Latvijas brīvības cīņas

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Brīvības cīņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Latvijas brīvības cīņas
Kugis Saratov.jpg
Latvijas Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā.
Datums 1918. gada 18. novembris1920. gada 11. augusts
Vieta Latvija
Iznākums Miera līguma noslēgšana starp Latviju un Padomju Krieviju 1920. gada 11. augustā.
Iegansts Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.
Karotāji
Valsts karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: Igaunija Igaunija
Valsts karogs: Somija Somijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Dānija Dānijas brīvprātīgie
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltic German.svg Baltijas landesvērs
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Lielbritānijas karaflote
Valsts karogs: Francija Francijas karaflote
Valsts karogs: Polija Polija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Dzelzsdivīzija
Baltic German.svg Baltijas landesvērs
Romanov Flag.svg Rietumkrievijas Brīvprātīgo armija
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Padomju Latvija,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918-1920).svg Padomju Krievija
Komandieri
Valsts karogs: Latvija Oskars Kalpaks,
Valsts karogs: Latvija Jānis Balodis,
Valsts karogs: Latvija Jorģis Zemitāns,
Valsts karogs: Igaunija Johans Laidoners,
Valsts karogs: Apvienotā Karaliste Harolds Aleksanders,
Valsts karogs: Polija Edvards Ridzs-Smiglijs
Valsts karogs: Vācijas Impērija Rīdigers fon der Golcs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Jozefs Bišofs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Alfrēds Flečers,
Romanov Flag.svg Pāvels Bermonts-Avalovs,
Valsts karogs: Vācijas Impērija Valters fon Eberharts
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Jukums Vācietis,
Flag of Latvian SSR (1918-1920).svg Pēteris Slavens,
Flag of the Russian Soviet Federative Socialist Republic (1918-1920).svg Augusts Korks
Zaudējumi
Valsts karogs: Latvija Latvija:
3046 miruši
4085 ievainoti[1]
Valsts karogs: Igaunija Igaunija (19.–23. jūlijs 1919.): 115 miruši, 500 ievainoti
400 miruši
1500 ievainoti (5. jūnijs - 2. jūlijs 1919.)[2]
nezināms skaits
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija karš par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī līdz Latvijas — Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā.

Jaundibinātā Latvijas Republika, ko pakāpeniski atzina Igaunija, Polija un Rietumu sabiedrotie (de facto), brīvības cīņu laikā sakāva gan Padomju Krievijas un Padomju Latvijas, gan vācu Dzelzsdivīzijas un Rietumkrievijas Brīvprātīgo (Bermonta) karaspēkus. Vietējie vācbaltieši dažādos kara posmos karoja gan Tautas padomes izveidotās Latvijas Pagaidu valdības karaspēka sastāvā, gan pret to, kad atbalstīja Niedras valdību.

Latvijas neatkarības pasludināšana un armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Studentu rotas kareivji 1919. gada sākumā

1917. gada Krievijas revolūcijas laikā Latviešu strēlnieki bija sašķēlušies boļševiku atbalstītājos, kas izveidoja autonomu padomju valstisko veidojumu — Iskolatu. Mērenākie kareivji un virsnieki 1917. gada 5. augustā apvienojās Latvju kareivju nacionālajā savienībā, un kopā ar nacionāli noskaņotajiem politiķiem 1917. gada 16. novembrī nodibināja Latviešu Pagaidu Nacionālo padomi. Vāciešu okupētajā Rīgā 23. septembrī vairākas lielās partijas izveidoja Demokrātisko bloku..

1918. gada novembrī, apvienojoties divām latviešu politiskās pārstāvniecības organizācijām, Latviešu Pagaidu Nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam, tika izveidots Latvijas priekšparlaments – Tautas padome, kas 1918. gada 18. novembrī pasludināja neatkarīgu Latvijas valsti. Vienlaikus arī sākās Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības veidošana.

Ar 1918. gada 11. novembra Kompjeņas pamiera noteikumiem okupētajās Baltijas teritorijās esošais Vācijas impērijas karaspēks palika šeit, lai veiktu aizsardzību pret boļševikiem, taču lielākā daļa vācu armijas šo teritoriju ātri pameta. Vācu karaspēks pakļāvās jaunieceltajam Vācijas ģenerālpilnvarotajam Baltijas zemēs Augustam Vinnigam. 26. novembrī viņš Vācijas vārdā parakstīja Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības atzīšanas paziņojumu (t. s. „Vinniga notu”), kas noveda pie vācu politiskā projekta — Apvienotās Baltijas hercogistes likvidēšanas 1918. gada 28. novembrī.

Ulmaņa valdībā sākotnēji nebija Apsardzības ministra posteņa, topošās pašaizsardzības vienības paredzot veidot Iekšlietu ministrijas pakļautībā. Taču jau dažas dienas vēlāk par pirmo Apsardzības ministra pienākumu izpildītāju 22. novembrī ieceļot pulkvežleitnantu Robertu Dambīti. 6. decembrī par Apsardzības ministru iecēla bijušo Krievijas impērijas Valsts domes deputātu Jāni Zālīti, par viņa vietnieku atstājot Dambīti. Ar Latvju kareivju nacionālās savienības palīdzību viņi saformēja divas Rīgas apsardzības rotas un instruktoru (virsnieku) rotu, liekot pamatus Latvijas Bruņotajiem spēkiem. 10. decembrī Apsardzības ministrs Zālītis apstiprināja Latvijas bruņoto spēku ģenerālštāba štatus, izveidojot ministrijas administratīvo aparātu.

Jaunizveidotās I un II rota izpildīja Rīgas garnizona pienākumus. Lai nebūtu jāpakļaujas vāciešu komandieriem, studentu korporāciju Selonija un Talavija biedri izveidoja Atsevišķo studentu rotu, kas Nikolaja Grundmaņa vadībā pakļāvās tikai Apsardzības ministrijai. Šajās nedēļās Rīgā arī tika saformēta Latgales virsnieku rezerves rota un Latgales apakšvirsnieku rota, kurā līdz gada beigām bija 130 kareivji.

Bez karaspēka esošā Pagaidu valdība izplatīja uzsaukumus iedzīvotājiem, aicinot brīvprātīgos stāties tās karaspēkā. Latviju sadalīja četros apsardzības apgabalos un iecēla apgabalu priekšniekus — Latgalē pulkvežleitnantu Jāni Imaku, Vidzemē pulkvedi Jāni Apini, Kurzemē pulkvedi Mārtiņu Peniķi un Rīgā baltvācu ģenerāli Freitāgu-Loringhofenu (Freytag-Loringhoven) ar kapteini Jorģi Zemitānu kā palīgu. 8. decembrī Vidzemes kara apgabala priekšnieks pulkvedis Jānis Apinis, līdztekus 50 kareivju lielajai Cēsu rotai, pavēlēja saformēt arī Valkas, Valmieras un Limbažu zemessargu rotas, kas nenotika Sarkanās armijas straujā uzbrukuma dēļ.

Decembrī Liepājā, kurā vācieši neļauj veikt mobilizāciju, sāka veidoties brīvprātīgo rota, kas pieauga līdz 190 kareivjiem un virsniekiem, izveidojot I un II Liepājas apsardzības rotu, kuras uzturēšanu uzņēmās Liepājas dome. Kareivjiem bija ne vairāk par 10 šautenēm, un 1919. gada 11. janvārī rotu pastāvēšanu izbeidza vācu militārā policija. 1918. gada 28. decembrī ministrs Zālītis uzdeva virsleitnantam Lasim no Rīgas doties uz Ventspili un izveidot brīvprātīgo rotu. Tajā piesacījās tikai 50 brīvprātīgo, kas 1919. gada 7. janvārī ar tvaikoni bēga no boļševikiem uz Liepāju.

1918. gada 7. decembrī Vinnigs un Pagaidu valdība Rīgā noslēdza līgumu par Landesvēra izveidošanu, ar kuru oficiāli izveidoja „Latvijas zemes sardzi”, Landesvēru (Die Lettländische Landeswehr). Administratīvi tas bija pakļauts Latvijas Republikas Apsardzības ministram Zālītim, bet apgādes un militārā ziņā – Vācijas okupācijas spēkiem.[3] Rīgas apriņķī no 17. līdz 20. decembrim izsludināja mobilizāciju virsniekiem līdz 45 gadu un instruktoriem līdz 35 gadu vecumam uz kuru atsaucās ap 300 cilvēku. Asā nepieciešamība pēc karavīriem noveda pie 1918. gada 29. decembra Pagaidu valdības un Vinniga līguma par Latvijas pilsonības piešķiršanu tiem Vācijas pilsoņiem, kas ieradīsies Latvijā, lai vismaz 4 nedēļas cīnītos pret boļševikiem. Līguma mērķis bija papildināt landesvēra rindas ar vācu brīvprātīgajiem.[4]

Vācu bruņotie formējumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

11. novembri sāka veidoties vācbaltu landesvērs un 21. novembrī Dzelzsbrigāde. Paralēli latviešu rotu veidošanās procesam, arī Rīgas vācbaltieši izveidoja savu bruņoto vienību — Trieciengrupu (Stoßtruppe), kurā iestājās ap 1000 vīru.[5]. Līdzīgas vienības izveidojās Liepājā fon Kleista un Jelgavā fon Rādena vadībā. Liepājā arī izveidojās Baltiešu rota fon Toniges vadībā. Atšķirībā no latviešu vienībām, kurām vācu armija negribīgi sniedza atbalstu, vācbaltieši saņēma ieročus un ekipējumu no Vācijas armijas. No pakāpeniski aizejošajām vācu armijas vienībām 21. novembrī izveidojās atsevišķa bruņotā vienība Dzelzsbrigāde no vācu kareivjiem un Vācijas algotņiem. Līdz ar 1918. gada 7. decembra līgumu ar Latvijas Pagaidu valdību, šīs vienības iekļāvās Landesvēra sastāvā.

1919. janvāra sākumā, Pagaidu valdībai bēgot no Rīgas, vācbaltieši uz Liepāju pārcēla savu Baltiešu Nacionālo komiteju (Baltischer Nationalausschuss), kas rūpējās par vācu bruņoto vienību apgādi un jaunu brīvprātīgo vervēšanu visā Vācijā.[6] 1919. gada sākumā strauji dažādu vācu militāro vienību skaits vācu okupācijas pārvaldes kontrolētajā Kurzemes daļā. Dzelzsbrigādē sākotnēji bija tikai 450 kareivji, Landesvērā vācbaltiešu un latviešu kareivju skaits bija ap 1200. Liepājā bija 1500 vīrus liels Vācijas armijas garnizons. Vācijā izvērsās algotņu vervēšanas biroja "Baltenland" darbība. Ar algotņu vervēšanu Vācijā nodarbojās Rīdigera fon der Golca brālis, Ginters fon der Golcs, kurš viņiem solīja zemi Latvijā. Daudzi vācu algotņi ieradās Liepājā ar pārliecību, ka viņiem ir apsolīta zeme, un šis pārpratums vēlāk radīja konfliktus ar Pagaidu valdību, vāciešiem uzskatot, ka viņi ir apmānīti. 1919. gada janvārī—februārī Liepājā pa dzelzceļu un jūru sāka ierasties tūkstošiem jaunu karotāju, kas veidoja pusautonomus brīvkorpusus (Freikorps), kurus iekļāva Dzelzdivīzijā. No Vācijas uz Liepāju pārvietoja arī 1. gvardes rezerves divīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla fon der Golcu.[7]

Padomju Krievijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju Krievijas armijas ofensīva un frontes pārvietošanās no 1918. gada novembra (zilā līnija) līdz 1919. gada janvāra beigām (sarkanā līnija).
Pirmā latviešu atsevišķā bataljona komandieris Oskars Kalpaks.

Pēc Vācijas impērijas sabrukuma 11. novembra revolūcijas rezultātā, 13. novembrī Padomju Krievija paziņoja par Brestļitovskas miera līguma laušanu. Līdz ar Vācijas armijas atkāpšanos uz dzimteni, tās atstātajās teritorijās bez ievērojamas pretestības iebruka Padomju Krievijas Sarkanā armija. 1918. gada 25. novembrī boļševiki ieņēma Pleskavu. Tas bija iemesls sarunu uzsākšanai starp Vinnigu un Zālīti, kas vainagojās ar 7. decembra vienošanos par brīvprātīgo zemessargu (vācu: Lettländische Landeswehr, vēlāk Baltijas landesvērs) vienību veidošanu. Kopā bija paredzēts izveidot 18 latviešu rotas, 7 vācu rotas un vienu krievu rotu, kopā veidojot 6000 kareivju lielu vienību. Lai arī vācieši apņēmās šīs vienības apbruņot, viņi to nedarīja.

1918. gada novembra beigās sākās Sarkanās armijas daļu iebrukums Latvijas teritorijā divos galvenajos virzienos — no Pleskavas un vēlāk no Daugavpils. Iebrukumu Latvijā vadīja Jukums Vācietis. Jau 2. decembrī Sarkanā armija ieņēma stratēģiski svarīgo Rēzeknes dzelzceļa līniju līdz Zīlānu stacijai. 7. decembrī no Pleskavas puses ienākušās sarkanarmijas daļas ieņēma Alūksni, 9. decembrī Daugavpili un 17. decembrī Valku, kur viņu rokās krita Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, kas bija devies uz Tallinu. No Valkas, virzoties pa dzelzceļa līniju, naktī uz 22. decembri boļševiki ieņēma Valmieru. Virzoties gar dzelzceļa līniju Daugavpils—Rīgas dzelzceļa līniju pie Kokneses viņi sagrāba vācu vilcienu, ar kuru 19. decembrī ieņēma Skrīveru staciju, bet vācbaltiešu zemessargiem un Dzelzsbrigādes vadam izdevās atsist Sarkanās armijas vilciena uzbrukumu pie Ogres tilta. Daļa šo vācu vienību pārcēlās Daugavai un padzina boļševikus no Jaunjelgavas.

Sarkanās armijas sastāvā 8. decembrī izveidoja Latvijas armijas karaspēka grupu (krievu: Армейская группа войск Латвии). No decembra vidus Sarkanās armijas sastāvā iekļāva Krievijā esošās Latviešu strēlnieku vienības, kuras 1919. gada pirmajā pusē veidoja karaspēka lielāko daļu (12 000 no 20 000 sarkanarmiešu). Pagaidu valdība bez panākumiem izplatīja aicinājumu strēlniekiem pārnākt demokrātiskās Latvijas pusē.

22. decembrī vācieši pameta Cēsis un, lai arī sākotnēji apņēmības pilna pilsētu aizstāvēt, drīz tiem sekoja arī Cēsu rota, kas 27. decembra vakarā caur Ieriķiem un Līgatni ieradās Rīgā. 30. decembrī landesvēra vācbaltiešu daļas un Dzelzsbrigādes cieta sakāvi pie Siguldas, atkāpās uz Inčukalnu, kur 31. decembrī kaujā pie Inčukalna cieta sakāvi pret uzbrūkošajiem 1. un 4. Latviešu sarkano strēlnieku pulkiem. Naktī uz 30. decembri boļševiku aģitācijas rezultātā Rīgā sadumpojās latviešu zemessargu rotas 191 kareivis. Dumpinieku kazarmas aplenca lojālais karaspēks, un apšaudīja Daugavā izvietotie angļu karakuģi, kas te bija ieradušies 17. decembrī. Pēc padošanās dumpiniekus tiesāja vācu karatiesa, 11 dumpiniekiem piespriežot nāvessodu.[8]

Militārās problēmas pasliktināja arī politiskā situācija Rīgā. Boļševiku atbalstītāji gandrīz netraucēti veica savu propagandu ielās, bet sociāldemokrāti savā konferencē no 26. līdz 28. decembrim pieņēma lēmumu aiziet no Tautas padomes, nosodot Pagaidu valdības darbu un paziņojot par savu neitralitāti karā. Arī angļu karakuģi, kas sākotnēji bija gatavi Rīgas aizsardzībai, saņēma pavēli turpmākās cīņās neiesaistīties.[9]

31. decembrī Rīga izsludināja vispārēju mobilizāciju un par zemessardzes latviešu vienību komandieri iecēla pulkvežleitnantu Oskaru Kalpaku. 1. janvārī boļševiku artilērija sāka apšaudīt Rīgu. 1919. gada 2. janvārī daļa Pagaidu valdības aizbēga uz Jelgavu, bet valsts ierēdņu ģimenes nosūtīja uz Liepāju. Daļa valdības un Tautas padomes locekļu evakuējās uz ārzemēm ar angļu kuģiem. Rīgu pameta arī angļu karakuģi un ap 2000 bēgļi tvaikoņos „Roma” un „Babilona”. 2. janvāra vakarā Rīgā sākās boļševiku atbalstītāju demonstrācijas, pilsētu pameta pēdējās Vācijas armijas vienības un sākās pamesto armijas noliktavu izlaupīšana. Aizdegās Vācu teātris (tagadējā Nacionālā opera). Kalpaka vienības pulcējās Rīgas Latviešu biedrības namā, un 3. janvāra 6.00 sāka doties pāri tiltiem uz Pārdaugavu. Kalpaks šeit veica kareivju skaitīšanu. Bija palikuši 130 Instruktoru rezerves virsnieki, 80 Cēsu rotas kareivji un daži desmiti citu rotu pārstāvji. Atsevišķās studentu rotas 190 kareivji uz Jelgavu bija atkāpušies jau agrāk. Šajā brīdī Kalpaks un Pagaidu valdība varēja rēķināties tikai gandrīz 400 karavīriem.[10] 3. janvārī neaizsargāto Rīgu ieņēma Sarkanās armijas Latvijas karaspēka armijas grupa. Lielākajā Latvijas daļā izveidojās Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika Pētera Stučkas vadībā.

Atkāpšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

3. janvāra vakarā Kalpaka vienības kareivji sasniedza Jelgavu, kuru pameta pēdējās Vācijas armijas vienības, kas pat nedomāja veikt pilsētas aizsardzību. Pagaidu valdības ministri nolēma doties uz Liepāju ar Atsevišķās studentu rotas kareivjiem, kas 4. janvārī Jelgavā noturēja atvadu parādi. 5. janvārī Vinnigs no Jelgavas atgriezās Vācijā.

5. janvārī Jelgavā Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli, saskaņā ar kuru no sešu agrāko rotu (virsnieku rezerves rotas, Latgales apakšvirsnieku rotas, Latgales virsnieku rotas, Cēsu rotas, kā arī 2. un 3. zemessargu rotām) pārpalikušajiem kareivjiem tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons ar divām rotām, par pirmās rotas komandieri ieceļot kapteini Jāni Balodi, par otrās kapteini Skujiņu. No kapteiņa Arnolda Artum-Hartmaņa vadītās Jelgavas latviešu brīvprātīgo rotas 100 kareivjiem bija palikuši mazāk par 40 kareivju, kurus Kalpaks nosūtīja uz Liepāju. Pilsētu sasniegušos Atsevišķās Studentu rotas kareivjus vācieši izmitināja Liepājas Karostā, kur tos neveiksmīgi mēģināja atbruņot.

5. janvāra vakarā 1. latviešu atsevišķais bataljons izgāja uz pozīcijām pie Olaines. Tikmēr landesvēra vienības ar kaujām atkāpās uz Bausku, bet ap 100 karavīru lielu Dzelzbrigādes vienību boļševiki sagūstīja Ķekavā. 6. janvārī Sarkanā armija no Baldones, Mežotnes un gar Krustpils—Jelgavas dzelzceļu no Garozas stacijas sāka uzbrukumu Jelgavai. 7. janvārī Dzelzsbrigāde paziņoja, ka plāno atkāpties uz Mažeiķiem. Kalpaka vienības atkāpās no pozīcijām pie Iecavas un atgriezās Jelgavā, kuru tajā pašā dienā pameta kopā ar pēdējām landesvēra vienībām. 8. janvārī lielinieki ieņēma Jelgavu, bet 9. janvārī — Dobeli. 12. janvārī 1. latviešu atsevišķais bataljons atkāpās uz Lielauces muižu.

15. janvārī firsts Anatols Līvens Liepājā sāka veidot landesvēram pakļautu krievu brīvprātīgo vienību no dažiem desmitiem brīvprātīgo. Līvena vienībā iestājās bijušie Krievijas impērijas armijas virsnieki un kareivji, kas gribēja karot pret boļševikiem, taču nevēlējās dienēt vācu landesvērā.

16. janvārī 1. latviešu atsevišķais bataljons atsita 11. Padomju Latvijas strēlnieku pulka bataljona un kavalērijas eskadrona uzbrukumu, pēc kura boļševiki atkāpās uz Dobeli, bet Kalpaks no Pampāļiem atkāpās uz Skrundu, pie dabīgās Ventas aizsardzības līnijas, uz kuru atkāpās arī landesvērs. Skrunda gan tika zaudēta un atkāpšanās sasniedza savu tālāko punktu pie Valtaiķiem un Kalvenes.

25. janvārī Cēsu rota padzina boļševikus no Lēnas muižas un nākamajā dienā — no Rudbāržiem. Pretuzbrukumā piedalījās 50 no Ventspils uz Liepāju pa jūru aizbēgušie kareivji. Arī landesvērs saņēma papildinājumus no Liepājas. 28. janvārī Kalpaka bataljons kopā ar Līvena krievu rotu atguva Skrundas muižu.

30. janvārī Sarkanās armijas 500 kareivji un 300 jātnieki ar 4 lielgabaliem uzbruka Ventspilij, kuru aizstāvēja 120 vācu kareivji, kas pilsētu nespēja noturēt. Gandrīz 100 gūstā kritušos vāciešus boļševiki nošāva. Drīz boļševiki ieņēma arī Kuldīgu, taču tie bija viņu pēdējie panākumi, jo lielākā Padomju Latvijas armijas daļa bija jāpārsviež uz Igaunijas fronti, kur igauņiem izdevās ātri atbrīvot savu valsti.

Situācija Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Liepāja uz dažiem mēnešiem kļuva par politiskās darbības centru. Šeit ieradās Pagaidu valdība, kurai bija diplomātiskas attiecības ar Vācijas vēstnieku Vinnigu un jauno vēstnieku Gisbertu fon Rombergu. Uz Vāciju bija nosūtīts Latvijas pārstāvis Vilhelms Šreiners.[11] Taču Liepāju, un no boļševikiem brīvo teritoriju joprojām kontrolēja Vācijas okupācijas armijas militārais gubernators, kas noteica sapulču un kustības ierobežojumus, kā apspieda ieroču nēsāšanu. Te darbojās arī Baltiešu-vācu Nacionālā komiteja, kas turpināja centienus īstenot savu Baltijas valsts ideju, kā tas atklājās Štrika sazvērestības laikā. Novembra revolūcijas rezultātā vācu garnizonā izveidojās kareivju padome, un sociāldemokrātu kontrolētā Liepājas pilsētas dome darbojās pusneatkarīgi.[12]

Neatkarīgās Latvijas projekts šķita tuvu pilnīgam sabrukumam. Ģenerālštābu, un dažus palikušos Apsardzības ministrijas darbiniekus vadīja kapteinis Aleksandrs Plensners, kamēr Zālītis gandrīz nedēļu nedarīja neko. Pasu nodaļa bija vienīgā Pagaidu valdības iestāde, kas turpināja darbu, lai karavīriem un citiem Pagaidu valdības atbalstītājiem izsniegtu ārzemju pases, gatavojoties pamest Latviju boļševiku pilnīgas uzvaras gadījumā.[13] Tieši šajā laikā tvaikoni Saratov saved kārtībā, lai ar to varētu evakuēt pēdējās karaspēka daļas. Šis drūmākais posms ilga apmēram nedēļu. 21. janvārī ar valdības atbalstu Arturs Kroders sāka izdot laikrakstu "Latvijas Sargs", kas nodarbojās ar pozitīvu propagandu, ceļot morāli.

Diplomātiskā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Paralēli militārajiem notikumiem, svarīgi bija arī Ulmaņa Pagaidu valdības centieni iegūt ārvalstu politisko, finansiālo un militāro atbalstu.

1918. gada 1. decembrī Liepājā ieradās britu karakuģu eskadra kontradmirāļa Sinklēra vadībā, kas drīz devās uz Tallinu. 4. decembrī Ulmanis ar Finanšu ministru Kārli Puriņu devās uz Tallinu, lai satiktos ar angļiem, taču nav drošu ziņu par viņu tikšanos. Viņš arī it kā esot apmeklējis Helsinkus, kur lūdzis palīdzību ASV pārstāvjiem. Antantes pārstāvjiem šajā laikā trūka jebkādu zināšanu par Baltijas reģiona politisko situāciju.

Ulmaņa ārzemju brauciena laikā pastiprinājās padomju iebrukums Latvijā, un 7. decembrī jaunais Apsardzības ministrs Zālītis ar Vinnigu parakstīja līgumu par Landesvēra izveidošanu. Lai arī cerētās militārā palīdzība nepienāca, Vinnigs sāka finansēt Pagaidu valdību, no 22. novembra līdz 4. janvārim tai piešķirot vismaz 3,75 miljonus marku.[14]

17. decembrī Stučka izplatīja Padomju Latvijas izveidošanas manifestu, pasludinot Pagaidu valdību par gāztu. 20. decembrī Ulmanis iesniedza protestu britu konsulam Vivjēnam Bosenketam (Bosanquet), kurš Rīgā ieradās 17. decembra vakarā ar britu karakuģiem, par to, ka Vācijas armija atkāpjas, neaizstāvot Latviju. Kad Bosenkets 23. decembrī par to aizrādīja Vinnigam, tas atbildēja, ka disciplīnas sabrukuma dēļ, vācu armija to nevar izdarīt. Angļiem nevēloties militāri palīdzēt un vīriešiem negribīgi pievienojoties Pagaidu armijas vienībām, Ulmanim neatlika citas iespējas, kā pēc konsultēšanās ar Bosenketu, atkal vērsties pie Vinniga pēc palīdzības un 29. decembri noslēgt līgumu par pilsonības piešķiršanu Vācijas brīvprātīgajiem kareivjiem. Tas radīja turpmākās problēmas ar vāciešu un vācbaltiešu militārajiem formējumiem, kas bieži vien veidojās patvaļīgi, bez skaidra juridiskā statusa, militārās un politiskās pakļautības. Protestējot pret šo līgumu, 30. decembrī sociāldemokrāti pameta Tautas padomi.

1919. gada 10. janvārī Latvijas pagaidu valdība iecēla kapteini Zemitānu par kara lietu pārstāvi Igaunijā. 20. janvārī Igaunijas valdība piekrita ļaut Tallinā, Pērnavā un Tartu izveidot pa divām latviešu rotām katrā pilsētā.

12. janvārī Ulmanis kopā ar Finanšu ministru Puriņu un Zemkopības ministru Goldmani no Liepājas devās uz Stokholmu un Kopenhāgenu. Stokholmā jau atradās Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste un priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals. Liepājā no valdības palika tikai Miķelis Valters, Jānis Zālītis un Teodors Hermanovskis.

Ulmaņa aizbraukšanu no Liepājas daudzi uztvēra kā bēgšanu no valsts. Pēc lēna kuģojuma ar kabeļkuģi, 20. janvārī Ulmaņa delegācija ieradās Bornholmā un nākamajā dienā Kopenhāgenā, kur presē sniedza interviju, aicinot atbalstīt Latviju visiem iespējamiem līdzekļiem cīņā pret boļševikiem. Viņš tikās ar ASV vēstniecības darbiniekiem, lūdzot palīdzību ar naudu, pārtiku un atļauju vervēt brīvprātīgos. Lielbritānijas vēstniecībā viņš vienojās par 5000 šauteņu piegādi, kas tika piegādātas vēlāk. 25. janvārī Ulmanis ar Puriņu ieradās Stokholmā, kur zviedri bija sākuši vervēt brīvprātīgos karošanai Latvijā, savācot 400 virsniekus un 4000 kareivjus. Taču uzreiz pēc Ulmaņa došanās uz Helsinkiem, vervēšanu Zviedrijā pārtrauca, iespējams, tāpēc, ka Ulmanis nevarēja apsolīt naudu algotņu apmaksai. No Helsinkiem, kur atkal notika sarunas ar ASV diplomātiem, Ulmanis devās uz Tallinu, kur igauņiem bija izdevies pretuzbrukums pret Padomju Krievijas iebrucējiem. Šeit izdevās panākt vienošanos ar igauņiem par latviešu bruņoto vienību veidošanu Igaunijā un atbrīvotajos Ziemeļlatvijas novados. No Tallinas viņš atkal devās uz Stokholmu, kur veica sarunas ar baņķieriem par kokmateriālu pārdošanu. No Stokholmas Ulmanis caur Berlīni devās uz Lietuvas galvaspilsētu Kauņu, kur 1. martā parakstīja vienošanos, ar kuru Latvija saņēma 5 miljonus vācu marku, apmaiņā pret lietuviešu tiesībām izmantot Liepājas ostu.[15]

Kurzemes atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs.
1. latviešu atsevišķā bataljona karavīri Rudbāržu muižā.

No 20. līdz 30. janvārim Liepājā un Grobiņas apriņķī Pagaidu valdība veica virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju, kam no 9. līdz 11. februāra sekoja vispārējā mobilizācija Liepājas apkārtnē, mobilizācijai atsaucās tikai 43 vīrieši. No 21. līdz 23. februārim Rudbāržu, Lēnes un Tāšu-Padures pagastos veica mobilizāciju, kurai atsaucās 175 cilvēki. 26. februārī Liepājā atkal sāk veidot brīvprātīgo zemessargu vienību, kas aprīļa sākumā pārsniedza 200 cilvēkus. 9. februāri angļu karaflotes kuģi latviešu vienībām piešķīra 50 vieglos rokas ložmetējus un 5000 šautenes. 10. aprīlī angļu karaflote viņiem piešķīra vēl 300 šautenes un nedaudz granātas. Taču jau 16. aprīlī, Aprīļa puča laikā vācieši zemessargus atbruņoja.

Sarkanās armijas tuvošanās Latvijas—Vācijas robežai pamudināja Vācijas valdību iecelt par Liepājas militāro gubernatoru ģenerāli Rīdigeru fon der Golcu, kas pirms tam bija komandējis vācu Baltijas jūras divīziju Somijas pilsoņu karā. Savos memuāros viņš vēlāk rakstīja:"Man jākaro pret četrām frontēm: pret lielinieku armiju, pret vācu radikāļu iespaidoto Liepājas (vācu) zaldātu padomi un līdz ar to arī pret revolucionāriem faktoriem manā karaspēkā, pret vāciem naidīgo puslieliniecisko Pagaidu valdību un pret Sabiedrotajiem (Antanti)."[16]

1. februārī ģenerālis Golcs ieradās Liepājā un 3. februārī kļuva par Vācijas armijas 6. rezerves korpusa, un faktiski arī par jaunieceltā majora Flečera komandētā Baltijas landesvēra, un majora Bišofa komandētās Dzelzsbrigādes virspavēlnieku. Fon der Golcs aprīļa sākumā likvidēja vācu garnizona kareivju padomi, pastiprināja gandrīz izjukušo Dzelzsbrigādi ar jaunie brīvprātīgajiem no Vācijas, pārveidojot to par Dzelzsdivīziju. Viņa rīcībā bija arī Vācijas armijas vienības, ko papildināja ar 1. gvardu rezerves divīziju. Fon der Golca pakļautībā drīz bija ap 9- 10 000 vīru liels karaspēks. Fon der Golcs centās ierobežot Pagaidu valdības darbību. Dažas no viņa prasībām bija, lai pie Pagaidu valdības ēkas nedežurētu bruņoti latviešu kareivji, ka Liepājā vienlaikus drīkst atrasties tikai 300 latviešu kareivji, kas nedrīkst būt bruņoti, un kareivjiem, kas nosūtīti uz fronti, patronas drīkst izsniegt tikai 15 km attālumā no Liepājas.[17]

1. februārī Igaunijas armija ieņēma Valku, 3. februārī ministrs Zālītis pilnvaroja Zemitānu dibināt latviešu karaspēka rotas Igaunijā un Vidzemē, bet par civillietu pārstāvi igauņu atbrīvotajos Ziemeļlatvijas apgabalos iecēla Markusu Gailīti. Artilērijas organizēšanai uz Igauniju nosūtīja pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu. Februāra sākumā kaujas Kurzemē apsīka, lai arī Venta aizsala un to varēja šķērsot. Kopējie latviešu un vācu landesvēra frontes spēki šajā laikā bija ap 2200 kareivjiem. Tos veidoja:

  • Kalpaka latviešu bataljons, 3 kājnieku rotas un 1 jātnieku nodaļa.
  • Manteifeļa-Cēges vadītā Trieciendaļa, 2 kājnieku rotas, jātnieku eskadrons, 1 ložmetēju komanda un 1 baterija.
  • Malmedes nodaļa, 3 kājnieku rotas, 1 ložmetēja rota, 1 baterija.
  • Eilenburga nodaļa, 2 kājnieku rotas, jātnieku nodaļa un 1. baterija.
  • Līvena krievu nodaļa, 2 kājnieku rotas, 1 kavalerijas nodaļa.
  • barona Engelharda-Šēnheidena un Otto Goldfelda jātnieku eskadroni.

13. februārī vācu landesvēra un regulārā vācu karaspēka vienības virzījās no Apiķiem gar Ventu, un Līvena vienība, kas nāca no Labraga, ieņēma Kuldīgu. Šeit landesvēristi nošāva vismaz 136 civiliedzīvotājus, galvenokārt latviešus, aizsākot Baltā terora laiku Kurzemē.[18] Jau 8. februāŗi angļu karakuģi bija apšaudījuši Ventspili, izraisot īslaicīgu boļševiku bēgšanu no pilsētas. 24. februārī Ventspili ieņēma Flečera vadītās landesvēra vienības, kuras papildināja no Liepājas ar kuģiem ieradušies landesvēra un regulārās vācu armijas kareivji. Turpmākajās nedēļās šeit nošāva vismaz 200 cilvēku. 26. februārī boļševikus padzina no Ēdoles, Užavas, Zūru pagastus un Piltenes pagastiem. No 28. februāra līdz 1. martam boļševiki mēģināja atgūt Kuldīgu, taču tika atsisti. Šajā laikā lielākie Padomju Latvijas armijas spēki bija koncentrēti ziemeļu frontē pret Igaunijas armiju.

17. februārī Kalpaka bataljonam kā 3. rota tika pievienota Atsevišķā studentu rota, bet februāra beigās — Latviešu atsevišķā jātnieku nodaļa. Kalpaks tika paaugstināts par pulkvedi. Februāra beigās bataljonā bija aptuveni 650 vīri. Marta sākumā un aprīlī Pagaidu valdība veica atkārtotas mobilizācijas, kuru rezultātā armiju papildināja ap 1000 kareivju. Turpmākas mobilizācijas nevarēja rīkot fon der Golca negatīvās nostājas dēļ, kurš negribēja pieļaut Latvijas armijas spēka pieaugumu.

Padomju Latvijas karaspēka lielākā daļa atradās Ziemeļlatvijā pret igauņiem. 1919. gada 1. martā, frontē no Ainažiem līdz Alūksnei atradās 9466 kareivji, 711 jātnieki, 126 ložmetēji, 37 lielgabali, 2 bruņuvilcieni, 2 bruņumašīnas un 8 lidmašīnas, kopā — 14 062 sarkanarmieši. Kurzemes un Ziemeļlietuvas frontē no Popes, Šauļiem un Panevēžai atradās 3836 kareivji, 285 jātnieki, 100 ložmetēji, 15 lielgabali, 6 lidmašīnas, kopā — 7859 sarkanarmieši.[19]

Kaujas starp Ventu un Lielupi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. latviešu atsevišķā bataljona karavīru grupa Kandavas pilsdrupās 1919. gada martā.

Ar mērķi sakaut un atgrūst boļševiku spēkus no Austrumprūsijas robežām fon der Golca vadītais vācu karaspēks izvērsa ofensīvu Lietuvā (skat. Lietuvas brīvības cīņas) un Latvijā. Dzelzsdivīzija un 1. gvardes rezerves divīzija 2. martā sasniedza Mažeiķus. Pēc tam 3. martā sākās uzbrukums Kurzemē. Kalpaka latviešu bataljonam bija jāuzbrūk Saldus virzienā, fronti no Kuldīgas līdz Ventspilij atstājot vācu landesvēra vienībām. Pretuzbrukuma mērķis bija sasniegt Lielupes līniju.

6. martā, vadot Cēsu rotu un Studentu rotu uzbrukumā pret boļševikiem, nejaušā savstarpējā latviešu un vāciešu Borha bataljona apšaudē gāja bojā Oskars Kalpaks, Atsevišķās Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis, jātnieku nodaļas virsleitnants Pēteris Krievs un piekomandētās vāciešu artilērijas pusbaterijas leitnants Šrinders; arī vācu Dzelzsdivīzijas Borha bataljons apšaudē zaudēja 9 kritušos. Pēc Kalpaka nāves bataljona komandēšanu uzticēja kapteinim Jānim Balodim, kuru paaugstināja par pulkvedi. Kalpaku 11. martā apbedīja Liepājā, un 18. septembrī pārapbedīja dzimtajos Meirānu Visgaļu kapos. Grundmaņa pīšļus no Liepājas 1920. gada janvārī pārveda uz Rīgas brāļu kapiem.

10. martā atsevišķais latviešu bataljons ieņēma Saldu, kamēr fon der Golca uzbrukuma labais spārns Lietuvā 10. martā ieņēma Kuršēnus un Šauļus. 12. martā Dzelzsdivīzija ieņēma Vecauci. 13. martā landesvērs ieņēma Sabili un Kabili. Pēc Kandavas ieņemšanas 14. martā, Flečers turpināja strauju uzbrukumu, 15. martā ieņemot Tukumu un Irlavu. 16. martā Studentu rota ieņēma Jaunpili un 17. marta rītā Bikstu muižu.

Landesvēra spēki pēc Tukuma ieņemšanas, nesaskaņoti ar fon der Golcu un latviešu bataljonu, veica strauju pārgājienu uz Jelgavu, ko ieņēma 18. marta vakarā, un no 21. marta sāka atsist boļševiku pretuzbrukumus. Lai atbalstītu Flečeru, fon der Golcs pavēlēja uz turieni doties Dzelzdivīzijai, bet 1. gvardu rezerves divīzijai uz Bausku un Staļģeni. Flečera manevrs atstāja frontes ziemeļu flangu nenosegtu, un latviešu bataljonam nācās pārgrupēties uz ziemeļiem. 19. martā tas ieņēma Līvbērzes muižu, kamēr Dzelzdivīzija ieņēma Dobeli.

20. martā latviešu bataljonam pienāca papildinājums divu rotu (300 vīru) sastāvā. 1919. gada 21. martā Latviešu atsevišķais bataljons tika pārformēts par 1. Latviešu atsevišķo brigādi, rotas pārveidojot par bataljoniem (1. Neatkarības bataljonu, 2. Cēsu bataljonu, 3. Studentu bataljonu) un nosaukts par Latvijas armijas dienvidu grupu. To pastiprināja 2 jātnieku eskadroni, artilērijas baterija, velosipēdisti-izlūki un vezumieki. Brigādes skaitliskais sastāvs pieauga līdz 1000 kareivjiem.

Brigādei deva uzdevumu šķērsot Lielupi, un tā devās uzbrukumā Kalnciema un Slokas virzienā, kur 22. martā notika kauja pie Bataru mājām pret 10. Padomju Latvijas strēlnieku pulku. Abas puses pēc asiņainas apšaudes atkāpās, taču kaujas rezultātā bija izjaukts Padomju Latvijas armijas mēģinājums doties uz Jelgavu, kuru landesvēram ar Dzelzdivīzijas atbalstu izdevās noturēt. 23. martā landesvērs no Jelgavas atgriezās Tukumā, tā nostiprinot šo sektoru. 24. martā Dienvidlatvijas brigādes daļas ieņēma Kalnciemu un Ķemerus, 25. martā Studentu bataljons šķērsoja Lielupi un ieņēma Klīves muižu. 26. martā Neatkarības bataljons ar landesvēra Malmedes bataljona atbalstu ieņēma Sloku, sasniedzot plānoto Lielupes līniju, kur vācu un latviešu vienību uzbrukums apstājās. Dienvidlatvijas brigādes frontes līnija stiepās Kauguru - Slokas - Ložmetējkalna - Kalnciema līnijā. Valgundes-Līvbērzes līniju turēja Līvena nodaļa, kurā bija 250 kareivji. Lielupes līniju Jelgavas apkārtnē ieņēma Dzelzsdivīzija, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija ieņēma Bauskas apkārtni.[20] 30. martā Baltijas landesvēra pakļautībā Lielupes frontē bija pāri par 2200 vācbaltiešu un 849 latviešu karavīru, nesakaitot vācu Dzelzsdivīzijas daļas.[21] Fon der Golcs turpināja visādi kavēt latviešu mobilizāciju, pamatojoties ar to simpātijām boļševikiem, un uzstāja tikai uz brīvprātīgo vienību veidošanu. Karadarbībā iestājās pauze. Landesvēra vienības atvilka no Lielupes uz Tukumu un Talsiem, bet vēlāk atpakaļ uz Liepāju.

16. aprīļa apvērsums Liepājā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Aprīļa pučs
Pirmā Latvijas Pagaidu valdība uz kuģa "Saratov".

Jau februārī Liepājā pasliktinājās attiecības starp pagaidu valdību un vāciešiem. Tobrīd atklātu konfliktu izdevās novērst Antantes spiediena rezultātā. Taču 16. aprīlī vācbaltiešu bruņotās vienības Hansa fon Manteifela-Cēges vadībā Liepājā veica Aprīļa puču un gāza Ulmaņa Pagaidu valdību. Pučisti sākumā izveidoja Oskara Borkovska vadītu Pagaidu valdību, kurai 10. maijā sekoja Niedras valdība. Apvērsums deva vāciešiem iemeslu atbruņot daudzas no latviešu bruņotajām vienībām frontes aizmugurē. Radās risks, ka Baloža vadītā Dienvidu grupa, kurā 22. maijā bija 1580 kareivji, varētu beigt pastāvēt. Lai noturētu savas pretenzijas uz vienīgās Pagaidu valdības godu, Niedras valdība aizstāvēja plānus par ātrāku Rīgas atbrīvošanu no boļševikiem, kas savas varas laikā Rīgā paspēja nogalināt vismaz 3483 cilvēkus.

16. aprīlī Ulmanis patvērās angļu misijas telpās, kurās uzturēties ilgstoši nebija ērti, tāpēc ap 1. maiju viņš pārcēlās uz tirdzniecības tvaikoni "Saratov" britu karakuģu aizsardzībā. Šeit viņš tikās ar britu pārstāvjiem Alfrēdu Kīnenu un Herbertu Grantu Vatsonu. Ja varbūt Ulmanis cerēja, ka Antante Kurzemē izsēdinās savu desantu un atkaros pārējo Latviju, tas nesakrita ar Antantes plāniem par vienotas Krievijas atjaunošanu, kā dēļ tie atbalstīja Balto kustību. Antantes pārstāvji centās viņu pārliecināt par plašākas koalīcijas valdības nepieciešamību, kurā iekļautu vācbaltiešus.

12. maijā Liepājas domes telpās notika Tautas padomes sēde, kuru vāciešu okupācijas prefekts nesekmīgi vēlējās pārtraukt. Sanāksmē piedalījās 66 Tautas padomes pārstāvji, kas nosodīja 16. aprīļa apvērsumu un izteica atbalstu Ulmaņa Pagaidu valdībai.

Lielbritānija vairākas reizes sūdzējās Vācijas valdībai par fon der Golca uzvedību Latvijā, pieprasot viņa atsaukšanu. Vācijas valdība 5. maijā nolēma izbeigt algotņu vervēšanas punktu darbību, un izsauca fon der Golcu personīgi atskaitīties Berlīnē par Kurzemē notiekošo. Ģenerālis noliedza savu saistību ar 16. aprīļa puču, un tika atstāts amatā. 26. maijā Vācijas valdība nolēma, ka tiem vācu algotņiem, kas vēlas iegūt zemi, ir jāpieņem Latvijas pilsonība. Lai arī šāda procedūra bija paredzēta 1918. gada 29. decembra līgumā, neviens pilsonības gribētāju saraksts Pagaidu valdībai nebija iesniegts. Niedras valdībai uz pilsonību pieteicās tikai pieci vācieši, un diviem to arī piešķīra.[22]

Rīgas uzbrukuma operācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frontes līnija pirms Rīgas ieņemšanas 1919. gada aprīlī.
Uzbrukums Rīgai
Alfrēds Flečers

Marta ofensīva bija izraisījusi paniku Rīgā, padomju Latvijas iestādēm jau gatavojoties pilsētu pamest. Šķiet, tūlītēju uzbrukumu Rīgai fon der Golcs atlika, lai vispirms gāztu Ulmaņa valdību, un neļautu apvienoties latviešu Ziemeļlatvijas un Dienvidlatvijas brigādēm. Vienlaikus, viņa rīcības brīvību ierobežoja aizvien jūtamākā Antantes pārstāvju politiskā un militārā iesaistīšanās Baltijas notikumos, kas beidzot bija panākuši to, lai no Vācijas vairs nepienāktu armijas papildspēki. Arī 1. gvardes rezerves divīzijai bija dota pavēla atgriezties Vācijā. 1919. gada 16. maijā Dienvidlatvijas brigādē skaitījās 2065 kareivji, no kuriem savās vienībās atradās 1890. Bauskas bataljonā bija 300 kareivji. Landesvēra vācu vienībās skaitījās 3500 kareivji, daudzi no kuriem bija Vācijas pilsoņi. Līvena krievu vienībā bija 400 kareivji. Tādējādi visā landesvērā bija ap 6000 kareivju ar 17 lielgabaliem, 84 ložmetējiem, 72 rokas ložmetējiem un 11 mīnmetēji.

1919. gada 18. maijā divi Padomju Latvijas armijas pulki ar Lielupes kuģu artilērijas atbalstu uzbruka Zolta komandētajai Studentu bataljona 2. rotai Kaugurciemā, kā arī Cēsu bataljona 2 rotām pie Slokas un Neatkarības bataljona 3. rotai, Slokā un Pavasaru muižā. Zolta vāji apmācītā un bruņotā rota devās durkļu uzbrukumā, kurā krita pats Zolts, taču piespieda pretiniekus bēgt, kaujā nogalinot kādus 50 karavīrus.[23]

Izmantojot vēl pēdējo iespēju, lai izmantotu savu militāro spēku, un celtu Niedras valdības prestižu, fon der Golcs izdeva pavēli par uzbrukumu Rīgai, kuru vadīja landesvēra komandieris Alfrēds Flečers. Uzbrukuma plāns paredzēja Dzelzdivīzijai pa šoseju doties no Jelgavas uz Rīgu. Dienvidlatvijas brigādei un landesvēra vienībām uzbrukt no pozīcijām Kalnciemā un Slokā. Bauskā izvietotajai Jorka nodaļai un Bauskas bataljonam bija jānodrošina labais spārns, kamēr 1. gvardes rezerves divīzija palika rezervē Lietuvas pierobežā.

Naktī uz 22. maiju sākās plašs uzbrukums Lielupes frontē no tagadējās Jūrmalas līdz Jelgavai, kur landesvēra daļas atbalstīja vācu Dzelzsdivīzija. Baltijas landesvēra pusē cīnījās 663 virsnieki un 5405 kareivji ar 17 lielgabaliem, 72 vieglajiem un 84 smagajiem ložmetējiem, 8 mīnmetējiem un 3 granātmetējiem, 2062 zirgiem. Padomju Latvijas pusē bija 1., 2., 3., 10. un 16. strēlnieku pulki, 1. Daugavgrīvas cietokšņa pulks, 2 sapieru rotas, 4 eskadroni. 2 smagās un 1 haubiču baterija, 1 bruņotais vilciens, 2 bruņu auto, kopējos boļševiku spēkus vērtējot no 10 līdz 14 000 lielus.

Flečers savu karaspēku sadalīja trīs grupās. Pirmo grupu komandēja viņš pats. Tajā ietilpa Triecienbataljons ar artilērijas pusbateriju, Mēdema vienība, sapieru nodaļa, Engelharda nodaļa, viena latviešu rota, viens latviešu kavalērijas eskadrons un Malmedes bataljons. Šī grupa 22. maija 1:30 naktī sāka uzbrukums no Kalnciema gar Grabes mājām, Skangaļiem, Komandieru ceļu Dzilnuciema virzienā.

Otrajā grupā, ko komandēja Balodis, bija Eilenberga bataljons, artilērijas pusbaterija, Drahenfelda kavalērijas daļa, Līvena vienība un Dienvidlatvijas brigādes 1. bataljons un viena rota no 3. bataljona. Šī grupa 4:30 no rīta sāka uzbrukumu pie Ogļu mājām un virzoties gar Babītes ezera dienvidu krastu, caur Pietiņiem, Bļodniekiem, Dzilnām gar Ložmetējkalnu un Krievu kalnu devās Piņķu un Pūpes (Babītes) virzienā.

Trešo grupu vadīja kapteinis Jānis Puriņš. Tajā ietilpa Dienvidlatvijas brigādes divas rotas un viens kavalērijas eskadrons, kā arī rezervē atstātais 2. Cēsu bataljons. To atbalstīja vairāki Lielupes kuģīši un prāmji, ko aprīkoja ar ložmetējiem un lielgabaliem. Šī grupa virzījās no Kauguriem cauri Jūrmalai un gar Babītes ezera ziemeļu krastu, sasniedzot Priedaines staciju. [24]

Padomju Latvijas armija izrādīja pretestību nocietinājumos starp Sloku un Asariem, ko izdevās pārvarēt ap pulksten 11. Ap šo pašu laiku Flečera un Baloža kolonnas savienojās pie Dzilnuciema. Šeit arī pienāca pavēle latviešu un vācu vienībām turpināt uzbrukumu atsevišķi. Vācu vienības bez kavēšanās devās uz Rīgu, kamēr latviešu daļām vispirms pavēlēja ieņemt Piņķus, Pūpi un Bulduru tiltu, bloķējot atkāpšanās ceļu no Jūrmalas bēgošajām boļševiku vienībām. Šī pārkārtošanās noveda pie tā, ka boļševiki bija paspējuši nostiprināties Piņķu muižā, kapsētā un baznīcā. Pēc apšaudes viņi atkāpās uz Pūpi un no turienes uz Daugavgrīvu, kur pārcēlās uz Daugavas labo krastu. Baloža kolonna 23. maiju sagaidīja pie Piņķiem. Puriņa vadītā kolonna ielu cīņās atbrīvoja Jūrmalu, ap 22. maija 18.00 ieņemot Priedaines staciju.[25]

Tikmēr Flečera kolonnas fon Mēdema korpuss un Trieciengrupa leitnanta fon Manteifela-Cēges vadībā strauja uzbrukuma rezultātā jau priekšpusdienā ieņēma Pārdaugavu, ap 11:00 pārgāja Daugavas tiltiem un iebruka Vecrīgā, kur sākās ielu cīņas. Trieciengrupai mēģinot ieņemt Citadeli, ar mērķi atbrīvot tur ieslodzītos gūstekņus, krita fon Manteifels-Cēge. Lielākās ielu cīņas notika tagadējās Brīvības ielas krustojumos ar Ģertrūdes ielu un Miera ielu, kur cīņas beidzās ap 19:00. Atkāpjoties boļševiki paspēja Centrālcietumā nošaut ap 60 ieslodzītos gūstekņus. Kopējais Rīgā kritušo skaits nav precīzi zināms. Kaujās krita arī LSPR Jūrlietu pārvaldes priekšnieks Kārlis Ziediņš, kas bija piedalījies Ziemas pils ieņemšanā Oktobra revolūcijas laikā.

23. maijā landesvēra vācu vienības sāka pilsētas "tīrīšanu" un Balto teroru, bez tiesas nogalinot vismaz vairākus simtus aizdomās turamo (avotos minēti skaitļi no 2000 līdz 4000). 23. maijā tīrīšanās piedalījās arī Baloža brigādes spēki, kam bija pavēlēts "iztīrīt" rajonu starp Brīvības, Avotu un Deglava ielām, sākot no Elizabetes ielas. Latviešu kareivji gan aizturētos pēc izmeklēšanas parasti ātri atbrīvoja.[26][27] Trešajā dienā pēc Rīgas ieņemšanas Matīsa kapos apglabāja ap 200 nošauto. Baltais terors un nošaušanas beidzās tikai pēc Antantes protestiem un vāciešu aiziešanas no pilsētas 5. jūlijā.

Baloža komandētās Dienvidlatvijas brigādes vienības ienāca Rīgā 23. maija rītā ap 9:00, kur tos Daugavas krastmalā sveica iedzīvotāji. Baloža kareivji devās uz kazarmām Pērnavas ielā, un tūlīt sākas jaunu kareivju vervēšana latviešu vienībām. Pēc īsas atpūtas Rīgā palika tikai Dienvidlatvijas brigādes 3. bataljons. 1. un 2. bataljons 24. maijā kopā ar diviem kavalērijas eskadroniem saņēma pavēli vajāt boļševikus, un doties uz pozīcijām Gaujas kreisajā krastā pie Ādažiem. Šajā laikā no Padomju Latvijas armijas dezertēja daudz latviešu strēlnieku, ko iekļāva Baloža komandētās brigādes sastāvā. Vecpiebalgā izveidoja 4. Rīgas bataljonu un Vējavā 8. Piebalgas bataljonu. Jūnija sākumā latviešu brigāde tika pārcelta uz VecpiebalgasCesvainesLubānas frontes līniju, kur drīz savienojās ar 1. Valmieras kājnieku pulka spēkiem. Tikmēr landesvēra vācbaltiešu daļas un Dzelzsdivīzija maijā turpināja uzbrukumu Cēsu virzienā, kur sadūrās ar Ziemeļlatvijas brigādes vienībām.

Vidzemes atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vienlaikus ar militārajām un politiskajām kaujām, kas notika Kurzemē, Ulmaņa Pagaidu valdība izveidoja militāru aliansi ar Igauniju, kas deva iespēju veidot jaunas latviešu bruņotās vienības, un atklāt otro fronti pret boļševikiem.

Ziemeļlatvijas armijas veidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kapteinis Jorģis Zemitāns.

Padomju Krievijas iebrukumu Igaunijā igauņiem ar Somijas brīvprātīgo atbalstu izdevās ātri atsist. Jau 1919. gada 1. februārī igauņu karaspēks boļševikus padzina no Valkas, Rūjienas un vairākiem Ziemeļlatvijas pagastiem. 3. februārī Latvijas Pagaidu valdība iecēla Markusu Gailīti par savu civillietu pārstāvi Igaunijā un igauņu atbrīvotajā Ziemeļlatvijā.

Paralēli Kalpaka, un vēlāk Baloža komandētajam Dienvidlatvijas brigādes karaspēkam, jau 1919. gada janvārī kapteinis Jorģis Zemitāns Latvijas valdības uzdevumā, un ar Igaunijas atbalstu, sāka organizēt latviešu brīvprātīgo rotas no Igaunijā esošajiem latviešu bēgļiem, liekot pamatus Ziemeļlatvijas brigādei. No 26. līdz 28. janvārim pēc Zemitāna un Gailīša iniciatīvas Tallinā, Pērnavā un Tartu latviešu karaspēkā pieteicās 657 vīrieši, kuru apbruņošanai igauņi izsniedza ap 400 šautenēm.

15. februārī tika panākta vienošanās ar Igauniju par latviešu bruņoto vienību darbību tās kontrolētajās teritorijās. Ziemeļlatvijas latviešu karaspēka vienības sākotnēji bija pakļautas Igaunijas armijas virspavēlniecībai, kaujas operācijas plānoja un vadīja Igaunijas armijas štāba komandieris pulkvedis Voldemārs Ozols. Kā pirmais, Tartu 18. februārī izveidojās 1. Valmieras kājnieku pulks, ko nodeva igauņu 2. kājnieku divīzijas pakļautībā. 25. un 26. februārī Zemitāns veica mobilizāciju Valkas un Rūjienas apgabalos, iegūstot 60 virsniekus un 1451 kareivi.

Marta pirmajās dienās saformēja pirmo bataljonu (komandieris kapteinis Skreja), bet 4. martā — otro bataljonu (kapteinis Bajārs) ar 4 kājnieku rotām katrā. Nākamajās dienās saformēja saimniecības rotu, sakaru un ložmetēju komandas un 20. martā — rezerves bataljonu (komandieris pulkvežleitnants Krišjānis Berķis). Ziemeļlatvijas brigādes rezerves bataljonu Rūjienā no 28. maija vadīja kapteinis Mālmanis, no 16. jūnija — pulkvežleitnants Šmits.

1. Valmieras pulka baterijā 1. aprīlī bija 5 virsnieki un 103 instruktori un kareivji. Kareivju apgāde ar formām un apaviem sagādāja lielas problēmas, daudziem kareivjiem paliekot basām kājām. Problēmu daļēji atviegloja iedzīvotāju dāvinājumi un vienreizējs nodoklis 700 000 rubļu apmērā.

Sekmīgās mobilizācijas dēļ no Valmieras pulka rezerves bataljona 18. maijā izveidoja 2. Cēsu kājnieku pulku pulkvežleitnanta Krišjāņa Berķa vadībā. Tajā bija bija 31 virsnieks, 3 ārsti, 12 kara ierēdņu un 1274 instruktori un kareivji. 18. aprīlī Zemitāns pavēlēja Valkā izveidot 1. Ziemeļlatvijas eskadronu.

Dalība kaujās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

26. martā 1. Valmieras kājnieku pulkam pavēlēja doties uz fronti. No Tartu cauri Valkai karā devās 80 virsnieki un 1300 karavīri. 28. martā pulks sasniedza Melnupes tiltu un kopā ar igauņu karaspēku devās uzbrukumā Alūksnei, kas sākās 31. martā, bet pāris nedēļu ilgās sadursmēs pulks atkāpās uz izejas pozīcijām pie Melnupes. Gandrīz mēnesi pulks tupina kaujas ApesMencenesJaunrozesVecrozes rajonā. 2. aprīlī pulkam pievienojas Valmieras artilērijas baterija ar 3 lielgabaliem un 110 kareivjiem, no kura vēlāk izveidojas Vidzemes artilērijas pulks. Aprīlī boļševiki sāka pretuzbrukumu, 25. aprīlī atkal ieņemot Rūjienu, kuru igauņi atguva 1. maijā, bet 3. maijā ieņēma Mazsalacu.

31. martā ar igauņu armijas virspavēlnieka pavēli nodibināja Ziemeļlatvijas brigādi pulkveža Zemitāna vadībā. Par štāba priekšnieku iecēla Voldemāru Ozolu.

Pēc Rīgas krišanas ziemeļu frontē situācija mainījās. 24. maijā igauņi ieņēma Izborsku, bat 26. maijā — Pleskavu. Latvieši un igauņi pārgāja uzbrukumā Vidzemē. 25. maijā igauņi ieņēma Ainažus, 26. maijā — Salacgrīvu un Strenčus, kopā ar latviešu daļām — Valmieru, 28. maijā — Api, 29. maijā — Alūksni, no kurienes devās uz Vecgulbeni. 31. maijā latviešu, igauņu un dāņu vienības iegāja Vecgulbenē, kur izdevās iegūt 15 lokomotīves, 80 vagonus, 3 lielgabalus, 60 zirgus un daudz munīcijas. Straujā uzbrukumā 1. jūnijā rītā 34 vīru lielai grupai Lubānas muižā izdevās pārsteigt 4. sarkano strēlnieku pulka saimniecības daļu, sagūstot 300 sarkanarmiešus, 100 zirgus un ratus, lielus naudas krājumus un 4. pulka karogu. Tajā pašā dienā pulka 1. un 5. rota sagūstīja vēl 650 un 750 kareivjus, kā arī ieguva 15 ložmetējus un 2000 šautenes. Turpmākajās dienās pulks ieņēma Jaungulbeni, Cesvaini, Madonu un Ļaudonu un 5. jūnijā sasniedza Krustpili, kur no boļševiku pamestiem vagoniem izveidoja ar lielgabalu un ložmetējiem bruņotu vilcienu. Daudzi no šeit saņemtajiem karagūstekņiem bija nesen mobilizēti vietējie iedzīvotāji, kurus uzņēma pulka rindās. 10 dienās pulks bija nogājis gandrīz 200 kilometrus. Sakarā ar Cēsu kauju sākšanos, tālāku uzbrukumu nācās apturēt.

Līdz ar Valmieras pulka došanos uzbrukumā, kaujas darbību 27. maijā kopā ar igauņu 3. divīziju sāka arī 2. Cēsu kājnieku pulks, kas 29. maijā pameta Rūjienu un 30. maijā sasniedza Valmieru, kuru pirmie ieņēma igauņi. Zemitāns partizānu vienību pārdēvēja par Ziemeļlatvijas partizānu pulku, kapteiņa Aparnieka vadībā, kuru nosūtīja Latgales virzienā. 5. jūnija rītā partizāni Ļaudonā nodibināja kontaktus ar 1. Valmieras pulku. Valmierā no Cēsu pulka nodalīja vienu rotu, kuru nosūtīja padzīt pēdējos boļševiku spēkus no Mūrmuižas, Raunas, Drustiem, Cesvaines un Lubānas, sasniedzot pozīcijas pie Borkovas, kur tā pārgāja Valmieras pulka padotībā.

Cēsu kaujas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Cēsu kaujas
Igaunijas armijas un Ziemeļlatvijas brigādes un virsnieki Cēsīs 1919. gada 6. jūnijā.

31. maija rītā Cēsis ieņēma 2. Cēsu kājnieku pulka partizānu vienība, bet 1. jūnijā pilsētā ienāca arī pārējās Cēsu pulka daļas un 2. jūnijā — arī Valmieras pulka daļas un Ziemeļlatvijas brigādes štābs ar pulkvežleitnantu Ozolu. Pilsētā sāka veidot skolnieku rotu. 3. jūnijā viss Cēsu pulks bija gatavs pamest pilsētu, lai dotos Latgales virzienā, bet to apturēja konflikts ar landesvēru.

Pēc Rīgas zaudēšanas, un zaudējumiem Vidzemē, Stučkas vadītās Padomju Latvijas teritorija samazinājās līdz Latgalei. Tikmēr vācu spēki no Kurzemes pirmo reizi tieši saskārās ar Vidzemi kontrolējošajām igauņu un latviešu vienībām, kas bija lojālas Ulmaņa valdībai. Tā vietā, lai dotos uz Latgali pabeigt Stučkas spēku pilnīgu iznīcināšanu, vācieši sāka konfliktu pie Cēsīm, kura mērķis bija sakaut igauņus, turpinot vācbaltu Baltijas valsts izveidošanas stratēģiju.[28]

2. jūnija vakarā landesvēra vilciena pārstāvji no Ipiķu dzelzceļa stacija telefoniski lūdza atļauju ierasties Cēsīs, ko Ziemeļlatvijas brigādes vadība neskaidro abpusējo attiecību dēļ nedeva, taču tika panākta vienošanās par sarunu sākšanu. 2. jūnija vakarā Cēsīs ieradās ap 40 landesvēristu, lai nodibinātu kontaktu ar Ziemeļlatvijas brigādi. Tajā vakarā Cēsīs arī ieradās igauņu bruņotais vilciens. 3. jūnijā ap 14:00 Cēsis ieradās jau 200 Manteifeļa landesvēra jātnieku rotmistra fon Jena vadībā. Sarunu laikā landesvēristi izplatīja Niedras valdības skrejlapas. Tikai pēc ložmetēju izvietošanas uz apkārtējo māju jumtiem, landesvērs pakļāvās pavēlei pārcelties uz 7 km attālo Kārļumuižu.

Naktī uz 4. jūniju latviešu un igauņu komandieri noturēja apspriedi, kurā pieņēma ziņojumu vācu vienību komandieriem Rīgā (Flečeram), Ieriķos (Jēnam) un Kārļumuižā (Manteifelim), kurā ieteica starp abiem karaspēkiem, kas politiski pakļāvās dažādām valdībām, noteikt šādu robežu — no Gaujas grīvas jūrā pa upes līniju līdz Siguldai, tālāk līdz Nītaurei, Vecgulbenei un Jaungulbenei. Vācieši vilcinājās ar konkrētu atbildi. Tikmēr landesvērs Limbažos iznīcināja latviešu komandatūru, izpostīja Ieriķu staciju un sodīja vietējos iedzīvotājus.

5. jūnija vakarā igauņu un latviešu komandieri kopā ar ASV misijas pārstāvi pulkvedi Davleju bruņotā vilcienā devās uz Ieriķu staciju, taču pēc tam, kad landesvērs uz tiem pie Amatas tilta atklāja uguni, vilciens atgriezās Cēsīs. Tajā pašā vakarā igauņus un latviešus uz sarunām uzaicināja Niedras valdība, taču šis piedāvājums tika ignorēts. Niedras valdība bija pārliecināta par vāciešu spēku un aizstāvēja plānus par uzbrukumiem Valmierai un Valkai. Landesvēra virspavēlniekam Flečeram 6. jūnijā Niedra piešķīra Latvijas pilsonību.

Naktī uz 6. jūniju, ap 3:20 landesvērs artilērijas atbalstā sāka uzbrukumu Cēsīm no Līvu apkārtnes, kas turpinājās līdz 13:00. Kaujās iesaistījās igauņu bruņuvilcienu artilērija. Cēsu aizstāvji kaujā zaudēja vairākus kritušos, 40 pazudušos, ap 100 ievainotos un atkāpās uz Raunas pozīcijām. 7. jūnijā pie Cēsīm ieradās 6. igauņu kājnieku pulka 2. bataljons, bet 2. Cēsu kājnieku pulks ieņēma pozīcijas pie Lodes stacijas. 8. jūnijā igauņu bruņuvilcieni veica neveiksmīgu mēģinājumu atgūt Cēsis.

Pēc Cēsu ieņemšanas landesvērs uzbrukumu neturpināja. 10. jūnijā Cēsīs ieradās Antantes valstu, Francijas, ASV un Lielbritānijas militārie pārstāvji, kas noturēja sarunas ar Ziemeļlatvijas un Igaunijas pārstāvjiem no vienas puses un Baltijas landesvēra pārstāvjiem no otras. Flečers, kuru pavadīja Niedras valdības Aizsardzības ministrs, apgalvoja, ka ir Latvijas armijas virspavēlnieks. Pēc strīdiem par abu pušu pilnvarām un politiskajām lojalitātēm, Antantes pārstāvji paziņoja, ka vēlas novērst pilsoņu karu, un galvenais uzdevums ir cīnīties pret boļševikiem katram savā zemē, tāpēc igauņiem būtu jāatkāpjas uz Igauniju, un jāļauj landesvēram ieiet Ziemeļlatvijā. Antantes spiediena rezultātā latvieši un igauņi piekrita īstenot šo plānu un parakstīja pamieru līdz 20. jūnijam. Tas izsauca Ziemeļlatvijas politiķu neapmierinātību, kuri sagatavoja notu, pieprasot vācu vienību tālākas virzīšanās apturēšanu un evakuēšanu no Latvijas. Šo notu viņi iesniedza igauņu virspavēlniekam Laidoneram, kurš to tālāk nodeva Antantes pārstāvjiem. 14. jūnijā fon der Golcs Laidoneram nosūtīja telegrammu, kurā paziņoja, ka uzskata Zemitāna karaspēku par boļševiku atbalstītājiem, un tādēļ vērsīsies pret to militāri.[29] 18. jūnijā Niedras valdība savā pakļautībā pārņēma Dzelzdivīziju, lai gaidāmo kauju varētu uzskatīt par latviešu—igauņu konfliktu, kurā Vācija nav iesaistījusies. Niedras valdība 20. jūnijā sūdzējās Antantei, ka igauņu uzvedība neatstāj citu izvēli, kā tos militāri padzīt no Latvijas.

Pirms kaujas Baltijas landesvērā un Dzelzsdivīzijā bija līdz 7500 kājnieku, 560 jātnieku, 150 smago un 280 vieglo ložmetēju un 52 lielgabali.[30] Igauņu un latviešu spēkos kopā bija ap 6000 kareivju, 125 jātnieki, 79 ložmetēji, 103 rokas ložmetēji, 22 lielgabali, 2 bruņuvilcieni un 1 bruņu auto.[31]

Noslēgtais pamiers beidzās 19. jūnijā. Inčukalnā izvietotās Dzelzsdivīzijas daļa kapteiņa Blankenburga vadībā sāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Cita daļa majora Kleista vadībā devās Straupes virzienā. Blankenburga spēkus pie Lādes muižas atsita 9. igauņu kājnieku pulks, kamēr Kleista spēki ieņēma Straupi. 21. jūnijā 3:30 landesvēra artilērija sāka 2. Cēsu pulka pozīciju apšaudi pie Raunas upes. Posmā starp Cēsu pulka un 3. igauņu pulka pozīcijām landesvēram izdevās pārraut fronti, sasniedzot Skangaļu muižu.

Ziemeļlatvijas brigādes ienākšana Rīgā.

22. jūnijā sākās igauņu—latviešu spēku pretuzbrukums, kas 23. jūnija rītā vainagojās ar Cēsu ieņemšanu. Tikmēr 9. igauņu kājnieku pulks 22. jūnijā ieņēma Vidrižus, Lēdurgu un Bīriņu muižu, apdraudot vienīgo tiltu pāri Gaujai. Vācu spēki sāka atkāpšanos uz Rīgu, kur izveidoja aizsardzības līniju pie Juglas ezera. 1. jūlijā sākās pamiera sarunas, kas beidzās 3. jūlijā ar Strazdumuižas pamiera noslēgšanu, ko Antantes pārstāvju klātbūtnē parakstīja igauņu armijas, Dzelzdivīzijas un landesvēra pārstāvji. Tas paredzēja vācu vienību aiziešanu no Rīgas līdz 5. jūlija vakaram, atkāpšanos uz Olaini un pēc iespējas drīzāku aiziešanu no Latvijas. Igauņi apņēmās nevirzīties tālāk par 3. jūlija līniju, bet Rīgas pārvaldi uzticēja Antantes pārstāvim. Visiem Vācijas pilsoņiem, kas karoja Latvijā, vajadzēja pamest Latviju, bet landesvērs, kurā palika tikai vietējie vācbaltieši tika iekļauts Latvijas armijas sastāvā, un par tā komandieri iecelts angļu virsnieks Harolds Aleksanders. Niedras valdība pameta Rīgu un beidza pastāvēt. Arī Ulmaņa valdība Antantes spiediena rezultātā 30. jūnijā paziņoja par atkāpšanos.

Šajās dienās parādījās Latvijai nelabvēlīgās ASV intereses, jo ASV pilnvarotais pulkvedis Grīns atklāti simpatizēja vāciešiem un tos atbalstīja.[nepieciešama atsauce] Pie Rīgas latviešu un igauņu ofensīvu apturēja Antantes pārstāvji, kuri gribēja panākt, lai vācieši Latviju atstāj brīvprātīgi, bez turpmākas ainsizliešanas. Pamieru vēlāk kritizēja par to, ka vāciešu tūlītēja nepadzīšana no Latvijas noveda pie Bermontiādes, taču šeit jāņem vērā tas, ka pamieru nenoslēdza Latvijas valdība, bet igauņi, kam nebija iemesla karu turpināt, un bija svarīgs Antantes viedoklis.

1. jūlijā Ziemeļlatvijas brigādē skaitījās 202 virsnieki, 335 instruktori, 10 019 kareivji un 580 zirgi. Jau 20. jūnijā Zemitāns uzdeva pulkvežleitnantam Oskaram Dankeram saformēt no rezerves bataljona 22 virsniekiem un 1580 instruktoriem un kareivjiem 3. Jelgavas kājnieku pulku divu bataljonu sastāvā (pulku vēlāk pārsauca par 7. Siguldas kājnieku pulku).

Vienotas Latvijas armijas izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pagaidu valdības sagaidīšana pēc nokāpšanas no kuģa Liepājā 1919. gada 27. jūnijā.
Ģenerālis Dāvids Sīmansons.

1919. gada 23. maijā Antantes augstākā padome nodibināja militāro misiju Somijā un Baltijā britu ģenerāļa Huberta Gofa vadībā. Naktī uz 1. jūliju trīs angļu karakuģi Liepājā izsēdināja apmēram 1200 kareivju no 3. Jelgavas kājnieku pulka, kas sava komandiera Dankera vadībā pārņēma pilsētas kontroli, kuru 23. jūnijā pēc Antantes spiediena bija pametusi Vācijas armija. Pēc Cēsu kaujām, 26. jūnija pēcpusdienā britu pārstāvji tikās ar Ulmani par jaunas koalīcijas valdības izveidošanu, kurā plašāk iekļautu mazākumtautības. Ulmanis piekrita iekļaut vācbaltiešu un krievu ministrus ar noteikumu, ka Antante atzīst viņa valdību. 27. jūnijā Saratov atgriezās Liepājā. Valdība izkāpa krastā, un Gofs izplatīja paziņojumu, ka Antantes atzītā Ulmaņa valdība atsāk savu darbu. Pēc tikšanās ar Tautas padomes priekšsēdētāju Čaksti 30. jūnijā Pagaidu valdība iesniedza demisiju.[32]

3. jūlijā, uzreiz pēc Strazdumuižas pamiera noslēgšanas, Antantes pārstāvis, angļu pulkvedis Talents, izplatīja paziņojumu par vācu un landesvēra atkāpšanās termiņiem, un ka Ulmaņa valdības atkāpšanās dēļ, Rīgu pārvaldīs Antantes gubernatori. Viņš arī nekavējoties pārtrauca nāvessodu izpildi Rīgā aizturētajiem.[33] 8. jūlijā Ulmaņa valdība ar Saratov triumfējot atgriezās Rīgā. Kā apsolīts, Ulmanis veica dažu ministru nomaiņu, un viņa vadīto otro Pagaidu valdību Tautas padome apstiprināja 13. jūlijā.

6. jūlijā Rīgā beidzot satikās abas Latvijas armijas daļas — Dienvidlatvijas brigāde un Ziemeļlatvijas brigāde. Starp to virsniekiem vēlāk izvērsās konkurence par amatiem un ietekmi, ziemeļniekiem pakāpeniski zaudējot Kalpaka-Baloža atbalstītājiem, lai arī ziemeļnieki Balodi apvainoja sadarbībā ar vāciešiem. Arī Cēsu kauju nozīme brīvības cīņās pakāpeniski tika samazināta. 10. jūlijā par jauno Latvijas Bruņoto spēku virspavēlnieku iecēla pensionētu ģenerāli Dāvidu Simonsonu, kurš par štāba priekšnieku iecēla pulkvežleitnantu Eduardu Kalniņu.

Ziemeļlatvijas brigādē bija 3 pulki pa 3 bataljoniem katrā, kamēr Dienvidlatvijas brigādi veidoja astoņi līdz galam neizveidoti bataljoni. Ar 15. jūlija virspavēlnieka pavēli no tām izveidoja trīs kājnieku divīzijas - 1. Kurzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jāni Balodi, 2. Vidzemes kājnieku divīzija ar komandieri Jorģi Zemitānu, 3. Latgales kājnieku divīzija ar komandieri Krišjāni Berķi. Katrā divīzijā bija trīs kājnieku pulki, viens artilērijas pulks, viens jātnieku eskadrons un viena inženieru rota. No Dankera Liepājā izvietotajiem kareivjiem 1920. gada sākumā izveidoja 4. Zemgales kājnieku divīziju. Latgalē izveidoja Latgales partizānu pulku. Armijai joprojām asi trūka apģērba un ieroču.

6. jūlijā no Vācijas pilsoņiem attīrīto Baltijas landesvēru, kurā joprojām skaitījās 6000 cilvēki, iekļāva Latvijas Bruņoto spēku sastāvā. To vispirms pārvietoja uz Tukumu, un tad uz Krustpili, kur tas ieņēma pozīcijas pret boļševikiem. 25. jūlijā par tā komandieri iecēla britu pulkvežleitnantu Aleksanderu. Tā kā viņš nemācēja vācu valodu, par faktisko landesvēra komandieri kļuva vācbaltietis barons Taube. Bermontiādes laikā viņam bija slepena vienošanās par sadarbību ar Berontu, taču tai neizdodoties, Taube bēga uz Vāciju. Viņa vietā nāca viens no landesvēra pirmajiem veidotājiem, barons Volferts Gerhards fon Rādens, kurš palika lojāls Latvijai.

1919. gada vasaras beigās Kurzemes divīzija atradās Latgalē, pie Krustpils-Rēzeknes dzelzceļa. Landesvērs atradās pie Līvāniem. Vidzemes un Latgales divīziju lielākā daļa atradās Rīgā, bet pārējās daļas izveidoja aizsardzību Jelgavas virzienā, kur jau darbojās Bermonts.[34]

Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Bermontiāde
Bermonta drukātā nauda
Rietumkrievijas armijas artilērijas sašautie nami Daugavmalā
Latviešu kareivji atbrīvotajā Pārdaugavā, 1919. gada 11 novembris
Britu karakuģi Karostā
Sadalītā Latvija pirms Bermontiādes kaujām un Latgales atbrīvošanas sākuma 1919. gada novembrī:
  Bermonta armija (Kurzemē un Zemgalē) un Baltijas landesvērs (pie Latgales robežas)
[nepieciešama atsauce]
  Padomju Latvijas armija (Latgalē)
  Latvijas Republikas armija (Vidzemē, Sēlijā, Liepājā un Ventspilī)
  Polijas armija (Sēlijā)
  Lietuvas armija (Sēlijā)

Lai samazinātu fon der Golca komandētā vācu karaspēka iespējamos konfliktus ar Latvijas armiju, Antante 25. jūlijā izveidoja neitrālās joslas starp Rīgu un Jelgavu un Liepāju un Jelgavu, sagaidot, ka fon der Golca spēki ātri atgriezīsies Vācijā. Taču fon der Golcs nevēlējās pamest Latviju. Iespēju viņam deva Pāvels Bermonts, kurš 12. jūnijā ar 350 kareivjiem ieradās Jelgavā no Vācijas, un 6. oktobrī sevi pasludināja par kņazu Avalovu. Šajā laikā Vācijā joprojām aktīvi vervēja vācu brīvprātīgos un krievu karagūstekņus dienestam Latvijā. Bermonts sākumā paziņoja, ka ar savu armiju no Daugavpils došoties uz Padomju Krieviju.

21. septembrī fon der Golcs noslēdza slepenu vienošanos ar Bermontu, kuras rezultātā fon der Golca komandētais vācu karaspēks kļuva par Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas kodolu, juridiski pakļaujoties Bermontam, kā krievu ģenerāļa Nikolaja Judeniča vadītās armijas pārstāvim. Judeniča spēki atradās pie Narvas, Ziemeļigaunijā un Bermonts minimāli pakļāvās Judeniča pavēlēm. Bermonta pakļautībā pārgāja Dzelzsdivīzija un citas vācu vienības. Bermonta spēkos aktīvi darbojās vietējie vācbaltu baroni un muižnieki.

Golca un Bermonta rīcībā tagad bija pāri par 30 000 vīru liela labi apbruņota armija, no kuriem tikai 6000 bija krievi. Tā kā šīs armijas uzdevums it kā bija cīnīties pret boļševikiem, nedz Antante, nedz Latvijas valdība sākotnēji neparedzēja, ka tā varētu uzbrukt Rīgai. Latvijas armijas galvenie spēki tobrīd bija koncentrēti austrumu frontē cīņai pret boļševikiem. Attiecības starp vācu un krievu kareivjiem nebija draudzīgas, taču vēl sliktāk tie izturējās pret latviešiem, aplaupot zemniekus, daudzus nošaujot par simpatizēšanu boļševikiem. Naktī uz 25. augustu vācu karavīri ieņēma un izdemolēja latviešu karaspēka komandantūru Jelgavā. Arī Aizputē, Džūkstē, Jaunpilī, Ezerē u.c likvidēja latviešu komandantūras. Bermonts iespieda pats savu naudu un divus laikrakstus — vāciski un krieviski.

23. septembrī Bermonts paziņoja, ka latvieši un igauņi pēc miera noslēgšanas ar boļševikiem uzbruks viņa spēkiem, tāpēc pavēlēja savai armijai ieņemt aizsardzību OlainesIecavas upesValgundesLīvbērzes līnijā. 1. oktobrī viņš Jelgavā sasauca apspriedi, kurā piedalījās arī Niedra ar dažiem ministriem. Tajā pieņem vairākus lēmumus:

  • Ieņemt Rīgu, gāzt Pagaidu valdību un atjaunot krievu pārvaldi.
  • Gāzt Igaunijas valdību un atjaunot krievu pārvaldi.
  • Iecelt Niedru par Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoru.
  • Latvijai un Igaunijai piešķirt daļēju autonomiju Krievijas valsts sastāvā.
  • Latvijai un Igaunijai nebūs tiesību uz savu karaspēku.
  • Baltijas muižniecība saglabās visas savas privilēģijas.

4. oktobrī Bermonts informēja Antonu Deņikinu par saviem plāniem vispirms ieņemt Rīgu un tad ar nodrošinātu aizmuguri cauri Daugavpilij doties uz Novosokoļņikiem. Deņikins esot reaģējis ar vārdiem "Pie velna Bermontu ar visiem viņa vāciešiem".[35]

6. oktobrī Bermonts nosūtīja telegrammu Ulmanim, pieprasot informāciju par to, kā Latvijas valdība varētu nodrošināt viņa netraucētu virzību pret boļševikiem. Vienlaikus viņš izdeva pavēli Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas vienībām doties Rīgas virzienā. 8. oktobrī bermontiešu karaspēks sāka uzbrukumu Rīgai. Bermonta armijas kopskaits bija tuvu 51 000 kareivju, no kuriem 40 000 bija vācieši. Viņiem bija 100 lielgabali, 600 ložmetēji, 50 mīnmetēji un 120 lidmašīnas.

Latvijas Bruņotajos spēkos 6. oktobrī dienēja 38 200 cilvēki, no kuriem 31 690 bija karavīri. Armijai bija 21 624 šautenes, 173 ložmetēji, 121 patšautenes, 27 lielgabali. Liela daļa šo spēku atradās Latgales frontē pret boļševikiem un nevarēja aizstāvēt Rīgu. Pret labi apbruņotajiem bermontiešiem Latvijas Pagaidu valdība spēja savākt tikai aptuveni 11 500 vīru, no kuriem vien 5000 bija kaujas gatavībā. Latvijas armija atkāpās no Ķekavas, pēc tam no Asariem un Dubultiiem. 9. oktobra rītā dienvidu frontes komandieris Zemitāns deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, kas ātri izgāzās, vāciešiem līdz vakaram sasniedzot Torņakalnu Rīgā. Šajā brīdī Zemitāns ar štābu pameta Rīgu, dodot pavēli armijai atkāpties uz Juglas pozīcijām. Pēc tam, kad virspavēlnieks Sīmansons ar štāba priekšnieku Kalniņu personīgi apmeklēja fronti, viņi pavēlēja armijai līdz 10. oktobra agram rītam atkāpties tikai no Pārdaugavas, ieņemot aizsardzību gar Daugavu līdz Stopiņiem. Šajā dienā Rīgā ieradās arī divi igauņu bruņuvilcieni Daugavas tiltu aizsardzībai. Jau 9. oktobrī uz Tallinu devās Latvijas Pagaidu valdības delegācija ar mērķi iegūt Igaunijas militāro palīdzību. Igauņi izvirzīja virkni pretprasību — armijai jābūt padotai igauņu komandierim, Latvijai jāsedz visus armijas izdevumus un jau pirms kauju sākuma jāsamaksā 10 miljonus rubļu avansā. Pēc kara beigām Latvijai būtu jāatjauno igauņu artilērijas lielgabali, katru gadu jāizmaksā pensijas kaujās kritušo ģimenēm. Igauņi arī pieprasīja sev izdevīgu robežas līniju Ziemeļlatvijā (Valkas, Lugažu, Pedeles, Ērģemes, Veclaicenes, Omuļu, Kārķu, Turnavas pagastus un daļu no Naukšēnu un Ipiķu pagasta), vienlaikus atstājot Roņu salu Latvijai. Tautas padomē izvērsās asas diskusijas par šīm prasībām.

Ar angļu un franču karaflotes artilērijas palīdzību 15. oktobrī Ludviga Bolšteina vadītais 9. Rēzeknes kājnieku pulks šķērsoja Daugavu, ieņemot Bolderāju un Daugavgrīvas cietoksni. 16. oktobrī Daugavu šeit šķērsoja visa Latgales divīzija. 16. oktobrī bermontieši sāka uzbrukumu Jaunjelgavai, kas beidzās bez panākumiem. Latvijas armijas vadībā veica plašas izmaiņas. Sīmansona vietā 16. oktobrī par armijas virspavēlnieku iecēla Balodi. Štāba priekšnieku Kalniņu nomainīja pulkvežleitnants Laimiņš, kuru 28. oktobrī nomainīja pulkvedis Pēteris Radziņš. Vidzemes divīzijas komandieri Zemitānu un 6. Rīgas kājnieku pulka komandieri Šmitu nomainīja attiecīgi Mārtiņš Peniķis un Jānis Apinis. Rīgas apriņķi veiktā mobilizācija deva 2000 jaunus kareivjus.

Tautas padome oktobra beigās izšķirošo lēmumu par Igaunijas prasībām uzdeva veikt jaunieceltajam armijas virspavēlniekam Jānim Balodim, kurš atbildēja, ka šādu vienošanos nevar noslēgt un sarunas ar igauņiem izbeidza. Antantes valstis sāka pastiprināti atbalstīt Latviju ar bruņojumu, oktobrī piegādājot 22 lielgabalus, 18 600 šautenes, 124 ložmetējus, 30 000 artilērijas lādiņu, 7400 granātas un 10 miljonus patronu.[36]

Latvijas armija lielo pretuzbrukumu sāka 3. novembrī, pret Bermontu raidot 554 virsniekus un 10 662 kareivjus ar 47 lielgabaliem, 11 352 šautenēm, 114 ložmetējiem. Ar sabiedroto karaflotes artilērijas atbalstu Latvijas bruņotie spēki sāka uzbrukumu Rietumkrievijas armijai no ziemeļiem, ieņemot Bulduru tiltu, Piņķu muižu, Babītes staciju. 4. novembrī 6. Rīgas kājnieku pulks ieņēma Dāmes muižas, Zolitūdi un Annas muižu. Šajā dienā Bermonts pavēlēja saviem spēkiem uzbrukt Liepājas Karostas garnizonam, bet uzbrukumu ar angļu karaflotes artilērijas palīdzību izdevās atsist. 10. novembra rītā 9. Rēzeknes pulks un Aparnieka partizānu pulks iegāja Torņakalna aizmugurē, 6. Rīgas pulks ieņēma Zasulauku, 7. Siguldas pulks ieņēma Torņakalnu un Cementa fabriku. 11. novembra rītā tika atbrīvots Torņakalns, vakarā bermontieši bija atspiesti līdz Olainei un Ķekavai.

Lai nedotu iespēju vāciešiem pārgrupēties, Latvijas armija turpināja nepārtrauktu pretinieka vajāšanu Zemgalē un Kurzemē. 15. novembrī Latgales divīzija ieņēma Sloku un Kalnciemu. Tikmēr Liepājā bermontieši veica pēdējo mēģinājumu ieņemt Karostu, taču Dankera vadītā pretuzbrukumā tos sakāva un atsvieda Durbes virzienā. Jelgavas sektorā bermontieši mēģināja veikt pretuzbrukumu, taču tika sakauti. 16. novembrī Rēzeknes pulks ieņēma Ķemerus, 17. novembrī 4. Valmieras pulks ieņēma Bausku. Rietumkrievijas armijas jaunais komandieris ģenerālis Valters fon Eberharts 18. novembra vakarā piedāvāja noslēgt pamieru, taču tika ignorēts. 21. novembrī Latvijas armijas Daugavpils, Siguldas un Rīgas pulki atbrīvoja Jelgavu, bet 22. novembrī Tukumu.

Atkāpšanās laikā bermonieši ne tikai aplaupīja vietējos iedzīvotājus un zemniekus, bet arī aizdedzināja daudzas ēkas, tai skaitā Jelgavas pili. Ņemot vērā lielo vāciešu skatu, Vācijas valdība paziņoja, ka tā ir ņēmusi Rietumkrievijas armiju savā aizsardzībā, un ka Latvijai ir jāpārtrauc kaujas operācijas. Atbildot, Latvija pieteica karu Vācijai un turpināja kaujas darbības Kurzemē. Līdz 1919. gada 1. decembrim tālaika Latvijas teritorija līdz pat Palangai bija atbrīvota no vācu karaspēka. Žemaitijā Rietumkrievijas armijas paliekas sakāva arī Lietuvas karaspēks un tās paglābās Austrumprūsijā. Attiecības ar Vāciju normalizēja 1920. gada 15. jūlija Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju.

Latgales atbrīvošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frontes līnija kauju beigās un galīgā Latvijas—Krievijas robeža 1920. gadā Latgalē

LSPR valdība pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā bēga uz Krievijas pilsētu Veļikije Luki. Pēc frontes stabilizēšanās, jūlijā tā atgriezās Latvijā, kur līdz 1920. gada janvārim bāzējās Rēzeknē.

Latgales atbrīvošanas operāciju bija iecerēts sākt 1919. gada oktobra sākumā, bet šos plānus izjauca Bermonta uzbrukums. Bermontiādes laikā Latgales frontē atradās 1. Kurzemes divīzijas Liepājas, Ventspils un Jelgavas pulki, kā arī Latgales partizānu pulks un Latvijas pakļautībā pārnākušais Baltijas landesvērs.

Uzreiz pēc Bermonta sakāves armijas galvenos spēkus atkal pievērsa pēc iespējas ātrākai Latgales atbrīvošanai. Tam bija vairāki iekšēji un ārēji iemesli:

  • Igaunija sāka miera sarunas ar Padomju Krieviju, kas nozīmēja, ka boļševikiem drīz rastos iespēja uz Latgales fronti nosūtīt papildspēkus.
  • Ar Lietuvu un Poliju vēl nebija panāktas vienošanās par robežām, un nevarēja pieļaut, lai šo valstu armijas pirmās ieņemtu Daugavpili un tās apkārtni.
  • Polija piedāvāja 20 000 karavīrus Latgales atbrīvošanai, sākotnēji pretī prasot tikai viņu apgādāšanu ar pārtiku.
  • Drīza Latgales atbrīvošana ļautu visā Latvijas teritorijā veikt Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • Latgales ceļu sliktais stāvoklis nozīmēja, ka karaspēka kustībai labāka ir ziema, nekā pavasara šķīdonis.

Pēc jaunas mobilizācijas, Latvijas Bruņoto spēku kopskaits 1919. gada 31. decembrī sasniedza 69 232 cilvēkus, kurus papildināja 2179 brīvā līguma darbinieki, tādējādi armijas kopskaits pārsniedza 71 000. Boļševiki Latgalē bija izvērsuši Padomju Krievijas 15. armiju ar vairākām strēlnieku divīzijām, kuru kopskaitu 1920. gada 1. janvārī lēsa uz 6620 kājniekiem, 370 kavalēristiem ar 239 ložmetējiem un tuvu 60 lielgabaliem.

Pēc uzvaras pār Bermontu uz Latgales fronti pārsvieda 3. Latgales kājnieku divīziju. Tā pret boļševikiem sakopoja 2 divīzijas (6 pulkus), Latgales partizānu pulku un Landesvēru, kas kopumā veidoja 22 000 kareivju ar 326 ložmetējiem un 33 lielgabaliem. Tika noslēgta vienošanās ar Poliju, kas uzbrukumam atvēlēja 20 000 kareivjus, pretī prasot tikai to apgādāšanu ar pārtiku.

Poļu armija apņēmās veikt uzbrukumu no Daugavpils līdz Polockai izvietotajiem padomju spēkiem, forsējot Daugavu pie Daugavpils. Latvijas armijai bija jāšķērso Daugava pie Buivīšiem, sasniedzot Osvejas ezeru un Zilupi. Latviešu kreisajam spārnam vajadzēja ieņemt Pitalovu, Kārsavu, Rēzekni un Ludzu. Kopējā uzbrukuma sākumu noteica uz 1920. gada 3. janvāri, un to vadīja Polijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs.

3. janvārī poļi ieņēma Daugavpili, un līdz 5. janvārim sasniedza Dubnas upi. Latviešu kreisā spārna uzbrukums, kam bija jāsākas 5. janvārī ar uzbrukumu Pitalovas stacijai, slikto laika apstākļu dēļ sākās tikai 9. janvārī. 8. Daugavpils kājnieku pulks 9. janvārī ieņēma Viļaku. Boļševiku aizsardzībai palīdzēja tas, ka 3. janvārī bija sācies pamiers ar Igauniju, tādējādi tie varēja pārmest papildspēkus Pitalovas aizsardzībai, kuru 13. janvārī aizsargāja 5400 kareivji ar 107 ložmetējiem. 14. janvārī Pitalovu beidzot ieņēma Latgales partizānu pulks, un nākamajās dienās to izdevās noturēt, par spīti atkārtotiem boļševiku pretuzbrukumiem.

Padomju Latvijas valdība bēga uz Padomju Krieviju, kur 1920. gada 13. janvārī Veļikije Lukos paziņoja par savas pastāvēšanas beigām.

Rēzekni izdevās ieņemt vēlāk nekā plānots. 21. janvārī ap 8:00 tajā iebruka landesvēra vienības, kurām ap 12:00 sekoja 2. Ventspils kājnieku pulks. Šajās dienās kaujas darbību ietekmēja lielais sals, temperatūrai nokrītot līdz -20, -25 grādiem. 26. janvārī Ventspils pulks ieņēma Ludzu. Pēc Zilupes līnijas sasniegšanas uzbrukumi 1. februārī apstājās un tika noslēgts slepens pamiers. Apvienotie Latvijas un Polijas spēki kaujās pie Daugavpils, Ziemeļlatgales operācijā un Rēzeknes atbrīvošanas kauju laikā ieguva kontroli pār Latgali. Nelielas sadursmes turpinājās vēl vairākas dienas. Miera sarunas oficiāli sākās 1920. gada 16. aprīlī un Latvijas—Krievijas miera līgums tika noslēgts 11. augustā.

Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sākotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa pēc ieņemšanas tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Polijas Braslavas apriņķī, ar Grīvu kā centru. Sakarā ar militārajām neveiksmēm Poļu-padomju karā poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju, un 1920. gada jūnijā to ieņēma Latvijas armija. Polija no pretenzijām uz šo teritoriju atteicās tikai 1938. gadā. Līdzīgi tika atrisinātas Lietuvas teritoriālās pretenzijas.

Kara beigas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ģenerālis Jānis Balodis pēc brīvības cīņu beigām.

1920. gada 13. augusta pavēlē bruņotajiem spēkiem virspavēlnieks Jānis Balodis rakstīāa: „Sakarā ar parakstītā miera līguma noteikumiem šodien pulksten 24 starp Latviju un Krieviju iestājas miera stāvoklis. Es apsveicu armiju ar varonīgi izcīnīto mieru un nosūtu vissirsnīgākos novēlējumus ikvienam karavīram, kā turpmākā dzimtenes aizsardzības darbā mūsu slavenās armijas rindās, tā atgriežoties pie citiem mūsu valsts nostiprināšanas un izbūves veidiem.”[37] Sākas demobilizācija un dažādo armijas iestāžu likvidācija. 1921. gada 1. aprīlī Ministru kabinets pieņēma lēmumu likvidēt armijas štābu un virspavēlnieka amatu. 31. martā Balodis izdeva savu pēdējo virspavēlnieka pavēli armijai.

Karā kritušie un izmaksas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņas ilga 628 dienas. To laikā notika vismaz 75 lielākas kaujas, taču salīdzinot ar Pirmā pasaules kara kauju upuru skaitu Latvijā, brīvības cīņas prasīja salīdzinoši niecīgus upurus (neskaitot upurus civiliedzīvotāju vidū).

  • Kurzemes atbrīvošanā krita 17 virsnieki un 42 kareivji.
  • Vidzemes atbrīvošanā krita 6 virsnieki un 70 kareivji.
  • Bermontiādē krita 57 virsnieki un 686 kareivji.
  • Latgales atbrīvošanā latviešu vienībās krita 16 virsnieki un 391 kareivis, kamēr landesvērs zaudēja 17 virsniekus un 206 kareivjus.
  • No ievainojumiem mira 12 virsnieki un 228 kareivji.
  • Bez vēsts pazuduši 29 virsnieki un 1252 kareivji.
  • Ievainoti 3844 kareivji.
  • Kontuzēts 241 kareivis.

Neņemot vērā Latvijas valdības tēriņus, kas pārsniedza 811 miljonus rubļu, Latvija bija parādā ASV un Lielbritānijai. Parāds ASV pārsniedz 5,1 miljonu dolāru, kas bija jāatmaksā līdz 1985. gada 15. decembrim. Parāds Lielbritānijai sasniedz 1,3 miljonus mārciņu, kas bija jāatmaksā līdz 1956. gada 1. janvārim.[38]

Vardarbība brīvības cīņu laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Brīvības cīņām bija arī pilsoņu kara iezīmes, kas atspoguļoja tā laika naidīgās „balto” – „sarkano” un latviešu — vācu attiecības.

Sarkanais un baltais terors[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

„Sarkanais terors” sākās 1919. gada sākumā ar koncentrācijas nometņu izveidi Gulbenē, Pļaviņās (toreiz Stukmaņos) un mācītāja Neilanda muižā netālu no Valmieras. 1919. gada 30. janvārī Stučkas valdība izdeva pavēli par revolucionāro tribunālu izveidi, kuros tiesu sprieda trīs cilvēki. Sarkanā terora laikā Latvijā ar tribunālu spriedumu nošāva vismaz 1000 cilvēku.[39] Pēc 1919. gada 20. februāra, kad baznīca tika atdalīta no valsts, īpašs terors tika vērsts pret mācītājiem. 1919. gada 25. aprīlī Stučkas valdība izdeva rīkojumu par vāciešu izraidīšanu uz Sibīriju.

„Baltais terors” sākās 1919. gada ziemā Kuldīgā, ko landesvērs atbrīvoja naktī no 12. uz 13. februāri — dažu dienu laikā nogalināja 136 civiliedzīvotājus, par kuriem radās aizdomas, ka tie atbalsta vai simpatizē LSPR režīmam. 24. februārī tika no lieliniekiem atbrīvota Ventspils, kur bez tiesas apšāva visus, kuriem vien varēja pārmest kreisumu vai simpatizēšanu tam (līdz 16. aprīlim Ventspilī nogalināja ap 200 cilvēku, kuru vidū bija pat vairāki Latvijas Pagaidu valdības ierēdņi). Apsardzības ministrijas kontroles nodaļas priekšnieks leitnants S. Staprāns 1919. gada 4. aprīlī informēja apsardzības ministru J. Zālīti, ka Talsu apriņķī un Dundagā „visa vara atrodas vāciešu rokās, kuri izved teroru visšausmīgākos apmēros. Vienos pašos Talsos pa šo laiku ir nošauti 30 cilvēki. (..) Uz nāvi notiesā bez kādas lielas izmeklēšanas. Lielos apmēros notiesā Kandavā un Dundagā. (..) Tas viss tiek darīts uz Latvijas Pagaidu valdības rēķina.”[40]

1919. gada 22. maijā Niedras valdībai pakļautais landesvērs un Dzelzsdivīzija bez lielām kaujām ieņēma Rīgu. Jau nākamajā dienā pēc landesvēra ienākšanas Rīgā pilsētas ielas atgādināja kaujas lauku — uz visām galvenajām ielām gulēja nošauto līķi, pa 2 — 3 blakus. Pilsētu sadalīja kvartālos, no kuriem katru ieņēma sava karaspēka daļa, veicot kvartālu kratīšanas: uz ielas apturējuši gājējus un pārbaudījuši viņu dokumentus. Ja karavīri pie kāda atraduši dokumentus, pēc kuriem varētu domāt, ka to īpašnieks ir komunists vai sociāldemokrāts, tad viņu turpat uz ielas nošāvuši. Rīgas cietumi bija pārpildīti, un apcietinātos vajadzējis turēt pat privātos namos. Tika izveidota t. s. Standrecht (burt. „kakla tiesa”, jeb kara tiesa), kura atradās Suvorova ielā 12 (tag. K.Barona iela), pretī Vērmanes dārzam, kur pagalmā bez jebkādas tiesas divas dienas (4. un 5. dienā pēc pilsētas atbrīvošanas) šāva cilvēkus. Bez tiesas un bez izmeklēšanas Rīgā tika nogalināti ap 2000 cilvēku. Ziņas par kopējo upuru daudzumu Rīgā pēc tās ieņemšanas ir pretrunīgas un precīzs skaits nav zināms.

1919. gada decembrī Valmierā notika kreisi noskaņoto jauniešu aresti un 21. decembrī ar lauku kara tiesas lēmumu tika izpildīts nāvessods 11 no arestētajiem, kuru lielākā daļa bija nepilngadīgi pusaudži vai pat bērni.[nepieciešama atsauce]

Vardarbība latviešu – vācu attiecībās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Rīgas ieņemšanas 1919. gada Pirmajos Vasarsvētkos centrālcietumā ieradās britu misijas pārstāvis majors A. Kīnens, kurš pārliecinājās, ka 99% ieslodzīto ir latvieši un ka svētku rītā nošauti 48 vīrieši un 16 sievietes. ASV pārstāvis pulkvežleitnants V. Grīns 1919. gada 3. jūlijā telegrafēja savai priekšniecībai: „Baltie (..) izdara masu slepkavības. Piedzīvojuši virsnieki un labi iepraktizējušies kareivji nāvessodus izpilda nežēlīgi un aukstasinīgi, bet arī nesāpīgi, jo nāve iestājas uz vietas (..). To es saku kā lietpratējs (..). Es noklausījos vācu kareivju sarunu, ka četros kara gados viņi ne reizi nav redzējuši šādus skatus.”[40]

20. gadu sākumā Latvijas armijas kara tiesa apžēloja kādu Lāčplēša kara ordeņa kavalieri un vēl trīs virsniekus par to, ka viņi 1919. gada novembrī pēc kādas vācu muižas ieņemšanas izvaroja un pēc tam mežā nogalināja muižnieci un divas viņas meitas, lai arī šīm sievietēm ar bermontiešiem nebija nekāda sakara. Vainīgie tiesā atklāti sacīja, ka neieredzēja vāciešus, kas daudz mums pāri darījuši. Kāds karavīrs atmiņās rakstīja, ka komandieris viņiem pavēlējis nošaut bermontiešu gūstekņus, bet tikai no aizmugures, it kā bēgot.[nepieciešama atsauce]

Brīvības cīņu hronoloģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1919[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar baltām bultām attēlots Latvijas Republikas pretuzbrukums ar Vācijas un Igaunijas karaspēku palīdzību.

1920[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • 3. janvāris: Sākas Latvijas un Polijas karaspēka ofensīva pret boļševikiem Latgalē. Latviešu un poļu vienotais karaspēks ieņem Daugavpili.
  • 10. janvārī: kauja pie Kārsavas.
  • 13. janvāris: Par savas darbības izbeigšanu paziņo Pētera Stučkas vadītā Latvijas SPR valdība.
  • 14. janvāris: Pitālovas ieņemšana.
  • 26. janvāris: kauja pie Ludzas.
  • 1. februāris: Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju.
  • 2. februāris: sadursme pie Zilupes.
  • 17.18. aprīlis: Satversmes sapulces vēlēšanas.
  • 28. aprīlis: Francija atzina Latvijas valsts pastāvēšanu de facto.
  • 1. maijs: Satversmes sapulces 1. sēde.
  • 15. jūlijs: Tiek noslēgts pagaidu miera līgums starp Latvijas Republiku un Vāciju, kurā Vācijas valdība piekrita atzīt Latviju pēc tam, kad to izdarīs viena no Versaļas miera līgumu parakstījušajām Antantes valstīm.
  • 11. augusts: Noslēgts Latvijas-Krievijas miera līgums, kura 2. pantā bija norādīts, ka “Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem”.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latvijas Brīvības cīņas
  2. Kaevats, Ülo: Eesti Entsüklopeedia 5, page 396. Valgus, 1990, ISBN 5-89900-009-0
  3. Līgums starp Latvijas Pagaidu valdību un Vācijas valdības ģenerālpilnvaroto A. Vinnigu par landesvēra dibināšanu. 1918.gada 7.decembrī, Rīgā
  4. Vācijas valdības ģenerālpilnvarotā A. Vinniga un Latvijas Pagaidu valdības līgums par Latvijas pavalstniecību piešķiršanu ārzemniekiem, kuri piedalījušies cīņās pret lieliniekiem. 1918. gada 29. decembrī, Rīgā
  5. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 2942.—2943. slejas
  6. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  7. 1919. gads Latvijā. 1969
  8. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  9. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  10. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  11. Schreiner, Wilhelm (Šreiners, Vilhelms)
  12. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  13. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  14. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  15. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  16. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  17. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  18. Baltais terors
  19. 1919. gads Latvijā. 1969
  20. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  21. Latviešu konversācijas vārdnīcas 2. sējuma 2951 sleja
  22. Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978
  23. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  24. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  25. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  26. Dokumenti runā. 1988
  27. Rīgas “atsvabināšanas” ainas”. Tautas Balss. (Valka) (22.06.1919.)
  28. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  29. Dokumenti stāsta. 1988
  30. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920
  31. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920
  32. Dokumenti stāsta. 1988
  33. Dokumenti stāsta. 1988
  34. Mūsu armija tapšanā, valsts izcinīšanā un tagadējos sasniegumos. 1929
  35. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  36. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  37. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  38. Latvijas brīvības cīņas 1918.—1920.
  39. Šiliņš, Jānis. Padomju Latvija 1918-1919. Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība. Rīga. 2013. ISBN 9789934839900; 121. lpp.
  40. 40,0 40,1 Rihards Treijs. Baltais terors. // Latvijas avīze. 21.05.2004.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dokumenti stāsta. 1988
  • Armijas štāba apmācības dal̦a „Latvijas brīvības karš”. — Pilskalns, Lincoln 1959.
  • Jānis Seskis „Latvijas Valsts izcelšanās pasaules kara notikumu norisē, atmin̦as un apcerējumi (1914—1921)”. — Pilskalns, Lincoln 1961.
  • Aleksandrs Plensners „Latvijas atbrīvošanās”. — A. Gulbis, Rīga 1928.
  • H. J. „Latvijas valsts pasludināšana 18. novembrī 1918 gadā”. — Gauja, Michigan 1979.
  • Pēteris Bērziņš „Latvijas brīvības cīņas 1918—1920”. — Rīga 1928.
  • „Latvijas brīvības cīn̦as un sasniegumi 1918.—1928.”. — Izglītības Ministrija, Rīga 1928.
  • Ādolfs Erss „Vidzeme brīvības cīn̦ās”. — Pagalms, Rīga 1935.
  • Harijs Valnovskis „Mūsu skolas jaunatne brīvības cīņās, Rīgas skolnieku rota”. — Grāmatu Zieds, Rīga 1938. (dalībnieka vēsturisks apcerējums)
  • Velta Strazdiņa „Ķekavas novads, Pirmais Pasaules karš un Brīvības cīņas”. — Jumava, Vilnius 2015. ISBN 9934117398
  • Edmunds Freivalds, Andrejs Iksens „Daugavas Sargi, brīvības cīņas 1919. gadā”. — Leta, Rīga 1923. (38 autori)
  • Kārlis Dzirkalis „Cēsu Pulka Skolnieku Rota un skolu jaunatnes varoņgars Brīvības cīņās 1919.” — 1969.
  • Pēteris Dardzāns „Latviešu vecā strēlnieka atmin̦as, pārdomas, atzin̦as”. — Rīga 1985.
  • „Proletariata diktatura Latwijâ”. — Latwees̳chu nazionalo leetu komis̳ariata, Kulturas-is̳ glihtibas nodałas is̳dewums, Maskawa 1919.
  • Tomasz Paluszyński "Walka o niepodległość Łotwy 1914—1921". — Dom Wydawniczy Bellona, Warszawa 1999. ISBN 8311089590
  • Hans von Rimscha, Hellmuth Weiss "Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten : Beitr. z. Entstehungsgeschichte d. Republiken Estland u. Lettland". — J.-G.-Herder-Inst., Marburg (Lahn) 1977.
  • Herbert A. Grant Watson "The Latvian Republic – the struggle for freedom". — G. Allen & Unwin, London 1965.
  • Pēteris Stučka «Пять месяцев Социалистической Советской Латвии» Центральный комитет Коммунистической партии Латвии, Псков 1921. (сборник статей и заметок)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Audiovizuālās norādes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]