1886. gadā. 1888. gadā Liepājā bijušas divas skolas ar latviešu mācības valodu. Tālākajos gados, ar 1889. gada likumu uzsāktā skolu pārkrievošana pārvērta visas skolas krievu skolās, tomēr pastāvēja skolas, kuras savā vairumā apmeklēja latviešu bērni, Tajās latviešu valoda tika pasniegta kā priekšmets un ticības mācības tika mācīta latviešu valodā. Skolas ar latviešu valodu kā vienīgo valodu radās tikai pēc Latvijas neatkarības iegūšanas.[26]

Pirmās brīvvalsts laikā Liepājā darbojās trīs vidusskolas, 25 pamatskolas, divi tehnikumi, komercskola, lietišķās mākslas vidusskola, komercinstitūts, tehniskā vakara amatniecības skola, ebreju amatnieku skola, zvejniecības un zivkopības skola. Darbojās ari tautas konservatorija un dažādi vakara kursi. Pastāvēja Liepājas pilsētas bibliotēka (dibināta 1839. gadā; 1937. gadā no visa grāmatu skaita 39 tūkstoši grāmatu bija latviešu valodā). 1919. gada decembrī bibliotēkā atvēra atsevišķu bērnu nodaļu - pirmo Latvijā.

Liepājas Universitāte

Pēc Otrā pasaules kara Liepājā darbojās Liepājas Pedagoģiskais institūts (dibināts 1954. gadā; 1945. gadā pedagoģiskā skola, 1950. gadā Liepājas Skolotāju institūts), Rīgas Politehniskā institūta Vispārtehniskā fakultāte, jūrskola, medicīnas skola, politehnikums, Liepājas lietišķās mākslas vidusskola (dibināta 1926. gadā), mūzikas skola, desmit vispārizglītojošās skolas, divas profesionāli tehniskās vidusskolas un divas tehniskās skolas.[18]

Mūsdienas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2019. gada martā Liepājas dome nolēma apvienot 2. ar 12. vidusskolu, veidojot jaunu vidusskolu un pilnībā izmantojot 2. vidusskolas modernizēto mācību vidi.[27] 2022. gadā Liepājā ir divpadsmit pašvaldības vispārējās izglītības iestādes un divas privātās skolas, kas nodrošina izglītības iegūšanu lielākajos pilsētas mikrorajonos.[28] Liepājā ir arī vairākas augstākās izglītības iestādes.[29]

2023. gada 19. oktobrī Liepājas valstspilsētas pašvaldības dome apstiprināja Liepājas skolu nosaukumu maiņu. 16. novembra domes sēdē apstiprināja piecu izglītības iestāžu nolikumus, līdz ar ko Liepājas 3. pamatskolai piešķīra Liepājas Piemares pamatskolas, Liepājas 7. vidusskolai – Liepājas Dzintara vidusskolas, Liepājas 8. vidusskolai – Liepājas Rietumkrasta vidusskolas, J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskolai – Liepājas Jāņa Čakstes vidusskolas, Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolai – Liepājas Oskara Kalpaka vidusskolas nosaukumu. Ar šo lēmumu jaunus nosaukumus ieguva arī Liepājas Valsts ģimnāzija (iepriekš - Liepājas Valsts 1. ģimnāzija), Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskola (iepriekš - Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskola), Liepājas Raiņa vidusskola (iepriekš – Liepājas Raiņa 6. vidusskola), Liepājas Karostas mūzikas skola (iepriekš - Liepājas 2. mūzikas skola).[30]

Vispārējās izglītības iestādes[28] Augstākās izglītības iestādes[29]
Liepājas Valsts ģimnāzija Liepājas Oskara Kalpaka vidusskola Liepājas Universitāte
Liepājas Liedaga vidusskola Liepājas Piemares pamatskola Rīgas Stradiņa universitātes Liepājas filiāle
Liepājas Draudzīgā aicinājuma vidusskola Liepājas Līvupes pamatskola - attīstības centrs Rīgas Tehniskās koledžas Liepājas filiāle
Liepājas Raiņa vidusskola Liepājas Centra sākumskola Liepājas Jūrniecības koledža
Liepājas Dzintara vidusskola Liepājas Ezerkrasta sākumskola Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāle
Liepājas Rietumkrasta vidusskola Liepājas Katoļu pamatskola Biznesa augstskolas “Turība” Liepājas filiāle
Liepājas Jāņa Čakstes vidusskola Privātsākumskola "Varavīksne" Baltijas Starptautiskās akadēmijas Liepājas filiāle
Juridiskās koledžas Liepājas filiāle

Arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas arhitektūrā redzamas dažādu gadsimtu ēkas: klasicisma koka ēkas sākot no 17. gadsimta, augsti novērtētas ķieģeļa arhitektūras, eklektisma un jūgendstila ēkas 19. un 20. gadsimta mijā, kā arī dažas Latvijas brīvvalsts laika ēkas, padomju laika funkcionālisma un mūsdienu arhitektūras jaunceltnes. Daudz ēku gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, kā rezultātā tika iznīcināta gandrīz visa pilsētas apbūve starp Tirdzniecības kanālu un Rožu laukumu – vairāk nekā 100 ēkas.[31] Liepājas attīstību pilnībā noteica ekonomiskie apstākļi - sākotnēji ostas izveide, vēlāk, no 19. gadsimta beigām - rūpniecības paplašināšanās.[18] Liepājā kopumā ir 64 valsts nozīmes kultūras pieminekļi.[8]

Agrīnā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ēka Kungu ielā 26

Pirmo izbūves un arhitektūras uzplaukuma posmu Liepāja sasniedza 17. un 18. gadsimtā. Celtņu arhitektūras attīstība un mākslas stili atspoguļojās turīgāko iedzīvotāju mājās, kur atrodams manierisms, baroks, klasicisms un citi stili. Vienkāršie iedzīvotāji savas mītnes cēla ar laukos raksturīgiem tautas celtniecības paņēmieniem.[31] Pie vecākā Liepājas ēku tipa pieder koka guļbūve uz zema mūra cokola ar stāvu kārniņu jumtu. Šāda tipa ēkas ir atrodamas Kungu ielā, kas 17. gadsimtā bija pilsētas galvenā iela.[32] Ievērības cienīga ir ēka Kungu ielā 24. 2021. gadā šajā ēkā pabeigta restaurācija un atvērta Liepājas muzeja filiāle "Hoijeres kundzes viesu nams". Pēc ticamiem nostāstiem 1697. gadā tajā viesojies Krievijas cars Pēteris I. Savukārt blakus ēkā Kungu ielā 26 1700. gadā viesojās Zviedrijas karalis Kārlis XII.[33] Vēl vērā ņemamas ir ēkas Lielajā ielā 6, Kungu ielā 3, Stendera ielā 13, kā arī noliktavas Jāņa ielā 1 un 2 un Zivju ielā 4/6 un 10/12.[18] Pēc vairākiem neveiksmīgiem ostas celšanas mēģinājumiem iepriekšējā gadsimta laikā, 1703. gadā tika izrakts Tirdzniecības kanāls, kas veicināja pilsētas izaugsmi. Šajā laikā no koka tika celtas ostas noliktavas, kurām raksturīgs augsts cokolstāvs, kas izveidots kā puspagrabs. LIelākā daļa vecāko noliktavu koncentrējās Jūras ielā, no kurām viena 20. gadsimta 30. gados tika pārvesta uz Brīvdabas muzeju, bet pārējās nav saglabājušās. Dzīvojamās ēkas ostas rajonā bija pavisam nelielas un blīvi izvietotas.[33] 1848. gadā pilsētā bija 664 ēkas, no tām tikai 46 bija mūra ēkas. Kaut arī būvēja koka ēkas, greznākās bija ar jumta izbūvēm un greznām durvīm, apkalumiem un skaisti apgleznotām podiņu krāsnīm. Pati greznākā celtne 18. gadsimta Liepājā bija Sv. Trīsvienības luterāņu katedrāle.[18]

Ēka Kūrmājas prospektā 12, arhitekts: Pauls Makss Berči

Berči

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar Grobiņas šosejas izbūvi 1841. gadā, un Liepājas-Romnu dzelzceļa izbūvi 1870. gados, pilsēta ieguva citu raksturu. To vēl vairāk iezīmēja Paula Maksa Berči iecelšana par pirmo pilsētas arhitektu 1871. gadā. Berči celtās mājas veido Liepājas vēsturiskās apbūves nozīmīgāko daļu. M. P. Berči daudzveidīgo darbu plašais klāsts ietver gan eļļas ekstrakcijas rūpnīcu un linoleja rūpnīcu, gan savrupmājas Krišjāņa Valdemāra ielā 14 un 16, Peldu ielā 15, gan īres namus Peldu ielā 44, Peldu iestādi Jūrmalas parkā un slimnīcas kompleksu Dārtas ielā, ģimnāzijas ēku Krišjāņa Valdemāra ielā 4, kafejnīcu Krišjāņa Valdemāra ielā 2, Sv. Annas baznīcu, Romas viesnīcu un citas. Pazīstamas ir viņa sarkano ķieģeļu ēkas. Šā laika arhitektūrā izmantoti augstvērtīgi galdniecības izstrādājumi, piemēram, durvis. levērības cienīgas ir apgleznotās kāpņu telpas, tās atrodamas ne tikai greznās mājās, bet arī strādnieku īres namos Palmu ielā 6, Avotu ielā 9, Republikas ielā 28, Kuršu ielā 21.[18]

Ēka Lielajā ielā 5. arhitekts: Ludvigs Melvils

Jūgendstils

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājā ir atrodami Eiropas mēroga jūgendstila arhitektūras paraugi. Pilsētā ir vairāki desmiti jūgendstila ēku, kas absolūtos skaitļos ir vairāk nekā citās Eiropas pilsētās. Graudu ielu gandrīz visā tās garumā pilsētvides tēlu pilnībā nosaka jūgendstils.[34] Lielākā daļa ēku ir būvētas ziemeļu nacionālā romantisma stilā, kas ir atturīgs un lakonisks.[35] Pauls Makss Berči ir projektējis vairākas jūgendstila ēkas, bet nozīmigas ir arī Teodora Makša Berči (Berči juniors), Ludviga Melvila, Šarla Karra, Larša Sonkes, Paula Kampes, Adolfa Kučnera, Gustava Janičeka, Viljama Losova, Makša Kūna, Aleksandra Zērensena un Vasilija Kosjakova būvētās ēkas.

Visizcilākie jūgendstila paraugi ir ēkas Kūrmājas prospektā 2/6, Ausekļa ielā 9, Graudu ielā 28, 34, 36/38, 44, 46, 27/29 un 45, Dzintaru ielā 3, 9, 16 un 23, Krišjāņa Barona ielā 8, Liepu ielā 23, Peldu ielā 33/35, Pasta ielā 1 un 11, Lielajā ielā 4 un 5, Teātra ielā 2, Baznīcas ielā 18, Bāriņu ielā 21A, Tirgoņu ielā 22, Kuršu ielā 1, 5, 17 un 21, Rožu ielā 8/10 un 16, Alejas ielā 6 (pagalmā), Toma ielā 43, Dīķa ielā 11, Avotu ielā 4 un 11, Republikas ielā 19 un 28, Uliha ielā 5, 13, 15/17, 19, 25 un 66, Raiņa ielā 1, Kroņu ielā 10/12 u.c.[34]

Karosta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Karostas ainava

Pilsētas ziemeļu daļā labāko Krievijas militāro arhitektu un būvinženieru vadībā uzcēla Karostas kompleksu, kas gan funkcionāli, gan pēc apbūves rakstura un tradīcijām bija un ir pilnīgi citāds nekā pārējā pilsēta. Karosta vēl joprojām ir izcils militarizētas kompleksas apbūves paraugs Latvijas būvvēsturē. Rajons būvēts krievu armijas vajadzībām, tā dominante ir pareizticīgo katedrāle centrā. Nozīmīgi Karostas objekti ir virsnieku saieta nams un dzīvojamo ēku komplekss, kā arī unikālā fortifikācijas sistēma, kas apjoza visu pilsētu un ar pazemes ejām savienoja dažādas pilsētas daļas. Pirmā pasaules kara laikā nocietinājumi daļēji saspridzināti.[18]

Pirmā brīvvalsts

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neatkarīgās Latvijas Republikas laikā arhitekts Jānis Blaus izstrādāja projektu Latviešu biedrības namam Liepājā. Ēku Rožu laukumā uzcēla 1934. gadā. Armijas ekonomiskā veikala ēku pēc arhitekta Aleksandra Rāceņa projekta uzcēla 1934.–1935. gadā, bet sagrāva Otrā pasaules kara laikā. Lombarda un krājkases ēka Teātra ielā 3 celta 1936.–1937. gadā.[31] Šajā laikā būvēta arī Draudzīgā aicinājuma pamatskola (tagadējā 5. vidusskola; K. Bikše), kā arī Jaunliepājas Lutera baznīca (K. E. Štrandmanis).[18]

Padomju laiki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājas pilsētas centru izpostīja Otrais pasaules karš, tādēļ bija nepieciešami jauni attīstības ģenerālie plāni. Latvijas PSR arhitektūru un pilsētbūvniecību regulēja Padomju Savienībai vienveidīgie pilsētu plānošanas un apbūves normatīvi. Jaunus centrus kara laikā nopostītām pilsētām plānoja atbilstoši standartizēti formāliem principiem – internacionālajam modernismam, kur ielām bija jābūt plašām, bet laukumiem – regulāriem, simetriskiem ar Ļeņina pieminekli centrā. Sabiedriskās celtnes veidoja reprezentatīvas – atbilstošas padomju arhitektūras principiem – lielas, plašas, pārliecinošas. Pēc arhitekta Andreja Aivara projekta smagnējā eklektisma stilā 1957. gadā uzcēla ēku, kurā pašlaik atrodas Liepājas Universitāte. Tai gandrīz identiska ēka atrodas Daugavpilī. Tika uzbūvēts tirdzniecības nams “Kurzeme”, kam ārsienās paredzēja lielus logus, bet pirmajā stāvā – vitrīnas. Padomju laikā Liepājas vecpilsētas vēsturisko apbūvi plašā teritorijā likvidēja, izbūvējot tramvaja līnijas posmu no “Kurzemes” līdz Peldu ielai. Pārmaiņas skāra arī Lielo ielu.[31] Kara ostas dēļ Liepāja bija slēgta pilsēta, un tādējādi būvniecība pilsētā bija diezgan gausa līdz pat 70. gadiem, kad sākās jaunu rūpnīcu ("Lauma", lauksaimniecības mašīnu rūpnīca, "Hidrolats") un dzīvojamo rajonu celtniecība, nozīmīgākais no tiem ir Ezerkrasta mikrorajons.[18]

Koncertzāle Lielais Dzintars, arhitekts: Folkers Ginke

Pēc neatkarības atgūšanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc neatkarības atgūšanas tika uzbūvēta mākslīgā ledus halle (arhit. U. Pīlēns), katoļu klosteris (A. Kokins) Jaunliepājā, veikals "Māja" (rekonstrukcija; A. Padēlis-Līns), tirgus jaunie paviljoni pilsētas centrā (U. Pīlēns). Visievērojamākā 21. gadsimta celtne ir koncertzāle Lielais dzintars. Jauno laiku būvniecībai raksturīgs jaunu materiālu un tehnoloģiju lietojums, kā arī racionālisms un funkcionālisms.[18]

Apskates objekti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājas Svētās Annas Baznīca

Pamatraksts: Valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi Liepājā

Ekonomika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Tosmares kuģubūvētavas sausie doki

Pēc PSRS centralizētās plānveida ekonomikas sabrukuma Liepājai nācās risināt infrastruktūras problēmas. Lai nodrošinātu uzņēmējdarbības inkubāciju un attīstību pilsētā, tika izveidota Liepājas speciālā ekonomiskā zona (Liepājas SEZ). Saskaņā ar likumu Liepājas SEZ tika izveidota 1997. gada 1. martā, un tā pastāvēs līdz 2035. gada 31. decembrim. Liepājas SEZ mērķis ir attīstīt uzņēmējdarbības vidi, ražošanu, kuģniecību un gaisa satiksmi, kā arī starptautisko tirdzniecību caur Latviju. Liepājas SEZ mērķis ir piesaistīt investīcijas ražošanas un infrastruktūras paplašināšanai, kā arī radīt jaunas darba vietas un nodrošināt reģiona attīstību. Sākotnēji investīciju pieaugums bija lēns kvalificēta darbaspēka trūkuma dēļ, taču shēma izrādījās veiksmīga, jo vērojamas pozitīvas tendences jaunu uzņēmumu veidošanā.[37]

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā daudzi uzņēmumi saskārās ar stingriem Eiropas noteikumiem un saspringtu konkurenci. 2007. gadā slēdza uzņēmumus "Liepājas cukurfabrika" un "Liepājas sērkociņi", bet "Līvu alus", "Liepājas maiznieks" un "Lauma" pārdeva investoriem. 2013. gadā bankrotēja tērauda ražošanas uzņēmums Liepājas Metalurgs, kas radīja vienus no lielākajiem ekonomiskajiem zaudējumiem mūsdienu Latvijas vēsturē, valstij izmaksājot aptuveni 230 miljonus latu (327 miljonus eiro).[38][39]

Mūsdienās pilsētas ekonomisko attīstību galvenokārt virza Liepājas SEZ, Liepājas osta un tajā izvietotie uzņēmumi. 2021. gadā Liepājas uzņēmumi ar lielāko apgrozījumu bija TOLMETS, AE Partner un Jensen Metal.[40] 2022. gadā netālu no Karostas paceļamā tilta sāka būvēt jaunu termināli dzeramā ūdens eksportam no Liepājas dziļurbumiem. Projekta attīstītāji ir SIA "EIPU", kam ir saistība ar SIA "Lielbātas avots" īpašniekiem, kuriem izdevies piesaistīt investorus. Terminālis sastāvēs no diviem segtiem 30 000 tonnu ūdens rezervuāriem un tilpnes 21 600 kubikmetru ūdens uzkrāšanai. Kopējās būvniecības izmaksas prognozēja līdz 30 miljoniem eiro, būvniecību paredzēts pabeigt 2024. gadā.[41]

Transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājas dzelzceļa stacija mūsdienās
Pamatraksts un citi raksti: Tramvaju satiksme Liepājā, Starptautiskā lidosta "Liepāja" un Autobusu satiksme Liepājā

Liepājas transporta sistēma sastāv no 31 autobusu līnijas (no tām 5 maršruti savietoti ar Grobiņu), kā arī vienas Liepājas tramvaja līnijas, kuras garums ir 7 kilometri. 2013. gadā tramvaja līniju pagarināja par 1,7 km no Dienvidrietumu mikrorajona (Klaipēdas ielas) līdz Ezerkrasta mikrorajonam ar apgriešanās apli Mirdzas Ķempes ielas galā. Liepājai ir tiešie autobusu maršrutu savienojumi ar Rīgu, Rīgas Starptautisko lidostu, Ventspili, Jelgavu, Klaipēdu un citiem galapunktiem.

Akciju sabiedrība "Pasažieru Vilciens" nodrošina pasažieru satiksmi ar vilcienu Liepāja — Rīga. Dzelzceļa līnijā Liepāja — Ventspils 2009. gadā tika demontētas sliedes, arī dzelzceļa līnija uz Vaiņodi netiek izmantota.

7 kilometrus uz austrumiem no Liepājas atrodas starptautiskā lidosta "Liepāja". 2008. gada augustā Liepājas starptautiskā lidosta nodrošināja gaisa savienojumus ar četrām pilsētām — Rīgu, Kopenhāgenu, Hamburgu un Maskavu, bet finanšu un pārvaldes krīzes laikā regulāros lidojumus no Liepājas lidostas pārtrauca, kā gaisa satiksmes mezgls attīstījās Palangas starptautiskā lidosta. 2017. gadā atjaunoja regulāros lidojumus no Liepājas uz Rīgu,[42] bet COVID-19 pandēmijas dēļ tie tika atcelti. Pagaidām regulārie lidojumi nav atsākti.[43]

Ar pilsētu savienoti divi valsts galvenie autoceļi: A9 (Skulte - Liepāja) un A11 (Liepāja - Lietuvas robeža).[44]

Iedzīvotāji

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vēsturiskais iedzīvotāju skaits
GadsIedz.±% g.p.
1640ap 1500—    
17974 516—    
18578 333+1.03%
18639 970+3.03%
188129 611+6.23%
189760 653+4.58%
191494 000+2.61%
192051 583−9.52%
192560 762+3.33%
193057 238−1.19%
194145 067−2.15%
194343 280−2.00%
195971 646+3.20%
197092 884+2.39%
1979107 663+1.65%
1980108 262+0.56%
1985110 606+0.43%
1990114 337+0.67%
199596 294−3.38%
200089 448−1.46%
200583 762−1.30%
201078 913−1.19%
201176 731−2.77%
201571 125−1.88%
202068 535−0.74%
202267 360−0.86%
Avots:[45][46]

Iedzīvotāju etniskais sastāvs Liepājā 2024. gadā

  Latvieši (60%)
  Krievi (26%)
  Ukraiņi (5%)
  Baltkrievi (3%)
  Lietuvieši (3%)
  Poļi (1%)
  Cita vai neizvēlēta (2%)

Liepājas iedzīvotāju struktūra vienmēr ir bijusi multikulturāla, un tas ir ietekmējis pilsētas sociālo dzīvi, ekonomiku un pārvaldi. Liepājas iedzīvotāju struktūra sāka mainīties pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1817. gadā. Iedzīvotāju skaits 1800. gadā bija 4500, bet 1840. gadā pilsētā jau bija 11 000 iedzīvotāju. Pilsētas iedzīvotāju skaits 40 gadu laikā bija divkāršojies. Tas turpināja pieaugt, un 1881. gadā Liepājā bija jau 29 600 iedzīvotāju.[47] Liepājā iedzīvotāju skaits visstraujāk pieauga pirms Pirmā pasaules kara, un 50 gadu laikā tas gandrīz desmitkāršojās. Padomju okupācijas 50 gados tas divkāršojās, jo tad iedzīvotāju skaita pieaugumu bremzēja slēgtās kara ostas pastāvēšana. ledzīvotāju nacionālais sastāvs bija ļoti raibs. Līdz Pirmajam pasaules karam bija liels vācbaltiešu īpatsvars, līdz Otrajam pasaules karam - ebreju īpatsvars, padomju okupācijas gados pieauga krievu daudzums. Latviešu īpatsvars līdz Otrajam pasaules karam palielinājās no 16% 1863. gadā līdz 85% 1943. gadā, bet pēc kara tas atkal samazinājās.[18]

Liepāja ar 67 360 iedzīvotājiem 2022. gadā ir trešā lielākā pilsēta Latvijā. Liepājas iedzīvotāju skaits ir samazinājies kopš padomju militāro spēku izvešanas, no kuriem pēdējie atstāja pilsētu 1994. gadā. Turklāt daudzi etniskie krievi emigrēja uz Krieviju no 1991. līdz 2000. gadam. Vēl ir jāmin ekonomiskā migrācija uz Rietumeiropas valstīm pēc Latvijas pievienošanās ES 2004. gadā, kā arī zemāks dzimstības līmenis. Mūsdienās demogrāfiskā situācija Liepājā ir nelabvēlīga, jo iedzīvotāju dabiskais pieaugums ir negatīvs.[18] Tomēr iedzīvotāju aizbraukšanas tendence no Liepājas pakāpeniski samazinās, un 2018. gadā pirmo reizi daudzu gadu laikā tika sasniegts pozitīvs migrācijas saldo. Labvēlīgas migrācijas tendences arvien būtiskāk kompensē negatīvo dabisko pieaugumu, līdz ar to kopējā iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence ir būtiski izmainījusies 2017. un 2018. gadā. 2018. gadā vidējais iedzīvotāju vecums Liepājā bija 42,2 gadi, tādēļ tā ir trešā jaunākā pilsēta starp republikas pilsētām. Demogrāfiskā slodze ir 690 bērni, pusaudži un pensionāri uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir augstākā rādītāja vērtība starp republikas pilsētām.[48] Iedzīvotāju skaits laika posmā no 2012.-2018. gadam samazinājās vidēji par 750 iedzīvotājiem gadā.[20]

Ievērojami cilvēki Liepājā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Liepājā dzimuši
Liepājā dzīvojuši

Sadraudzības pilsētas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepājai ir sadarbības līgumi ar šādām pilsētām:[52]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 30 jūlijs 2024.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
  3. ↑ «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. ↑ «Liepaja | Facts, Port, & Population | Britannica». www.britannica.com (angļu). Skatīts: 2022-09-11.
  5. ↑ J.Rutkis. «Latvijas Ģeogrāfija», 1960.
  6. ↑ «Letonika.lv. Enciklopēdijas - Latvijas Enciklopēdiskā vārdnīca. Liepāja». www.letonika.lv. Skatīts: 2022-03-19.
  7. ↑ 7,0 7,1 7,2 7,3 7,4 7,5 SIA „GRUPA 93” (2012). [https://faili.liepaja.lv/Strategiskais_ietekemes_uz_vidi_novertejums.pdf "STRATĒĢISKAIS IETEKMES UZ VIDI NOVĒRTĒJUMS. Vides pārskats"]. Liepājas pilsētas teritorijas plānojums.
  8. ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 SIA “ESTONIAN, LATVIAN & LITHUANIAN ENVIRONMENT”. «Liepājas valstspilsētas  un Dienvidkurzemes novada ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2035. gadam un Liepājas valstspilsētas un Dienvidkurzemes novada kopīgās attīstības programmas 2022.-2027. gadam stratēģiskā ietekmes uz vidi novērtējuma vides pārskats».
  9. ↑ «4. Latvijas klimats un tā mainības raksturs». edu.lu.lv (latviešu). Skatīts: 2022-03-19.
  10. ↑ Zanita Avotniece, Svetlana Aņiskeviča, Edgars Maļinovskis (2017). "KLIMATA PĀRMAIŅU SCENĀRIJI LATVIJAI. Ziņojums". VSIA “Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs”. Arhivēts no oriģināla 2022. gada 5. martā. Atjaunināts: 2022. gada 19. martā.
  11. ↑ «Liepaja Climate Normals 1961–1990». National Oceanic and Atmospheric Administration. Skatīts: 2013. gada 28. novembris.
  12. ↑ «Weatherbase: Historical Weather for Griuzupe, Latvia». Weatherbase. Skatīts: 2013. gada 4. februāris.
  13. ↑ «Citas komisijas». Citas komisijas (latviešu). Skatīts: 2022-09-11.
  14. ↑ «Budžets 2022. gadam». Budžets 2022. gadam (latviešu). Skatīts: 2022-09-11.
  15. ↑ «Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta Latvijā, IP/09/1324, EUROPA — Press releases» (html). europa.eu.
  16. ↑ «Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2022-05-21.
  17. ↑ CatchSmart | catchsmartsolution.com. «Liepājas īpašais ēdiens ar Kurzemes smeķi – “Liepājas menciņi”» (lv-LV). Skatīts: 2022-08-14.
  18. ↑ 18,00 18,01 18,02 18,03 18,04 18,05 18,06 18,07 18,08 18,09 18,10 18,11 18,12 18,13 Latvijas pilsētas : enciklopēdija. Riga : "Preses nams". 1999. ISBN 9984-00-357-4. OCLC 50383143.
  19. ↑ LSO. «Par mums | VSIA LIEPĀJAS SIMFONISKAIS ORĶESTRIS». www.lso.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-14.
  20. ↑ 20,0 20,1 «ESOŠĀS SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS LIEPĀJAS PILSĒTĀ - KULTŪRA».
  21. ↑ «"Liepājas dzintars"». enciklopedija.lv (angļu). Skatīts: 2022-08-14.
  22. ↑ «Liepājā demontēs trīs padomju okupācijas laika pieminekļus». liepajniekiem.lv (latviešu). Skatīts: 2022-08-14.
  23. ↑ CatchSmart | catchsmartsolution.com. «Liepājas himnas tēlu skulptūras» (lv-LV). Skatīts: 2022-08-14.
  24. ↑ «Liepājas teātris :: Teātra iela 4, Vecliepāja , Liepāja , Kurzemes reģ. :: Vietas.lv». Vietas.lv - Latvijas ceļvedis, Latvijas karte, pilsētas, rajoni, tūrisma un citi interesanti objekti, pasākumi. Skatīts: 2022-08-14.
  25. ↑ «Par sporta dzīvi Liepājā». Par sporta dzīvi Liepājā (latviešu). Skatīts: 2022-05-26.
  26. ↑ "Liepājas 300 gadu jubilejas piemiņai, 1625-1925.". Liepājas pilsētas valde: 55. 1925.
  27. ↑ Lēmums pieņemts. Apvienošanas process ir sācies Sarmīte Pujēna, irliepaja.lv 2019. gada 1. martā
  28. ↑ 28,0 28,1 «Vispārizglītojošās skolas». Vispārizglītojošās skolas (latviešu). Skatīts: 2022-08-14.
  29. ↑ 29,0 29,1 «Augstākā izglītība». Augstākā izglītība (latviešu). Skatīts: 2022-02-13.
  30. ↑ Liepājas izglītības iestādēm mainīti nosaukumi 2023. gada 16. novembrī
  31. ↑ 31,0 31,1 31,2 31,3 dzejaprozamaterialiberniem. «Liepājas arhitektūra gadsimtu griežos». Mani raksti (lv-LV), 2017-08-13. Skatīts: 2022-08-15.
  32. ↑ «Koka apbūve». Koka apbūve (latviešu). Skatīts: 2022-08-15.
  33. ↑ 33,0 33,1 Līga Sāne-Alksne. Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Liepāja : Liepājas pilsētas arhitektūras un pilsētbūvniecības pārvalde, 1991.
  34. ↑ 34,0 34,1 «Jūgendstils kā Liepājas arhitektūras īstā rota». building.lv (latviešu). 2013-10-29. Skatīts: 2022-08-15.
  35. ↑ «Jūgendstils». Jūgendstils (latviešu). Skatīts: 2022-08-15.
  36. ↑ «Parki, skvēri un laukumi». Parki, skvēri un laukumi (latviešu). Skatīts: 2023-07-21.
  37. ↑ Eglins-Eglitis, Atis; Lusena-Ezera, Inese (2016). "From Industrial City to the Creative City: Development Policy Challenges and Liepaja Case" (en). Procedia Economics and Finance 39: 122–130. doi:10.1016/S2212-5671(16)30256-8. ISSN 2212-5671.
  38. ↑ «Liepājas metalurgs’ bankruptcy to cost Latvia around LVL 230 million | Baltic News Network - News from Latvia, Lithuania, Estonia». web.archive.org. 2013-11-12. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-11-12. Skatīts: 2022-09-11.
  39. ↑ The Baltic Course-Балтийский курс. «The Baltic Course | Baltic States news & analytics». The Baltic Course | Baltic States news & analytics. Skatīts: 2022-09-11.
  40. ↑ Lursoft. «Lursoft statistika». Lursoft (latviešu), 2022-09-11. Skatīts: 2022-09-11.
  41. ↑ Liepājā būvē iespaidīgu dzeramā ūdens termināli lsm.lv 2022. gada 30. septembrī
  42. ↑ «Pusgadu pēc «airBaltic» reisu atsākšanas Liepājā cer uz pastāvīgu gaisa satiksmi». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-22.
  43. ↑ «Regulārus lidojumus uz Liepāju tuvākajā laikā neatsāks». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2023-06-22.
  44. ↑ «Noteikumi par valsts autoceļu un valsts autoceļu maršrutā ietverto pašvaldībām piederošo autoceļu posmu sarakstiem». web.archive.org. 2013-05-13. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-05-13. Skatīts: 2022-02-13.
  45. ↑ Enciklopēdija "Latvijas pilsētas". Rīga 1999.
  46. ↑ https://data.stat.gov.lv/pxweb/lv/OSP_PUB/START__POP__IR__IRS/IRS030/table/tableViewLayout1/
  47. ↑ Eglins-Eglitis, Atis; Lusena-Ezera, Inese (2016-01-01). "From Industrial City to the Creative City: Development Policy Challenges and Liepaja Case" (en). Procedia Economics and Finance. 3rd GLOBAL CONFERENCE on BUSINESS, ECONOMICS, MANAGEMENT and TOURISM 39: 122–130. doi:10.1016/S2212-5671(16)30256-8. ISSN 2212-5671.
  48. ↑ «ESOŠĀS SITUĀCIJAS RAKSTUROJUMS LIEPĀJAS PILSĒTĀ - EKONOMIKA».
  49. ↑ Tālivaldis Ķeniņš Arhivēts 2016. gada 5. martā, Wayback Machine vietnē., Latvijas Mūzikas informācijas centrs.
  50. ↑ Selga Mence Arhivēts 2016. gada 10. februārī, Wayback Machine vietnē., Latvijas Mūzikas informācijas centrs.
  51. ↑ «Jānis Mencis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 24. martā.
  52. ↑ «Sadraudzības pilsētas». Sadraudzības pilsētas (latviešu). Skatīts: 2022-02-02.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Valstspilsētas
Novadu pilsētas
Valstspilsētu pašvaldības
Novadu pašvaldības
Republikas pilsētas
Novadi
Galvenās hercogu rezidences1
Pilsētas
Miesti
Jelgavas virspilskunga iecirknis
Bauskas, Dobeles pilskunga iecirkņi
Kuldīgas virspilskunga iecirknis
Grobiņas, Ventspils pilskunga iecirkņi
Tukuma virspilskunga iecirknis
Talsu pilskunga iecirknis
Sēlpils virspilskunga iecirknis
Piezīmes
1sākotnēji hercogs Gothards kā Livonijas vietvaldis un gubernators rezidēja Rīgas pilī (1562—1566), savā testamentā viņš 1587. gadā norādīja, ka hercogu rezidences būs Sēlpils un Kuldīga, vēlāk Jelgava
2 Kurzemes hercoga Vilhelma rezidence (1596—1616)
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Liepāja&oldid=4176256"