Latvijas brīvības cīņas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Brīvības cīņas)
Jump to navigation Jump to search
Latvijas brīvības cīņas
Daļa no Krievijas pilsoņu karš
Kugis Saratov.jpg
Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā.
Datums1918. gada 18. novembris1920. gada 11. augusts
VietaLatvija
IznākumsLatvijas—Krievijas miera līgums, 1920. gada 11. augustā.
IeganstsLatvijas valsts pasludināšana, 1918. gada 18. novembrī.
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Igaunija Igaunija
Valsts karogs: Somija Somijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Dānija Dānijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltic German.svg Baltijas landesvērs
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānijas karaflote
Valsts karogs: Francija Francijas karaflote
Valsts karogs: Polija Polija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltic German.svg Baltijas landesvērs
Flag of the Russian Empire (black-yellow-white).svg Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Padomju Latvija,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Padomju Krievija
Komandieri
Valsts karogs: Latvija Oskars Kalpaks,
Valsts karogs: Latvija Jānis Balodis,
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns,
Valsts karogs: Igaunija Johans Laidoners,
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Harolds Aleksanders,
Valsts karogs: Polija Edvards Ridzs-Smiglijs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Rīdigers fon der Golcs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Jozefs Bišofs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Alfrēds Flečers,
Flag of the Russian Empire (black-yellow-white).svg Pāvels Bermonts-Avalovs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Valters fon Eberharts
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Jukums Vācietis,
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Pēteris Slavens,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918–1937).svg Augusts Korks
Zaudējumi
Valsts karogs: Latvija Latvija:
3046 miruši
4085 ievainoti[1]
Valsts karogs: Igaunija Igaunija (19.–23. jūnijs 1919.): 115 miruši, 500 ievainoti
400 miruši
1500 ievainoti (5. jūnijs—2. jūlijs 1919.)[2]
nezināms skaits
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija karš par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Jaundibinātā Latvijas Republika, ko pakāpeniski atzina Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), brīvības cīņu laikā ar dažādu sabiedroto palīdzību sakāva gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo (Bermonta) karaspēkus. Vietējie vācbaltieši dažādos kara posmos karoja gan Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības karaspēka sastāvā, gan pret to, kad atbalstīja Niedras valdību. Brīvības cīņas uzskatāmas par Krievijas pilsoņu kara sastāvdaļu, jo lielvalstu Vācijas, Lielbritānijas, Francijas un Krievijas (baltās un sarkanās) politiku Baltijā lielā mērā ietekmēja boļševiku revolūcijas gaita. Brīvības cīņu veterānu apbalvošanai 1920. gadā izveidoja Lāčplēša Kara ordeni.

Latvijas valsts un armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada Krievijas revolūcijas laikā Latviešu strēlnieki sašķēlās. Boļševiku atbalstītāji izveidoja autonomu valstisko veidojumu Iskolatu. Mērenākie kareivji un virsnieki 1917. gada 5. augustā apvienojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā, un kopā ar nacionāli noskaņotajiem politiķiem 1917. gada 16. novembrī nodibināja Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Vāciešu okupētajā Rīgā 1917. gada 23. septembrī vairākas lielās partijas izveidoja Demokrātisko bloku.

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu politiskās pārstāvniecības organizācijām — Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlaments Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti. Vienlaikus arī sākās Kārļa Ulmaņa pirmās Latvijas Pagaidu valdības veidošana. Pagaidu valdībā sākotnēji nebija Apsardzības ministra posteņa, topošās pašaizsardzības vienības paredzot veidot Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Taču boļševiku iebrukuma draudu dēļ, par pirmo Apsardzības ministra pienākumu izpildītāju 22. novembrī iecēla pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. 6. decembrī par Apsardzības ministru iecēla strēlnieku pulku dibinātāju un bijušo Krievijas impērijas Valsts domes deputātu Jāni Zālīti, par viņa vietnieku atstājot Dambīti.

Vinniga darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas valstij kritiskajos mēnešos lielu nozīmi spēlēja Augusts Vinnigs. Vācu sociāldemokrāts un impērijas aizstāvis, viņš atbalstīja ideju par latviešu zemju kolonizāciju. Kā Vācijas Iekšlietu ministrijas pārstāvis, Vinnigs okupētajā Latvijā ieradās 1918. gada septembrī, lai izpētītu kolonizācijas iespējas. 25. oktobrī viņu atkal nosūtīja uz Latviju. Viņš nebija mazo valstu patstāvības piekritējs, un uzskatīja, ka Baltijas provinču nākotne jāsaista ar Vāciju. Viņš nodibināja labas attiecības ar vietējiem sociāldemokrātiem (Frici Menderu), kas cerēja uz labu sadarbību ar jauno, sociāldemokrātisko Vāciju, kas izveidojās pēc impērijas krišanas. Zemnieku savienības pārstāvji bija stingri Antantes atbalstītāji, kamēr Andrejs Krastkalns un Andrievs Niedra bija gatavi cieši sadarboties ar Vāciju. Vinnigs par savu mērķi uzskatīja vācu kontrolētu neatkarīgu valstu veidošanos, kas nodibinātu ciešas politiskās un ekonomiskās attiecības ar Vāciju.[3]

Ar 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamiera noteikumiem, Vācijas impērijas karaspēkam bija jāpaliek okupētajās Baltijas teritorijās, un jāveic to aizsardzība pret boļševikiem, taču lielākā daļa vācu kareivju vairs nevēlējās karot, un gribēja ātri atgriezties Vācijā. Armijā sākas revolucionārais sabrukums, Baltijā izvietotās 8. armijas kareivji plēsa virsniekiem uzplečus un veidoja kareivju padomes. Liepājā nemierīgi bija tur izvietotie 8000 vācu flotes matroži.

Krītot Vācijas impērijai, Vinnigu 14. novembrī iecēla par Vācijas ģenerālpilnvaroto Baltijā, viņš atcēla iepriekš pastāvējušos mītiņu un sapulču aizliegumus, atbrīvoja politieslodzītos. Rīgā sākās boļševiku mītiņi. Frontē notika vāciešu un Sarkanās armijas kareivju brāļošanās, vāciešiem atstājot pilnīgi visus ieroču krājumus boļševikiem. Vinnigs galveno uzmanību pievērsa vācu armijas un ieroču kaut cik kontrolētai evakuācijai no Baltijas, ko uzskatīja par zaudētu boļševikiem. Atkāpšanās piesegšanai sāka veidot brīvprātīgo vienības, ko nosauca par Landesvēru.

Vācu karaspēks pakļāvās jaunieceltajam Vācijas ģenerālpilnvarotajam Baltijas zemēs Augustam Vinnigam, kurš 26. novembrī Vācijas valdības vārdā parakstīja Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t.s. Vinniga notu), kas noveda pie vācbaltiešu politiskā projekta — Apvienotās Baltijas hercogistes pašlikvidēšanās 1918. gada 28. novembrī. Pagaidu valdības vajadzībām līdz decembrim Vinnigs piešķīra 500 000 marku. Pagaidu valdība veica nepārtrauktas sarunas ar Vinnigu par papildus karaspēka nepieciešamību, kā arī par Vācijas karaspēka iespējām noturēt Jelgavu un Kurzemi, ja boļševiku rokās kristu Rīga.

Landesvēra izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī Vinnigs politiski atzina Pagaidu valdību, viņš vēlējās saglabāt militāro kontroli, kas noveda pie 1918. gada 7. decembra Vinniga un Pagaidu valdības līguma par Landesvēra izveidošanu, ar kuru oficiāli izveidoja "Latvijas zemes sardzi", Landesvēru (Die Lettländische Landeswehr), kas bija paredzēts 6000 kareivju liels. Administratīvi to pakļāva Latvijas Republikas Apsardzības ministram Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā – Vācijas okupācijas spēkiem.[4] 9. decembrī Latviju sadalīja četros apsardzības apgabalos un iecēla apgabalu priekšniekus — Latgalē pulkvežleitnantu Jāni Imaku, Vidzemē pulkvedi Jāni Apini, Kurzemē pulkvedi Mārtiņu Peniķi un Rīgā vācbaltu ģenerāli Freitāgu-Loringhofenu ar kapteini Jorģi Zemitānu kā palīgu. Par landesvēra komandieri kļuva vācu majors Šeiberts. 10. decembrī Apsardzības ministrs Zālītis apstiprināja Latvijas bruņoto spēku ģenerālštāba štatus, izveidojot ministrijas administratīvo aparātu.

Latviešu vienību veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Studentu rotas kareivji 1919. gada sākumā

Bez karaspēka esošā Latvijas Pagaidu valdība izplatīja uzsaukumus iedzīvotājiem, aicinot brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Rīgas apriņķī no 17. līdz 20. decembrim izsludināja mobilizāciju virsniekiem līdz 45 gadu un instruktoriem līdz 35 gadu vecumam uz kuru atsaucās ap 300 cilvēku, no kuru lielākās daļas izveidojās Latgales virsnieku rezerves rota un Latgales apakšvirsnieku rota, kurā līdz gada beigām bija 130 kareivji. No vāciešu atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem Rīgā izveidoja trīs apsardzības rotas, ar 200 cilvēkiem katrā, kas veica garnizona pienākumus. Divas no šīm rotām decembra pēdējās dienās atteicās doties cīņā pret boļševikiem, sadumpojās, un tika izformētas.[5]

Ar Latvju kareivju nacionālās savienības palīdzību Pagaidu valdība decembrī saformēja brīvprātīgo Instruktoru (virsnieku) rotu ar 260 cilvēkiem kapteiņa Baloža vadībā, (vēlāk zināma kā Virsnieku rota un Latvijas Neatkarības rota) tā liekot pamatus Latvijas Bruņotajiem spēkiem. Lai nebūtu jāpakļaujas landesvēra vāciešu komandieriem, studentu korporāciju Selonija un Talavija biedri izveidoja Atsevišķo studentu rotu, kuras 216 kareivji Nikolaja Grundmaņa vadībā pakļāvās tikai Apsardzības ministrijai. 8. decembrī Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis, līdztekus ap 50 kareivju lielajai bet slikti bruņotajai Cēsu rotai, pavēlēja saformēt arī Valkas, Valmieras un Limbažu rotas, kas nenotika Sarkanās armijas straujā uzbrukuma dēļ. Decembrī Liepājā, kurā Vācijas militārā pārvalde neļāva veikt mobilizāciju, sāka veidoties latviešu brīvprātīgo rota, kas pieauga līdz 190 kareivjiem un virsniekiem, izveidojot 1. un 2. Liepājas apsardzības rotu, kuras uzturēšanu uzņēmās Liepājas dome. Kareivjiem nebija vairāk par 10 šautenēm, un 1919. gada 11. janvārī rotu pastāvēšanu izbeidza vācu militārā policija. 1918. gada 28. decembrī ministrs Zālītis uzdeva virsleitnantam Lasim no Rīgas doties uz Ventspili un izveidot brīvprātīgo rotu. Tajā piesacījās tikai 50 brīvprātīgo, kas 1919. gada 7. janvārī ar tvaikoni bēga no boļševikiem uz Liepāju.

Asā nepieciešamība pēc karavīriem noveda pie 1918. gada 29. decembra Pagaidu valdības un Vinniga līguma par Latvijas pilsonības piešķiršanu tiem Vācijas pilsoņiem, kas ieradīsies Latvijā, lai vismaz 4 nedēļas cīnītos pret boļševikiem. Līguma mērķis bija papildināt landesvēra rindas ar vācu brīvprātīgajiem.[6]

Iedzīvotāju atbalsta trūkums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautas padome, Pagaidu valdība un tās atbalstītāju nelielais loks pirmajos mēnešos ir pilnīgi atkarīgi no Vācijas. Tas ļoti traucē jaunās valsts centieniem iegūt vāciešus ienīstošās tautas atbalstu. Pagaidu valdības mēģinājums iegūt 10 miljonus rubļu ar obligāciju pārdošanu izgāzās. Gaidot drīzu boļševiku uzvaru, iedzīvotāju atbalsts Pagaidu valdībai bija minimāls. Strādnieki tai bija tai naidīgi, bet pilsoniskās aprindas izturējās nogaidoši, gaidot kara iznākumu. Krievijas armijā dienējušie latvieši neredzēja jēgu turpmākam karam, nestājās Pagaidu valdības armijā un atklāti simpatizēja boļševikiem. Pat Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals piedāvāja varu nodod uzbrūkošajiem boļševiku spēkiem. Lielākais patriotiskais entuziasms valdīja vienīgi Studentu rotas vidū, daļa no kuriem bija ieguvusi Krievijas armijas apmācību.[7] Tā kā Vācijas armija decembrī aizbildinājās, ka tai vairs nav brīvu formu un apģērbu, ko dot latviešiem, Pagaidu valdība izsludināja aicinājumu ziedot drēbes, uz ka tā saņēma 6 cimdu pārus, 6 zeķu pārus un 2 dvieļus.[8]

Vācu bruņotie formējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 11. novembrī sāka veidoties Baltijas landesvērs, 12. novembrī izveidojot 1. Rīgas rotu, kurai novembrī sekoja 2. un 3. Rīgas rotas. 17. novembrī bija daļēji nokomplektēta Trieciengrupa (Stoßtruppe), kurā iestājās ap 1000 vīru.[9]. 29. novembrī Jelgavā izveidojās fon Rādena rota. Liepājā izveidojās fon Kleista un fon Toniges rotas. Vācbaltu vienībās par komandieriem kļuva Vācijas armijas virsnieki. Atšķirībā no latviešu vienībām, kurām vācu armija negribīgi sniedza atbalstu, vācbaltieši saņēma ieročus un ekipējumu no Vācijas armijas. No pakāpeniski aizejošajām Vācijas regulārās armijas brīvprātīgajiem un algotņiem Vinnigs 29. novembrī izveidoja Dzelzsbrigādi. Līdz ar 1918. gada 7. decembra līgumu ar Latvijas Pagaidu valdību, šīs vienības iekļāvās Landesvēra sastāvā. 8. decembrī Vinnigs dodas uz Berlīni, kur lūdz militāros papildspēkus.

1919. janvāra sākumā, Pagaidu valdībai bēgot no Rīgas, vācbaltieši uz Liepāju pārcēla savu Baltiešu Nacionālo komiteju (Baltischer Nationalausschuss), kas rūpējās par vācu bruņoto vienību apgādi un jaunu brīvprātīgo vervēšanu visā Vācijā.[10]

Vācijā izvērsās algotņu vervēšanas biroja "Baltenland" darbība, kuras biroji atradās Berlīnē, Breslavā, Dancigā, Drēzdenē, Freiburgā, Jēnā, Karlsrūē, Kēnigsbergā, Lībekā, Minhenē, Štutgartē, Štetinā, Rostokā. Vācieši plāno, ka 30-40 000 uz Latviju karot nosūtītie brīvprātīgie veidos jaunās kolonizācijas kustības kodolu. Kamēr Kurzemē dzīvo 26 cilvēki uz kvadrātkilometru, Austrumprūsijā 55, bet Vācijā 127. Vācu muižnieki jau iepriekš bija pauduši gatavību ziedot 1/3 savu zemju jauno kolonizatoru vajadzībām.[11] Ar algotņu vervēšanu Vācijā nodarbojās Rīdigera fon der Golca brālis, Ginters fon der Golcs, kurš viņiem solīja zemi Latvijā. Daudzi vācu algotņi ieradās Liepājā ar pārliecību, ka viņiem ir apsolīta zeme un pilsonība, un šis pārpratums vēlāk radīja lielus konfliktus ar Pagaidu valdību, vāciešiem uzskatot, ka viņi ir apmānīti.

1919. gada sākumā strauji palielinājās dažādu vācu militāro vienību skaits vācu okupācijas pārvaldes kontrolētajā Kurzemes daļā. 1919. gada janvārī—februārī Liepājā pa dzelzceļu un jūru sāka ierasties tūkstošiem jaunu karotāju, kas veidoja pusautonomus brīvkorpusus (Freikorps), kurus iekļāva Dzelzdivīzijā. No Vācijas uz Liepāju pārvietoja arī 1. Gvardes rezerves divīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla ģenerāli fon der Golcu.[12]

Padomju Krievijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarkanās armijas uzbrukums (1918. gada decembris — 1919. gada marts). Zilā līnija: Vācijas okupācijas zonas robeža Brestļitovskas miera līguma anulēšanas brīdī 1918. gada novembrī, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā.

Pēc Vācijas impērijas sabrukuma 11. novembra revolūcijas rezultātā, 13. novembrī Padomju Krievija paziņoja par Brestļitovskas miera līguma laušanu. Līdz ar Vācijas armijas vienību atkāpšanos uz dzimteni, tās atstātajās teritorijās bez ievērojamas pretestības iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija. 1918. gada 25. novembrī boļševiki ieņēma Pleskavu, kurā naktī uz 1. decembri ieradās latviešu sarkano strēlnieku 2. brigāde. Iebrukuma draudi bija iemesls 7. decembra Vinniga un Zālīša līgumam par Landesvēra izveidošanu.

1918. gada novembra beigās, paralēli iebrukumam Igaunijā un Lietuvā, sākās Sarkanās armijas uzbrukums Latvijai divos galvenajos virzienos: no Pleskavas uz Valku—Valmieru—Cēsīm—Rīgu, un no Daugavpils uz Jēkabpili—Bausku—Jelgavu. Iebrukumu Latvijā vadīja Jukums Vācietis. Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī izveidoja Latvijas armijas karaspēka grupu (krievu: Армейская группа войск Латвии). No decembra vidus Sarkanās armijas sastāvā iekļāva Krievijā esošās Latviešu strēlnieku vienības, kuras 1919. gada pirmajā pusē veidoja karaspēka lielāko daļu (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu). Pagaidu valdība bez panākumiem izplatīja aicinājumu strēlniekiem pārnākt demokrātiskās Latvijas pusē.

No brīvprātīgajiem 1918. gada 29. novembrī izveidotā Dzelzsbrigāde atkāpās bez ievērojamas pretestības. Jau 2. decembrī Sarkanā armija ieņēma stratēģiski svarīgo Rēzeknes dzelzceļa līniju līdz Zīlānu stacijai. 7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni, 9. decembrī Daugavpili un 17. decembrī Valku, kur viņu gūstā krita Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, kas bija devies uz Tallinu. No Valkas, virzoties pa dzelzceļa līniju, naktī uz 22. decembri boļševiki ieņēma Valmieru. Virzoties gar dzelzceļa līniju Daugavpils—Rīgas dzelzceļa līniju pie Kokneses viņi 18. decembrī sagrāba vācu pamestu vilcienu, ar kuru 19. decembrī ieņēma Skrīveru staciju un netraucēti iebrauca Ogrē. No Rīgas nosūtītam vācbaltiešu landesvēra un Dzelzsbrigādes vadam rotmistra Boma (Bohm) vadībā izdevās 20. decembrī atsist Sarkanās armijas vilciena uzbrukumu pie Ogres tilta un atgūt Skrīveru staciju.

22. decembrī vācieši bez kaujas pameta Cēsis un, lai arī sākotnēji apņēmības pilna pilsētu aizstāvēt, 23. decembrī tiem sekoja arī Cēsu rota, kas 27. decembra vakarā caur Ieriķiem un Līgatni ieradās Rīgā. Naktī uz 25. decembrī no Rīgas uz Cēsīm nosūtīja vilcienu ar landesvēra vienībām un Trieciengrupu, kas padzina boļševikus no Līgatnes stacijas un 28. decembrī sasniedza Ieriķu staciju, taču tad bija spiestas atkāpties. Bruņuvilciens nesaskaņot pameta kauju, un kareivjiem nācās atkāpties uz Siguldu. 30. decembrī šos spēkus pie Siguldas sakāva, un tie atkāpās uz Inčukalnu, kur tos papildināja no Rīgas nosūtītās landesvēra divas rotas un ložmetēju vads. 31. decembra-1. janvāra kaujā pie Inčukalna Pagaidu valdības vāji apmācītie spēki cieta sakāvi cīņā pret uzbrūkošajiem 1. un 4. Latviešu sarkano strēlnieku pulkiem, un bēga uz Rīgu.

Militārās problēmas pasliktināja arī nestabilā politiskā situācija Rīgā. Boļševiku atbalstītāji gandrīz netraucēti veica savu propagandu ielās, bet sociāldemokrāti savā konferencē no 26. līdz 28. decembrim pieņēma lēmumu aiziet no Tautas padomes, nosodot Pagaidu valdības darbu un paziņojot par savu neitralitāti karā. Arī angļu karakuģi, kas ieradās 17. decembrī, un sākotnēji bija gatavi aizstāvēt Rīgu, saņēma pavēli turpmākās cīņās neiesaistīties.[13] Naktī uz 30. decembri boļševiku aģitācijas rezultātā Rīgā sadumpojās divas no trim Rīgas garnizona rotām, kas bija veidotas galvenokārt no vāciešu atbrīvotājiem krievu karagūstekņiem. 191 kareivis atteicās doties uz fronti pret boļševikiem. Dumpinieku kazarmas, kas atradās pareizticīgo semināra tuvumā (tagadējā Rīgas Skolēnu pils) aplenca landesvērs, un apšaudīja Daugavā izvietotie angļu karakuģi. Pēc padošanās dumpiniekus tiesāja vācu karatiesa, 11 dumpiniekiem piespriežot nāvessodu.[14]

31. decembrī Rīga izsludināja vispārēju mobilizāciju un par landesvēra latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. 1. janvārī boļševiku artilērija sāka apšaudīt Rīgu. 1919. gada 2. janvāra rītā daļa Pagaidu valdības aizbēga uz Jelgavu, bet valsts ierēdņu ģimenes nosūtīja uz Liepāju. Daļa valdības un Tautas padomes locekļu evakuējās uz ārzemēm ar angļu kuģiem. Rīgu pameta angļu karakuģi un ap 2000 bēgļi tvaikoņos „Roma” un „Babilona”. Krītot Rīgai, 4 latviešu rotas pāriet boļševiku pusē, daļa kareivju dezertē. Tikai virsnieku, studentu un Cēsu rotas paliekas ir Pagaidu valdības pusē. Atsevišķās studentu rotas 190 kareivji, vācu landesvēra vienības un ap 70 cilvēkus liela krievu vienība uz Jelgavu atkāpās 2. janvāra vakarā. Šajā dienā Rīgā sākās boļševiku atbalstītāju demonstrācijas un nekārtīga šaudīšanās, pilsētu pameta pēdējās Vācijas armijas vienības un sākās pamesto armijas noliktavu izlaupīšana. Aizdegās Vācu teātris (tagadējā Nacionālā opera). Kalpaka komandētās vienības pulcējās Rīgas Latviešu biedrības namā, un 3. janvāra 6.00 sāka doties pāri tiltiem uz Pārdaugavu. Kalpaks šeit veica kareivju skaitīšanu. Bija palikuši 132 Instruktoru rezerves virsnieku rotas kareivji, 85 Cēsu rotas kareivji un daži desmiti citu rotu pārstāvji. Šajā brīdī Kalpaks un Pagaidu valdība varēja rēķināties ar kādiem 400 karavīriem.[13] Pēdējais Rīgu 3. janvāra rītā pameta Dzelzbrigādes arjergarda bataljons.[15] 3. janvārī pamesto Rīgu ieņēma Sarkanās armijas 2. kavalērijas divizions, kam sekoja 2. strēlnieku brigāde. Lielākajā Latvijas daļā izveidojās 17. decembrī pasludinātā Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika Pētera Stučkas vadībā. Padomju Krievija tās neatkarību atzina 23. decembrī.

Atkāpšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. latviešu atsevišķā bataljona atkāpšanās no Jelgavas uz Lielauci 1919. gada janvārī.

2. janvāra vakarā Jelgavā nepilnā sastāvā notiek Pagaidu valdības un dažu Tautas padomes locekļu sēde. Ir skaidrs, ka no boļševiku uzbrukuma Jelgavu aizstāvēt nav iespējams. Tiek nolemts palikt Jelgavā līdz pēdējam, un tad doties uz Liepāju, kura varētu noturēties vēl 2-3 nedēļas. Pēc Liepājas krišanas Pagaidu valdībai jācīnās par Latvijas atzīšanu ārzemēs.[16] 3. janvāra vakarā Kalpaka komandētie kareivji sasniedza Jelgavu, kuru pameta pēdējās Vācijas armijas vienības, kas pat nedomāja aizsargāt pilsētu. 5. janvārī Vinnigs no Jelgavas atgriezās Vācijā. Pagaidu valdības ministri nolēma doties uz Liepāju Atsevišķās studentu rotas kareivju apsardzībā, kas 4. janvārī Jelgavā noturēja atvadu parādi. Liepājā Studentu rotas kareivjus vāciešu militārā pārvalde vispirms mēģināja atbruņot, bet tad izmitināja Liepājas Karostā.

Rīgas pamešana un landesvēra veidošanas plāna sabrukums noveda pie bruņoto spēku reorganizācijas. No komandiera amata atkāpās vācu majors Šeiberts, un to ieņēma pagaidu izpildītājas, kapteinis Bēkmanis. Tika likvidēta komandas struktūra, un visu vienību tiešu komandēšanu uzņēmās landesvēra Oberštābs. Vēl neapmācītos kareivjus nosūtīja uz Liepāju, bet kaujasspējīgajām vienībām bija jāturpina pretoties boļševikiem. 6. janvārī par Trieciengrupas komandieri iecāla Hansi fon Manteifeli-Cēgi.

5. janvārī Jelgavā Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli, saskaņā ar kuru no sešu agrāko rotu (virsnieku rezerves rotas, Latgales apakšvirsnieku rotas, Latgales virsnieku rotas, Cēsu rotas, kā arī 2. un 3. latviešu landesvēra rotām) pārpalikušajiem kareivjiem tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons ar divām rotām, par pirmās rotas komandieri ieceļot kapteini Jāni Balodi, par otrās — kapteini Skujiņu. No kapteiņa Arnolda Artum-Hartmaņa vadītās Jelgavas latviešu brīvprātīgo rotas 100 kareivjiem bija palikuši mazāk par 40 kareivju, kurus Kalpaks nosūtīja uz Liepāju.

5. janvāra vakarā 1. latviešu atsevišķais bataljons izgāja uz pozīcijām pie Dalbes stacijas, Olaines tuvumā. Tikmēr vācu landesvēra vienības ar kaujām atkāpās uz Bausku, bet ap 100 karavīru lielu Dzelzbrigādes vienību boļševiki sagūstīja Ķekavā. 6. janvārī Sarkanā armija no Baldones, Mežotnes un gar Krustpils—Jelgavas dzelzceļu no Garozas stacijas sāka uzbrukumu Jelgavai. 7. janvārī Dzelzsbrigādes pēdējie spēki paziņoja, ka plāno atkāpties uz Mažeiķiem un vēlāk apmetās Vaiņodes apkārtnē. Kalpaka vienības 7. janvārī atkāpās no pozīcijām pie Iecavas upes tilta, un 8. janvāra rītā atgriezās Jelgavā, kuru tajā pašā dienā pameta kopā ar pēdējām landesvēra vienībām dodoties uz Dobeli. 8. janvārī lielinieki ieņēma Jelgavu, 9. janvārī Dobeli un 10. janvārī Tukumu. 12. janvārī 1. latviešu atsevišķais bataljons atkāpās uz Lielauces muižu. Šajās dienās frontē iesaistītās landesvēra vienības veidoja Kalpaka divu rotu 220 kareivji, Trieciengrupas 300 kareivji, Rādena rotas 135 kareivji, Hāna nodaļas 30 kavalēristi un Zīverta baterijas 2 lielgabali.[17]

15. janvārī firsts Anatols Līvens Liepājā sāka veidot landesvēram pakļautu krievu brīvprātīgo vienību no dažiem desmitiem brīvprātīgo. Līvena vienībā iestājās bijušie Krievijas impērijas armijas virsnieki un kareivji, kas gribēja karot pret boļševikiem, taču nevēlējās dienēt vācu landesvērā. 17. janvārī Dzelzsbrigādes komandēšanu pārņēma no Vācijas ieradies majors Jozefs Bišofs, kurš to ātri palielināja par ievērojamu spēku.

16. janvārī 1. latviešu atsevišķais bataljons pie Lielauces atsita 2. Padomju Latvijas strēlnieku pulka bataljona un kavalērijas eskadrona uzbrukumu, pēc kura boļševiki atkāpās uz Dobeli, bet Kalpaks no Pampāļiem atkāpās uz Lēnas muižu, pie dabīgās Ventas aizsardzības līnijas. Rādena rota izvietojās Skrundā un Oberštābs Rudbāržos. Triecienvienība no Jaunpils atkāpās uz Kuldīgu, 21. janvārī sasniedza Aizputi un 22. janvārī Kalnmuižu, ap 5 km attālumā no Rudbāržiem. Pēc neveiksmīgas Rādena rotas sadursmes ar boļševikiem, Skrunda 22. janvārī tika zaudēta. Oberštābs pavēlēja vācu landesvēram atkāpties uz Valtaiķiem, bet Kalpaka bataljonam uz Kalveni. Atkāpšanās sasniedza savu tālāko punktu.

23. janvārī Oberštābs pavēlēja atgūt Rudbāržus un Kalnmuižu. 25. janvārī Cēsu rota padzina boļševikus no Lēnas muižas un nākamajā dienā no Rudbāržiem. Trieciengrupa atguva Kalnmuižu un 26. janvārī veica reidu uz Kuldīgu, kur no boļševiku gūsta atbrīvoja ieslodzītos, un atgriezās Aizputē. Visas vienības sāka saņemt jauns papildspēkus no Liepājas. Pretuzbrukumā piedalījās 50 no Ventspils uz Liepāju pa jūru aizbēgušie kareivji. 29. janvāra rītā Kalpaka bataljons kopā ar Līvena krievu rotu un Trieciengrupu atguva Skrundas muižu.

30. janvārī Sarkanās armijas 500 kareivji un 300 jātnieki ar 4 lielgabaliem uzbruka Ventspilij, kuru aizstāvēja ap 120 vācu armijas kareivji. Nespējot pilsētu noturēt, viņi padevās, pēc solījuma, ka viņiem ļaus atgriezties Vācijā. Taču gandrīz 100 gūstā kritušos vāciešus boļševiki nošāva. Taču tie bija viņu pēdējie panākumi, jo lielākā Padomju Latvijas armijas daļa bija jāpārsviež uz Igaunijas fronti, kur igauņiem izdevās ātri atbrīvot savu valsti. Lai pasargātu Liepāju no negaidīta uzbrukuma, Oberštābs uz Sakasleju un Pāvilostu 31. janvārī nosūtīja ap 65 Līvena nodaļas kareivjus.

Kritiskā situācija Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācijas armijas aizsargātā Liepāja 1919. gada pirmajā pusē kļuva par jaunās valsts politisko notikumu centru. Uz šejieni bēga Pagaidu valdība. Te darbojās arī Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja, kas turpināja centienus īstenot savu Baltijas valsts ideju, kā tas atklājās februāra Štrika sazvērestības laikā. Vācijas Novembra revolūcijas rezultātā vācu garnizonā izveidojās kareivju padome, bet sociāldemokrātu kontrolētā Liepājas pilsētas dome darbojās pusneatkarīgi no okupācijas spēku varas. Lai arī Vācijas 8. armijas vadība bija evakuējusies uz Austrumprūsiju, Liepāju, un no boļševikiem brīvo teritoriju joprojām kontrolēja Vācijas okupācijas armijas militārais gubernators, kas noteica sapulču un kustības ierobežojumus, kā arī apspieda latviešu vienību ieroču nēsāšanu.[18] Daļa vācu vienību Liepājā pakļāvās revolucionārajai kareivju padomei, atsakoties doties uz fronti, ko noturēja landesvērs ar aptuveni 685 kareivjiem, 30 jātniekiem un 2 lielgabaliem.[19]

Pēc ierašanās Liepājā, 7. janvārī Pagaidu valdība iekārtojās bankas ēkā Lielajā ielā 8 un notur sēdi. Noskaidrojas, ka Liepājas latviešu iedzīvotāju lielākā daļa simpatizē boļševikiem. Liepājas nosargāšana iespējama tikai ar Antantes palīdzību, jo uz vāciešiem cerību nav. Iekšlietu ministrs Valters uzsver, ka Pagaidu valdībai jānodrošina kārtība Liepājā, vai arī pilsēta uzreiz jāpamet, un jādodas trimdā. Apsardzības ministrs Zālītis saka, ka latviešu bruņotās vienības būtu gatavas pilsētu aizstāvēt tikai gadījumā, ja tiek garantēta viņu evakuācijas sakāves gadījumā.[20] Šādas evakuācijas nodrošināšanai, 8. janvārī Apsardzības ministrija nacionalizē tvaikoni "Saratov", īpašniekiem apsolot to vēlākais divu mēnešu laikā atdot Liepājas vai Kopenhāgenas ostā. 8. janvārī par "Pagaidu valdības vēstneša" redaktoru ieceļ Oto Nonācu, taču iznāk tikai viens laikraksta numurs, jo Nonācu nosūta uz Štetīni Vācijā. Čakste jau atradās Stokholmā. 9. janvārī Pagaidu valdība pieņem lēmumu uz ārzemēm sūtīt ministrus Ulmani, Puriņu, Goldmani. 11. janvārī lēmumu par Ulmaņa aizbraukšanu apstiprina vēlreiz. Liepājā viņš atgriezās 1. martā.

Pēc bēgšanas no Jelgavas uz Liepāju, neatkarīgās Latvijas projekts šķita tuvu pilnīgam sabrukumam. Janvāris Liepājā iezīmēja kritisko posmu, kad Pagaidu valdība bija gandrīz beigusi pastāvēt. Vācbaltiešu ministri pameta valdību. Jebkādām Pagaidu valdības aktivitātēm vispirms bija jāsaņem vāciešu okupācijas spēku atļauja. Kad daļa Tautas padomes locekļu mēģināja evakuēties uz Vāciju, viņus nelaida uz kuģa, jo tie nebija saņēmuši vāciešu atļaujas. Ģenerālštābu, un dažus palikušos Apsardzības ministrijas darbiniekus vadīja kapteinis Aleksandrs Plensners, kamēr ministrs Zālītis gandrīz nedēļu nedarīja neko. Pasu nodaļa bija vienīgā Pagaidu valdības iestāde, kas turpināja darbu, lai karavīriem un citiem Pagaidu valdības atbalstītājiem izsniegtu ārzemju pases, tiem gatavojoties pamest Latviju boļševiku pilnīgas uzvaras gadījumā.[21] Virsniekiem ieteica pievienoties Deņikina baltajai armijai. Šāda izvēle nebūtu pārsteidzoša, jo balto armijās vadošus ieņēma nākamie ģenerāļi Rūdolfs Bangerskis, Kārlis Goppers, Eduards Aire, Pēteris Radziņš u.c. latviešu virsnieki. Šajā laikā saveda kārtībā tvaikoni "Saratov", lai ar to varētu evakuēt pēdējās karaspēka daļas. Šis drūmākais posms ilga apmēram nedēļu. 21. janvārī ar valdības atbalstu Arturs Kroders sāka izdot laikrakstu "Latvijas Sargs", kas nodarbojās ar pozitīvu propagandu, ceļot morāli. Liepājā palikušie ministri Valters, Zālītis un Hermanovskis 12. februārī pieņem lēmumu par karastāvokļa izsludināšanu, tā pakļaujot civiliedzīvotājus vēl vienai (papildus vācu) militārajai pārvaldei. 27. februārī Goldmanis izsludina Valsts zemes fonda izveidošanu, lai bezzemniekus apgādātu ar zemi. Zemes fondam ir jāpārņem bijušās kroņa muižas un valsts zemes. Lai nodrošinātu policijas funkcijas, 20. martā nodibina Aizsargu nodaļas.

Diplomātiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli militārajiem notikumiem, svarīgi bija arī Ulmaņa Pagaidu valdības centieni iegūt ārvalstu politisko, finansiālo un militāro atbalstu. Latviešu politiķi izmanto katru iespēju, lai nodibinātu ciešākus sakarus ar Antantes valstīm, īpaši Lielbritāniju, kuras karaflote decembra sākumā ierodas Baltijas jūrā. Lielbritānija un Francija 1917. gada beigās bija vienojušās par ietekmes zonām reģionā, Lielbritānijai uzticot Baltijas piekrasti, bet Francijai atjaunoto Poliju.

Jau drīz pēc Vācijas padošanās, 1918. gada 1. decembrī Liepājā ieradās britu karakuģu eskadra kontradmirāļa Sinklēra vadībā, kas tālāk devās uz Tallinu. 4. decembrī Ulmanis ar Finanšu ministru Kārli Puriņu devās uz Tallinu, lai satiktos ar angļiem, taču nav drošu ziņu par viņu tikšanos. Viņš arī it kā esot apmeklējis Helsinkus, kur lūdzis palīdzību ASV pārstāvjiem. Antantes pārstāvjiem šajā laikā trūka jebkādu zināšanu par Baltijas reģiona politisko situāciju.

Ulmaņa ārzemju brauciena laikā pastiprinājās padomju iebrukums Latvijā, un 7. decembrī jaunais Apsardzības ministrs Zālītis ar Vinnigu parakstīja līgumu par Landesvēra izveidošanu. Lai arī cerētās militārā palīdzība nepienāca, Vinnigs sāka finansēt Pagaidu valdību, no 22. novembra līdz 4. janvārim tai piešķirot vismaz 3,75 miljonus marku.[22]

17. decembrī Stučka izplatīja Padomju Latvijas izveidošanas manifestu, pasludinot Pagaidu valdību par gāztu. 17. decembra vakarā britu kuģi piestāj Rīgā. 20. decembrī Ulmanis iesniedza protestu britu konsulam Vivjēnam Bosenketam (Bosanquet), kurš Rīgā ieradās ar britu karakuģiem, par to, ka Vācijas armija atkāpjas, neaizstāvot Latviju. Kad Bosenkets 23. decembrī par to aizrādīja Vinnigam, tas atbildēja, ka disciplīnas sabrukuma dēļ, vācu armija to nevar izdarīt. Kad latviešu politiķi lūdz pēc Lielbritānijas atbalsta, briti atbild, ka ir gatavi latviešu karaspēku atbalstīt ar ieročiem, taču nekāda militāra desanta nebūs.

Angļiem nevēloties militāri palīdzēt un latviešiem negribīgi pievienojoties Pagaidu armijas vienībām, Ulmanim neatlika citas iespējas, kā pēc konsultēšanās ar Bosenketu, atkal vērsties pie Vinniga pēc palīdzības un 29. decembri noslēgt līgumu par pilsonības piešķiršanu Vācijas brīvprātīgajiem kareivjiem. Tas radīja turpmākās problēmas ar vāciešu un vācbaltiešu militārajiem formējumiem, kas bieži vien veidojās patvaļīgi, bez skaidra juridiskā statusa, militārās un politiskās pakļautības. Protestējot pret šo līgumu, 30. decembrī sociāldemokrāti pameta Tautas padomi.

2. janvārī Z. A. Meierovics nosūta vēstuli Lielbritānijas premjerministram Loidam-Džordžam, kā arī ASV, Francijas, Itālijas un Japānas valdībām, lūdzot 15 miljonu mārciņu aizdevumu cīņai pret boļševikiem. Pagaidu valdībai bija diplomātiskas attiecības ar Vācijas pārstāvi Vinnigu un jauno Vācijas vēstnieku Gisbertu fon Rombergu. Uz Vāciju bija nosūtīts Latvijas pārstāvis Vilhelms Šreiners.[23]

1919. gada 10. janvārī Latvijas pagaidu valdība iecēla kapteini Zemitānu par kara lietu pārstāvi Igaunijā. 20. janvārī Igaunijas valdība piekrita ļaut Tallinā, Pērnavā un Tartu izveidot pa divām latviešu rotām katrā pilsētā. Apmaiņā pret igauņu atbalstu, Pagaidu valdība esot bijusi spiesta atdot Valku un dažas igauņu iekārotas teritorijas.

1919. gada 12. janvārī Ulmanis kopā ar Finanšu ministru Puriņu un Zemkopības ministru Goldmani no Liepājas devās uz Stokholmu un Kopenhāgenu. Stokholmā jau atradās Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals. Liepājā no valdības palika tikai Miķelis Valters, Jānis Zālītis un Teodors Hermanovskis.

Ulmaņa aizbraukšanu no Liepājas daudzi uztvēra kā bēgšanu no valsts. Pēc lēna kuģojuma ar kabeļkuģi, 20. janvārī Ulmaņa delegācija ieradās Bornholmā un nākamajā dienā Kopenhāgenā, kur presē sniedza interviju, aicinot atbalstīt Latviju visiem iespējamiem līdzekļiem cīņā pret boļševikiem. Viņš tikās ar ASV vēstniecības darbiniekiem, lūdzot palīdzību ar naudu, pārtiku un atļauju vervēt brīvprātīgos. Lielbritānijas vēstniecībā viņš vienojās par 5000 šauteņu piegādi, kas tika piegādātas vēlāk. 25. janvārī Ulmanis ar Puriņu ieradās Stokholmā, kur zviedri bija sākuši vervēt brīvprātīgos karošanai Latvijā, savācot 400 virsniekus un 4000 kareivjus. Taču uzreiz pēc Ulmaņa došanās uz Helsinkiem, vervēšanu Zviedrijā pārtrauca, iespējams, tāpēc, ka Ulmanis nevarēja apsolīt naudu algotņu apmaksai. No Helsinkiem, kur atkal notika sarunas ar ASV diplomātiem, Ulmanis devās uz Tallinu, kur igauņiem bija izdevies pretuzbrukums pret Padomju Krievijas iebrucējiem. Šeit izdevās panākt vienošanos ar igauņiem par latviešu bruņoto vienību veidošanu Igaunijā un atbrīvotajos Ziemeļlatvijas novados. No Tallinas viņš atkal devās uz Stokholmu, kur veica sarunas ar baņķieriem par kokmateriālu pārdošanu. No Stokholmas Ulmanis caur Berlīni devās uz Lietuvas galvaspilsētu Kauņu, kur 1. martā parakstīja vienošanos, ar kuru Latvija saņēma 5 miljonus vācu marku, apmaiņā pret lietuviešu tiesībām izmantot Liepājas ostu.[24] Lietuvas kravu apsargāšanu ļauj veikt Lietuvas kareivjiem.

Kurzemes atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.
1. latviešu atsevišķā bataljona karavīri Rudbāržu muižā.
Situācija Latvijā pēc Kurzemes atbrīvošanas

1919. gada janvārī Vācijā notika “spartakiešu” sacelšanās, pastāvēja reālas briesmas, ka arī Vācija nonāks boļševiku rokās. Antantes valstis pieņem lēmumu par "sanitārā kordona" veidošanu Austrumeiropā – turpmāk militāri tiks atbalstītas jaunās valstis, kam jāsargā Eiropas austrumu robežas pret lieliniekiem. Īpaši lielu atbalstu saņem Francijas sabiedrotie, poļi. Nestabilā un karā sakautā Vācija, kurā faktiski notiek revolucionārs pilsoņu karš, ar Antantes atbalstu izveido Austrumu robežu aizsardzības fronti, kuras ziemeļu sektoru Kurzemē un Ziemeļlietuvā uzticēja 6. rezerves korpusam, par kura komandieri iecēla fon der Golcu. Vēlāk šeit ieradās arī 1. gvardes rezerves divīzija. Sākotnēji koncentrējies uz Autrumprūsijas robežas aizsardzību, viņš ātri iesaistās Latvijā notiekošajā karadarbībā. Fon der Golcs sapņo, ja vāciešiem izdotos ieņemt Petrogradu, vai iznīcināt boļševiku valdību, radikāli uzlabotos Vācijas stāvoklis miera sarunās. Viņš sev izvirza četrus ienaidniekus – boļševiku armiju, Liepājas kareivju padomi, Pagaidu valdību un Antanti, ar katru no kuriem viņš turpmāk konsekventi cīnās.[25]

Sarkanās armijas tuvošanās Latvijas—Vācijas robežai pamudināja Vācijas valdību iecelt par Liepājas militāro gubernatoru ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam bija komandējis vācu Baltijas jūras divīziju Somijas pilsoņu karā. Savos memuāros viņš vēlāk rakstīja:"Man jākaro pret četrām frontēm: pret lielinieku armiju, pret vācu radikāļu iespaidoto Liepājas (vācu) zaldātu padomi un līdz ar to arī pret revolucionāriem faktoriem manā karaspēkā, pret vāciem naidīgo puslieliniecisko Pagaidu valdību un pret Sabiedrotajiem (Antanti)."[26]

1. februārī ģenerālis fon der Golcs ieradās Liepājā, pārņēma kara gubernatora amatu, un 3. februārī kļuva par Vācijas armijas 6. rezerves korpusa komandieri, kura pakļautībā bija visi bruņotie spēki Kurzemē un Lietuvas ziemeļos. Tādējādi viņa pakļautībā nonāca arī Bišofa komandētā Dzelzsdivīzija, un Landesvērs, kuru no 6. februāra komandēja vācu majors Alfrēds Flečers, vadošajos posteņos nozīmējot vācu virsniekus. No Vācijas Kurzemē ieradās arī 1. Gvardes rezerves divīzija, 2 pulku sastāvā.[27]

Fon der Golcs tagad pievērsās Liepājas vācu garnizona revolucionārās kareivju padomes likvidēšanai. Vispirms garnizona trim vācu bataljoniem viņš iecēla jaunu komandieri, kas pievērsās disciplīnas atjaunošanai. 3. aprīlī fon der Golcs bija plānojis revolucionāro bataljonu nosūtīšanu atpakaļ uz Vāciju, jo Liepājā bija ieradušies pietiekami daudz jaunu vācu spēku. Kareivju padome centās šo evakuāciju apturēt, arestējot dažus virsniekus un cenšoties arestēt arī pašu fon der Golcu. Šis pretestības mēģinājums izgāzās, revolucionāros bataljonus nosūtīja uz mājām, un kareivju padome beidza pastāvēt.

Kā nākamo viņš pastiprināja gandrīz izjukušo Dzelzsbrigādi ar jaunie brīvprātīgajiem no Vācijas, pārveidojot to par Dzelzsdivīziju. Fon der Golca pakļautībā drīz bija ap 9- 10 000 vīru liels karaspēks. Vienlaikus, fon der Golcs dažādi centās ierobežot Pagaidu valdības darbību un latviešu armijas attīstību. Dažas no viņa prasībām bija, lai pie Pagaidu valdības ēkas nedežurētu bruņoti latviešu kareivji, ka Liepājas Karostā vienlaikus drīkst atrasties tikai 300 apmācāmi latviešu kareivji, kas nedrīkst būt bruņoti, un kareivjiem, kas nosūtīti uz fronti, patronas drīkst izsniegt tikai 15 km attālumā no Liepājas.[26]

Tā kā brīvprātīgo skaits nelielajā Kurzemes nostūrī bija mazs, no 20. līdz 30. janvārim Liepājā un Grobiņas apriņķī Pagaidu valdība veica virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju (iegūstot 146 vīriešus), kam no 9. līdz 11. februāra sekoja vispārējā mobilizācija Liepājas apkārtnē. Šai mobilizācijai atsaucās tikai 43 vīrieši. Pagaidu valdība reaģēja, izsludinot karastāvokli un obligāto karaklausību. No 21. līdz 23. februārim Rudbāržu, Lēnes un Tāšu-Padures pagastos veica mobilizāciju, kurai atsaucās 175 cilvēki. No 1. līdz 3. martam notika jauna mobilizācija Liepājas apriņķī, kas deva vēl 583 cilvēkus. Liepājā, ņemot vērā lielo boļševiku ietekmi iedzīvotājos, mobilizāciju neveica vispār. 11. un 12. martā notiek virsnieku un instruktoru mobilizācija Kuldīgas un Aizputes apriņķos, kas dod 92 cilvēkus. Marta beigās un aprīļa sākumā notiek vēl pāris mobilizācijas, kas latviešu kareivju skaitu palielina līdz 1370. Mobilizācijās Kurzemē par neierašanos draudēja ar nāvessodiem, notika rekrūšu tvarstīšanas pa mājām. Ņemot vērā, ka šādas piespiedu mobilizācijas tikai veicināja tālāku atbalstu boļševikiem, un jaunie rekrūši bieži dezertēja, fon der Golcs tālākas mobilizācijas aizliedza. Mobilizācijas līdz pat maija beigām nācās pārtraukt, fon der Golca aizlieguma dēļ. Savu lēmumu viņš pamatoja ar latviešu simpātijām boļševikiem, un uzstāja tikai uz brīvprātīgo vienību veidošanu. Liepājā 26. februārī atsāka veidot brīvprātīgo zemessargu vienību, kas aprīļa sākumā pārsniedza 200 cilvēkus. 9. februāri angļu karaflotes kuģi latviešu vienībām piešķīra 50 vieglos rokas ložmetējus un 5000 šautenes. 10. aprīlī angļu karaflote viņiem piešķīra vēl 300 šautenes un nedaudz granātas. Taču jau 16. aprīlī, Aprīļa puča laikā vācieši daudzas latviešu vienības atbruņoja.

1. februārī Igaunijas armija ieņēma Valku, 3. februārī ministrs Zālītis pilnvaroja Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un Vidzemē, bet par civillietu pārstāvi igauņu atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos iecēla Markusu Gailīti. Artilērijas organizēšanai uz Igauniju nosūtīja pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu. Tikmēr februāra sākumā kaujas Kurzemē apsīka, lai arī Venta aizsala un to varēja šķērsot. Kopējie latviešu un vācu landesvēra frontes spēki šajā laikā bija ap 2200 kareivjiem. Tos veidoja:

  • Kalpaka latviešu bataljons, 3 kājnieku rotas un 1 jātnieku nodaļa.
  • Manteifeļa-Cēges vadītā Trieciendaļa, 2 kājnieku rotas, jātnieku eskadrons, 1 ložmetēju rota un 1 baterija.
  • Hauptmaņa Malmēdes nodaļa, 3 kājnieku rotas, 1 ložmetēja rota, 1 baterija.
  • Rotmistra grāfa Eilenburga nodaļa, 2 kājnieku rotas (Rādena un Kleista), jātnieku nodaļa un 1. baterija.
  • Līvena krievu nodaļa, 2 kājnieku rotas, 1 kavalerijas nodaļa.
  • barona Engelharda-Šēnheidena un Otto Goldfelda jātnieku eskadroni, kas darbojās Dzelzdivīzijas un vācu landesvēra sastāvā.

Bišofa komandētā Dzelzsdivīzija februārī karoja Mažeiķu apkārtnē, kur veidoja fronti Tirkšļu, Žemales, Griezes un Nīgrandes tuvumā. No Vācijas atsūtītā 1. Gvardes rezerves divīzija izvietojās Priekules un Skrundas apkārtnē.

13. februārī vācu landesvēra un regulārā vācu karaspēka vienības virzoties no Apiķiem gar Ventu, un Līvena vienība, kas nāca no Labraga, ieņēma Kuldīgu, kuru nākamajās dienās izdevās aizstāvēt no spēcīgiem boļševiku pretuzbrukumiem. Kuldīgā landesvēristi nošāva vismaz 136 civiliedzīvotājus, galvenokārt latviešus, aizsākot Baltā terora laiku Kurzemē.[28] Jau 8. februārī angļu karakuģi bija apšaudījuši Ventspili, izraisot īslaicīgu boļševiku bēgšanu no pilsētas. 24. februārī Ventspili uzbrukumā no Kuldīgas ieņēma Flečera vadītās landesvēra vienības, kuras papildināja no Liepājas ar kuģiem ieradušies landesvēra un regulārās vācu armijas kareivji. Turpmākajās nedēļās šeit nošāva vismaz 200 cilvēku. 26. februārī boļševikus padzina no Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pagastiem. No 28. februāra līdz 1. martam boļševiki mēģināja atgūt Kuldīgu, taču tika atsisti. Šajā laikā lielākie Padomju Latvijas armijas spēki bija koncentrēti ziemeļu frontē pret Igaunijas armiju.

17. februārī Kalpaka bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Februāra beigās Kalpaka latviešu bataljonā bija aptuveni 650 vīri. 28. februārī Kalpaku paaugstināja par pulkvedi, Balodi un Zemitānu par pulkvežleitnantiem, Cēsu rotas komandieri Puriņu par virsleitnantu.

Padomju Latvijas karaspēka lielākā daļa atradās Ziemeļlatvijā pret igauņiem. 1919. gada 1. martā, frontē no Ainažiem līdz Alūksnei atradās 9466 kareivji, 711 jātnieki, 126 ložmetēji, 37 lielgabali, 2 bruņuvilcieni, 2 bruņumašīnas un 8 lidmašīnas, kopā — 14 062 sarkanarmieši. Kurzemes un Ziemeļlietuvas frontē no Popes, Šauļiem un Panevēžai atradās 3836 kareivji, 285 jātnieki, 100 ložmetēji, 15 lielgabali, 6 lidmašīnas, kopā — 7859 sarkanarmieši.[29] Marta sākumā šis karaspēks plānoja uzbrukumu, lai atgūtu Kuldīgu, Ventspili un atkal tuvotos Liepājai.

Uzbrukums no Ventas līdz Lielupei[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vāciešu pretuzbrukums Latvijā un Lietuvas ziemeļos
1. latviešu atsevišķā bataljona karavīru grupa Kandavas pilsdrupās 1919. gada martā.

Ar mērķi sakaut un atgrūst boļševiku spēkus no Austrumprūsijas robežām fon der Golca vadītais vācu karaspēks sāka ofensīvu Lietuvā (skat. Lietuvas brīvības cīņas) un Latvijā. Dzelzsdivīzija un 1. Gvardes rezerves divīzija 2. martā sasniedza Mažeiķus, kurus ieņēma 5. martā. 3. martā sākās uzbrukums Kurzemē. Kalpaka latviešu bataljonam bija jāuzbrūk Saldus virzienā, fronti no Kuldīgas līdz Ventspilij atstājot vācu landesvēra vienībām. Pretuzbrukuma mērķis bija sasniegt Lielupes līniju.

3. martā fon der Golca ap 9000 kareivju lielo karaspēku veidoja 3500 1. Gvardes rezerves divīzijas kareivji, 2500 Dzelzdivīzijas, 600 Kalpaka bataljona, 200 Līvena nodaļas un 1800 vācu landesvēra kareivji. Šos spēkus atbalstīja divi bruņuvilcieni un vairākas lidmašīnas.[30] Pēc citiem datiem, fon der Golca spēki izvietojās 230 km garā frontē no Ventspils līdz Lietuvas ziemeļiem. 16. martā viņa armijā bija 34 bataljoni, 12 eskadroni, 21 artilērijas baterija, kas nozīmēja 12-14 000 kareivjus, 610 ložmetējus, 1150 kavalēristus un 84 lielgabalus. LSPR tiem pretī 15. martā bija izvietojusi 2. latviešu divīzijas 1. un 3. brigādi, 1. latviešu divīzijas 1. brigādi, kas veidoja 6900 kareivjus, 184 ložmetējus, 487 kavalēristus un 22 lielgabalus.[31]

6. martā, vadot Cēsu rotu un Studentu rotu uzbrukumā pret boļševikiem, nejaušā savstarpējā latviešu un vāciešu Borha bataljona apšaudē gāja bojā Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās vāciešu artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu Dzelzsdivīzijas Borha bataljons apšaudē zaudēja 9 kritušos. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšanu uzticēja kapteinim Jānim Balodim, kuru paaugstināja par pulkvedi. Kalpaku 11. martā apbedīja Liepājā, un 18. septembrī pārapbedīja dzimtajos Meirānu Visgaļu kapos. Grundmaņa pīšļus no Liepājas 1920. gada janvārī pārveda uz Rīgas brāļu kapiem.

10. martā atsevišķais latviešu bataljons, kopā ar piekomandētajiem Goldfelda kavalēristiem ieņēma Saldus, kamēr fon der Golca uzbrukuma labais spārns Lietuvā 8. martā ieņēma Kuršēnus un 11. martā Šauļus. 12. martā Dzelzsdivīzija ieņēma Vecauci. 13. martā Līvens ieņēma Šķēdi, bet vācu landesvēra vienības Sabili un Kabili. Pēc Kandavas ieņemšanas 14. martā, Flečers turpināja strauju uzbrukumu, 15. martā ieņemot Tukumu un Irlavu. 16. martā Studentu rota ieņēma Jaunpili un 17. marta rītā Bikstu muižu. Lai iepazītos ar latviešu karaspēku, 14. martā Saldū ieradās Apsardzības ministrs Zālītis un Lielbritānijas pārstāvis Kīnans, kam par godu pilsētas tirgus laukumā noturēja parādi, bet Balodi paaugstināja par pulkvedi.

Landesvēra spēki pēc Tukuma ieņemšanas, nesaskaņoti ar fon der Golcu un latviešu bataljonu, veica strauju pārgājienu uz Jelgavu, ko pārdroši ieņēma 18. marta vakarā. Līvena vienība tikmēr pietuvojās Kalnciemam, bet arī izlēma doties uz Jelgavu. 19. martā Baloža spēki ieņēma Līvbērzi, bet Dzelzsdivīzija Dobeli. Lai atbalstītu nelielos Flečera spēkus Jelgavā, kam nācās atsist boļševiku pretuzbrukumus, fon der Golcs 20. martā pavēlēja uz turieni doties Dzelzdivīzijai, bet 1. Gvardes rezerves divīzijai uz Bausku un Staļģeni, kur bija svarīgi upju tilti. Flečera manevrs atstāja frontes ziemeļu flangu nenosegtu, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem.

20. martā latviešu bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1. Latviešu atsevišķo brigādi, rotas pārveidojot par bataljoniem (1. Neatkarības bataljonu, 2. Cēsu bataljonu, 3. Studentu bataljonu) un nosaukts par Latvijas armijas dienvidu grupu. To pastiprināja 2 jātnieku eskadroni, artilērijas baterija, velosipēdisti-izlūki un vezumieki. Brigādes skaitliskais sastāvs pieauga līdz 1000 kareivjiem un kavalēristiem.

Brigādei deva uzdevumu šķērsot Lielupi, un tā devās uzbrukumā Kalnciema un Slokas virzienā, kur 22. martā notika salīdzinoši asiņaina kauja pie Bataru (arī Bateru) mājām pret 10. Padomju Latvijas strēlnieku pulku. Abas puses pēc divu stundu apšaudes atkāpās, taču kaujas rezultātā bija izjaukts Padomju Latvijas armijas mēģinājums doties uz Jelgavu, kuru landesvēram ar Dzelzdivīzijas atbalstu izdevās noturēt. 23. martā grāfa Jorka un Brandisa vienības ieņem Bausku. 23. martā landesvērs no Jelgavas atkal devās uz boļševiku apdraudēto Tukumu, kur bez kaujas iegāja 24. martā. Šajā dienā Dienvidlatvijas brigādes daļas ieņēma Kalnciemu un Ķemerus, bet 25. martā Studentu bataljons šķērsoja Lielupi un ieņēma Klīves muižu. 26. martā Neatkarības bataljons ar landesvēra Malmedes bataljona atbalstu ieņēma Sloku, sasniedzot plānoto Lielupes līniju, kur vācu un latviešu vienību uzbrukums apstājās. Lai arī vairākās vietās Lielupe bija šķērsota, un bija iespējams izvērst uzbrukumu Rīgai, uzbrukums apstājās uz gandrīz diviem mēnešiem. Starp abām pusēm izveidojās diezgan plaša neitrālā zona, kurā notika regulāras sadursmes, kas frontes stāvokli kopumā nemainīja. Landesvēra vācu vienības atvilka no Lielupes uz Tukumu un Talsiem, bet vēlāk atpakaļ uz Liepāju. Fronte 1. aprīlī gāja pa Slokas–Kalnciema-Jelgavas-Bauskas-Paņevežas līniju.

Dienvidlatvijas brigādes frontes līnija stiepās Kauguru—Slokas—Ložmetējkalna—Kalnciema līnijā. Valgundes-Līvbērzes līniju turēja Līvena nodaļa, kurā bija 250 kareivji. Lielupes līniju Jelgavas apkārtnē ieņēma Dzelzsdivīzija, kamēr 1. Gvardes rezerves divīzija ieņēma Bauskas apkārtni.[32]

Daudzas no Kurzemes kaujām vērtējamas kā apšaudes un nelielas sadursmes, uz ko norāda mazais kritušo skaits. Kurzemes atbrīvošanā pēc latviešu datiem krita 17 virsnieki un 42 kareivji. Fon der Golcs savās atmiņās min, ka 1. Gvardes rezerves divīzija zaudējusi kritušos 1 virsnieku un 47 kareivjus, ievainotos 5 virsniekus un 82 kareivjus, bezvēsts pazudušos 1 virsnieku un 10 kareivjus. Dzelzsdivīzija attiecīgi 3 kritušus virsniekus un 25 kareivjus, 5 ievainotus virsniekus un 82 kareivjus, un bezvēsts pazuduši 10 kareivji. Landesvēra vācu un latviešu vienības kopā zaudējušas 1 kritušu virsnieku un 13 kareivjus, 1 ievainotu virsnieku un 18 kareivjus, kā arī 1 bezvēsts pazudušu virsnieku un 3 kareivjus.[33]

16. aprīļa apvērsums Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Aprīļa pučs
Vācijas spēku frontes līnija 1919. gada aprīlī.
Pirmā Latvijas Pagaidu valdība uz kuģa "Saratov".

Kurzemes uzbrukuma attīstību ietekmēja arī politiskie notikumi Liepājā, kur 1. martā ieradās Lielbritānijas misijas vadītājs majors Kīnans (Keenan). Militārie panākumi Kurzemē un Lielbritānijas atbalsts atjaunoja Latvijas Pagaidu valdības pašpārliecību. Tas izraisīja vāciešu un landesvēra nepatiku. Pagaidu valdības gribēto straujo uzbrukumu Rīgai fon der Golcs ar dažādām atrunām piebremzēja, viņš atteicās no britu flotes palīdzības piedāvājuma, aizbildinoties, ka pavasara dubļu dēļ tālāks uzbrukums nav iespējams. Fon der Golcs nevēlējās Rīgu atbrīvot un varu pasniegt britu atbalstu ieguvušajai Ulmaņa Pagaidu valdībai. Pirms Rīgas atbrīvošanas fon der Golcs izlēma radīt jaunu Latvijas valdību, kas īstenojās Aprīļa puča laikā un Niedras valdības izveidošanā.[34]

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd atklātu konfliktu izdevās novērst Antantes spiediena rezultātā. Taču 16. aprīlī vācbaltiešu bruņotās vienības Hansa fon Manteifela-Cēges vadībā Liepājā veica Aprīļa puču un gāza Ulmaņa Pagaidu valdību. Pučisti sākumā izveidoja Oskara Borkovska vadītu Pagaidu valdību, kurai 10. maijā sekoja Niedras valdība. Apvērsums deva vāciešiem iemeslu atbruņot daudzas no latviešu bruņotajām vienībām frontes aizmugurē. Radās risks, ka Baloža vadītā Dienvidlatvijas brigāde, kurā 22. maijā bija 1580 kareivji, varētu beigt pastāvēt. Lai noturētu savas pretenzijas uz vienīgās Pagaidu valdības godu, Niedras valdība atbalstīja plānus par ātrāku Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem, kas savas varas laikā Rīgā paspēja nogalināt vismaz 3483 cilvēkus.

16. aprīlī Ulmanis patvērās angļu misijas telpās, kurās uzturēties ilgstoši nebija ērti, tāpēc ap 1. maiju viņš pārcēlās uz tirdzniecības tvaikoni "Saratov" britu karakuģu aizsardzībā. Šeit viņš tikās ar britu pārstāvjiem Alfrēdu Kīnenu un Herbertu Grantu Vatsonu. Ja varbūt Ulmanis cerēja, ka Antante Kurzemē izsēdinās savu desantu un atkaros pārējo Latviju, tas nesakrita ar Antantes plāniem par vienotas Krievijas atjaunošanu, kā dēļ tie atbalstīja Balto kustību. Antantes pārstāvji, īpaši ASV misijas vadītājs Grīns, centās viņu pārliecināt par plašākas koalīcijas valdības nepieciešamību, kurā iekļautu arī vācbaltiešus. Kad šīs sarunas izgāzās, 10. maijā izveidojās Niedras valdība.

Lielbritānija vairākas reizes sūdzējās Vācijas valdībai par fon der Golca uzvedību Latvijā, pieprasot viņa atsaukšanu. 4. maijā Lielbritānijas Ārlietu ministrs Balfūrs Vācijai pieprasīja fon der Golca atcelšanu no amata, uz ko Vācijas valdība 6. maijā atbildēja ar notu, noraidot fon der Golca iesaisti 16. aprīļa notikumos, kā arī uzskatot visu notikušo par Latvijas iekšējo lietu. Vācija norādīja, ka atsakās savu karaspēku nodot Latvijas valdības padotībā, jo šāda valdība īsti pat nepastāv, un tā arī nav saņēmusi Antantes diplomātisko atzīšanu. Vācija arī piedraudēja savu karaspēku pilnībā izvest no Baltijas, kas nozīmētu, ka to ieņemtu boļševiki, vai arī tur būtu jāieved Antantes valstu karaspēks. Šādi nodrošināts ar Vācijas atbalstu, Niedra 10. maijā izsludināja savu jauno valdību. Lai arī Lielbritānija ar Liepājas ostas blokādi, tam nepiekrita ASV pārstāvis Grīns. [35]

Taču Vācijas valdība 5. maijā nolēma izbeigt algotņu vervēšanas punktu darbību, un izsauca fon der Golcu personīgi atskaitīties Berlīnē par Kurzemē notiekošo. Ģenerālis noliedza savu saistību ar 16. aprīļa puču, un tika atstāts amatā. 26. maijā Vācijas valdība nolēma, ka tiem vācu algotņiem, kas vēlas iegūt zemi, ir jāpieņem Latvijas pilsonība. Lai arī šāda procedūra bija paredzēta 1918. gada 29. decembra līgumā, neviens pilsonības gribētāju saraksts Pagaidu valdībai nebija iesniegts. Niedras valdībai uz pilsonību pieteicās tikai pieci vācieši, un diviem to arī piešķīra.[36]

Pēc apvērsuma Kurzemē izklīdinātie latviešu kareivji nelielās grupiņās sasniedza Karostu, no kurienes 21. maijā 300 kareivjus nosūtīja uz Baloža brigādi. Maija beigās fon der Golcs beidzot pavēlēja visiem latviešu spēkiem pamest Karostu, un tie 28. maijā devās uz Jelgavu.[37]

Kritiskā situācija, kad pie varas nostiprinājās vāciešu atbalstītā Niedras valdība, kas neatzina Tautas padomes leģitimitāti, lika sociāldemokrātiem 12. maijā paziņot par atgriešanos Tautas padomes sastāvā. 12. maijā Liepājas domes telpās notika Tautas padomes sēde, kuru vāciešu okupācijas prefekts nesekmīgi vēlējās pārtraukt. Sanāksmē piedalījās 66 Tautas padomes pārstāvji, kas nosodīja 16. aprīļa apvērsumu un izteica atbalstu Ulmaņa Pagaidu valdībai.

Situācija pirms Rīgas atbrīvošanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu, latviešu, igauņu, leišu un poļu pretuzbrukumi (1919. gada aprīlis — 1920. gada maijs). Punktētā līnija: Kerzona līnija, sarkanā līnija: Sarkanās armijas ieņemtās teritorijas rietumu robeža 1919. gada martā, zilā līnija: Polijas armijas ieņemtās teritorijas robeža 1920. gada maijā.

Marta ofensīva bija izraisījusi paniku Rīgā, padomju Latvijas iestādēm jau gatavojoties pilsētu pamest. Šķiet, tūlītēju uzbrukumu Rīgai fon der Golcs martā atlika, lai vispirms gāztu Ulmaņa valdību, un neļautu apvienoties latviešu Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigādēm. Vienlaikus, viņa rīcības brīvību ierobežoja aizvien jūtamākā Antantes pārstāvju politiskā un militārā iesaistīšanās Baltijas notikumos, kas beidzot bija panākuši to, lai no Vācijas vairs nepienāktu armijas papildspēki. Arī 1. Gvardes rezerves divīzijai bija dota pavēla atgriezties Vācijā, un tās ieņemtās pozīcijas ieņēma galvenokārt Dzelzsdivīzijas spēki.

1919. gada 16. maijā Baloža Dienvidlatvijas brigādē skaitījās 2065 kareivji, no kuriem savās vienībās atradās 1890. Bauskas bataljonā pēc 22.-24. aprīļa mobilizācijas bija 300 kareivji, taču tas bija pakļauts pilsētas vācu komandantam. Maija vidū latviešu bataljonos sāka veidot ložmetēju rotas. Landesvēra vācu vienībās skaitījās 3500 kareivji, daudzi no kuriem bija Vācijas pilsoņi. Līvena krievu vienībā bija 400 kareivji. Tādējādi visā landesvērā bija ap 6000 kareivju ar 17 lielgabaliem, 84 ložmetējiem, 72 rokas ložmetējiem un 11 mīnmetēji. Landesvēra Oberštābs atradās Tukumā.

Padomju Latvijas stāvoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Latvijas stratēģisko stāvokli 1919. gada aprīlī negatīvi sāka ietekmēt Polijas karaspēka uzbrukums Lietuvā, kur nesekmīgi aizstāvējās padomju Lietuvas un Baltkrievijas spēki. Pēc sākotnējā Padomju Krievijas uzbrukuma apsīkšanas, Vācijas armijas un Sarkanās armijas frontes Lietuvā bija nostabilizējusies valsts vidienē. Šo stabilitāti izjauca uzbrūkošie poļi, kas 21. aprīlī ieņēma Viļņu, un sāka apdraudēt Daugavpils virzienu. 30. aprīlī Padomju Latvijas spēkiem nācās nosūtīt ap 3000 kareivju uz fronti dziļi Lietuvā, no Panevēžas līdz Švenčoņiem, tā ievērojami pavājinot Rīgas aizsardzību. Poļi vēlējās atjaunot Polijas-Lietuvas kopvalsti 1772. gada robežās, kas nozīmēja, ka viņi varētu izvirzīt pretenzijas ne tikai uz stratēģiski svarīgo Daugavpili, bet uz visu Latgali. Padomju Latviju tagad apdraudēja no trim pusēm – igauņi ziemeļos, vācieši rietumos un poļi dienvidos. Pastāvēja risks, ka poļiem un igauņiem saskaņoti uzbrūkot, visi Padomju Latvijas spēki var tikt ielenkti milzīgā katlā. Lai samazinātu šo risku, Sarkanās armijas spēki aprīļa vidū sāka neveiksmīgus uzbrukumus igauņiem Veru un Valkas virzienos.[38]

Sadursmes Kurzemes frontē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Visu aprīli starp abām pusēm notika apšaudes un izlūkošanas reidi, kas beidzās ar gūstekņu un ieroču iegūšanu. 28. aprīlī boļševiki uzsāka spēcīgus uzbrukumus vācu 1. Gvardes rezerves divīzijas pozīcijām no Staļģenes tilta līdz Bauskai, taču pēc sākotnējiem panākumiem un Bauskas ieņemšanas draudiem, tos atsvieda atpakaļ.

18. maijā sākās Padomju Latvijas Armijas uzbrukums frontes flangiem — Slokas virzienā un pie Lietuvas robežas. Divi padomju armijas pulki ar Lielupes kuģu artilērijas atbalstu uzbruka Zolta komandētajai Studentu bataljona 2. rotai Kaugurciemā, kā arī Cēsu bataljona 2 rotām pie Slokas un Neatkarības bataljona 3. rotai, Slokā un Pavasaru muižā. Zolta vāji apmācītā un bruņotā rota devās durkļu uzbrukumā, kurā krita pats Zolts, taču piespieda pretiniekus bēgt, kaujā nogalinot kādus 30-50 karavīrus.[39] No 18. līdz 21. maijam notika aktīvi uzbrukumi Brandisa pozīcijām Bauskas un Lietuvas pierobežas tuvumā, kur cīņas abām pusēm noritēja ar mainīgām sekmēm. 22. maijā sākoties uzbrukumam Rīgai, arī Brandisa vienības pārgāja uzbrukumā, kura galvenais mērķis bija Kemjanu muiža Lietuvā. 23. maijā boļševiki sāka atkāpšanos Jaunjelgavas un Jēkabpils virzienā.[40]

Rīgas atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rīgas uzbrukuma operācija
Alfrēds Flečers
1919. gada maijā Padomju Latvijas spēki bija spiesti atkāpties uz drošāku Latgales fronti

Lai ieņemtu Rīgu, fon der Golcs un Vācijas valdība izspēlēja 16. aprīļa pučam līdzīgu teātri, organizējot notikumus, taču oficiāli paliekot malā. Šī bija vēl pēdējā iespēja Vācijas armijai vairāk vai mazāk atklāti piedalīties kaujās Baltijā. 7. maijā Antantes valsts Vācijai iesniedza Versaļas miera līguma projektu, tā parakstīšanai dodot divas nedēļas. Līguma 433. pants paredzēja Vācijas spēku izvešanu no Baltijas provincēm un Lietuvas, aizliedza jaunu Vācijas vienību ievešanu šajās zemēs, kā arī aizliedza Vācijas karaspēkam iejaukties šajās valstīs notiekošajā.

Maijā fon der Golcs devās uz Berlīni, lai saņemtu atļauju Rīgas ieņemšanai, kur saņēma atbildi, ka to vajadzētu veikt landesvēram bez Vācijas spēku atklātas iesaistīšanās. Šī iemesla dēļ uzbrukumu veica landesvērs, kas ļāva notiekošo pozicionēt kā Latvijas iekšējo lietu. Rīgas ieņemšanu aplenkuma kustībā caur Iecavu un Ikšķili, kā tas notika 1917. gadā, valdība neatbalstīja, jo tā īstenošana būtu jāizmanto 1. gvardes rezerves divīzija. Valdība arī ierobežoja militāro vienību kustību - Vācijas karaspēkam neļāva doties tālāk par Rīgu, landesvēram tikai līdz Juglas līnijai, bet štābu no Liepājas drīkstēja pārcelt uz Jelgavu. Vācijas valdība deva fon der Golcam darbības brīvību, oficiāli no uzbrukuma Rīgai norobežojoties.

Tikmēr fon der Golcs jau plānoja, kā Rīgas ieņemšanai sekotu Vidzemes atbrīvošana, un Petrogradas ieņemšanu kopā ar igauņu un baltgvardu spēkiem. Maija sākumā Igaunija militārais pārstāvis Liepājā informēja fon der Golcu, ka igauņu spēki plāno ieņemt Vecgulbeni, un varbūt pat Krustpils svarīgo dzelzceļa mezglu, tā atbrīvojot Vidzemi no boļševikiem. Paralēli igauņiem, uzbrukumu Daugavpils virzienā maija vidū sāka poļi. Tādējādi draudēja piepildīties ļaunākais Sarkanās armijas sagrāves variants. Rīgas noturēšana kļuva militāri aizvien sarežģītāka. Sarkanās Armijas vadītājs Jukums Vācietis 23. aprīlī ziņo Ļeņinam, ka Krievijas Pilsoņu kara izšķirošās kaujas pašlaik notiek austrumu un dienvidu frontēs, uz kurām jāsūta visi papildspēki, kamēr rietumu frontē notiekošajam nav tik svarīga nozīme.[41]

Uzbrukuma plāns[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izmantojot vēl pēdējo iespēju, lai izmantotu savu pilno militāro spēku, un glābtu Niedras valdības prestižu, fon der Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai, kuru vadīja landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Uzbrukuma plāns paredzēja Dienvidlatvijas brigādei un landesvēra vācu vienībām uzbrukt no pozīcijām Kalnciemā un Slokā. Dzelzdivīzijai pa šoseju bija jādodas no Jelgavas uz Rīgu, un jānodrošina aizmugures atbalsts uzbrūkošajām vienībām. Bauskā izvietotajai Jorka nodaļai un Bauskas bataljonam bija jānodrošina labais spārns, kamēr 1. Gvardes rezerves divīzija palika rezervē Lietuvas pierobežā.

Uzbrukums Rīgai bija paredzēts 12. maijā, bet to iztraucēja dīvainā Niedras nolaupīšana, ko veica Ulmaņa valdībai lojāli virsnieki. Pēc tam, kad Niedram 17. maijā izdevās no gūsta izbēgt, uzbrukumu nolika uz 22. maiju. Šajā laikā arī izvērsās balto armijas uzbrukums Petrogradai, 21. maijā baltajiem sasniedzot Krasnoje Selo. Padomju Latvija ne tikai nesaņēma papildus rezerves, bet tās esošie spēki tika nosūtīti uz apdraudētākiem frontes sektoriem. Tādējādi Rīgas zaudēšanu bez cīņas padomju vēsturē izskaidroja ar stratēģiski nelabvēlīgo frontes situāciju, kurā Rīgu noturēt pat nebija domāts.

Pretējo pušu spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc padomju avotiem, Rīgas krišanas priekšvakarā Padomju Latvijai bija 600 km gara fronte pret igauņiem, vāciešiem un poļiem. Šajā frontē 1. maijā atradās 28 180 kareivji, 1827 kavalēristi, 605 ložmetēji, 98 lielgabali, daži mīnmetēji, 12 lidmašīnas. Oficiāli armijā skaitījās 45 000 kareivju, taču reāli to bija daudz mazāk, armijā plosījās slimības un bads. Tikmēr fon der Golca 6. rezerves korpusā, kas bija izvērsts 170 km garā frontē, skaitījās 40 000 kareivji.

Abu pušu virsnieku un kareivju skaits ir zināms aptuveni. Kaujās iesaistīto Vācijas un Dzelzsdivīzijas kareivju skaits nav skaidri zināms, jo daudzas no vienībām, sekojot valdības noteiktajiem ierobežojumiem, veica tikai aizmugures nodrošināšanas funkcijas.

Uzbrukumā Slokas-Kalnciema virzienā Landesvēram bija 8 bataljoni, 6 eskadroni un 4 baterijas. Trīs vācu bataljonos 3700 cilvēki, trīs latviešu bataljonos 1580 cilvēki, Līvena krievu bataljonā 400 un fon Mēdema bataljonā 400. Kopā 663 virsnieki, 5405 kareivji, 84 ložmetēji, 72 rokas ložmetēji, 17 lielgabali. Sarkanā armija šeit pretī izvirzīja 1. divīzijas un 2. divīzijas piecus bataljonus, kopā 1784 kareivjus, 57 ložmetējus, 6 vieglos un 2 smagos lielgabalus. Kopā šajās vienībās skaitījās 3610 cilvēki.

No Jelgavas virziena Rīgai uzbrūkošajā Dzelzsdivīzijā, kas spēlēja atbalstošo lomu, kaujās piedalījās 9 bataljoni ar 4500 kareivjiem, 420 kavalēristiem, 110 ložmetējiem, 202 rokas ložmetējiem, 28 vieglajiem un 8 smagajiem lielgabaliem. Pret tiem Sarkanā armija izvirzīja 8 bataljonus ar 2540 kareivjiem, 54 ložmetējiem, 6 vieglajiem un 4 smagajiem lielgabaliem, vienu bruņuvilcienu. Kopumā 4512 vīrus. Padomju vēsturnieki aprēķināja, ka Rīgai uzbrukuši līdz 15 000 Landesvēra un Dzelzdivīzijas kareivji, kamēr aizsardzību veikuši maksimums 8127 padomju kareivji un virsnieki.[42]

Kad naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem, 2062 zirgiem. Padomju Latvijas pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņu auto, kopējos boļševiku spēkus pārspīlēti vērtējot no 10-14 000 lielus.

Uzbrukuma gaita[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Flečers savu karaspēku sadalīja trīs grupās. Pirmo grupu komandēja viņš pats. Tajā ietilpa Triecienbataljons ar artilērijas pusbateriju, Mēdema vienība, sapieru nodaļa, Engelharda nodaļa, viena latviešu rota, viens latviešu kavalērijas eskadrons un Malmēdes bataljons. Šī grupa 22. maija 1:30 naktī sāka uzbrukums no Kalnciema gar Grabes mājām, Skangaļiem, Komandieru ceļu Dzilnuciema virzienā.

Otrajā grupā, ko komandēja Balodis, bija Eilenberga bataljons, artilērijas pusbaterija, Drahenfelda kavalērijas daļa, Līvena vienība un Dienvidlatvijas brigādes 1. bataljons un viena rota no 3. bataljona. Šī grupa 4:30 no rīta sāka uzbrukumu pie Ogļu mājām (Tīreļu tuvumā) un virzoties gar Babītes ezera dienvidu krastu, caur Pietiņiem, Bļodniekiem, Dzilnām gar Ložmetējkalnu un Krievu kalnu devās Piņķu un Pūpes (Babītes) virzienā.

Trešo grupu vadīja kapteinis Jānis Puriņš. Tajā ietilpa Dienvidlatvijas brigādes divas rotas un viens kavalērijas eskadrons, kā arī rezervē atstātais 2. Cēsu bataljons. To atbalstīja 4 Lielupes kuģīši un divi prāmji, ko aprīkoja ar ložmetējiem un lielgabaliem. Šī grupa virzījās no Slokas un Kauguriem cauri visai Jūrmalai un gar Babītes ezera ziemeļu krastu sasniedzot Priedaines staciju.[43]

Padomju Latvijas armija izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt ap pulksten 11. Ap šo pašu laiku Flečera un Baloža kolonnas savienojās pie Dzilnuciema. Šeit arī pienāca pavēle latviešu un vācu vienībām turpināt uzbrukumus atsevišķi. Vācu vienības bez kavēšanās devās uz Rīgu, ceļš uz kuru bija neaizsargāts, kamēr Baloža latviešu daļām vispirms pavēlēja ieņemt Piņķus, Pūpi un pie Bulduru tilta savienoties ar Puriņa grupu, bloķējot atkāpšanās ceļu no Jūrmalas bēgošajām boļševiku vienībām. Šī pārkārtošanās noveda pie tā, ka boļševiki bija paspējuši nostiprināties Piņķu muižā, kapsētā un baznīcā. Pēc ilgākas apšaudes viņi atkāpās uz Pūpi un no turienes uz Daugavgrīvu, kur pārcēlās uz Daugavas labo krastu. Baloža kolonna 23. maiju sagaidīja pie Piņķiem. Puriņa vadītā kolonna ielu cīņās atbrīvoja Jūrmalu, ap 22. maija 18.00 ieņemot Priedaines staciju un Bulduru tiltu.[44] Uzbrukuma gaitā Flečers izmantoja vairākas lidmašīnas, kas ne tikai apšaudīja boļševiku spēkus, bet arī veica izlūkošana un nodeva situācijas ziņojumus komandieriem.

Dzelzsdivīzija savu uzbrukumu sāka no rīta, pēc 1,5 stundas ilgas artilērijas apšaudes. Pēc Olaines ieņemšanas ap pusdienlaiku, neliela daļa devās uz Ķekavu, bet galvenie spēki uz Rīgu.

Tikmēr Flečera kolonnas fon Mēdema korpuss un Trieciengrupa leitnanta fon Manteifela-Cēges vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau priekšpusdienā ieņēma Zasulauku, ap 11:00 sasniedza Daugavas tiltus, un centās iebrukt Vecrīgā. Pie tiltiem cīņas turpinājās gandrīz divas stundas. Līdz 13:30 situācija pie tiltiem un dzelzceļa uzbēruma bija kritiska, taču tad pienāca pārējie Flečera kolonnas spēki un Dzelzsdivīzijas avangards. Trieciengrupai mēģinot ieņemt Citadeli, ar mērķi atbrīvot tur ieslodzītos gūstekņus, krita fon Manteifels-Cēge. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes ielu un Miera ielu, kur cīņas beidzās ap 19:00. Atkāpjoties boļševiki paspēja Centrālcietumā (ko ap 19:30 atbrīvoja Dzelzsdivīzija) nošaut ap 60 ieslodzītos gūstekņus, galvenokārt vācu muižniekus un mācītājus. Ap 18:00 Rīgā ieradās Līvena nodaļa, kuru nosūtīja uz Rīgas ziemeļiem, Mangaļsalas virzienā. Landesvērs ziņoja par saviem 11 kritušajiem, taču kopējais Rīgā kritušo skaits nav precīzi zināms. Kaujās krita arī LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieks Kārlis Ziediņš, kas bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā Oktobra revolūcijas laikā. Kritušo Manteifeli-Cēgi izvadīja no Doma baznīcas un apglabāja dzimtās Kazdangas pils kapos.

Ofensīvas noslēgums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. maijā frontes līnija stiepās pa Mīlgrāvja – Ķīšezera – Juglas ezera – Ikšķiles - Ķekavas līniju. Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes vienības un Studentu rota ar Latvijas karogu ienāca Rīgā 23. maija rītā ap 9:00, kur tos Daugavas krastmalā sveica iedzīvotāji. Baloža kareivji devās uz kazarmām Pērnavas ielā, kā arī piedalījās pilsētas "tīrīšanā". Jau uzreiz sākas jaunu kareivju vervēšana latviešu vienībām. Pēc īsas atpūtas, Rīgā palika tikai Dienvidlatvijas brigādes 3. bataljons (Studentu rota), kas turpmāk veica garnizona pienākumus. 1. un 2. bataljons 24. maijā kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli vajāt boļševikus, un doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Līvena vienībai uzdeva no Vecmīlgrāvja doties uz Ropažu staciju, kur izjaukt sliedes, un tad doties uz Juglu. Apšaudē pie Alderiem Līvenu smagi ievainoja. Šajās dienās no Padomju Latvijas armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, ko iekļāva Baloža komandētās brigādes sastāvā. Vecpiebalgā izveidoja 4. Rīgas bataljonu un Vējavā 8. Piebalgas bataljonu.

Daugavgrīvas cietoksnī pēdējie sarkanarmieši padevās 25. maijā. Niedra no Jelgavas Rīgā ieradās 26. maijā. 28. maijā latviešu karavīri par godu ASV misijai Suvorova un Elizabetes ielu stūrī noturēja parādi. Arī fon der Golcs ieradās Rīgā, un 29. maijā pieņēma Rīgas ieņemšanā piedalījušos vienību parādi.

Lai arī Sarkanā armija saņēma papildspēkus trīs pulku un divu bruņuvilcienu apjomā, tajā pašā laikā sabruka Sarkanās armijas fronte Pečoru rajonā, kur igauņu pusē pārgāja padomju igauņu divīzijas komandieris ar štābu un daudziem kareivjiem. Tas noveda pie Pleskavas krišanas 25. maijā, kas sarežģīja Padomju Latvijas situāciju. Sarkanā armija centās veidot aizsardzību pie Alūksnes un Pitalovas, lai pretotos igauņu uzbrukumam Krustpils virzienā, taču tas izgāzās, un 5. jūnijā igauņu un dāņu brīvprātīgo spēki ieņem Krustpili. Fronte Latgalē nostabilizējas, bet poļu uzbrukums Daugavpilij apstājās pie Ignalinas.[45]

Baltais terors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairāk nekā mēnesi ilgās civiliedzīvotāju, karagūstekņu un politiski aizdomīgo cilvēku apšaušanas ir neērta tēma, kurā parasti cenšas vainot vāciešus (avotos minēti skaitļi no 2000 līdz 4000 nošauto). Jau no pirmajām kauju dienām Kurzemē landesvēram bija raksturīgas civiliedzīvotāju apšaušanas, par ko tas ieguva iesauku "landeszvērs".

Rīgas ieņemšana bija negaidīts pārsteigums daudziem Padomju Latvijas iestāžu darbiniekiem, kas dienas sākumā esot devušies uz darbu kā parasti, bet pēc tam metušies bēgt un slēpties.[46] Iespējams, tas arī deva pirmo impulsu apšaušanām, jo pagalmi un pagrabi bija pilni ar aizdomīgiem cilvēkiem. Nošaušanas riskam visvairāk pakļauti bija strādnieku rajonos dzīvojošie, militāra izskata drēbes nēsājošie, un sievietes ar īsākiem matiem, ko uzskatīja par revolucionāro "plintes meiteņu" pazīmi. Flečers Rīgā izsludināja karastāvokli, pavēlēja nodot visus ieročus, padomju iestāžu darbiniekiem lika pieteikties policijā, iedzīvotājiem aizliedza atrasties uz ielām no 6 vakarā līdz 6 rītā.

23. maijā landesvēra vienības sāka plašu pilsētas "tīrīšanu" un teroru, nogalinot vismaz vairākus simtus aizdomās turamo. 23. maijā tīrīšanās piedalījās arī Baloža brigādes spēki, kam bija pavēlēts "iztīrīt" rajonu starp Brīvības, Avotu un Deglava ielām, sākot no Elizabetes ielas, kas liek domāt par viņu līdzdalību terorā. Latviešu kareivji gan aizturētos pēc izmeklēšanas parasti esot ātri atbrīvojuši un lielākā Baloža brigādes daļa Rīgu drīz pameta.[47][48]

Pilsētas kvartālu "tīrīšanas" laikā šur un tur esot izrādīta bruņota pretestība. Aizdomās turētos pirmajās dienās vienkārši nošāva uz ielas. Pie Marijas ielas tilta nošāva 10 boļševikus, kas bija pretojušies Teātra bulvārī, un līķus iesvieda pilsētas kanālā, no kura viņus izvilka tikai 26. maijā. Matīsa kapos jau pirmajās dienās ieveda vismaz 204 nošauto līķus. Sagūstīto sarkanarmiešu un aizdomās turēto cilvēku skaits ātri sasniedzis 3000.[49] Vēlāk nošautos apglabāja pie Centrālcietuma. 29. maijā Rīgā atkal notiek plaši aizdomīgo aresti, tiek aizturēti cilvēki, kas uz ielas atrodas pēc 6. vakarā. Joprojām publiski uz ielām tiek nošauti bēgošie aizturētie, ka arī visi, kas izrāda pretestību.

Nekontrolēto apšaušanu vietā 28. maijā izveidoja lauka karatiesas, kuras veidoja 2 vācieši, 2 latvieši un 1 minoritātes pārstāvis. Tādējādi arī karatiesas norāda uz latviešu līdzdalību terorā. Karatiesas turpināja nāvessodu piespriešanu. Pārdaugavā pēc karatiesas lēmuma nošauti vairāk par 300 cilvēku. Plašas nošaušanas turpinājās visu jūniju. Baltais terors beidzās tikai pēc Antantes protestiem un vāciešu aiziešanas no pilsētas 5. jūlijā.

Vidzemes atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienlaikus ar militārajām un politiskajām kaujām, kas notika Kurzemē, Ulmaņa Pagaidu valdība izveidoja militāru aliansi ar Igauniju, kas deva iespēju tās teritorijā veidot jaunas latviešu bruņotās vienības, un Ziemeļvidzemē atklāt otro fronti pret boļševikiem.

Igaunijas atbalsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Igaunijai bija grūtības ar savas nacionālās armijas izveidošanu boļševiku iebrukuma apstākļos, un tā noslēdza militāru savienību ar vācbaltiešu Baltenregiment un 1918. gada 6. decembrī ar "balto" Krievu ziemeļu korpusu. Igauņu virspavēlnieks Johans Laidoners aizstāvēja ideju par to, ka Igaunijas robežas var nosargāt, atbalstot krievu, latviešu, ingru armijas, kas veidotu buferzonu pret boļševikiem. Laidoners šo stratēģiju sauca par aktīvo aizsardzības karu (aktiivne kaitsesõda). 1919. gada 13. maijā ap 3500 kareivjus lielais Krievu Ziemeļu korpuss sāka uzbrukumu Petrogradas virzienā. Laidoneram tas bija izdevīgi, jo tie piesaistīja Sarkanās armijas uzmanību, un ļāva igauņiem pievērsties savai dienvidu robežai, kur tie ātri atbrīvoja Vidzemi no boļševikiem. Konfliktu ar vācbaltiešu landesvēru un Dzelzsdivīziju Igaunijā sauc par Landesvēra karu (Landesveeri sõda), un 23. jūnija uzvaru Cēsu kaujās kopš 1934. gada tā svin kā savu Uzvaras dienu. Landesvēra sakāve demonstrēja igauņu kaujasspējas arī Antantes pārstāvjiem, kas turpmāk daudz noteiktāk atbalstīja Igaunijas neatkarību.[50]

Ziemeļlatvijas armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapteinis Jorģis Zemitāns.

Padomju Krievijas iebrukumu Igaunijā igauņiem ar Somijas brīvprātīgo pulka Ziemeļu zēni (Pohjan Pojat) atbalstu izdevās ātri atsist. Jau 1919. gada 1. februārī igauņu karaspēks boļševikus padzina no Valkas, Rūjienas un vairākiem Ziemeļlatvijas pagastiem. 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība iecēla Markusu Gailīti par savu civillietu pārstāvi Igaunijā un igauņu atbrīvotajā Ziemeļlatvijā.

1919. gada 10. janvārī par Latvijas militāro pārstāvi Igaunijā ieceltais kapteinis Jorģis Zemitāns Latvijas valdības uzdevumā, un ar Igaunijas atbalstu, 20. janvārī sāka organizēt latviešu brīvprātīgo rotas no Igaunijā esošajiem latviešu bēgļiem, liekot pamatus Ziemeļlatvijas brigādei. No 26. līdz 28. janvārim pēc Zemitāna un Gailīša iniciatīvas Tallinā, Pērnavā un Tartu latviešu karaspēkā pieteicās 657 vīrieši, kuru apbruņošanai igauņi izsniedza ap 400 šautenēm. Brīvprātīgos katru dienu apmācīja divas stundas, pēc tam atkal atlaižot mājās.

18. februārī Ulmanis noslēdza līgumu ar Igauniju par latviešu bruņoto vienību veidošanu un darbību tās kontrolētajās teritorijās. Atbilstoši līgumam, līdz Limbažu-Valmieras-Smiltenes-Alūksnes līnijas sasniegšanai, Ziemeļlatvijas latviešu karaspēka vienības bija pilnībā pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai. Kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols. Igauņi sākumā piekrita tikai viena kājnieku bataljona un artilērijas vada veidošanai, bet nepretojās, kad Tartu 18. februārī kā pirmais izveidojās 1. Valmieras kājnieku pulks, ko nodeva igauņu 2. kājnieku divīzijas pakļautībā. 13. februārī daži 1917. gadā ievēlētās Zemes padomes locekļi Valkā atjaunoja savu darbību, un kopā ar septiņu atbrīvoto pagastu pārstāvjiem nodibināja jaunu Zemes padomi, kas 16. februārī pieņēma lēmumu organizēt bruņotas vienības, un izsludināja virsnieku un instruktoru mobilizāciju. 25. un 26. februārī Zemitāns veica mobilizāciju Valkas un Rūjienas apgabalos, iegūstot 60 virsniekus un 1451 kareivi, kurus nosūtīja uz Tartu apmācībai. 28. februārī Zemitānu paaugstināja par pulkvežleitnantu, bet 13. martā par pulkvedi. 31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā. Par Tartu izvietotā štāba priekšnieku iecēla Voldemāru Ozolu.

Marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā — otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākamajās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 20. martā — rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis).

1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Kareivju apgāde ar formām un apaviem sagādāja lielas problēmas, daudziem kareivjiem paliekot basām kājām. Problēmu daļēji atviegloja iedzīvotāju dāvinājumi un vienreizējs kara nodoklis 700 000 rubļu apmērā. 25. aprīlī Zemitāns pavēlēja Valkā izveidot 1. Ziemeļlatvijas eskadronu.

No igauņu karagūstekņu nometnēm Ziemeļlatvijas brigādē mobilizēja Sarkanarmijā karojušos latviešus. Atbrīvotājos Ziemeļlatvijas pagastos veica jaunu rekvizīciju, no katrām mājām ņemot vienu apģērba kārtu un 3-5000 rubļus. Plaši rekvizēja zirgus, ratus, gaļu, sviestu un citu pārtiku.[51] Civiliedzīvotājiem arī bija jāveic piespiedu darbi armijas vajadzībām, lauku apkopšanu atstājot sieviešu un bērnu ziņā. Aršana bieži notika naktīs.

Sekmīgās mobilizācijas dēļ 1. Valmieras pulks 15. maijā bija pieaudzis līdz 31 virsniekam, 3 ārstiem, 12 kara ierēdņiem un 1274 instruktoriem un kareivjiem. No pulka rezerves bataljona 18. maijā izveidoja 2. Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija — pulkvežleitnants Šmits.

Dalība kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. martā 1. Valmieras kājnieku pulkam pavēlēja doties uz fronti. Ar vietējo latviešu dāvinātu pulka karogu, pa dzelzceļu no Tartu cauri Valkai karā devās 80 virsnieki un 1300 karavīri. 28. martā pulks sasniedza Melnupes tiltu un kopā ar igauņu karaspēku devās uzbrukumā Alūksnei, kas sākās 31. martā, bet apsīka jau nākamajā dienā. Pēc 19 dienas ilgām cīņām pulks atkāpās uz izejas pozīcijām pie Melnupes, kur palika līdz maija beigām. 29. martā igauņi atguva 16. februārī zaudētos Ainažus, taču 31. martā tos atkal zaudēja. 2. aprīlī pulkam pievienojas Valmieras artilērijas baterija ar 3 lielgabaliem un 110 kareivjiem, no kura vēlāk izveidojas Vidzemes artilērijas pulks. Gandrīz mēnesi 1. Valmieras pulks turpina nenozīmīgas cīņas ApesMencenesJaunrozesVecrozes rajonā, abām pusēm virzoties pa dzelzceļa līnijām, un cenošoties ieņemt stacijas. 17. aprīlī boļševiki sāka lielu pretuzbrukumu, kura mērķis bija ieņemt Valku un Veravu. 25. aprīlī viņi ieņēma Rūjienu. 1. maijā igauņi sāka pretuzbrukumu, 1. maijā atgūstot Rūjienu, bet 3. maijā — Mazsalacu, pēc tam, līdz maija beigām fronte nostabilizējas JaunatesStaiceles līnijā. Pēc Rīgas ieņemšanas 22. maijā, situācija mainījās arī ziemeļu frontē. 23. maijā Zemitāns 1. Valmieras artilērijas bateriju pievienoja 2. Cēsu pulkam, un ieilgušās cīņas pie Melnupes tika izbeigtas. Valmieras pulks tajās bija zaudējis 5 kritušos un 21 ievainoto.

24. maijā igauņi ieņēma Izborsku, bat 26. maijā — Pleskavu. Latvieši un igauņi pārgāja uzbrukumā Vidzemē. 25. maijā igauņi ieņēma Ainažus, 26. maijā — Salacgrīvu un Strenčus, bet 27. maijā — Limbažus. Kopā ar latviešu daļām 28. maijā — Api, 29. maijā — Alūksni, no kurienes devās uz Vecgulbeni. 31. maijā latviešu, igauņu un dāņu brīvprātīgo vienības iegāja Vecgulbenē, kur izdevās iegūt 15 lokomotīves, 80 vagonus, 3 lielgabalus, 60 zirgus un daudz munīcijas. Straujā uzbrukumā 1. jūnijā rītā 34 vīru lielai grupai Lubānas muižā izdevās pārsteigt 4. sarkano strēlnieku pulka saimniecības daļu, sagūstot 300 sarkanarmiešus, 100 zirgus un ratus, lielus naudas krājumus un 4. pulka karogu. Tajā pašā dienā pulka 1. un 5. rota sagūstīja vēl 650 un 750 kareivjus, kā arī ieguva 15 ložmetējus un 2000 šautenes. Turpmākajās dienās pulks ieņēma Jaungulbeni, Cesvaini, Madonu un Ļaudonu un 5. jūnijā sasniedza Krustpili, kur no boļševiku pamestiem vagoniem izveidoja ar lielgabalu un ložmetējiem bruņotu vilcienu. Daudzi no šeit saņemtajiem karagūstekņiem bija nesen mobilizētie vietējie iedzīvotāji, kurus uzņēma pulka rindās. 10 dienās pulks bija nogājis gandrīz 200 kilometrus. Sakarā ar Cēsu kauju sākšanos, tālāku uzbrukumu nācās apturēt.

Lai arī gandrīz 100 kareivjus izsitumu tīfa dēļ nācās atstāt slimnīcā, 20. maijā no Tartu uz Rūjienu izbrauca 2. Cēsu kājnieku pulks, ko sasniedza 22. maija rītā, un tur nonāca Igaunijas 3. divīzijas pakļautībā. Šeit turpinājās kareivju apmācība, bet kopumā pulks bija slikti apbruņots, tam trūka apģērba un apavu. Tā sastāvā bija iekļauti Valmieras pulka dienestam nederīgie, kā arī karagūstekņi. Līdz ar 1. Valmieras pulka došanos uzbrukumā, kaujas darbību 27. maijā kopā ar igauņu 3. divīziju sāka arī 2. Cēsu pulks, kas, lai arī slimnīcā tīfa un slimību dēļ nācās atstāt vēl 224 kareivjus, 29. maijā pameta Rūjienu un 30. maijā sasniedza Valmieru, kuru pirmie ieņēma igauņi. Šajā brīdī pulkā ir 21 virsnieks un 400 kaujasspējīgi kareivji. Cēsu pulka 1. rota kopā ar partizānu vienību virzoties caur Rubeni pie Lenčiem šķērsoja Gauju, un 30, maijā atbrīvoja Cēsis, kurās nākošajās dienās ieradās arī pārējās Cēsu pulka vienības un štābs.[52]

Zemitāns nelielo partizānu vienību pārdēvēja par Ziemeļlatvijas partizānu pulku, kapteiņa Aparnieka vadībā, kuru nosūtīja Latgales virzienā. 5. jūnija rītā partizāni Ļaudonā nodibināja kontaktus ar 1. Valmieras pulku. Valmierā no Cēsu pulka nodalīja vienu rotu, kuru nosūtīja padzīt pēdējos boļševiku spēkus no Mūrmuižas, Raunas, Drustiem, Cesvaines un Lubānas, sasniedzot pozīcijas pie Borkovas, kur tā pārgāja Valmieras pulka padotībā.

Cēsu kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Cēsu kaujas
Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes un virsnieki. Cēsīs, visticamāk 1919. gada 5. jūnijā.
Cēsu kaujas un tām sekojošās Juglas kaujas

31. maija rītā Cēsis ieņēma 2. Cēsu kājnieku pulka partizānu vienība, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca arī pārējās Cēsu pulka daļas un 2. jūnijā — arī 1. Valmieras pulka daļas un Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvežleitnantu Ozolu. Pilsētas aizstāvībai sāka veidot Skolnieku rotu. 3. jūnijā 2. Cēsu pulks bija gatavs pamest pilsētu, lai dotos Latgales virzienā, bet to apturēja konflikts ar landesvēru.

Pēc Rīgas zaudēšanas, un zaudējumiem Vidzemē, Stučkas vadītās Padomju Latvijas teritorija samazinājās līdz Latgalei. Tikmēr Niedras valdību atbalstošie vācu spēki no Kurzemes pirmo reizi tieši saskārās ar Vidzemi kontrolējošajām igauņu un latviešu vienībām, kas bija lojālas Ulmaņa valdībai. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas spēku pilnīgu iznīcināšanu, vācieši sāka konfliktu pie Cēsīm, kura mērķis bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidošanas stratēģiju.[53] 29. maijā Flečers, kurš bija kļuvis par Rīgas komandantu, izdeva pavēli, kurā paredzēja, ka vācu un latviešu landesvēra vienībām jāsasniedz Lubāna-Peipusa ezera līnija, bet Dzelzsdivīzijai Lubāna-Jēkabpils līnija. Flečers paredzēja, ka uzbrukumam 7. jūnijā jāsasniedz Lubānas-Litenes-Alūksnes līnija, bet 8. jūnijā Lubānas-Balvu-Liepnas līnija.[54]

2. jūnija vakarā landesvēra pārstāvji no Ieriķu dzelzceļa stacijas telefoniski lūdza atļauju ierasties Cēsīs, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadība neskaidro abpusējo attiecību dēļ nedeva, taču tika panākta vienošanās par sarunu sākšanu. 2. jūnija vakarā Cēsīs ieradās ap 30 landesvēristu, lai nodibinātu kontaktu ar Ziemeļlatvijas brigādi. 3. jūnijā ap 14:00 Cēsis ieradās jau 200 Manteifeļa landesvēra jātnieku. Sarunu laikā landesvēristi izplatīja Niedras valdības skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietošanas uz apkārtējo māju jumtiem, landesvērs pakļāvās pavēlei pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu. Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri pieņēma paziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (fon Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā pieprasīja starp abiem karaspēkiem noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei.

5. jūnija vakarā igauņu un latviešu komandieri kopā ar ASV misijas pārstāvi pulkvedi Devliju bruņotā vilcienā devās uz Ieriķu staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz tiem pie Amatas tilta atklāja uguni, vilciens atgriezās Cēsīs. Tajā pašā vakarā igauņus un latviešus uz sarunām uzaicināja Niedras valdība, taču šis piedāvājums tika ignorēts. Niedras valdība bija pārliecināta par vāciešu spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jūnijā Niedra piešķīra Latvijas pilsonību.

Naktī uz 6. jūniju, ap 3:20 landesvērs artilērijas atbalstā sāka uzbrukumu Cēsīm no Līvu apkārtnes, kas turpinājās līdz 13:00, kad pilsētu ieņēma. Cēsu aizstāvji kaujā zaudēja 13 kritušos, 40 pazudušos, ap 100 ievainotos un atkāpās uz Raunas pozīcijām. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis.

Pēc Cēsu ieņemšanas landesvērs uzbrukumu neturpināja. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas panāca pamiera noslēgšanu, un sāka sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. 14. jūnijā fon der Golcs igauņu virspavēlniekam Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņoja, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševiku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri.[55] 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņēma Dzelzdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu—igauņu konfliktu, kurā Vācija nav iesaistījusies.

Šajā konfliktā asi izpaudās Baloža Dienvidlatvijas brigādes nepatīkamais stāvoklis. Tā joprojām ietilpa landesvērā, kuru komandēja Flečers, kurš atzina Niedras vadību. Taču Balodis atteicās atzīt Niedras valdību un uzturēja kontaktus ar "Saratova" Ulmaņa Pagaidu valdību, kas gan nekādas militārās pavēles nedeva. Balodi arī ietekmēja Antantes pārstāvji, kas ieteica saglabāt neitralitāti konfliktā ar igauņiem. Viņš arī neatsaucās uz Zemitāna aicinājumiem pievienoties Ziemeļlatvijas brigādes spēkiem. Šīs nesaskaņas vēlāk ietekmēja latviešu virsnieku attiecības, kā arī Latvijas un Igaunijas militāro sadarbību, kuru bojāja Laidonera nepatika pret Balodi.

Pirms kaujas Baltijas landesvērā un Dzelzsdivīzijā bija līdz 7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 smago un 280 vieglo ložmetēju un 52 lielgabali.[56] Igauņu un latviešu spēkos kopā bija ap 6000 kareivju, 125 jātnieki, 79 ložmetēji, 103 rokas ložmetēji, 22 lielgabali, 2 bruņuvilcieni un 1 bruņu auto.[56]

Flečers 18.jūnijā paziņoja, ka no 19. jūnija uzskata pamieru par beigušos. Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā sāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Cita daļa majora Kleista vadībā devās Straupes virzienā. Blankenburga spēkus pie Lādes muižas atsita 9. igauņu kājnieku pulks, kamēr Kleista spēki ieņēma Straupi. 21. jūnijā 3:30 landesvēra artilērija sāka 2. Cēsu pulka pozīciju apšaudi pie Raunas upes. Posmā starp Cēsu pulka un 3. igauņu pulka pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot Skangaļu muižu.

Ziemeļlatvijas brigādes ienākšana Rīgā.

22. jūnijā sākās igauņu—latviešu spēku pretuzbrukums, kas 23. jūnija rītā vainagojās ar Cēsu ieņemšanu. Tikmēr 9. igauņu kājnieku pulks 22. jūnijā ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņu muižu, apdraudot vienīgo tiltu pāri Gaujai. Juglas kauju gaitā vācu spēki sāka atkāpšanos uz Rīgu kur izveidoja aizsardzības līniju pie Juglas ezera. 1. jūlijā sākās pamiera sarunas, kas beidzās 3. jūlijā ar Strazdumuižas pamiera noslēgšanu. Tas paredzēja vācu vienību aiziešanu no Rīgas līdz 5. jūlija vakaram, atkāpšanos uz Olaini un pēc iespējas drīzāku aiziešanu no Latvijas. Igauņi apņēmās nevirzīties tālāk par 3. jūlija līniju, bet Rīgas pārvaldi uzticēja Antantes pārstāvim. Visiem Vācijas pilsoņiem, kas karoja Latvijā, vajadzēja pamest Latviju, bet landesvērs, kurā palika tikai vietējie vācbaltieši tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā, un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders. Niedras valdība pameta Rīgu un beidza pastāvēt. Arī Ulmaņa valdība Antantes spiediena rezultātā 30. jūnijā paziņoja par atkāpšanos.

Šajās dienās parādījās Latvijai nelabvēlīgās ASV intereses, jo ASV pilnvarotais pulkvedis Grīns atklāti simpatizēja vāciešiem un tos atbalstīja.[nepieciešama atsauce] Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvu apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi, bez turpmākas asinsizliešanas. Pamieru vēlāk kritizēja par to, ka vāciešu tūlītēja nepadzīšana no Latvijas noveda pie Bermontiādes, taču šeit jāņem vērā tas, ka pamieru nenoslēdza Latvijas valdība, bet igauņi, kam nebija iemesla karu turpināt, un bija svarīgs Antantes viedoklis.

1. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādē skaitījās 202 virsnieki, 335 instruktori, 10 019 kareivji un 580 zirgi. Jau 20. jūnijā Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Oskaram Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā (pulku vēlāk pārsauca par 7. Siguldas kājnieku pulku).

Pagaidu valdības atzīšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagaidu valdības sagaidīšana pēc nokāpšanas no kuģa Liepājā 1919. gada 27. jūnijā.

1919. gada 23. maijā Antantes augstākā padome nodibināja militāro misiju Somijā un Baltijā britu ģenerāļa Huberta Gofa vadībā, un turpmāk Antante reģionā spēlēja daudz aktīvāku lomu.

Paralēli vāciešiem neveiksmīgajām Cēsu kaujām, Antante beidzot panāca, ka fon der Golcs ar vācu karaspēku un militārās pārvaldes iestādes 23. jūnijā beidzot pamet Liepāju. Vācieši gan nedevās uz netālo Austrumprūsiju, bet uz Grobiņu un Priekuli. Vāciešu pamestajā Liepājā drošību uzturēt uzticēja Līvena krievu vienībai, kas pilsētā iegāja ar Krievijas Impērijas karogu, tā izraisot iedzīvotāju satraukumu un Pagaidu valdības protestu angļiem. 24. jūnijā Liepājā pienāca ziņas par Versaļas miera līguma parakstīšanu, un 25. jūnijā iedzīvotāji nojauca Vilhelma II pieminekli.

26. jūnijā no Tallinas Liepājā ieradās Gofs, kas informēja par Cēsu kauju gaitu. Pēcpusdienā britu pārstāvji tikās ar Ulmani par jaunas koalīcijas valdības izveidošanu, kurā plašāk iekļautu mazākumtautības. Ulmanis piekrita iekļaut vācbaltiešu un krievu ministrus ar noteikumu, ka Antante atzīst viņa valdību.

27. jūnijā Gofs izplatīja pavēli, ka par Liepājas pagaidu komandantu ieceļ pulkvedi Kaņepu, ka no Tallinas uz pilsētu jānogādā Zemitāna karaspēka daļas, ka Antantes atzītā Ulmaņa valdība atsāk savu darbu un pēc pārveidošanas tā pārstāvēs visus valsts iedzīvotājus. Saratov atgriezās Liepājā un valdība izkāpa krastā. Pēc tikšanās ar Tautas padomes priekšsēdētāju Čaksti, kas informēja par Antantes vēlmi pēc valdības demisijas, 30. jūnijā Ulmaņa pirmā Pagaidu valdība atkāpās.[57] Naktī uz 1. jūliju trīs angļu karakuģi Liepājā izsēdināja apmēram 1200 kareivju no 3. Jelgavas kājnieku pulka, kas sava komandiera Dankera vadībā pārņēma pilsētas kontroli.

Naktī uz 3. jūliju fon der Golcs uzņēmās vācu un vācbaltiešu vienību komandēšanu, un pavēlēja tiem atiet uz Pārdaugavu. Šādu lēmumu ietekmēja viņa bailes, ka igauņu kuģi varētu iznīcināt Daugavas tiltus, un nogriezt vāciešiem atkāpšanās ceļu. 3. jūlijā, uzreiz pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas, Antantes pārstāvis, angļu pulkvedis Talents, Rīgā izplatīja paziņojumu par vācu un landesvēra atkāpšanās termiņiem, un ka Ulmaņa valdības atkāpšanās dēļ, Rīgu pagaidām pārvaldīs Antantes gubernatori, britu pulkvedis Talents un amerikāņu pulkvedis Davlejs. Viņš arī nekavējoties pārtrauca nāvessodu izpildi Rīgā aizturētajiem.[58]

5. jūlijā Tautas padome nosūtīja pateicību Igaunijas Satversmes sapulcei par igauņu nopelniem kopējā ienaidnieka sakaušanā. 8. jūlijā Ulmaņa valdība ar Saratov triumfējot atgriezās Rīgā. Kā apsolīts, Ulmanis jaunajā valdībā iekļāva divus vācbaltiešus un vienu ebreju, un viņa vadīto otro Pagaidu valdību Tautas padome apstiprināja 13. jūlijā.

Antantes politika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada vasarā Antante vēl cerēja uz balto spēku uzvaru Krievijas pilsoņu karā, un cerēja uz vienotas, demokrātiskas Krievijas izveidošanos. 1919. gada 26. maijā Antante admirāli Kolčaku aicināja atzīt Polijas un Somijas neatkarību, Lietuvai, Latvijai un Igaunijai paredzot tikai plašu nacionālo autonomiju.

22. jūnijā Vācijas valdība informēja fon der Golcu, ka drīzās Versaļas miera līguma parakstīšanas dēļ, Vācijas karaspēkam jāpamet Liepāja. 23. jūnijā vācieši aizgāja no Liepājas uz Grobiņu un Priekuli, bet Liepājā iegāja Līvena vienība. 26. jūnijā Liepājā ieradās britu ģenerālis Gofs un 27. jūnijā paziņoja, ka Ulmaņa Pagaidu valdība atsāk darbu. Tajā pašā dienā Gofs uz sava kuģa tiekas ar Niedru, paziņojot, ka atbalsta Ulmaņa-Niedras-baltvācu koalīcijas valdības veidošanu. Taču sarunās par otro Pagaidu valdību Ulmanis un baltvācieši Niedru pilnībā ignorēja.[59]

Strazdumuižas pamiers beidzot skaidri iezīmē Lielbritānijas politisko atbalstu Ulmaņa Pagaidu valdībai. Pēc britu plāna, Ulmaņa valdība 30. jūnijā atkāpās, briti ar igauņiem un vāciešiem (bez Latvijas piedalīšanās) 3. jūlijā parakstīja Strazdumuižas pamieru par Vācijas karaspēka izvešanu, Rīgas pārvaldi uz neilgu laiku pārņēma Antantes pārstāvji. 6. jūlijā Rīgā iegāja Ziemeļlatvijas brigādes spēki, 8. jūlijā Rīgā no Liepājas ar Saratovu ieradās jau demisionējusī Pagaidu valdība. Sekojot Antantes prasībai par plašāku etnisko koalīciju, 13. jūlijā Ulmanis izveidoja otro Pagaidu valdību ar baltvācu un ebreju ministru līdzdalību. Vācu un landesvēra galvenie spēki, kopumā ap 35 000 kareivju, atkāpās uz Tukumu, Jelgavu, Bausku un Priekuli.[60]

Redzot, ka Bermonta armija ir nevis balto krievu kustība, bet vācu revanša mēģinājums, Francija un Lielbritānija sāka militāri apgādāt Latviju. 1919. gada oktobrī Lielbritānija piegādāja 19 500 šautenes, 14 vieglos un 2 smagos lielgabalus, 5000 lielgabalu lādiņus, 25 ložmetējus, 16 miljonus krievu, 5 miljonus angļu un 1 miljonu vācu šauteņu patronas. Francija piegādāja ieročus un formas tērpus 10 000 kareivjiem, 6 artilērijas baterijas ar 50 000 lādiņiem, 50 ložmetējus, 500 rokas ložmetējus ar 10 miljoniem patronu. Francija arī piegādāja 5 miljonu ASV dolāru vērtu kravu ar 40 000 veļas pāriem, 500 tonnām medikamentu, kā arī lauka pārtiku un kondensēto pienu. Tikai līdz ar balto spēku acīmredzamo sagrāvi Krievijas pilsoņu karā, 1921. gada janvārī Antante atzina Latviju un Igauniju. Tādējādi, Padomju Krievijas uzvara nodrošināja Latvijas neatkarību.[61]

Latvijas Bruņoto spēku izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālis Dāvids Sīmansons.

6. jūlijā Rīgā ienāca Ziemeļlatvijas brigādes spēki, un beidzot satikās abas Latvijas armijas daļas — Dienvidlatvijas brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde. Starp to virsniekiem vēlāk izvērsās konkurence par amatiem un ietekmi, ziemeļniekiem pakāpeniski zaudējot Kalpaka-Baloža atbalstītājiem, lai arī ziemeļnieki Balodi apvainoja sadarbībā ar vāciešiem. Arī Cēsu kauju nozīme brīvības cīņās pakāpeniski tika samazināta. 10. jūlijā par jauno Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieku iecēla neitrālu kandidātu, pensionētu ģenerāli Dāvidu Simonsonu, kurš par štāba priekšnieku iecēla pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu. Simonsonu arī iecēla par Apsardzības ministru. 12. jūlijā viņš iecēla Balodi par komandieri visām vienībām, kas Austrumu frontē Latgalē karoja pret boļševikiem, bet Zemitānu par Rīgas garnizona komandieri.

Jūlija vidū Austrumu frontē bija 9041 kareivis un 413 virsnieki, Rīgas apkārtnē 6773 kareivji un 622 virsnieki, Liepājā un rezervē 5706 kareivji un 103 virsnieki, etapos un komandantūrās 2662 kareivji un 108 virsnieki.[62]

Ziemeļlatvijas brigādē bija 3 pulki pa 3 bataljoniem katrā, kamēr Dienvidlatvijas brigādi veidoja astoņi līdz galam neizveidoti bataljoni. Ar 15. jūlija virspavēlnieka pavēli no tām izveidoja Latvijas bruņoto spēku trīs kājnieku divīzijas — 1. Kurzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jāni Balodi, 2. Vidzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jorģi Zemitānu, 3. Latgales kājnieku divīzija ar komandieri Krišjāni Berķi. Katrā divīzijā bija trīs kājnieku pulki, viens artilērijas pulks, viens jātnieku eskadrons un viena inženieru rota. No Dankera Liepājā izvietotajiem kareivjiem 1920. gada sākumā izveidoja 4. Zemgales kājnieku divīziju. Latgalē izveidoja Latgales partizānu pulku. Armijai joprojām asi trūka apģērba un ieroču.

6. jūlijā no Vācijas pilsoņiem attīrīto Baltijas landesvēru, kurā joprojām skaitījās 5000 cilvēki, no kuriem kaujasspējīgi bija 3700 cilvēki ar 11 lielgabaliem, iekļāva Latvijas Bruņoto spēku sastāvā kā Latvijas vācu zemessardzi, lai arī to turpināja saukt par landesvēru. To vispirms pārvietoja uz Tukumu, un tad uz Krustpili, kur tas ieņēma pozīcijas pret boļševikiem. 25. jūlijā par tā komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Aleksanderu. Tā kā viņš nemācēja vācu valodu, par faktisko landesvēra komandieri kļuva vācbaltietis barons Taube, lai arī pārējos vadošajos amatos iecēla latviešu virsniekus. Bermontiādes laikā Taubem bija slepena vienošanās par sadarbību ar Bermontu, taču tai neizdodoties, Taube bēga uz Vāciju. Viņa vietā nāca viens no landesvēra pirmajiem veidotājiem, barons Volferts Gerhards fon Rādens, kurš palika lojāls Latvijai.

1919. gada vasaras beigās Kurzemes divīzija atradās Latgalē, pie Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa. Landesvērs atradās pie Līvāniem. Vidzemes un Latgales divīziju lielākā daļa atradās Rīgā, bet pārējās daļas izveidoja aizsardzību Jelgavas virzienā, kur jau darbojās Bermonts.[63]

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bermontiāde
Sadalītā Latvija pirms Bermontiādes kaujām un Latgales atbrīvošanas sākuma 1919. gada novembrī:
  Bermonta armija (Kurzemē un Zemgalē) un Baltijas landesvērs (pie Latgales robežas)
  Padomju Latvijas armija (Latgalē)
  Latvijas Republikas armija (Vidzemē, Sēlijā, Liepājā un Ventspilī)
  Polijas armija (Sēlijā)
  Lietuvas armija (Sēlijā)

Lai samazinātu fon der Golca komandētā vācu karaspēka iespējamos konfliktus ar Latvijas armiju, Antante 25. jūlijā izveidoja neitrālās joslas starp Rīgu un Jelgavu un Liepāju un Jelgavu, sagaidot, ka fon der Golca spēki ātri atgriezīsies Vācijā. Taču fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Tā kā Vācija vairs nevarēja savas armijas klātbūtni Kurzemē pamatot ar cīņu pret boļševikiem, vai Niedras valdības atbalstu, radās plāns par sadarbību ar Pāvelu Bermontu, kurš 12. jūnijā ar 350 kareivjiem ieradās Jelgavā no Vācijas, un 6. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Šajā laikā Vācijā joprojām aktīvi vervēja vācu brīvprātīgos un krievu karagūstekņus dienestam Latvijā. Bermonts sākumā paziņoja, ka ar savu armiju no Daugavpils došoties uz Padomju Krieviju.

21. septembrī fon der Golcs noslēdza slepenu vienošanos ar Bermontu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas kodolu, juridiski pakļaujoties Bermontam, kā krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadītās armijas pārstāvim. Judeniča spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā un Bermonts minimāli pakļāvās Judeniča pavēlēm. Bermonta pakļautībā pārgāja Dzelzsdivīzija un citas vācu vienības. Bermonta spēkos aktīvi darbojās vietējie vācbaltu baroni un muižnieki.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība sākotnēji neparedzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem. Attiecības starp vācu un krievu kareivjiem nebija draudzīgas, taču vēl sliktāk tie izturējās pret latviešiem, aplaupot zemniekus, daudzus nošaujot par simpatizēšanu boļševikiem. Naktī uz 25. augustu vācu karavīri ieņēma un izdemolēja latviešu karaspēka komandantūru Jelgavā. Arī Aizputē, Džūkstē, Jaunpilī, Ezerē u.c likvidēja latviešu komandantūras. Bermonts iespieda pats savu naudu un divus laikrakstus — vāciski un krieviski.

23. septembrī Bermonts paziņoja, ka latvieši un igauņi pēc miera noslēgšanas ar boļševikiem uzbruks viņa spēkiem, tāpēc pavēlēja savai armijai ieņemt aizsardzību OlainesIecavas upesValgundesLīvbērzes līnijā. 1. oktobrī viņš Jelgavā kopā ar Golcu sasauca apspriedi, kurā piedalījās arī A. Niedra, T. Vankins un J. Kupčs. Tajā pieņēma vairākus lēmumus:

  • Ieņemt Rīgu, gāzt Pagaidu valdību un nodibināt tur krievu Baltijas provinču valdību;
  • tāpat jārīkojas ar igauņu valdību Balahovičam, kas atrodas Tērbatā;
  • Niedru izsludināt par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru;
  • Latvijai un Igaunijai piešķirt zināmās robežās autonomiju zem krievu valdības uzraudzības;
  • Latvijai un Igaunijai nav brīv uzturēt sava karaspēka;
  • Baltijas muižniecība patur savas privilēģijas.[64]

4. oktobrī Bermonts informēja Antonu Deņikinu par saviem plāniem vispirms ieņemt Rīgu un tad ar nodrošinātu aizmuguri cauri Daugavpilij doties uz Novosokoļņikiem. Deņikins esot reaģējis ar vārdiem "Pie velna Bermontu ar visiem viņa vāciešiem".[65]

6. oktobrī Bermonts nosūtīja telegrammu Ulmanim, pieprasot informāciju par to, kā Latvijas valdība varētu nodrošināt viņa netraucētu virzību pret boļševikiem. Vienlaikus viņš izdeva pavēli Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vienībām doties Rīgas virzienā. 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijas kopskaits bija tuvu 51 000 kareivju, no kuriem 40 000 bija vācieši. Viņiem bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji un 120 lidmašīnas.

Latvijas Bruņotajos spēkos 6. oktobrī dienēja 38 200 cilvēki, no kuriem 31 690 bija karavīri. Armijai bija 21 624 šautenes, 173 ložmetēji, 121 patšautenes, 27 lielgabali. Liela daļa šo spēku atradās Latgales frontē pret boļševikiem un nevarēja aizstāvēt Rīgu. Pret labi apbruņotajiem bermontiešiem Latvijas Pagaidu valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīru, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Latvijas armija atkāpās no Ķekavas, pēc tam no Asariem un Dubultiiem. 9. oktobra rītā dienvidu frontes komandieris Zemitāns deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, kas ātri izgāzās, vāciešiem līdz vakaram sasniedzot Torņakalnu Rīgā. Šajā brīdī Zemitāns ar štābu pameta Rīgu, dodot pavēli armijai atkāpties uz Juglas pozīcijām. Pēc tam, kad virspavēlnieks Sīmansons ar štāba priekšnieku Kalniņu personīgi apmeklēja fronti, viņi pavēlēja armijai līdz 10. oktobra agram rītam atkāpties tikai no Pārdaugavas, ieņemot aizsardzību gar Daugavu līdz Stopiņiem. Šajā dienā Rīgā ieradās arī divi igauņu bruņuvilcieni Daugavas tiltu aizsardzībai. Jau 9. oktobrī uz Tallinu devās Latvijas Pagaidu valdības delegācija ar mērķi iegūt Igaunijas militāro palīdzību. Igauņi izvirzīja virkni pretprasību — armijai jābūt padotai igauņu komandierim, Latvijai jāsedz visus armijas izdevumus un jau pirms kauju sākuma jāsamaksā 10 miljonus rubļu avansā. Pēc kara beigām Latvijai būtu jāatjauno igauņu artilērijas lielgabali, katru gadu jāizmaksā pensijas kaujās kritušo ģimenēm. Igauņi arī pieprasīja sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā (Valkas, Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Veclaicenes, Omuļu, Kārķu, Turnavas pagastus un daļu no Naukšēnu un Ipiķu pagasta), vienlaikus atstājot Roņu salu Latvijai. Tautas padomē izvērsās asas diskusijas par šīm prasībām.

Ar angļu un franču karaflotes artilērijas palīdzību 15. oktobrī Ludviga Bolšteina vadītais 9. Rēzeknes kājnieku pulks šķērsoja Daugavu, ieņemot Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. 16. oktobrī Daugavu šeit šķērsoja visa Latgales divīzija. 16. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Jaunjelgavai, kas beidzās bez panākumiem. Latvijas armijas vadībā veica plašas izmaiņas. Sīmansona vietā 16. oktobrī par armijas virspavēlnieku iecēla Balodi. Štāba priekšnieku Kalniņu nomainīja pulkvežleitnants Laimiņš, kuru 28. oktobrī nomainīja pulkvedis Pēteris Radziņš. Vidzemes divīzijas komandieri Zemitānu un 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri Šmitu nomainīja attiecīgi Mārtiņš Peniķis un Jānis Apinis. Rīgas apriņķi veiktā mobilizācija deva 2000 jaunus kareivjus.

Tautas padome oktobra beigās izšķirošo lēmumu par Igaunijas prasībām uzdeva veikt jaunieceltajam armijas virspavēlniekam Jānim Balodim, kurš atbildēja, ka šādu vienošanos nevar noslēgt un sarunas ar igauņiem izbeidza. Antantes valstis sāka pastiprināti atbalstīt Latviju ar bruņojumu, oktobrī piegādājot 22 lielgabalus, 18 600 šautenes, 124 ložmetējus, 30 000 artilērijas lādiņu, 7400 granātas un 10 miljonus patronu.[66]

Latvijas armija lielo pretuzbrukumu sāka 3. novembrī, pret Bermontu raidot 554 virsniekus un 10 662 kareivjus ar 47 lielgabaliem, 11 352 šautenēm, 114 ložmetējiem. Ar sabiedroto karaflotes artilērijas atbalstu Latvijas bruņotie spēki sāka uzbrukumu Rietumkrievijas armijai no ziemeļiem, ieņemot Bulduru tiltu, Piņķu muižu, Babītes staciju. 4. novembrī 6. Rīgas kājnieku pulks ieņēma Dāmes muižas, Zolitūdi un Annas muižu. Šajā dienā Bermonts pavēlēja saviem spēkiem uzbrukt Liepājas Karostas garnizonam, bet uzbrukumu ar angļu karaflotes artilērijas palīdzību izdevās atsist. 10. novembra rītā 9. Rēzeknes pulks un Aparnieka partizānu pulks iegāja Torņakalna aizmugurē, 6. Rīgas pulks ieņēma Zasulauku, 7. Siguldas pulks ieņēma Torņakalnu un Cementa fabriku. 11. novembra rītā tika atbrīvots Torņakalns, vakarā bermontieši bija atspiesti līdz Olainei un Ķekavai.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja nepārtrauktu pretinieka vajāšanu Zemgalē un Kurzemē. 15. novembrī Latgales divīzija ieņēma Sloku un Kalnciemu. Tikmēr Liepājā bermontieši veica pēdējo mēģinājumu ieņemt Karostu, taču Dankera vadītā pretuzbrukumā tos sakāva un atsvieda Durbes virzienā. Jelgavas sektorā bermontieši mēģināja veikt pretuzbrukumu, taču tika sakauti. 16. novembrī Rēzeknes pulks ieņēma Ķemerus, 17. novembrī 4. Valmieras pulks ieņēma Bausku. Rietumkrievijas armijas jaunais komandieris ģenerālis Valters fon Eberharts 18. novembra vakarā piedāvāja noslēgt pamieru, taču tika ignorēts. 21. novembrī Latvijas armijas Daugavpils, Siguldas un Rīgas pulki atbrīvoja Jelgavu, bet 22. novembrī Tukumu, 24. novembri Talsus un Sabili, 27. novembrī Vecauci. Atkāpšanās laikā bermontieši ne tikai aplaupīja vietējos iedzīvotājus un zemniekus, bet arī aizdedzināja daudzas ēkas, tai skaitā Jelgavas pili. Ņemot vērā lielo vāciešu skatu, Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Rietumkrievijas armiju savā aizsardzībā, un ka Latvijai ir jāpārtrauc kaujas operācijas. Atbildot, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē. Līdz 1919. gada 1. decembrim tālaika Latvijas teritorija līdz pat Palangai bija atbrīvota no vācu karaspēka. Žemaitijā Rietumkrievijas armijas paliekas sakāva arī Lietuvas karaspēks un tās paglābās Austrumprūsijā. Attiecības ar Vāciju normalizēja 1920. gada 15. jūlija Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

Izmantojot uzvaru, 4. decembrī demisionēja jūlijā izveidotā otrā Pagaidu valdība, un 8. decembrī Tautas padome apstiprināja trešo Ulmaņa veidoto Pagaidu valdību, kurā pa vienai vietai bija atvēlēts vāciešiem un ebrejiem.

Latgales atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas karte 1919. gada beigās. Robežas pirms 1920.—1921. gada robežlīgumiem ar Igauniju, Krieviju un Lietuvu (J. Rieksta pastkarte).
Latvijas un Igaunijas armiju kontrolētā teritorija pirms Latgales atbrīvošanas (no 1920. gada sākumā iespiestas angļu kartes).
Latgales partizānu pulka kareivji
Frontes līnija kauju beigās un galīgā Latvijas—Krievijas robeža 1920. gadā Latgalē

Austrumu fronte, 1919[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LSPR valdība pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā bēga uz Krievijas pilsētu Veļikije Luki. Pēc frontes stabilizēšanās, jūlijā tā atgriezās Latvijā, kur līdz 1920. gada janvārim bāzējās Rēzeknē.

Pēc tam, kad igauņu armija 26. maijā ieņēma Pleskavu, uzbrukumu Latgales virzienā turpināja daļa igauņu spēku, kopā ar dāņu brīvprātīgajiem un Ziemeļlatvijas brigādes 1. Valmieras pulku. Maija beigās tika atbrīvota Vidzemes austrumu daļa un 5. jūnijā — Jēkabpils. Uzbrukums notika ar minimālu pretestību, saņemot daudz karagūstekņu un kara materiālu. Tuvojoties Cēsu kaujām, igauņi atvilka savus spēkus, un uzbrukums Latgalei apsīka. Lai papildinātu spēkus, 12. jūnijā tika veikta mobilizācija Līvānu un Stalidzēnu pagastos, iegūstot 400 jauniesauktos. Mobilizācija Pļaviņu rajonā deva vēl 900 vīrus. Fronte nostabilizējās līnijā DaugavpilsLīvāniRudzātiVarakļāniLubāna ezersKupravaLiepna—Pleskava.

Boļševiku kontrolētajos apgabalos izvērsās partizānu cīņa. Maija beigās sāka organizēties partizāni Balvos, kas 27. maijā uz ceļa netālu no Stompakiem apšaudīja boļševiku kolonnu. Lai nodrošinātu kārtību piefrontes joslā, sāka veidoties Latgales partizānu pulks. 6. jūnijā boļševiku pamestajos Balvos ienāca igauņu karaspēks, kas turpmāk kritiskos brīžos sniedza palīdzību partizāniem. 8. jūnijā notika partizānu uzbrukums Gārsenē, kam sekoja apšaude Aknīstē. 22. jūnijā Aknīstē nodibinājās Augškurzemes partizānu pulks ar 110 vīriem, kas līdz jūlija beigām bija padots Ilūkstes apriņķi daļēji ieņēmušās Lietuvas armijas pavēlniecībai. 21. jūnijā vietējie partizāni atsita uzbrukumu Turku ciemam. 24. jūnijā pulkveža Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes spēki ieradās Mārcienas un Ļaudonas apkārtnē, kur no 2. Cēsu pulka pārņēma frontes aizsardzību, bet 26. jūnijā pārņēma arī Barkavas aizsardzību.

Polijas ambīcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kad 1919. gada 28. jūnijā Vācija beidzot parakstīja Versaļas miera līgumu, Polijas Otrā republika, kas vēlējās 1772. gada robežu atjaunošanu, guva iespēju pārvietot savu armiju no vācu robežām uz austrumiem. Ātri ieņēmuši Minsku un nodrošinājuši savu austrumu flangu, poļi augusta vidū atsāka uzbrukumu Daugavpils un Polockas virzienā. 31. augusta rītā Polijas leģiona 1. kājnieku divīzija (1. Dywizja Piechoty Legionów) ielaužas Kalkūnu stacijā un sāk uzbrukumu Grīvas tilta virzienā, draudot iebrukt Daugavpilī. Pievilktie Sarkanās armijas papildspēki šo uzbrukumu atsita, atguva Grīvas dzelzceļa staciju un Nīderkūnus, saglabājot kontroli pār priekštilta nocietinājumiem Daugavas dienvidu krastā.

1. septembrī poļiem Daugavpils frontē bija 91 virsnieks, 4256 kareivji, 85 ložmetēji, 8 lielgabali, pāris mīnmetēji. Gatavojoties nākamajam uzbrukumam, poļu karaspēks pieauga līdz 104 virsniekiem, 6320 kareivjiem un 96 ložmetējiem. 27. septembrī, laižot darbā jau 37 lielgabalus, no kuriem 18 bija smagie, kā arī 20 franču ražojuma tankus, poļi atsāka uzbrukumu dienvidu krasta priekštilta nocietinājumiem, kurus izdevās ieņemt 28. septembrī. Daugavas šķērsošana un Daugavpils ieņemšana vairs netika mēģināta līdz pat 1920. gada janvāra uzbrukuma operācijai.[67]

Austrumu fronte, 1920[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latgales atbrīvošanas operāciju bija iecerēts sākt 1919. gada oktobra sākumā, bet šos plānus izjauca Bermonta uzbrukums. Bermontiādes laikā Latgales frontē atradās 1. Kurzemes divīzijas Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulki, kā arī Latgales partizānu pulks un Latvijas pakļautībā pārnākušais Baltijas landesvērs.

Uzreiz pēc Bermonta sakāves armijas galvenos spēkus atkal pievērsa pēc iespējas ātrākai Latgales atbrīvošanai. Tam bija vairāki iekšēji un ārēji iemesli:

  • Igaunija sāka miera sarunas ar Padomju Krieviju, kas nozīmēja, ka Krievijas Pilsoņu karā uzvarējušajiem boļševikiem drīz rastos iespēja uz Latgales fronti nosūtīt papildspēkus. Igauņi ar Padomju Krieviju pamieru noslēdza 31. decembrī, un tas stājās spēkā 1920. gada 3. janvārī.
  • Latgales atbrīvošana pirms gaidāmo Latvijas-Padomju Krievijas pamiera sarunu sākšanas dotu Latvijai spēcīgāku stāvokli sarunās.
  • Ar Lietuvu un Poliju vēl nebija panāktas vienošanās par robežām, un nevarēja pieļaut, lai šo valstu armijas pirmās ieņemtu Daugavpili un tās apkārtni.
  • Polija piedāvāja 20 000 karavīrus Latgales atbrīvošanai, sākotnēji pretī prasot tikai viņu apgādāšanu ar pārtiku.
  • Drīza Latgales atbrīvošana ļautu visā Latvijas teritorijā veikt Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • Latgales ceļu sliktais stāvoklis nozīmēja, ka karaspēka kustībai labāka ir ziema, nekā pavasara šķīdonis.

Pēc jaunas mobilizācijas, Latvijas Bruņoto spēku kopskaits 1919. gada 31. decembrī sasniedza 69 232 cilvēkus, kurus papildināja 2179 brīvā līguma darbinieki, tādējādi armijas kopskaits pārsniedza 71 000. Boļševiki Latgalē bija izvērsuši Padomju Krievijas 15. armiju ar vairākām strēlnieku divīzijām, kuru kopskaitu 1920. gada 1. janvārī lēsa uz 6620 kājniekiem, 370 kavalēristiem ar 239 ložmetējiem un tuvu 60 lielgabaliem.

Pēc uzvaras pār Bermontu uz Latgales fronti pārsvieda 3. Latgales kājnieku divīziju. Tā pret boļševikiem sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizānu pulku un Landesvēru, kas kopumā veidoja 22 000 kareivju ar 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās ar Poliju, kas uzbrukumam atvēlēja 20 000 kareivjus, pretī prasot tikai to apgādāšanu ar pārtiku.

Poļu armija apņēmās veikt uzbrukumu no Daugavpils līdz Polockai izvietotajiem padomju spēkiem, forsējot Daugavu pie Daugavpils. Latvijas armijai bija jāšķērso Daugava pie Buivīšiem, sasniedzot Osvejas ezeru un Zilupi. Latviešu kreisajam spārnam vajadzēja ieņemt Pitalovu, Kārsavu, Rēzekni un Ludzu. Kopējā uzbrukuma sākumu noteica uz 1920. gada 3. janvāri, un to vadīja Polijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs.

3. janvārī poļi ieņēma Daugavpili, un līdz 5. janvārim sasniedza Dubnas upi. Latviešu kreisā spārna uzbrukums, kam bija jāsākas 5. janvārī ar uzbrukumu Pitalovas stacijai, slikto laika apstākļu dēļ sākās tikai 9. janvārī. 8. Daugavpils kājnieku pulks 9. janvārī ieņēma Viļaku. Boļševiku aizsardzībai palīdzēja tas, ka 3. janvārī bija sācies pamiers ar Igauniju, tādējādi tie varēja pārmest papildspēkus Pitalovas aizsardzībai, kuru 13. janvārī aizsargāja 5400 kareivji ar 107 ložmetējiem. 14. janvārī Pitalovu beidzot ieņēma Latgales partizānu pulks, un nākamajās dienās to izdevās noturēt, par spīti atkārtotiem boļševiku pretuzbrukumiem. Uz Latgales fronti 15. janvārī pārmeta arī Vidzemes divīzijas Valmieras pulku. Rēzekni izdevās ieņemt vēlāk nekā plānots. 21. janvārī ap 8:00 tajā iebruka landesvēra vienības, kurām ap 12:00 sekoja 2. Ventspils kājnieku pulks. Šajās dienās kaujas darbību ietekmēja lielais sals, temperatūrai nokrītot līdz -20, -25 grādiem. 26. janvārī Ventspils pulks ieņēma Ludzu.

Uzbrukumam sākoties, Padomju Latvijas valdība bēga uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savas pastāvēšanas beigām. Par sasniegumiem Latgales atbrīvošanā Tautas padome 23. janvārī Balodi paaugstināja par ģenerāli.

Pēc Zilupes līnijas sasniegšanas uzbrukumi 1. februārī apstājās un tika noslēgts slepens pamiers. Nelielas sadursmes turpinājās vēl vairākas dienas. Miera sarunas oficiāli sākās 1920. gada 16. aprīlī un Latvijas—Krievijas miera līgums tika noslēgts 11. augustā.

Apvienotie Latvijas un Polijas spēki kaujās pie Daugavpils, Ziemeļlatgales operācijā un Rēzeknes atbrīvošanas kauju laikā ieguva kontroli pār Latgali.

Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sākotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa pēc ieņemšanas tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Polijas Braslavas apriņķī, ar Grīvu kā centru. Sakarā ar militārajām neveiksmēm Poļu—padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju, un 1920. gada jūnijā to ieņēma Latvijas armija. Polija no pretenzijām uz šo teritoriju atteicās tikai 1938. gadā. Līdzīgi tika atrisinātas Lietuvas teritoriālās pretenzijas.

Kara beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālis Jānis Balodis pēc brīvības cīņu beigām.

1920. gada 13. augusta pavēlē bruņotajiem spēkiem virspavēlnieks Jānis Balodis rakstīja: „Sakarā ar parakstītā miera līguma noteikumiem šodien pulksten 24 starp Latviju un Krieviju iestājas miera stāvoklis. Es apsveicu armiju ar varonīgi izcīnīto mieru un nosūtu vissirsnīgākos novēlējumus ikvienam karavīram, kā turpmākā dzimtenes aizsardzības darbā mūsu slavenās armijas rindās, tā atgriežoties pie citiem mūsu valsts nostiprināšanas un izbūves veidiem.”[68] Sākas demobilizācija un dažādo armijas iestāžu likvidācija. 1921. gada 1. aprīlī Ministru kabinets pieņēma lēmumu likvidēt armijas štābu un virspavēlnieka amatu. 31. martā Balodis izdeva savu pēdējo virspavēlnieka pavēli armijai.

Valsts nostiprināšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām, kas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Sākotnēji ievēlētajiem 150 deputātiem, pēc robežu novilkšanas Valkā, pievienojās vēl divi deputāti. 9. jūnijā Satversmes sapulce ratificē 5. maijā Berlīnē parakstīto pagaidu līgumu ar Vāciju, bet 2. septembrī miera līgumu ar Krieviju.

Sarunu un kompromisu ceļā izdodas vienoties par Latvijas—Lietuvas robežas un Latvijas—Polijas robežas novilkšanu. Lielākās problēmas radīja Latvijas—Igaunijas robežas konflikts, igauņiem turpinot okupēt Valku un vairākus latviešu pagastus. Pēc neveiksmīgām sarunām, abas puses vienojās jautājuma lemšanu uzticēt britu pulkveža Talenta vadītai komisijai. 1920. gada jūlija sākumā Talents Valkas pilsētas lielāko daļu un dzelzceļa staciju piešķīra Igaunijai. Latvijai piešķīra Ainažu, Ipiķu, Pedeles, Ērģemes pagastus, Igaunijai piešķīra Cores un Plateres pagastus, bet Omuļu, Liellugažu, Jaunrozes, Veclaicenes pagastus sadalīja starp abām valstīm. Neveiksmīgo robežu sarunu dēļ Latvijas valdība iesniedza demisiju, ko Satversmes sapulce nepieņēma.

1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce pieņēma pirmo likumu, kas iesāka Agrāro reformu Latvijā un vācu muižniecības ekonomiskās varas beigas.

1921. gada 26. janvārī Antantes valstis pieņem lēmumu par Igaunijas un Latvijas atzīšanu de iure, un 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā. 1922. gada 28. jūlijā Latviju atzīst arī ASV.

Karā kritušie un izmaksas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņas ilga 628 dienas. To laikā notika vismaz 75 lielākas kaujas. Salīdzinot ar Pirmā pasaules kara kauju upuru skaitu Latvijā, brīvības cīņas prasīja salīdzinoši niecīgus upurus (neskaitot civiliedzīvotāju upurus terora, bada un slimību dēļ). Precīzu kritušo skaitu daudzi avoti nepiemin vispār, bieži arī nepiemin kritušo tautību, kas neļauj noteikt, vai kritušie bija latvieši vai vācbalti. Tāpat neskaidrs ir Latvijā karojušo Vācijas, Igaunijas un Polijas armiju kritušo skaits.

  • Kurzemes atbrīvošanā krita 17 virsnieki un 42 kareivji.
  • Vidzemes atbrīvošanā krita 6 virsnieki un 70 kareivji.
  • Bermontiādē krita 57 virsnieki un 686 kareivji.
  • Latgales atbrīvošanā latviešu vienībās krita 16 virsnieki un 391 kareivis, kamēr landesvērs zaudēja 17 virsniekus un 206 kareivjus.
  • No ievainojumiem mira 12 virsnieki un 228 kareivji.
  • Bez vēsts pazuduši 29 virsnieki un 1252 kareivji.
  • Ievainoti 3844 kareivji.
  • Kontuzēts 241 kareivis.[69]

Gūstā saņemi 5277 pretinieka kareivji, nav skaidrs, cik no tiem boļševiki, cik bermontieši.

Neņemot vērā Latvijas valdības tēriņus, kas pārsniedza 811 miljonus Latvijas rubļu, Latvija bija parādā ASV un Lielbritānijai. Parāds ASV pārsniedz 5,1 miljonu dolāru, kas bija jāatmaksā līdz 1985. gada 15. decembrim. Parāds Lielbritānijai sasniedz 1,3 miljonus mārciņu, kas bija jāatmaksā līdz 1956. gada 1. janvārim. Aprēķinot visus izdevumus, taču neņemot vērā Igaunijas tēriņus Ziemeļlatvijas brigādes uzturēšanai, sanāca 855,4 miljoni latu.[70]

Dienvidlatvijas brigādes pārtiku nodrošināja kopējā landesvēra intendantūra, taču pēc 16. aprīļa pārtikas piegāde pasliktinājās. Latviešu karavīri bija spiesti veikt pārtikas rekvizīcijas no iedzīvotājiem. Ziemeļlatvijas brigāde pārtiku līdz 1919. gada maijam saņēma tieši no igauņu intendantūras. 21. maijā Ziemeļlatvijas brigādes uzturā bija 1100 kareivji un 200 zirgi, 10. jūnijā 4500 karavīri un 300 zirgi, 16. jūnijā 6326 karavīri un 424 zirgi, 29. jūnijā 7800 karavīri un 700 zirgi, 24. jūlijā 8000 karavīri un 1045 zirgi. Šajā skaitā neietilpst Valmieras pulks un tam pakļautās vienības, kurās 1919. gada 11 jūlijā skaitījās 8471 karavīrs un 1398 zirgi. Maijā pulka ceptuve ražoja 1150 pudus, jūnijā 2747 pudus un jūlijā 6938 pudus maizes.[71]

Vardarbība brīvības cīņu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņām bija arī pilsoņu kara iezīmes, kas atspoguļoja tā laika naidīgās „balto” – „sarkano” un latviešu — vācu attiecības.

Sarkanais un baltais terors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neatņemama Pētera Stučkas priekšstatu daļa par komunismu bija revolucionārais terors: pirmo tribunālu izveidoja jau 1918. gada 18. decembrī Vecgulbenē. 1919. gada sākumā izveidoja koncentrācijas nometes Gulbenē, Pļaviņās (toreiz Stukmaņos) un mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

Rīgā nošāva vismaz 1549 un pārējā Latvijā 2083 cilvēkus, kopā 3632. Kopējo nošauto skaitu lēš tuvu 5000. Gulbenē nošāva vairākus simtus cilvēku. Rīgā nošaušanas veica Biķernieku mežā. No vācu iedzīvotāju vidus ņēma ķīlniekus. Izveidoja vairākas koncentrācijas nometnes buržuāzijai un vāciešiem, no kurām, padomju varai krītot, atbrīvoja 18 000 ieslodzīto.[72]

„Baltais terors” sākās 1919. gada ziemā Kuldīgā, ko landesvērs atbrīvoja naktī no 12. uz 13. februāri — dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus, par kuriem radās aizdomas, ka tie atbalsta vai simpatizē LSPR režīmam. 24. februārī tika no lieliniekiem atbrīvota Ventspils, kur bez tiesas apšāva visus, kuriem vien varēja pārmest kreisumu vai simpatizēšanu tam (līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija pat vairāki Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi). Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā „visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina.”[73]

1919. gada 22. maijā Niedras valdībai pakļautais landesvērs un Dzelzsdivīzija bez lielām kaujām ieņēma Rīgu. Jau nākamajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku — uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2 — 3 blakus. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēma sava karaspēka daļa, veicot kvartālu kratīšanas: uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja karavīri pie kāda atraduši dokumentus, pēc kuriem varētu domāt, ka to īpašnieks ir komunists vai sociāldemokrāts, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Rīgas cietumi bija pārpildīti, un apcietinātos vajadzējis turēt pat privātos namos. Tika izveidota t. s. Standrecht (burt. „kakla tiesa”, jeb kara tiesa), kura atradās Suvorova ielā 12 (tag. K.Barona iela), pretī Vērmanes dārzam, kur pagalmā bez jebkādas tiesas divas dienas (4. un 5. dienā pēc pilsētas atbrīvošanas) šāva cilvēkus. Bez tiesas un bez izmeklēšanas Rīgā tika nogalināti ap 2000 cilvēku. Ziņas par kopējo upuru daudzumu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas un precīzs skaits nav zināms.

1919. gada decembrī Valmierā notika kreisi noskaņoto jauniešu aresti un 21. decembrī ar lauku kara tiesas lēmumu tika izpildīts nāvessods 11 no arestētajiem, kuru lielākā daļa bija nepilngadīgi pusaudži vai pat bērni.[nepieciešama atsauce]

Vardarbība latviešu – vācu attiecībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās britu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: „Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus.”[73]

20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, kas daudz mums pāri darījuši. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot.[nepieciešama atsauce]

Vēlāka Brīvības cīņu interpretācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daži vēsturnieki uzskata, ka latviešu bruņotās vienības daudzās neatkarības cīņu epizodēs spēlēja otršķirīgu lomu, jo Kurzemes un Rīgas atbrīvošanas galveno daļu veica fon der Golca komandētie vācieši un vācbaltieši, boļševikus Vidzemē un vāciešus Cēsu kaujās sakāva igauņu karaspēks ar latviešu un dāņu palīdzību, Latgales atbrīvošanā 1920. gada sākumā vadošā loma bija Polijas armijai un tankiem.

Arī Dienvidlatvijas un Ziemeļlatvijas brigāžu virsniekiem vēlāk esot bijuši atšķirīgi uzskati par to, kurai brigādei lielāki nopelni uzvarā. Tā bijušais Igaunijas armijas Alūksnes grupas štāba priekšnieks atvaļinātais pulkvedis Voldemārs Ozols 1932. gadā nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kuru 1933. gadā Latvijas valdība aizliedza, V. Ozolu apcietināja un izraidīja no Latvijas. Zināms, ka Voldemārs Ozols bija saistīts ar PSRS Galveno izlūkošanas pārvaldi (ГРУ).[74]

Ulmaņa diktatūras laikā dominēja Dienvidlatvijas kalpakiešu un ģenerāļa Baloža nozīmes pārspīlēšana. Tāpēc Bermontiāde kļuvusi par politiski izdevīgāko uzvaru, uz kuru koncentrēt brīvības cīņu vēsturi.[nepieciešama atsauce]

Brīvības cīņu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1920[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
  • 10. janvārī: kauja pie Kārsavas.
  • 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
  • 14. janvāris: Pitālovas ieņemšana.
  • 26. janvāris: kauja pie Ludzas.
  • 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
  • 2. februāris: sadursme pie Zilupes.
  • 17.18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • 28. aprīlis: Francija atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
  • 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
  • 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju, kurā Vācijas valdība piekrita atzīt Latviju pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes valstīm.
  • 11. augusts: Noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums, kura 2. pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Brīvības cīņas
  2. Kaevats, Ülo: Eesti Entsüklopeedia 5, page 396. Valgus, 1990, ISBN 5-89900-009-0
  3. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  4. Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A. Vinnigu par landesvēra dibināšanu. 1918.gada 7.decembrī, Rīgā
  5. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  6. Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā A. Vinniga un Latvijas Pagaidu valdības līgums par Latvijas pavalstniecību piešķiršanu ārzemniekiem, kuri piedalījušies cīņās pret lieliniekiem. 1918. gada 29. decembrī, Rīgā
  7. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  8. Latvijas brīvības cīņas 1918.-1920.
  9. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 2942.—2943. slejas
  10. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  11. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  12. 1919. gads Latvijā. 1969
  13. 13,0 13,1 Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  14. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  15. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  16. Dokumenti stāsta
  17. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  18. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  19. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  20. Dokumenti stāsta
  21. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  22. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  23. Schreiner, Wilhelm (Šreiners, Vilhelms)
  24. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  25. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  26. 26,0 26,1 Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  27. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  28. Baltais terors
  29. 1919. gads Latvijā. 1969
  30. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  31. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  32. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  33. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  34. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  35. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  36. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  37. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  38. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  39. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  40. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  41. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  42. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  43. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  44. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  45. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  46. Rigas atswabinaschana no leelineeku waras 22 maijā
  47. Dokumenti runā. 1988
  48. Rīgas “atsvabināšanas” ainas”. Tautas Balss. (Valka) (22.06.1919.)
  49. Rigas atswabinaschana no leelineeku waras 22 maijā
  50. Defending national sovereignty against two Russias: Estonia in the Russian Civil War, 1918–1920
  51. Latvijas Valsts pirmie gadi
  52. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  53. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  54. Latvijas armijas sākums un cīņas Latvijā līdz 1919. gada jūlijam. 1932
  55. Dokumenti stāsta. 1988
  56. 56,0 56,1 Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920
  57. Dokumenti stāsta. 1988
  58. Dokumenti stāsta. 1988
  59. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  60. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  61. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  62. Latvijas nacionālās armijas cīņas 1919. gada vasarā un rudenī. 1931
  63. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  64. Latviešu konversācijas vārdnīca. II. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 2180. sleja.
  65. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  66. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  67. Padomju Latvija un starptautiskā kontrrevolūcija
  68. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  69. Latvijas brīvības cīņas 1918.-1920.
  70. Latvijas brīvības cīņas 1918.-1920.
  71. Latvijas brīvības cīņas 1918.-1920.
  72. Latvijas vēsture, 1914-1940
  73. 73,0 73,1 Rihards Treijs. Baltais terors. // Latvijas avīze. 21.05.2004.
  74. The Rote Kapelle. The CIA’s History of Soviet Intelligence and Espionage. Networks in Western Europe. 1936—1945. Washington. 1979.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dokumenti stāsta. 1988
  • Armijas štāba apmācības dal̦a „Latvijas brīvības karš”. — Pilskalns, Lincoln 1959.
  • Jānis Seskis „Latvijas Valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, atmin̦as un apcerējumi (1914—1921)”. — Pilskalns, Lincoln 1961.
  • Aleksandrs Plensners „Latvijas atbrīvošanās”. — A. Gulbis, Rīga 1928.
  • H. J. „Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918 gadā”. — Gauja, Michigan 1979.
  • Pēteris Bērziņš „Latvijas brīvības cīņas 1918—1920”. — Rīga 1928.
  • „Latvijas brīvības cīn̦as un sasniegumi 1918.—1928.”. — Izglītības Ministrija, Rīga 1928.
  • Ādolfs Erss „Vidzeme brīvības cīn̦ās”. — Pagalms, Rīga 1935.
  • Harijs Valnovskis „Mūsu skolas jaunatne brīvības cīņās, Rīgas skolnieku rota”. — Grāmatu Zieds, Rīga 1938. (dalībnieka vēsturisks apcerējums)
  • Velta Strazdiņa „Ķekavas novads, Pirmais Pasaules karš un Brīvības cīņas”. — Jumava, Vilnius 2015. ISBN 9934117398
  • Edmunds Freivalds, Andrejs Iksens „Daugavas Sargi, brīvības cīņas 1919. gadā”. — Leta, Rīga 1923. (38 autori)
  • Kārlis Dzirkalis „Cēsu Pulka Skolnieku Rota un skolu jaunatnes varoņgars Brīvības cīņās 1919.” — 1969.
  • Pēteris Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmin̦as, pārdomas, atzin̦as”. — Rīga 1985.
  • „Proletariata diktatura Latwijâ”. — Latwees̳chu nazionalo leetu komis̳ariata, Kulturas-is̳ glihtibas nodałas is̳dewums, Maskawa 1919.
  • Tomasz Paluszyński "Walka o niepodległość Łotwy 1914—1921". — Dom Wydawniczy Bellona, Warszawa 1999. ISBN 8311089590
  • Hans von Rimscha, Hellmuth Weiss "Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten : Beitr. z. Entstehungsgeschichte d. Republiken Estland u. Lettland". — J.-G.-Herder-Inst., Marburg (Lahn) 1977.
  • Herbert A. Grant Watson "The Latvian Republic – the struggle for freedom". — G. Allen & Unwin, London 1965.
  • Pēteris Stučka «Пять месяцев Социалистической Советской Латвии» Центральный комитет Коммунистической партии Латвии, Псков 1921. (сборник статей и заметок)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audiovizuālās norādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]