Latvijas vēsture
Latvijas vēsture ir cieši saistīta ar citu Baltijas jūras baseina valstu vēsturi, un to ilgstoši ietekmējusi Ziemeļeiropas ģermāņu (dāņu, vācu, zviedru) un Austrumeiropas slāvu (poļu, krievu) cīņas par reģiona tirdzniecības ceļu kontroli.
Ziemeļu krusta karos un Senlatvijas tautu kristianizēšanas gaitā vēlīnajos viduslaikos izveidojās Livonijas ordeņa un bīskapu valstu veidota Livonijas Konfederācija, kurā līdz 16. gadsimtam konsolidējās latviešu un igauņu tautas, pār kurām valdīja vācbaltiešu elite. Livonijas karā sabrukušās Livonijas Konfederācijas zemes nonāca Polijas-Lietuvas ūnijas pakļautībā. 16. gadsimtā Latvijas teritorijā radās divas autonomas hercogistes — Pārdaugavas Livonijas hercogiste un Kurzemes un Zemgales hercogiste, kas iekļāvās globālajā tirdzniecības tīklā, izveidojot Kurzemes kolonijas Āfrikas piekrastē un Karību jūrā. Rīga, kas līdz 15. gadsimtam bija lielākā Hanzas savienības tirdzniecības pilsēta Baltijas jūras austrumu krastā, arī vēlākajos gadsimtos saglabāja nozīmīga reģionālā ekonomiskā centra statusu.
20. gadsimta sākumā latviešu apdzīvotajās zemēs izveidojās Latvijas Republika, kas, neskatoties uz ilgstošu PSRS okupāciju, spēja atjaunot neatkarību un 2004. gadā iestājās Eiropas Savienībā.
Aizvēsturiskie laiki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dabas apstākļi un faunas veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas teritorija no ledājiem atbrīvojās vēlā ledus laikmeta (pleistocēna) beigās, pirms 13 000—14 000 gadu. Ledum kūstot, izveidojās Baltijas ledus ezers, reģionā valdīja arktiskais klimats. Parādījās pirmie augi: polārais kārkls, driādes, efedra, pundurbērzs. Sekojot ziemeļbriežiem un citiem dzīvniekiem šeit ienāca pirmie iedzīvotāji.[1]
Ledājiem turpinot atkāpties, Baltijas ledus ezers pārvērtās par Joldijas jūru. Klimatam kļūstot siltākam, parādījās plaši bērzu meži. Sākās preboreālais klimatiskais periods (8200.—7000. gadā p.m.ē.). Joldijas jūra zaudēja savienojumu ar Ziemeļjūru un pārvērtās par saldūdens Ancilus ezeru. Klimats kļuva siltāks un sausāks. Sākās boreālais posms (7000.—5400. gadā p.m.ē.). Savu maksimumu sasniedza priežu meži. Posma beigās klimats kļuva mitrāks, sākās alkšņu, lazdu un platlapju audžu veidošanās. Ienāca jauni dzīvnieki: taurs, stirna, mežacūka, staltbriedis. Izrakumi Lubānas, Ludzas un Dvietes ezeru krastos liecina, ka šajā laikā pieaudzis arī Latvijas iedzīvotāju skaits.
Ap 6000. gadu p.m.ē. Ancilus ezers pārrāva zemes aizsprostu starp Zviedriju un Dāniju un caur Ēresundu savienojās ar Ziemeļjūru, izveidojās Litorīnas jūra. Klimats kļuva siltāks un mitrāks nekā mūsdienās, jo siltie Golfa straumes ūdeņi ieplūda Ziemeļjūrā, ietekmējot Latvijas klimatu. Siltais un mitrais klimats veicināja platlapju izplatīšanos. Izveidojās gan alkšņu un lazdu tīraudzes, gan jaukti lapu koku meži. Ieviesās skābardis, īve, purvu mirte, efeja, ezerrieksts. Perioda beigās izplatījās egle un pakāpeniski samazinājās platlapju daudzums. Bagātie nokrišņi veicināja purvu attīstību. Dzīvnieku valsts papildinājās ar savvaļas zirgu. Labvēlīgie klimatiskie apstākļi un bagātākā augu un dzīvnieku valsts sekmēja Latvijas iedzīvotāju skaita pieaugumu. 5400. — 3300. gadā p.m.ē. Latviju apdzīvoja vēlā mezolīta un agrā neolīta mednieku un zvejnieku ciltis, kuru apmetnes atrastas Osas un Zvejnieku apmetnēs, Zvejnieku kapulaukā.
Līdz ar subboreālā posma sākšanos no 3300. līdz 700. gadam p.m.ē. atkal mainījās klimats. Ap 2000. gadu p.m.ē. Litorīnas jūra aizņēma tagadējās Baltijas jūras teritoriju. Klimats kļuva sausāks un nedaudz vēsāks. Samazinājās platlapju audzes, ievērojami pieauga egļu mežu platības. Klimatam kļūstot vēsākam, pamazām izzuda skābardis, īve, efeja. Daļu mežu, kas aizņēma viegli apstrādājamas augsnes, sāka iznīcināt cilvēki, attīstot līdumu zemkopību. No savvaļas dzīvniekiem plaši sastopami alnis, mežacūka, bebrs, taurs un lācis. Perioda beigās parādījās pirmie mājlopi: cūka, aita, kaza, kā arī liellopi.[1]
Pēdējā holocēna posmā, kas ilgst no 700. gada p.m.ē. līdz mūsdienām, klimats kļuva ievērojami vēsāks un mitrāks. Tā kā augsni lielā mērā bija izskalojuši nokrišņi, platlapju un egļu audzes Latvijas mežos samazinājās, bet bērza un priežu pieauga. Paplašinājās purvu platības. Augu un dzīvnieku valsti arvien vairāk sāka ietekmēt cilvēku darbība. Attīstoties lopkopībai, pamazām tika iznīcināti plēsīgie zvēri, paplašinoties zemkopībai, nolīsti meži.
Senie iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltijas jūras austrumu piekrastē pirmās cilvēku apmetnes parādījās pēc Ledus laikmeta beigām, vēlīnajā paleolītā (senākajā akmens laikmetā), kas Baltijas reģionā aptver laika posmu no apmēram 10 500.—8500. gadu p.m.ē. Uz šo periodu attiecināmi daudzi atrastie darba priekšmeti un rīki, piemēram, no dzīvnieku kauliem izgatavoti bultu uzgaļi, harpūnas, naži u.c., kas atrasti pie Ventas pietekas Zaņas upes un Laukskolas apmetnes arheoloģiskajos izrakumos. Senākais atradums Austrumbaltijā ir Lingbi cirvis, kas atrasts Zaņas pietekā Meļļupītē, kas ar radioaktīvā oglekļa (14C) metodi datēts kā 12 500—12 047 gadus vecs. Vidējā akmens laikmeta (mezolīta) periodā Baltijas pirmiedzīvotāji Skandināvijas mednieki-vācēji izveidoja Kundas kultūru (8.—5. gadu tk. p.m.ē.), pie kuras pieder arī Zvejnieku apmetne un Zvidzes apmetne. Arheoloģiskajos izrakumos atrasto mezolīta Latvijas iedzīvotāju kaulos atrastās genoma paliekas liecina par viņu radniecību ar Rietumu medniekiem-vācējiem (angļu: Western Hunter-Gatherers, WHG), kas jau vairākus gadu tūkstošus bija apdzīvojuši lielu Eiropas daļu.[2] Agrīnā neolīta laikmetā (4.—3. gadu tk. p.m.ē.) no tās attīstījās Narvas kultūra, pie kuras piederēja Osas un Ičas apmetnes iedzīvotāji Lubāna līdzenumā. Jaunākie pētījumi atklājuši, ka tagadējiem Baltijas valstu pamatiedzīvotājiem konstatējama lielāka ģenētiskā līdzība ar Rietumu medniekiem-vācējiem (WHG) nekā jebkurai citai mūsdienu Eiropas populācijai, kas liecina ka Baltijas austrumu krasta purvainajā apvidū patvērušies senākie Eiropas iedzīvotāji un vēlāko laikmetu ieceļotāju ģenētiskā ietekme ir bijusi mazāka nekā citās Eiropas daļās.[3][4] Aptuveni 3900 gadus p.m.ē. Latvijā ienāca Ķemmes-bedrīšu keramikas kultūrai piederīgas ciltis, kas ģenētiski bija radniecīgas gan Rietumu, gan Austrumu medniekiem-vācējiem.[5]
Lielākā daļa Akmens laikmeta apmetņu Latvijā attiecas uz neolīta laikmetu, kas Baltijā aptver 3000.—1500. gadu p.m.ē. 3. gadu tūkstoša beigās p.m.ē. šajā teritorijā sāka dominēt lopkopju cilšu grupa, kurai raksturīga ir Auklas keramikas kultūra un kaujas cirvji. Vēsturnieki tās uzskata par indoeiropiešu pirmvalodā runājošām ciltīm, no kurām līdz 2. gadu tūkstoša p.m.ē. beigām atdalījās baltu pirmvalodā runājošas ciltis. Tās apdzīvoja ļoti plašu teritoriju, sākot no Gdaņskas līča piekrastes līdz Kurzemei, tālāk līdz Pleskavas ezeram, Ilmenim un Maskavai. Arī seno iedzīvotāju kaulos atrastā genoma analīze liecina par Vēlā neolīta laikmeta iedzīvotāju līdzību ar Bedru kultūras pārstāvjiem, ko uzskata par liecību indoeiropiešu valodās runājošo stepes tautu masīvai migrācijai uz Eiropu pirms apmēram 4500 gadiem.[6]
No senajām baltu ciltīm gadsimtu laikā izveidojās kuršu, latgaļu, sēļu un zemgaļu sentautas, kuru apdzīvotās teritorijas dienvidos pārsniedza mūsdienu Latvijas robežas. Baltu izplatības areāla ziemeļos Bronzas laikmetā (apmēram 6. gadsimtā p.m.ē.) no Eirāzijas ienāca somugru valodās runājošās ciltis,[7] kas sajaucās ar agrākajiem iedzīvotājiem un izveidoja somu, igauņu un līvu tautas. Seno cilšu savstarpējās attiecības nebija tikai miermīlīgas. Tās regulāri devās sirojumos uz kaimiņu zemēm, sagrābjot vergus un laupot sievas. Gadsimtu laikā starp baltu un somugru kaimiņiem notika kultūras un gēnu apmaiņa.[8]
Kristīgās ēras sākumā austrumos dzīvojošos latgaļus slāvi palēnām izspieda no tālāk austrumos apdzīvotajiem apgabaliem, un viņi iespiedās līvu un setu teritorijās Vidzemē.[9]
Vikingu laiki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
5. gadsimta beigās Skandināvijas goti sāka kolonizēt Baltijas jūras austrumu piekrastes zemes. 7. gadsimta beigās liela daļa no kuršu un līvu zemēm kļuva par meslu maksātājiem zviedru ķēniņam Ivaram. Arheoloģiskie izrakumi Grobiņā liecina, ka no 650. līdz 800. gadam šeit pastāvēja Rimberta hronikā pieminētā Ezerpils (Seeburg). Cita vikingu apmetne Daugavas lejtecē tika saukta par Dynasaiforgarðr, kas visticamāk atbilst tagadējā Daugmales pilskalna atrašanās vietai, kur atrastas daudzas vikingu senlietas. Daudzi rūnu akmeņi Zviedrijā liecina par vikingu sirojumiem Līvu zemēs, Igaunijas ziemeļos, Somijas dienvidos un visā Gardarīkes teritorijā. Bez galvenā ceļa no varjagiem uz grieķiem, kurš veda caur Ņevu—Ladogu—Volhovu—Valdaju—Dņepru, vikingu tirgotāji un karavīri reizēm izmantoja arī Daugavas ūdensceļu. Vikingu sāgās (ap 830. gadu) minēts, ka kuršiem ir sešas pilsētas, par ko netieši liecina arī viens no kuršu zemes nosaukumiem — Pilsāts.
Kad 9. gadsimtā kurši padzina vikingus no Ezerpils, dāņu un zviedru vikingi uz īsu laiku no jauna pakļāva Kursu,[11] kas aprakstīts hronikā Svētā Anskara dzīve. Vikingu sāgā par Ingvaru Tālbraucēju (Yngvars saga víðförla) par aptuveni 1020. gada notikumiem minēts, ka tajā laikā zemgaļu ķēniņš (kong) maksājis meslus zviedru karalim Ūlofam (Olof Skötkonung, ap 980 — 1022).[12]
1075. gadā vācu garīdznieks Ādams no Brēmenes rakstīja, ka Kursa un citas Baltijas jūras austrumu krasta zemes ir pakļautas zviedru ķēniņa virskundzībai.[13] No sāgu mutvārdu tradīcijām ir saglabājušās ziņas par kuršu ķēniņu Lokera un Dorno cīņām ar vikingiem. Līdz ar kuršu ietekmes pastiprināšanos Baltijas jūrā un upju krastu aizsardzības būvju izveides, vikingiem sirošana šeit kļuva bīstama un ar laiku apsīka. Pēc vikingiem zināmās pasaules daļas aprakstiem veidotajā Muhameda Idrīsi 1154. gada kartē «Tabula Rogeriana» Kursa ir atēlota kā viena no Baltijas jūras salām. Iespējams, ka minētas arī apdzīvotās vietas Mītava, Mežotne un Alsunga.[nepieciešama atsauce]
Senlatvija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latvijā ir uzskaitīti ap 500 pilskalnu, pileņu un ezerpiļu, kas liecina par nopietnu teritorijas kontroli un sazarotu ceļu tīklu. Pēc vācu pētnieka Frīdriha Beninghofena domām, Austrumbaltiju 12. un 13. gadsimtu mijā apdzīvoja apmēram pusmiljons iedzīvotāju — ap 170 000 lietuvju, 150 000 igauņu, 135 000 senlatviešu (latgaļu, zemgaļu, kuršu un sēļu) un ap 20 000 lībiešu. Latvijas teritorijā dzīvoja vidēji 2,5 cilvēki uz 1 km2. Ja var ticēt slāvu garo un jaukto uzkalniņu izplatībai, tad 5—9 gs. tie nelielā skaitā dzīvojuši Abrenes un Krāslavas pierobežā.
Līdz 13. gadsimtam Latvijas teritorija bija sadalīta vairākās baltu un līvu zemēs. Rakstos un hronikās minēta Kursa, Zemgale, Upmale, Sēlija, Koknese, Jersika, Tālava un Atzele,[14] kā arī līvu Idumeja, Metsepole, Turaida un Daugavas Līvzeme.
Senlatvijas tautu kristianizēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Agrīnās kristiešu iekarošanas misijas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Senās Romas impērijas sabrukšanas vairāku gadsimtu laikā notika Romas katoļu (Rietumu) un Bizantijas ortodoksās (Austrumu) baznīcas atsvešināšanās. Latvijas kristianizēšanu no Rietumiem veicināja Senlatvijas saiknes ar Zviedriju un Dāniju, kur kristīgā ticība kļuva pazīstama 9. gadsimtā. Zināms, ka ap 850. gadu Apūlē un Jūrpilī pie Grobiņas zviedriem bija pastāvīgas apmetnes. Pirmais zināmais kristiešu misionārs Daugavas baseina zemēs bija Torvalds Kodransons, kam 985. gadā Bizantijas imperators Bazilejs II izsniedza «grāmatu», saskaņā ar kuru Torvalds tika iecelts par Konstantinopoles pilnvaroto sūtni pie rūsu ķēniņiem Austrumbaltijā. Pēc 986. — 990. gada Polockas ķēniņa Ragnvalda meita Ragnhilda, saukta par Gorislavu, Torvaldam atļāva nodibināt pirmo klosteri.[15] Brēmenes un Hamburgas arhibīskapi kopš 11. gadsimta bija garīgie un laicīgie valdnieki plašā teritorijā, kas aptvēra Baltijas jūras piekrastes zemes. No Hamburgas arhibīskapijas hronikas zināms, ka dāņu karaļa Svenda II Estridsena valdīšanas laikā (1047—1074) Kursā par tirgotāju vajadzībām tika uzcelta baznīca. Skandināvu ietekmē notikusi arī līvu apbedīšanas tradīciju maiņa, pārejot no mirušo sadedzināšanas uz skeletkapiem. Izplatījušies arī Skandināvijā ražoti vai to pirmparaugu ietekmē veidoti krustiņi.
Kņaza Vseslava Bračislaviča valdīšanas laikā (1044—1101) pieauga Polockas valsts ietekme Austrumlatvijā. 12. gadsimta sākumā kristīgā ticība no austrumiem Latvijā ieplūda galvenokārt gar Daugavas un Gaujas ūdensceļiem latgaļu, sēļu un zemgaļu centros. Spriežot pēc krustiņu atradumiem bagātu sieviešu, retāk bagātu vīriešu, kapos un pilskalnos, tā skārusi vispirms turīgāko sabiedrības daļu. Arī Daugavas līvi jau kopš vikingu laiku beigām bija Polockas Rurikoviču dinastijas kņazu meslu atkarībā, kuri sniedza tiem militāru atbalstu karos ar zemgaļiem.
12. gadsimta vidū kopīgi ar Gotlandes tirgotājiem vācu tirgotāji apguva kādreizējo vikingu „ceļu no varjagiem uz grieķiem” pa Daugavu, kas veda no „Rīgas vietas” (latīņu: locus Rige) caur Holmi, Koknesi, Jersiku un Krāslavu uz vēl varjagu laikos dibināto Polocku un Smoļensku. Vēlāk tika apgūts arī Gaujas ūdensceļš caur Turaidu, Cēsīm, Valmieru, Gaujienu uz Pleskavu un Novgorodu.
Par vācu tirgotāju punktu Daugavas lejastecē 12. gadsimtā otrajā pusē kļuva Ikšķile.
Livonijas krusta kari
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].JPG)
1147. gadā Romas pāvests Eugenijs III un 1171. gadā pāvests Aleksandrs III izdeva bullas, aicinot sakšu bruņiniekus piedalīties krusta karā pret vendiem, ko uzskata par Ziemeļu krusta karu sākumu. Pirmais zināmais katoļu misionārs mūsdienu Latvijas teritorijā bija Meinards no Zēgebergas, kura vadībā Ikšķilē un Salaspilī tika uzceltas pirmās mūra pilis un baznīcas. 1186. gadā viņš kļuva par pirmo Ikšķiles bīskapu.
Par krusta karu sākumu mūsdienu Latvijas teritorijā var uzskatīt 1193. gadu, kad Romas pāvests Celestīns III noteica vervēt krustnešus ticīgo aizsardzībai Līvzemē. 1198. gadā pie Rīgas "Senā kalna" notika pirmā krustnešu kauja ar līviem, kuras laikā nogalināja otro Ikšķiles bīskapu Bertoldu.
Nākamais bīskaps Alberts 1201. gadā starp vairākiem līvu un kuršu ciemiem nodibināja Rīgas pilsētu vietā, kur jau senāk bija pastāvējusi Indriķa hronikas aprakstītā Rīgas tirdzniecības vieta (locus Rige). No 1207. līdz 1209. gadam tika pakļautas Kokneses, Tālavas un Jersikas valstis un to valdnieki bija spiesti kļūt par bīskapa Alberta vasaļiem.
1230. gadā Romas pāvesta vicelegāts Alnas Balduīns noslēdza līgumu ar kuršu ķēniņu Lamekinu par viņam pakļautās Kursas daļas kristīšanos un atteikšanos no meslu maksāšanas dāņiem vai zviedriem. Tomēr iecerētā tieši Romas pāvestam pakļautās Kurzemes izveide nerealizējās un tā 1253. gadā tika sadalīta starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapu. Livonijas ordeņa teritorijā nokļuva arī kuršu Pilsāts, kurā ordenis 1253. gadā uzbūvēja atbalsta bāzi Dienvidkursas iekarošanai — Mēmelburgas pili tagadējā Klaipēdā, kas Livonijas ordeņa pakļautībā atradās līdz pat 1328. gadam.
Ar krustnešu palīdzību 13. gadsimta divdesmitajos gados Livonijas valstī tika iekļautas mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijas (izņemot Zemgali un Kursu), lai gan vēl vairākus gadu desmitus starp Baltijas tautām un bruņiniekiem noritēja sīvas kaujas, kurās ne vienmēr uzvarētāji bija bruņinieki. 1236. gadā Saules kaujā (iespējams, pie mūsdienu Šauļiem Lietuvā) zemgaļu un žemaišu karaspēks praktiski iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Tā atliekas pievienojās Vācu ordenim, no kura vēlāk izveidojās tā atzars — Livonijas ordenis.
Arī 1260. gadā žemaiši ar kuršu palīdzību pie Durbes smagi sakāva ordeņa karaspēku. Kaujā krita arī toreizējais Livonijas ordeņa mestrs Buhards fon Hornhauzens, kā arī, pēc Duisburgas Pētera hronikas ziņām, ap 150 bruņinieku un vairāki tūkstoši ierindas karotāju. Kaujas iznākums izjauca Vācu ordeņa stratēģiskos plānus apvienot Prūsijas un Livonijas zemes. Ja tas būtu izdevies, visai ticams, ka tad arī Lietuva nebūtu varējusi sekmīgi pretoties Vācu ordenim. Pārējo Baltijas zemju pakļaušanu lielā mērā veicināja šo zemju pastāvīgie savstarpējie ķīviņi un to valdnieku kļūšana par krustnešu vasaļiem.
Latvijas iekarošanu krustneši pabeidza 1290. gadā, kad nepakļautie zemgaļu karavadoņi pieņēma lēmumu pamest savas zemes un 100 000 iedzīvotāju devās uz Lietuvas dižkunigaišiem piederošajām zemēm. Nākamajos gadsimtos vācieši ieguva arvien lielākas privilēģijas, bet pamatiedzīvotāji zaudēja gandrīz visas savas politiskās tiesības.
Livonijas periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.png)
Livonijas Konfederācija aptvēra Latvijas un Igaunijas teritorijas. Būtībā tā bija piecu nelielu valstu (Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija un Kurzemes bīskapija mūsdienu Latvijas teritorijā, kā arī Tērbatas bīskapija un Sāmsalas — Vīkas bīskapija mūsdienu Igaunijas teritorijā) visai amorfa konfederācija, kura pastāvēja no 1228. līdz 1560. gadam.
Saskaņā ar tā laika Eiropas feodālās sistēmas noteikumiem, Livonija skaitījās Svētās Romas impērijas vasaļvalsts, bet tā vienlaicīgi bija tieši pakļauta arī Romas pāvestam. Ne viens, ne otrs no šiem abiem suverēniem Livonijas iekšējās lietās parasti nejaucās. Lielāko lomu gan spēlēja Livonijas ordenis, taču par savu ietekmi cīnījās arī Rīgas arhibīskapija un bīskapijas, kā arī lielāko pilsētu rātes. Tādēļ Livonijas iekšpolitika bija nebeidzamu ķildu virkne starp krustnešiem, rātskungiem un baznīctēviem, kas pārauga Livonijas pilsoņu karā (1297—1330).
Livonijas periodā starp priviliģēto vācu bruņinieku, amatnieku un latviešu zemnieku šķirām pastāvēja dziļa šķirtne ekonomiskā, politiskā un kultūras ziņā, kura nekad tā arī nemazinājās. Latviešu zemniekiem aizliedza nēsāt ieročus, tika aizliegtas pat dūdas.
Tomēr tiesiskuma ziņā mūsu senču maztautas Livonijas baznīcas valstī bija stingri nodrošinātas. Līvu, letgaļu un zemgaļu tiesību kodeksi ir bijuši spēkā visus viduslaikus, tātad visu Livonijas baznīcas valsts pastāvēšanas periodu. 1525. gadā izdota pirmā grāmata latviešu valodā.
Arī tie mūsu maztautu iedzīvotāji, kuri nokļuva pilsētās, bija brīvi. Piemēram, Rīgā viņi varēja nokļūt un kļūt par namniekiem, iemaksājot pilsētas kasē pusi markas. Viņi varēja izmantot visas brīva cilvēka tiesības, un, noteikti, starp mūsu senčiem bija tādi, kuri tās arī izmantoja. Ap16. gadsimta vidu parādās pirmās latviešu skolas. Agrāk latviešu bērni varēja mācīties tikai vāciski vai latīniski.
Neskatoties uz šīm šķiru atšķirībām, Livonija saimnieciskā ziņā piedzīvoja uzplaukumu — paplašinājās tirdzniecība, attīstījās pilsētas, tās lielā mērā līdzinājās Ziemeļvācijas pilsētām.
Bruņniecības loma 15. — 16. gadsimta Eiropā sāka strauji samazināties. Arī Livonijā bruņinieki agrāk iekarotajās zemēs arvien vairāk pievērsās saimniecībai — tie veidoja muižas, bet paši kļuva par muižniekiem. Muižu zemes bija nepieciešams apstrādāt. Tādēļ vietējie zemnieki, kuri līdz tam pārsvarā bija samērā brīvi ļaudis, tika piesaistīti zemēm. Ja 13. un 14. gadsimtā muižas apsaimniekoja gandrīz vienīgi senlatviešu vasaļi, tad 15. gadsimtā sāka strauji pieaugt vācu muižu skaits. Vācu muižnieki bez kalpu un dreļļu (vergu, karagūstekņu) darba savās muižu saimniecībās 15. un 16. gadsimtā sāka izmantot savās lēņa zemēs dzīvojošo brīvo zemnieku klaušas.[16]
Ar raganas sadedzināšanu Grobiņā 1559. gadā Kurzemē sākās raganu prāvas, Grobiņas pils novadu 1560. gadā ieķīlāja Prūsijas hercogistei.
Livonijas kartes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Livonija (J. Portancija karte, patapināta no Ortēlija Theatrum Orbis Terrarum, pēc 1570) -
Livonijas karte (Merkatora Atlas, 1595), kurā Vidzemes latviešu apdzīvotā daļa iezīmēta kā Letten -
Livonijas karte (Joan Blaeu, 1662) -
Livonijas un Kurzemes hercogistu kartes (1670), kurā Vidzemes latviešu apdzīvotā daļa (sārtā krāsā) izdalīta kā atsevišķa zeme un latīniski nosaukta par LITLANDIA.
Cīņas par kundzību Baltijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]_16._gadsimt%C4%81.jpg)
Laikā no 1557. līdz 1566. gadam Livonijas Konfederācijas laicīgie un garīgie valdnieki noslēdza vairākus līgumus, ar kuriem viņu zemes pārgāja Dānijas, Zviedrijas un Lietuvas pakļautībā. Uz šī dalījuma pamata izveidojas igauņu un latviešu zemju iedalījums, ko vēlāk pārņem arī Krievijas Impērija (izveidojot Igaunijas, Livonijas un Kurzemes guberņas, ar Latgali, kā atsevišķu teritoriju). Izveidojoties Kurzemes un Zemgales hercogistei, Livonijas nosaukumu turpmāk attiecina uz tagadējās Latgales, Vidzemes un Igaunijas zemēm.
Sabrukušās Livonijas teritoriju sadalīja kaimiņvalstis. Šeit izveidojās:
- Zviedru Igaunija.
- Sāmsalas-Vīkas bīskapija un Piltenes bīskapija Dānijas kontrolē.
- Tērbatas bīskapija un Narva Krievijas okupācijā līdz 1582. gadam.
- Pārdaugavas Livonijas hercogiste.
- Kurzemes un Zemgales hercogiste.
- Rīgas brīvpilsēta līdz 1582. gadam.
- Grobiņas novads ieķīlāts Prūsijas hercogistei.
Ivana IV sūtītais krievu un tatāru karaspēks izkāva un verdzībā uz Krieviju aizdzina desmitiem tūkstošu iedzīvotāju. Ivana IV atbalsts Dānijas karaļa brāļa, bīskapa Magnusa kronēšanai par Livonijas karali (1570—1578) beidzās ar pilnīgu izgāšanos. Polijas—Lietuvas ūnijas karaļa Stefana Batorija sekmes Livonijas karā (1558 — 1583) nostiprināja ūnijas varu Livonijas teritorijas lielākajā daļā. Tās kontrolē atradās Kurzemes un Zemgales hercogiste un Pārdaugavas Livonijas hercogiste. Piltenes bīskapiju un Sāmsalas-Vīkas bīskapiju nopirkusī Dānija pakāpeniski zaudēja šīs zemes Zviedrijai.
Pēc Polijas — Zviedrijas kara (1600—1629) lielāko daļu Pārdaugavas Livonijas hercogistes, ieskaitot Rīgu, ieguva Zviedrija. Poļu-Lietuviešu kontrolē palika Inflantijas vaivadija, Kurzemes un Zemgales hercgiste, kā arī Piltenes apgabals. No 1642. līdz 1682. gadam Kurzemes un Zemgales hercogistē valdīja hercogs Jēkabs Ketlers, kurš panāca savas valsts saimniecisko uzplaukumu. Šajā laikā izveidojas Kurzemes kolonijas — Svētā Andreja sala Gambijas upē un Tobago sala. Otrā Ziemeļu kara laikā no 1656. līdz 1661. gadam Zviedrijas karaspēks smagi izpostīja Kurzemes hercogisti. Bēgot no vajāšanām Krievijā, pēc 1666. gada uz Inflantijas vaivadiju (Latgali) pārcēlās vairāki tūkstoši vecticībnieku.
Lielajā Ziemeļu kara gaitā Zviedru Livoniju un Rīgu iekaroja Krievijas Impērija, kuras ietekmē ātri nonāca arī Kurzemes un Zemgales hercogiste.
-
Livonijas sadalīšanās, 1560-1585 -
Zviedrijas iekarojumi, 1585-1710 -
Salaspils kauja, 1605 -
Prinča Frīdriha Kazimira Kurzemes pulka kareivis ar karogu
Latvija Krievijas Impērijas sastāvā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mūsdienu Latvijas teritorijas nonākšanu Krievijas Impērijas sastāvā iesāka Lielais Ziemeļu karš (1700—1721). Kara laikā 1710. gadā sākās Lielā mēra epidēmija. 1710. gadā Krievijai padevās Rīga un Livonijas augstmaņi. 1721. gada Nīštates miera līgums apstiprināja Rīgas un Zviedru Vidzemes nonākšanu Krievijas pakļautībā. Inflantijas vaivadija (Latgale) Krievijas pakļautībā nonāca 1772. gadā, līdz ar otro Polijas dalīšanu. Līdz ar trešo Polijas dalīšanu 1795. gadā pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs atteicās no troņa, par to saņemot bagātīgu kompensāciju no Krievijas, bet Kurzemes Bruņniecības pārstāvji parakstīja līgumu ar Krievijas Impēriju, kas ieguva arī Piltenes apgabalu. Hercogiste tika inkorporēta Krievijas Impērijas sastāvā un tās teritorijā tika izveidota Kurzemes guberņa. Baltijas provincēs valdošajai vācbaltu aristokrātijai Krievija nodrošināja visplašāko politisko autonomiju, kas daļēji tika izbeigta tikai 1889. gadā, līdz ar impērijas pārvaldes sistēmas ieviešanu un pārkrievošanu. Līdz pat Pirmajam pasaules karam, latviešu likteņus noteica Krievijas Impērijas pārvaldes institūcijas un vācbaltu muižniecības pašpārvaldes orgāni — Vidzemes un Kurzemes landtāgi.
1802. gadā pēc Krievijas Impērijas nodokļu pievienošanas jau esošajiem nodokļiem, zemnieku stāvoklis kļuva nepanesams un notika Kauguru nemieri. Latviešus izsūta uz Sibīriju. Sākot ar 1804. gadu, vairāki dekrēti vājināja vācu muižnieku varu pār latviešu zemniekiem. 1818. gadā Kurzemes guberņā, bet 1819. gadā Vidzemes guberņā atcēla dzimtbūšanu. 1849. gada likums ļāva zemniekiem veidot sev piederošas saimniecības. 1861. gadā dzimtbūšanu atcēla arī Vitebskas guberņā iekļautajā Latgalē. 1862. gadā atvēra Rīgas Politehnisko augstskolu, kur mācības notika vāciski. Baltijas pārkrievošanas laikā daudzviet cēla pareizticīgo baznīcas, latviešiem piedāvāja dažādus atvieglojumus par pāriešanu pareizticībā. Tālaika valodu politikas pamatā bija krievu valodas ieviešana vācu dominētajā lietvedībā un izglītībā. Latgalē 1864. gada noteikts pilnīgs latīņu drukas lietošanas aizliegums, ko atcēla 1904. gadā.[17] Sākas Latgaliešu nacionālā atmoda.
Latviešu tautas atmoda
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pakāpeniski latviešu sabiedrībā brieda būtiskas pārmaiņas, kas sagatavoja augsni nacionālas valsts izveidei. Jau 1822. gadā Jelgavā sāka izdot „Latviešu Avīzes”. Tomēr līdz pat 1860. gadiem latviešiem bija visai vāja nacionālās identitātes izpratne, jo dzimtbūšana ierobežoja zemnieku intelektuālās un sociālās ģeogrāfijas robežas. Lielie muižnieku īpašumi noveda pie zemes nepietiekamības pieaugošajam iedzīvotāju skaitam, radot ievērojamu bezzemnieku slāni, kas 19. gadsimta otrās puses sākumā sasniedza ap 60% no visiem iedzīvotājiem.[nepieciešama atsauce] Reaģējot uz stingro pārkrievošanas politiku, vācu garīdzniekiem un rakstniekiem radās pastiprināta interese par vietējo latviešu zemnieku valodu un kultūru. Palielinājās izglītoto latviešu skaits. Virkne izglītotu latviešu (Juris Alunāns, Krišjānis Barons, Atis Kronvalds, Rihards Tomsons un Krišjānis Valdemārs) un citi radīja jaunlatviešu kustību ar mērķi veicināt latviešu lasīt un rakstītprasmi. Viņi ar publikācijām vērsās pret latviešu sociāli ekonomisko apspiestību. Par vienu no pirmajiem šīs kustības centriem kļuva Tērbatas Universitāte (tagad Tartu, Igaunijā), kur studēja daudzi latvieši. Jaunlatviešu kustība bija Eiropas Apgaismības laikmeta atspulgs, to uzskata par latviešu tautas atmodas sākumu.
Tai pat laikā par svarīgu rūpniecības centru veidojās Rīga. 19. gadsimta beigās Rīga bija Krievijas trešā lielākā rūpniecības pilsēta pēc strādnieku skaita (aiz Maskavas un Sanktpēterburgas), kā arī ceturtā lielākā pēc saražotās produkcijas apjoma (aiz Maskavas, Sanktpēterburgas un Ivanovas).[18] Rūpniecības attīstība veicināja arī būtiskas pārmaiņas sabiedrības struktūrā. Pēc dzimtbūšanas likvidēšanas un citām agrārām un pilsētu reformām 19. gadsimta 70. — 80. gados pieauga lauku iedzīvotāju migrācija uz pilsētām. Līdz ar to arī palielinājās inteliģences un strādnieku īpatsvars un loma sabiedrībā. Šajā situācijā sabiedriskais pieprasījums sāka pāraugt jaunlatviešu idejisko piedāvājumu, kas pamatā aprobežojās tikai ar izglītību un kultūras aktivitātēm. Tās vietu 80. gadu beigās, 90. gados ieņēma jauna kustība — Jaunā strāva.
Atšķirībā no jaunlatviešiem, Jaunās strāvas pārstāvji — Jānis Pliekšāns (Rainis), Janis Jansons-Brauns, Pēteris Stučka, Miķelis Valters un citi — sāka paust nacionālpolitiskas un sociālpolitiskas idejas, kas pakāpeniski noformējās demokrātiskā ideoloģijā. Jaunās strāvas aktīvisti pulcējās ap avīzi „Dienas Lapa”, kas sāka iznākt 1886. gadā un Rīgas Latviešu biedrību.[nepieciešama atsauce] Taču arī Jaunās strāvas ideoloģiskā platforma bija samērā ierobežota — tās dienas kārtībā, ja neskaita atsevišķas, vispārīgas tēzes, nebija ne nacionālā jautājuma, nedz arī kādas Latvijas politiskās patstāvības, piemēram, autonomijas idejas. Jaunā strāva praktiski pārstāja funkcionēt pēc tam, kad varas iestādes apturēja „Dienas Lapas” darbību, apcietināja lielāko jaunstrāvnieku aktīvistu daļu un izsūtīja trimdā.[nepieciešama atsauce]
Taču jaunlatviešu un jaunstrāvnieku idejas un darbība nepalika bez rezultāta. Deviņpadsmitā gadsimta deviņdesmitajos gados strauji sāka veidoties Latvijas sabiedrības politiskā struktūra, kas divdesmitā gadsimta sākumā pieņēma jau vairāk vai mazāk skaidras aprises. Latvieši kā tauta no agrāras, patriarhālas sabiedrības sāka veidoties par moderno laiku nāciju ar izteikti nacionālu kultūru un augošu pašapziņu, tās jēgu un statusu sākot formulēt filozofiskos, ideoloģiskos un politiskos jēdzienos un kritērijos. Tieši šajā laikā dzima idejas un tika formulēti politiskie mērķi, kas pēc Pirmā pasaules kara noveda pie neatkarīgas, nacionālas Latvijas valsts nodibināšanas.[19]
Ideoloģijas un politiskās domas attīstība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vācbaltieši savas politiskās intereses īstenoja galvenokārt ar landtāgu un Vidzemes un Kurzemes gubernatoru, ar kuriem tiem parasti bija laba saprašanās, palīdzību. Bet redzamāko latviešu sabiedrisko darbinieku vidū drīzāk bija vērojama šķelšanās un konfrontācija, nekā apvienošanās. Politisko uzskatu ziņā pakāpeniski veidojās konservatīvais un liberālais strāvojums. Asākās pretrunas starp tiem izvērsās par nacionālajiem jautājumiem. Tā sauktie jaunnacionālisti (Vilis Olavs, Andrievs Niedra u.c.), kuri pārsvarā pārstāvēja liberālo novirzienu, aicināja latviešus uz aktīvu latviskās kultūras attīstību, taču nespēja skaidri noformulēt savu attieksmi pret vācbaltiešiem. Brīžiem tie aicināja uz vācbaltiešu noliegšanu, brīžiem uz tuvināšanos un sadarbību. Noteiktāka bija viņu nostāja attiecībā uz Krieviju. Tā bija orientēta uz pakļaušanos Krievijas Impērijas ķeizaram un vietējiem Baltijas gubernatoriem. Tādēļ jaunnacionālisti, lai arī rosināja latviešu nacionālās pašapziņas veidošanos, plašu popularitāti latviešu vidū neguva.
Industrializācija, pilsētu izaugsme un strādnieku šķiras lomas palielināšanās Latvijā 19. gadsimta pēdējā trešdaļā un gadsimtu mijā bija priekšnosacījumi, kas veicināja sociāldemokrātisko ideju izplatīšanos un to organizāciju veidošanos. Kā viena no pirmajām 1901. gadā izveidojās Latvijas Sociāldemokrātiskā partija (LSDP). Sekojot Austrijas marksistu piemēram, LSDP iestājās par Krievijas Impērijas pārveidošanu par federālu valsti (kurā Latvija būtu viena no federācijas pavalstīm) un teritorijās dzīvojošo vietējo tautu kulturālo autonomiju. 1904. gadā LSDP sadalījās radikāli internacionālajā Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku Partijā (LSDSP) un ietekmīgākajā Sociāldemokrātu Savienībā (SDS), kura turpināja izvirzīt latviešu nacionālo interešu aizstāvības programmu un iestājās par Latvijas pašnoteikšanos, īpaši 1905. gada revolūcijas laikā.
1905. gada revolūcija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Relatīvi lielākā ideoloģiskā un politiskā loma nacionālas Latvijas valsts veidošanā bija Latviešu sociāldemokrātu savienībai (LSS), kura tika nodibināta Šveicē 1903. gadā, bet 1904. gadā tai pievienojās daļa SDS. Pagāja ilgs laiks, kamēr LSS idejas guva plašu atbalstu latviešu vidū. LSS dibinātāji — Ernests Rolavs, Miķelis Valters un Emīls Skubiķis — jau toreiz iezīmēja galvenos politiskos mērķus un darbības virzienus, kas vestu pie savas valsts dibināšanas. To pamatā bija prasība pēc Latvijas autonomijas demokrātiskas Krievijas federācijas sastāvā.[20] Revolūcija sākās 1905. gada 13. janvārī ar manifestācijas apšaušanu Rīgā un paplašinājās visā Latvijas teritorijā. Tika organizētas tautas milicijas vienības. 94% Vidzemes un Kurzemes guberņu pagastu tika ievēlētas jaunas pagastu pašpārvaldes — rīcības komitejas. Pirmo reizi pasaules vesturē sievietes ieguva pilnas vēlēšanu tiesības. Vairākus mēnešus faktiskā vara atradās latviešu tautas rokās. Rezultātā Kurzemes un Vidzemes guberņās tika ieviests karastāvoklis. Pēc ķeizara Nikolaja II pavēles Latvijā ieradās regulārās armijas vienības ar 12 000 kājniekiem, gandrīz 4000 jātniekiem un 42 lielgabaliem. Lai gan dažās kaujās ģenerāļa Alekseja Orlova komandētās soda ekspedīcijas vienības tika sakautas, tomēr ieroču trūkuma dēļ ilgi pretoties nebija iespējams. Pēc revolūcijas apspiešanas daļa tās atbalstītāju kļuva par mežabrāļiem, daļa emigrēja uz ASV, Apvienoto Karalisti, Šveici un citām valstīm. Revolūcijas ietekmē uz laiku tika ierobežota pārkrievošanas politika — līdz 1913. gadam tautskolās atļāva mācības latviešu valodā.
Pirmais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmais pasaules karš Latviju nopietni skāra 1915. gada Lielās atkāpšanās laikā, kad Kurzemes ofensīvas laikā Kurzemi un Zemgali okupēja Vācijas Impērijas karaspēks. Krievijas armija simtiem tūkstošiem vietējo iedzīvotāju lika pamest mājas un doties bēgļu gaitās. No Latvijas teritorijas, galvenokārt Rīgas, uz Krieviju izveda vairāk nekā 500 fabrikas ar visu tehnisko aprīkojumu.[21] Patriotisma uzplūdos latvieši brīvprātīgi pieteicās jaunveidotajos latviešu strēlnieku bataljonos. Fronte cauri Pierīgas purviem un gar Daugavas kreiso krastu saglabājās nemainīga vairāk nekā gadu līdz pat Ķekavas un Ziemassvētku kaujām, kad krievu 12. armija un latviešu strēlnieku vienības veica frontes pārrāvumu Babītes ezera un Tīreļpurva rajonā.
Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas uzvaras Krievijas Pagaidu valdība 1917. gada 5. jūlijā piešķīra autonomijas tiesības Vidzemes un Kurzemes guberņām, kuru pašpārvaldi veica jau agrāk ievēlētās Vidzemes Zemes padome un Kurzemes Pagaidu zemes padome.[22] Neveiksmīgās Ziemassvētku kaujas un Jūnija ofensīva noveda pie strēlnieku radikalizēšanās, un pēc Oktobra revolūcijas, tie kļuva par Ļeņina režīma uzticamākajiem kareivjiem. Cerot uz „brīvu Latviju brīvā Krievijā”, kareivju padomes izveidoja autonomu padomju Iskolata republiku Krievijas kontrolētajā Vidzemē un Latgalē. Rīgas operācijā 1917. gada 3. septembrī Vācijas karaspēks ieņēma Rīgu. 1917. gada 16. novembrī mēreno un nacionālo politiķu izveidotā Latviešu nacionālā padome 30. novembrī pasludināja Latvijas autonomiju. Iskolata republika panāk, ka 1917. gada decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdod rīkojumu par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu pievienošanu Vidzemes guberņai, atdalot tos no Vitebskas guberņas. 1918. gada 5. janvārī Krievijas Satversmes sapulcē, kas sanāca Taurijas pilī Petrogradā, deputāts Jānis Goldmanis nolasīja 2. decembra deklarāciju par Latvijas autonomiju. 1918. gada 30. janvārī, kad varu vācu neokupētajā Latvijas daļā bija pārņēmis Iskolats, bet vācbaltiešu Kurzemes Zemes padome Berlīnē lūdza pievienošanu Vācijas Impērijai, Latviešu nacionālā padome deklarēja, ka Latvijai jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, kura apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali. Padomju Krievija saskaņā ar 1918. gada 3. martā noslēgto Brestļitovskas miera līgumu atteicās no Kurzemes un Vidzemes teritorijas, 8. martā tika pasludināta Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošana. 27. augustā parakstītā un 6. septembrī ratificētā Berlīnes papildvienošanās paredzēja krievu-vācu robežu demarkācijas komisijas izveidi Livonijas[23] austrumu robežas noteikšanai. Tikai pēc šīs robežas fiksēšanas Vācija apņēmās nekavējoties atbrīvot uz austrumiem no šīs robežas esošo teritoriju. 22. septembrī Vācija atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti, 5. novembrī Rīgā tika proklamēta Baltijas valsts izveide.
Neatkarīgā Latvija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas Republikas neatkarības pirmais posms aptver laiku no Latvijas valsts pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī līdz 1940. gada 17. jūnijam, kad PSRS karaspēks okupēja valsti, iebrūkot no austrumiem un dienvidiem.
Jau dažas dienas pēc neatkarības pasludināšanas sākās Latvijas brīvības cīņas, kas vainagojās ar Satversmes sapulces sanākšanu 1920. gada 1. maijā. Parlamentārās demokrātijas posms turpinājās līdz 1934. gada 15. maija Ulmaņa apvērsumam, pēc kura tika izveidots autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms. Pēc 17. jūnija okupācijas nelikumīgi izveidoto Latvijas PSR 1940. gada 6. augustā iekļāva PSRS sastāvā.
1941. gada jūnijā-jūlijā Latviju okupēja nacistiskā Vācija, izveidojot okupācijas režīmu, un iekļaujot Ostlandes sastāvā kā Latvijas ģenerālapgabalu. Pēc kaujām 1944. — 1945. gadā, valsts teritorijā atjaunojās padomju okupācijas vara. Latvijas PSR turpināja pastāvēt līdz 1990. gada 4. maijam, kad Latvijas PSR Augstākā Padome atjaunoja Latvijas neatkarību, nosakot pārejas periodu, kas beidzās 1991. gada 21. augustā. Izgāžoties Augusta pučam, Augstākā padome pasludināja pilnīgu neatkarības atjaunošanu, kuru drīz atzina arī pārējās pasaules valstis.
Neatkarības proklamēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pirmā pasaules kara laikā valstis, kas vairāku gadsimtu laikā bija noteikušas Eiropas likteņus — Vācija, Francija, Krievija — bija stipri novājinātas, bet Austroungārijas impērija sabruka pilnībā. Tādējādi Centrālajā un Austrumeiropā bija izveidojies politiskās varas vakuums. Ieilgušais karš liecināja par Eiropas monarhistiskās sistēmas nespēju atrisināt samilzušās starptautiskās un nacionālās sociālās un politiskās problēmas un nodrošināt tālāko attīstības progresu.[24] Bija nepieciešams meklēt un ieviest jaunu pasaules kārtību, kas balstītos uz kādiem citiem principiem. Par tādiem kļuva demokrātijas un nacionālas valsts idejas, kuras sakņojās vēl Eiropas Apgaismībā un nu sāka arvien aktīvāk tikt sludinātas, un ar lielāku vai mazāku tautas masu atbalstu tās īstenoja praksē gan mērenas, gan radikālas politiskās partijas. Tā kara laikā tika izveidotas jaunas nacionālas valstis, kā Somija, Čehoslovākija, Dienvidslāvijas Karaliste, Igaunija, Latvija, Lietuva un Polijas Otrā republika, bet Krievijā un Vācijā revolūcijas sagrāva valdošās monarhijas.
Līdz ar boļševiku veikto Oktobra revolūciju nacionāli noskaņotie latviešu politiķi atteicās no autonomijas idejām, un pievērsās Latvijas neatkarības idejām. Latvijas valsts izveidei nozīmīga bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes 1918. gada 30. janvāra deklarācija par Latvijas Republikas izveidi un Brestļitovskas miera līgums 1918. gada 3. martā, kurā Krievija atteicās no tiesībām uz Vidzemes un Kurzemes teritorijām. 1918. gada 22. septembrī Vācijas ķeizars Vilhelms II pasludināja Baltiju par brīvu un patstāvīgu apgabalu. 1918. gada 5. novembrī Rīgā tika pasludināta Apvienotā Baltijas hercogiste ar Mēklenburgas hercogu Ādolfu Frīdrihu priekšgalā, taču tās mūžs bija ļoti īss, jo jau 1918. gada 9. novembrī Vācijas Impērija beidza pastāvēt un 11. novembrī tika noslēgts pamiers starp Vāciju un Antanti. Tajā pašā datumā pēckara ietekmīgākā valsts Lielbritānija atzina Latvijas Nacionālo padomi kā de facto neatkarīgu struktūru un Z. A. Meierovicu kā neoficiālu Latvijas Pagaidu valdības diplomātisko pārstāvi (Balfūra nota).
Svinīgā Latvijas valsts pasludināšana notika 1918. gada 18. novembrī, kad iepriekšējā dienā izveidotās Latvijas Tautas padomes priekšsēdētāja biedrs Gustavs Zemgals paziņoja par suverēnās varas pārņemšanu Latvijā.[25] 1918. gada 26. novembrī Vācijas ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs Vācijas valdības uzdevumā parakstīja Vinniga notu ar kuru atzina Latvijas Pagaidu valdību. No starptautisko tiesību viedokļa tas nozīmēja Vācijas oficiālu atteikšanos no pretenzijām uz Latvijas teritoriju un centieniem veidot Baltijas hercogvalsti savā pakļautībā.[nepieciešama atsauce] Tās Reģentu padome 1918. gada 28. novembrī nolika savas pilnvaras.
Brīvības cīņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Līdz ar Latvijas neatkarības pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī izveidoja pirmo Pagaidu valdību Kārļa Ulmaņa vadībā, taču reālā vara vēl aizvien piederēja vācu okupācijas iestādēm, kas turpināja uzskatīt, ka no starptautisko tiesību viedokļa ir spēkā Brestļitovskas miera līgums, pēc kura parakstīšanas Padomju Krievija bija atteikusies no Baltijas zemēm par labu Vācijai.
Drīz pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā un Kompjeņas pamiera parakstīšanas Padomju Krievijas Sarkanā armija sāka iebrukumu Baltijas zemēs. Līdz ar to 1. decembrī sākās Latvijas brīvības cīņas. Tā kā Pagaidu valdības un Vācijas kopīgi veidotas Baltijas landesvērs vēl nebija kaujasspējīgs, lielinieki ātri ieņēma gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Liepājas, Grobiņas un Aizputes apriņķus. Ar Padomju Krievijas atbalstu Latvijā 1918. gada 17. decembrī izveidoja Latvijas Sociālistisko Padomju Republiku, kuru vadīja Maskavā jau 4. decembrī izveidota Pētera Stučkas vadība.
Vācu militārais gubernators Liepājā, ģenerālis Rīdigers fon der Golcs plānoja izveidot Latvijā valsti ar provācisku valdību un neproporcionāli lielu vācbaltiešu pārstāvniecību. 1919. gada 16. aprīlī vācu un vācbaltu vienības veica Aprīļa puču, kura rezultātā 10. maijā izveidojās Niedras valdība. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība apmēram divus mēnešus pavadīja uz Antantes valstu karakuģu apsargātā kuģa „Saratov” Liepājas ostā.
Latviešu Dienvidlatvijas brigāde, Baltijas landesvērs, vācu un krievu algotņu karaspēks (Dzelzsdivīzija u.c. vienības) 1919. gada 3. martā sāka pretuzbrukumu LSPR armijai un 22. maijā ieņēma Rīgu. Tālākā vācu spēku virzība Vidzemē notika pret Ulmaņa valdībai lojālo Ziemeļlatvijas brigādi un Igaunijas karaspēku, kas bija atkarojis lieliniekiem Vidzemi un tikko ieņēmis Cēsis. Pēc sīvām Cēsu kaujām 19. — 23. jūnijā igauņiem un latviešiem izdevās uzvarēt vāciešus un piespiest atkāpties Rīgas virzienā, tos sakaujot arī Juglas kaujās. Antantes pārstāvju kontrolē vācieši un igauņi parakstīja Strazdumuižas pamieru, saskaņā ar kuru Vācijas karaspēkam bija jāpamet Latvija, reformētās landesvēra vācu vienības britu virsnieka pakļautībā nosūtīja un Austrumu fronti cīņai ar lieliniekiem, Niedras valdība beidza pastāvēt un Ulmaņa demisionējusī Pagaidu valdība 8. jūlijā atgriezās Rīgā, kur izveidoja otro Pagaidu valdību ar dažiem mazākumtautību ministriem.
Rīdigers fon der Golcs nebija atteicies no saviem mērķiem un 1919. gada 21. septembrī vācu algotņu karaspēku iekļāva pulkveža Bermonta Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā, kurā vācieši veidoja absolūto vairākumu. 8. oktobrī sākās Bermontiāde, Bermonta armija no Jelgavas devās uzbrukumā Rīgai, tomēr spēja ieņemt tikai Pārdaugavu. Novembra sākumā ar sabiedroto karakuģu atbalstu latviešiem izdevās atkarot Bolderāju, vēlāk visu Pārdaugavu un padzīt Bermonta komandēto Rietumkrievijas armiju no Latvijas.
1920. gada janvārī Latvijas armija ar Polijas armijas palīdzību beidza Latgales atbrīvošanu no lieliniekiem un pēc slepena pamiera noslēgšanas apturēja tālākus uzbrukumus. Līdz ar to brīvības cīņas noslēdzās. 1920. gada 11. augustā tika parakstīts miera līgums ar Padomju Krieviju, saskaņā ar kura 2. pantu:
„Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi...”.
Latvijas republikas institūciju izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dienu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas — 1918. gada 17. novembrī — tika izveidota Tautas padome, kuras uzdevums bija veikt politiskās konsultācijas un organizēt Satversmes sapulces vēlēšanas. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad uz savu pirmo sēdi sanāca Satversmes sapulce.
1920. gada 7. februārī „Valdības Vēstnesī” publicēti Centrālās vēlēšanu komisijas un apgabalu vēlēšanu komisiju sastāvi Satversmes Sapulces vēlēšanām. Centrālās vēlēšanu komisijas sastāvā tolaik ir 17 locekļi, no kuriem 16 ievēlēja Tautas padome, bet vienu — Senāts.[26] 17. februārī „Valdības Vēstnesī” publicēta Centrālās vēlēšanu komisijas pirmā instrukcija „Par Latvijas Satversmes Sapulces vēlēšanām”. 1. martā apgabala vēlēšanu komisijas sāk pieņemt deputātu kandidātu sarakstus. Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī. Vēlēšanās bija ļoti augsta vēlētāju aktivitāte — tajās piedalījās 85% balsstiesīgo valsts iedzīvotāju.[27]
Satversmes sapulce sanāca uz savu pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā, kura par sapulces prezidenta un Valsts prezidenta funkciju izpildītāju ievēlēja juristu Jāni Čaksti. 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja 26 deputātu komisiju Latvijas konstitūcijas — Satversmes izstrādāšanai. Satversmi pieņēma Satversmes sapulces sēdē 1922. gada 15. februārī. Tā noteica, ka Latvija ir brīva, neatkarīga, demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai un kuras valsts iekārtas un starptautiskā statusa maiņu — tas ir, pievienošanos kādai citai valstij, atteikšanos no suverenitātes u.t.t. — var izlemt tikai pati Latvijas tauta referendumā.
Vēlēšanu likumu pieņēma 1922. gada 9. jūnijā. Tas paredzēja Saeimas vēlēšanas ik pēc trim gadiem.[28] Latvijas pilsoņi par Saeimu balsoja tiešās, proporcionālās un aizklātās vēlēšanās.
Parlamentārā demokrātija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Viens no pirmajiem jaunās valsts uzdevumiem bija lielo muižu sadalīšana un zemes piešķiršana bezzemniekiem, tāpēc jau 1920. gadā Satversmes sapulce izveidoja komisiju Latvijas agrārās reformas izstrādei. Muižniekiem atstāja tikai 50 hektārus zemes, pārējais tika atsavināts un izdalīts bezzemniekiem bez maksas. Kā pirmie zemi saņēma brīvības cīņu veterāni, izveidojās jaunsaimnieku šķira, kas raksturojami kā sīkzemnieki, kam bieži trūka darbaspēka un finanšu attīstībai. Iedalāmie zemes gabali nevarēja būt mazāki par 10 hektāriem un lielāki par 22 hektāriem, lai gan reformas noslēgumā tika iedalīti arī mazāki. Reforma turpinājās līdz 1937. gadam. Lauksaimniecība strauji atkopās. Jau 1923. gadā sējumu platība pārsniedza pirmskara līmeni. Ņemot vērā saimniecību nelielos izmērus attīstījās govju, cūku un aitu audzēšana. 84% mežu nonāca valsts īpašumā, ļaujot valstij kontrolēt mežrūpniecības nozari. 1920. gadā bezzemnieku bija 61,2 %, 1935. — 1937. gadā vairs tikai 18%.[29]
Latvijas politiskā dzīve bija līdzīga pārējai starpkaru perioda Eiropai, kur parlamentos bieži bija vairāk nekā desmit vai pat divdesmit partijas, kas katra vēlējās panākt savas prasības, nevis iziet uz kompromisiem, lai izveidotu darboties spējīgu valdību. Vācijā un Austrijā starpkaru periodā valdības pastāvēja vidēji astoņus mēnešus, Itālijā piecus, Spānijā pēc 1931. gada — četrus. Francijas Trešajā republikā no 1914. līdz 1932. gadam valdība pastāvēji vidēji astoņus mēnešus, bet no 1932. līdz 1940. jau tikai četrus. Daudzās jaunajās valstīs izveidojās autoritāras diktatūras.
Latvijas likumdošana paredzēja tikai 2,5% robežu, kuru partijām vajadzēja pārsniegt, lai iekļūtu Saeimā, tāpēc sākās politisko partiju dibināšanas drudzis. Tās regulāri apvienojās un šķēlās, notika deputātu un politiķu staigāšanas pa partijām. Vienas deputāta vietas iegūšanai nevajadzēja vairāk par 9672 balsīm. Visās Saeimas vēlēšanās visvairāk balsis ieguva sociāldemokrāti, kurus vadīja Pauls Kalniņš. Taču partijas iegūtās balsis pakāpeniski samazinājās. Otrā lielākā partija bija Latviešu zemnieku savienība ar savu vadītāju Kārli Ulmani. Arī šīs partijas, un īpaši Ulmaņa iegūto balsu skaits, pakāpeniski samazinājās. Saeimas vēlēšanās LZS iegūto vietu skaits kritās no 17 vietām 1922. gadā uz 14 vietām 1931. gadā, kad partiju atbalstīja 12% vēlētāju.
Informatīvā telpa bija pilna ar partiju un politiķu strīdiem. Dažu politiķu uzskatā tas palielināja valsts politisko nestabilitāti un tuvināja iekšpolitisko krīzi. Latvijā vidusšķiras — vidēji pārtikušu pilsētnieku un lauksaimnieku slāņa, kas nozīmīgs demokrātijas attīstībai — veidošanās 20. — 30. gados bija vēl pašā sākumā. Ap 60% valsts iedzīvotāju dzīvoja laukos un turīgu saimnieku slānis agrārās reformas rezultātā vēl tikai veidojās. Kara rezultātā pilsētu strādnieku šķira bija krietni samazinājusies. Sabiedrībā kopumā nebija izveidojušās ilgstošas, vairāk vai mazāk stabilas ideoloģiskas un politiskas tradīcijas, paaudzēs veidota audzināšanas un uzskatu sistēma. Lielākā iedzīvotāju daļa 1917.-1919. gadā bija atbalstījusi lielinieku radikālos solījumus. Sabiedrība pēc neatkarības izcīnīšanas bija ideoloģiski un politiski sadrumstalota. Liela daļa iedzīvotāju vispār bija bez jebkādiem noteiktiem ideoloģiskiem uzskatiem un sliecās atbalstīt tos, kuri prata vairāk solīt dažādus labumus, īpaši nerūpējoties par savu solījumu pamatotību.[nepieciešama atsauce]
Autoritārais K. Ulmaņa režīms
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1934. gada 15. maijā Ministru prezidents Ulmanis ar armijas un aizsargu palīdzību veica 15. maija apvērsumu, izbeidzot Saeimas un politisko partiju darbību, ieviešot karastāvokli, veicot arestus un ierobežojot demokrātiskās brīvības. Gatavojoties apvērsumam Ulmanim armijas amatos vajadzēja iecelt savus atbalstītājus, tāpēc 1934. gada pavasarī viņš panāca Bļodnieka valdības gāšanu, kurā viņa paša Latviešu zemnieku savienība piedalījās ar trim ministriem. Iespējams, Ulmanim tas nebūtu izdevies, ja valdības gāšanu nebūtu atbalstījusi LSDSP. Tai bija lielākā frakcija Saeimā un tā uzskatīja Bļodnieku par galēji labēju reakcionāru, kāds viņš nemaz nebija. 1934. gada 17. martā darbu sāka Ulmaņa 4. Ministru kabinets.[30] Ulmaņa personīgā diktatūra nostiprinājās vēl vairāk, kad pēc Valsts prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām 1936. gada 11. aprīlī Ulmanis nekonstitucionāli sev piešķīra arī Valsts prezidenta amatu.
1938. gada septembrī Latvija atteicās no Tautu Savienības izvirzītajiem valstu kolektīvās drošības principiem un pieņēma likumu par neitralitāti. Jau 1939. gada 28. martā Latvija saņēma PSRS vēstījumu par militāra spēka pielietošanas iespēju, ja Latvija tuvināsies Vācijai. Ulmanis neveica nekādas aktīvas darbības, lai aizstāvētu Latvijas neatkarību kaut vai Baltijas Antantes ietvaros. 1939. gada oktobrī PSRS spiediena dēļ noslēgts Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, kas ļāva padomju karaspēkam izvietot militārās bāzes Latvijas teritorijā. Tās izvietoja pārsvarā gar Kurzemes rietumu daļu, lai bloķētu palīdzības piegādi Latvijai.[31] Pretošanās šādā izolētā situācijā būtu neiespējama bez palīdzības no ārzemēm. Pēc PSRS valdības iesniegtā ultimāta saņemšanas 1940. gada 16. jūnijā, Ulmanis izvēlējās kapitulēt. Savā radiorunā 17. jūnija vakarā Ulmanis uzsvēra, ka PSRS karaspēks Latvijā ienāk ar valdības piekrišanu. Viņš atkārtoja daudzkārt lietotās standarta frāzes par draudzīgajām attiecībām ar PSRS, kas latviešu tautu līdz pat pēdējam brīdim tā arī atstāja pilnīgā neziņā, kas īstenībā notiek.[32] Pastāv uzskats, ka Ulmanim šķita, ka viņš spēs saglabāt savu amatu arī padomju militārās okupācijas apstākļos. Taču, kā apliecina notikumu gaita, viņš nepārzināja komunistus un komunistu politisko domāšanu. Dažu nedēļu laikā Latvijas neatkarība tika pilnībā iznīcināta, notika neleģitīmas Tautas Saeimas vēlēšanas, 21. jūlijā pasludināta Latvijas PSR ko 5. augustā oficiāli anektēja PSRS.
Otrais pasaules karš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Padomju okupācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1940. gada 17. jūnijā PSRS karaspēks, izmantojot Molotova—Ribentropa pakta slepenajos protokolos paredzētos nosacījumus, iegāja Latvijas teritorijā. Līdz ar to PSRS bija pārkāpusi ar Latviju parakstītos starpvalstu līgumus, tostarp Latvijas—Krievijas 1920. gada miera līgumu un Latvijas—Krievijas 1932. gada neuzbrukšanas līgumu. Mūsdienās notiek politiskas diskusijas starp Latviju (kopā ar citām Baltijas valstīm) un Krieviju par šo faktu juridisko traktējumu.
Pēc dažām dienām, 20. jūnijā, pēc PSRS prasībām tika izveidota propadomju režīma marionešu valdība profesora Augusta Kirhenšteina vadībā. Viens no pirmajiem šīs valdības darbiem bija pastāvējušo sabiedrisko un politisko organizāciju aizliegšana un likvidēšana. Netika skartas tikai dažas komunistu organizācijas.[nepieciešama atsauce]
Saskaņā ar Maskavā 4. jūlijā pieņemto lēmumu, 14. un 15. jūlijā notika t.s. Tautas Saeimas vēlēšanas. Pie vēlēšanām tika pielaists tikai varas iestāžu izveidotais un vienīgi atļautais Darba tautas bloks. Vēlēšanu norisi kontrolēja Maskavas sūtnis Andrejs Višinskis. Atis Ķeniņš mēģināja „Tautas saeimas” vēlēšanām pieteikt alternatīvu Demokrātiskā bloka sarakstu, par ko viņu apcietināja un tiesāja pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58-14,10. panta par labējo partiju organizēšanu Saeimas vēlēšanās, aģitēšanu un pilsoņu parakstu vākšanu. 5. augustā — PSRS Augstākās padomes sēde Maskavā formāli apmierināja Latvijas Tautas Saeimas delegācijas „lūgumu” uzņemt Latviju „brālīgajā PSRS tautu saimē”. Savienības Līgums tomēr noslēgts netika.
Vēl pirms Latvijas pievienošanas PSRS, padomju varas iestādes izvērsa plašu terora kampaņu. Tika arestēti, pratināti un izvesti uz Krieviju daudzi Latvijas sabiedrības elites pārstāvji, ieskaitot Kārli Ulmani. Daudzi bijušie Latvijas valdības ministri tika sodīti ar nāvi — Ludvigs Adamovičs, Jūlijs Auškāps, Hugo Celmiņš, Vilis Gulbis, Jānis Kauliņš, Gotfrīds Mīlbergs, Marģers Skujenieks un citi. Plaša deportācija tika veikta 1941. gada 14. jūnijā, kad, lielākoties uz Krievijas austrumu apgabaliem, tika izvesti vairāk nekā 15 000 Latvijas pilsoņu.[33]
Dažu mēnešu laikā tautas saimniecībā pastiprinājās krīze. Tā jau 23. jūlijā tika ieviesta preču normēšana, bet 25. novembrī lata vietā apgrozībā tika ieviests padomju rublis attiecībā 1:1, lai gan vēl īsi pirms PSRS iebrukuma šī attiecība bija 1 lats = 10 rubļu.[34] Arī rūpniecības uzņēmumi tika pārveidoti atbilstoši PSRS modelim — konkurences un peļņas vietā par galveno darba motivējošo līdzekli tagad kļuva sociālistiskā sacensība. Tika uzsākta arī agrārā reforma — zemes pārdale par labu bezzemniekiem un sīkgruntniekiem. Zemnieku saimniecību likvidēšana un piespiedu kolektivizācija, t.i., pāreja uz kolhozu sistēmu sākās tikai pēc kara.[35]
Nacistiskā okupācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Otrā pasaules kara darbība Latvijā sākās 1941. gada 22. jūnijā ar Vācijas kara aviācijas uzlidojumiem Liepājas, Jelgavas un Ventspils kara lidlaukiem un ostām, bet pilnīgu Latvijas okupāciju Vācijas armija pabeidza 8. jūlijā. Iekaroto teritoriju pārvaldei Trešais reihs izveidoja sazarotu pārvaldes struktūru. Tās galvgalī bija Okupēto austrumu apgabalu ministrija (vāciski: Reichministerium für die besetzten Ostgebiete) reihsleitera Alfrēda Rozenberga vadībā. Latvija, līdz ar pārējām Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Polijas austrumu daļu tika iekļautas vienā no šīs ministrijas struktūrvienībām — reihskomisariatā Ostlande (vāciski: Reichskommissariat Ostland), kuru pārvaldīja reihskomisārs Hinrihs Loze (Hinrich Lohse). Okupētajām valstīm tika piešķirts ģenerālapgabalu (vāciski: Generalbezirk) statuss. Saskaņā ar šo shēmu Latvijas ģenerālapgabalu pārvaldīja ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers. Tas dalījās vēl sīkākās struktūrvienībās — novadu komisariātos, kuri tālāk sadalījās apriņķos un pagastos. Vācu pārvaldes un represīvās iestādes noteica praktiski visus Latvijas dzīves būtiskos jautājumus, lai gan civilās pārvaldes struktūras zemākajos līmeņos tika pieļauta arī Latvijas vietējo iedzīvotāju iesaistīšana.
1943. gada sākumā, saasinoties stāvoklim frontē, tika dibināts Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kurā, pretēji nosaukumam, karotājus mobilizēja. Mobilizāciju atviegloja pirms kara veiktās PSRS represijas pret iedzīvotājiem. Par leģiona ģenerālinspektoru tika iecelts ģenerālis Rūdolfs Bangerskis, viņam nebija tiesību leģionam dot tiešas pavēles — tā bija vācu komandieru prerogatīva.
Latvijā vācu okupācijas laikā tika izveidota plaša represīvā sistēma, kas tika izvērsta jau no pirmajām okupācijas dienām. Galveno lomu šajā jomā spēlēja vācu Drošības policija un Drošības dienests. Tika iesākta geto, koncentrācijas nometņu un cietumu sistēmas izveidošana. Latvijas ebreji, kuri šeit dzīvoja daudzus gadsimtus, tika gandrīz pilnīgi iznīcināti. Šajos noziegumos piedalījās arī Arāja komanda.
Saimnieciskās politikas jomā Vācija bija ieinteresēta maksimālā okupēto zemju ekspluatācijā, it īpaši to valstu, kas atradās frontes tuvumā, ar mērķi pēc iespējas operatīvāk un lētāk nodrošināt karojošo armiju vajadzības. Ekspluatēta tika arī Latvija. Tādēļ okupācijas sākumā vācieši nedomāja novērst PSRS ekspropriācijas un nacionalizācijas sekas. Tieši otrādi, Latvijā sagrābtie īpašumi tika uzskatīti par reiha kara laupījumu un tika izmantoti tā militāro mērķu interesēs. Tādēļ par Latvijas tautsaimniecības attīstību vācu okupācijas laikā grūti runāt. Tikai vēlāk, redzot, ka valsts īpašumi tiek apsaimniekoti neefektīvi, okupācijas pārvaldes iestādes 1943. gada sākumā izšķīrās par daļas nelielo uzņēmumu privatizāciju.
1944. gada 17. martā 200 prominenti Latvijas pilsoņi parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) memorandu, prasot atjaunot Latvijas Republikas suverenitāti.[36] 1944. gada 8. septembrī LCP Rīgā pieņēma «Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu» kura deva pamatu nacionālo partizānu kustībai. Vācu okupācijas noslēgumā, kad no 1944. gada jūlija līdz 1945. gada maijam Latvijas teritorijā atkal norisinājās smagas kaujas starp divu lielvalstu armijām, par Latvijas neatkarību pastāvēja ģenerāļa Jāņa Kureļa grupa. Trešā reiha vadība sāka solīt zināmu autonomiju Latvijai piešķirt tikai pēc kara. Pēdējais solis šajā virzienā bija Latvijas Nacionālās padomes sasaukšana Potsdamā 1945. gada 20. februārī, kura ievēlēja Latvijas Nacionālo komiteju (LNK), par kuras vadītāju iecēla leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu Bangerski. LNK praktiskā loma aprobežojās galvenokārt ar palīdzības sniegšanu bēgļiem.
Latvijas PSR
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu].svg)
Drīz pēc Vācijas kapitulēšanas 1945. gada 9. maijā visa Latvijas teritorija nokļuva PSRS kontrolē, kas ilga līdz valsts neatkarības atjaunošanai 1990. gada 4. maijā. Mūsdienās Latvijas historiogrāfijā šo periodu sauc par atkārtoto padomju okupāciju. Tas tā ir atzīts arī ASV un Rietumeiropā, lai gan Krievija pret šādu traktējumu iebilst.
Pēc Sarkanās armijas atkārtotā iebrukuma vairāki tūkstoši latviešu uzsāka bruņotu pretošanos okupācijas varai. Nacionālo partizānu cīņas ilga līdz 1959. gadam, bet pēdējais mežabrālis Jānis Pīnups legalizējās tikai 1995. gadā.
Tūlīt pēc kara sākās Latvijas administratīvi teritoriālā pārveide, to pielāgojot PSRS pastāvošajai sistēmai un izveidojot ciemu padomes pagastu vietā un rajonus apriņķu vietā. Zemniekus piespieda stāties kolhozos. Padomju varai nepatīkamas informācijas izplatīšanās ierobežošanai 1947. gadā tika ieslēgti radiotraucētāji, kuri neļāva klausīties ārzemju radiostacijas.[37] Tomēr, lai parādītu sociālisma rūpes par latviešu kultūru, dāsni tika atbalstīti Dziesmusvētki. 1948. gadā pirmoreiz svētkos piedalījās arī deju kolektīvi. Visās dzīves jomās galvenā loma bija Latvijas Komunistiskajai partijai un tajā pēc „demokrātiskā centrālisma” principa vara bija koncentrēta augstākajā institūcijā — Centrālajā komitejā (LKP CK). Taču arī tās patstāvība bija ierobežota, svarīgākos lēmumus pieņēma PSKP CK funkcionāri Maskavā, faktiski PSKP CK politbirojs.
Netiekot galā ar pretošanās kustību, padomju režīms tūlīt pēc kara un arī tālākajos gados izvērsa masveida represijas. 1949. gada marta deportācijās uz Sibīriju izsūtīja 42 133 Latvijas iedzīvotāju. Pēc dažādu ekspertu vērtējuma kopējais padomju režīma politiski represēto Latvijas iedzīvotāju skaits no 1940. līdz 1953. gadam lēšams 140 000 — 190 000 cilvēku robežās, vai pat vairāk, līdz 240 000.[38]
Tautsaimniecībā tika ieviesta centralizētās plānošanas ekonomika, kuras pamatā bija centralizēti piecgadu plāni, sadalīti gada plānos, kuru izpilde bija obligāta. Plānos tika izmantotas daudzas Latvijas priekšrocības — attīstīta infrastruktūra, vēl kopš 19. gadsimta plaša rūpnieciskā bāze, ērtas ostas, kvalificēts darbaspēks. Tādēļ padomju plāni Latvijā paredzēja paātrinātu rūpniecības attīstību. Tiesa, vēl pirmā padomju okupācijas gada politisko represiju laikā, kara gados un represiju turpinājumā pēc kara, liela daļa speciālistu dažādās jomās bija zaudēti. Daļa no viņiem, lai izvairītos no represijām, devās emigrācijā uz Rietumvalstīm. Tādēļ, kā arī Latvijas nelielā iedzīvotāju dabiskā pieauguma dēļ, vietējā darbaspēka un speciālistu skaits bija neatbilstošs ambiciozajiem rūpniecības attīstības plāniem. Lai tos mēģinātu aizvietot un turpmāk attīstītu ekonomiku, PSRS un arī vietējā vadība veicināja masveida darbaspēka ieplūšanu no citām republikām, it īpaši no Krievijas un Baltkrievijas. Iebraucējiem bija priekšroka dzīvokļu iegūšanā. Pie Latvijas iedzīvotājiem tika pieskaitīti visi padomju armijā un flotē šeit dienošie karavīri un tie, tāpat kā pamatiedzīvotāji, pat piedalījās vienpartejiskajās vēlēšanās. Maskavai paklausīgā LPSR valdība, it īpaši pēc nacionālkomunistu (Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Voldemārs Kalpiņš, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš u.c.) pretdarbības sagraušanas piecdesmito gadu beigās, patstāvīgi aicināja un pat mērķtiecīgi vervēja darbaspēku, kas tika atspoguļots 17 latviešu komunistu vēstulē uc.[39] Hruščova atkušņa laikā aizliedza svinēt Līgo svētkus. Bija aizliegts svinēt Ziemassvētkus utt. Attiecīgi notika mācību grāmatu pārrakstīšana un izglītības sistēmas veidošana.
Maskavas funkcionāri neuzticējās vietējiem iedzīvotājiem, stingri kontrolējot un ierobežojot to iespējas izvirzīties augstākos valsts vai tautsaimniecības amatos. Valdošajos amatos tika iecelti krievi vai Krievijas latvieši, kuri bija daļēji pārkrievojušies, tāpēc lietvedība tika veikta krieviski vai labākā gadījumā dublēta. Pat Maskavai uzticīgais LPSR LKP CK pirmais sekretārs Jānis Kalnbērziņš 1953. gadā atzina, ka LPSR vadošos amatos vairākums cilvēku neprot latviešu valodu un slikti pazīst vietējos apstākļus.[40] Darbojās masu informācijas līdzekļu cenzūra. Tika arī aizliegta periodika un grāmatas, kas bija izdotas pirms 1940. gada.
Ārēji starpnacionālās nesaskaņas vai konflikti visā PSRS laikā bija samērā reta parādība, taču tikai tādēļ ka tos slāpēja represīvā sistēma. Valsts Drošības Komiteja fiksēja visus ticīgos un citādi domājošos. Notika pat to cilvēku dzenāšana, kuri nolika svecītes pie Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru kapiem.
Latvijas tautsaimniecība, īstenojot PSRS pieņemto industrializācijas un lauksaimniecības kolektivizācijas politiku, līdz sešdesmito gadu beigām, lai arī pretrunīgi, salīdzinot ar citām PSRS republikām, samērā veiksmīgi attīstījās, tomēr atpalicība no Rietumvalstīm pieauga, it īpaši, runājot par Latvijas attīstības kvalitāti (apkārtējās vides aizsardzība, dzīves kvalitāte u.c.).[41] Lai cilvēki nevarētu novērtēt reālo stāvokli tika slāpētas rietumu radiostacijas.
Laika posmā no 1961. līdz 1979. gadam tika uzcelti Pļaviņu HES, Rīgas HES un Ķeguma HES-2, kas joprojām darbojas, ir videi draudzīgi, un nodrošina vairāk nekā pusi no Latvijas elektroenerģijas pieprasījuma.[42]
Taču septiņdesmitajos un it īpaši astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk sāka izpausties ekonomikas stagnācijas pazīmes, saimnieciskajā apritē palielinājās deficīts gan izejvielu, gan starpnozaru produkcijas, gan arī gala produktu, tai skaitā plaša patēriņa preču jomā, kritās iedzīvotāju dzīves līmenis.[43] Bija aizliegts prasīt latviešu valodas zināšanas medicīnas, izglītības un apkalpojošās sfēras darbiniekiem. Tomēr neskatoties iedzīvotāju pieaugošo neapmierinātību ar ekonomiskajām un sociālajām problēmām, PSRS un līdz ar to arī Latvijas PSR un citu padomju republiku vadības vilcinājās ar reformu uzsākšanu. Parādās preču iegādes taloni.
Nākot pie varas jaunai PSKP ideologu un politiķu paaudzei Mihaila Gorbačova vadībā, daļējas reformas gan tika uzsāktas. To būtību atspoguļoja tādi jēdzieni, kā Glasnostj (Atklātība) un Perestroika (Pārbūve). Reformas bij domātas PSRS ekonomikas uzlabošanai palielinot uzņēmumu patstāvību un pieļaujot privātu uzņēmumu („kooperatīvu”) rašanos, kas bija pirmie kapitālisma iedīgļi PSRS ekonomikā. Tomēr tās nebija virzītas uz principiālo sociālistiskās plānsaimniecības sistēmas nomaiņu.
Neatkarības atjaunošanas periods
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijas neatkarības atgūšanu veicināja virkne apstākļu un notikumu PSRS un Latvijā astoņdesmito gadu otrajā pusē. To loģiskā ķēde aizsākās līdz ar M. Gorbačova veiktajām reformām pēc viņa kļūšanas par PSKP ģenerālsekretāru 1985. gada aprīlī. Jau pašā šīs politikas īstenošanas sākumā, tā vērsās pret paša M. Gorbačova politisko nostāju citās jomās — PSRS un sociālisma sistēmas saglabāšanu, kaut arī liberalizētā veidā (sociālisms ar cilvēka seju). Tā 1986. gada septembrī PSRS un ASV sabiedrisko pārstāvju Čatokvas konferencē Jūrmalā, ASV pārstāvji atklāti paziņoja, ka tās nekad nav atzinušas un neatzīst 1940. gadā notikušo Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā.
Sabiedrisko kustību veidošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Agrāk stingri aizliegti pasākumi Latvijā sāka noritēt viens pēc otra. Tā, 1986. gadā tika izveidota cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki-86”. Šī grupa 1987. gada 14. jūnijā — 1941. gada deportāciju gadadienā, noorganizēja ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Tā paša gada 23. augustā arī pie Brīvības pieminekļa notika protesta mītiņš sakarā ar Molotova — Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienu. Drīz tika atļauta publiska Jāņu svinēšana.[44]
Zīmīgs notikums bija arī Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums 1988. gada 1. — 2. jūnijā, kur pirmo reizi tika atklāti izteikti apgalvojumi, ka sakarā ar nekontrolēto imigrāciju, latviešu valodas ierobežošanu, apkārtējās vides piesārņošanu, deformēto rūpniecības attīstību un citiem iemesliem Latvijas demogrāfiskā situācija kļuvusi dramatiska. Lielu rezonansi izraisīja pazīstamā politiskā komentētāja Mavrika Vulfsona paziņojums, ka Latvijā 1940. gadā notikusi nevis sociālistiskā revolūcija, kā to traktēja oficiālā vēsture, bet gan neatkarīgas valsts okupācija no PSRS puses. Dažus mēnešus vēlāk — 1988. gada 8. — 9. oktobrī tika nodibināta Latvijas Tautas fronte (LTF), kas kļuva par noteicošo politisko spēku Latvijā, kurš saliedēja lielāko sabiedrības daļu neatkarības atgūšanai. Par LTF pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts žurnālists Dainis Īvāns. Kā opozīcija LTF, 1989. gada 7. janvārī tika nodibināta Internacionālā Darbaļaužu fronte (Interfronte), kas iestājās par Latvijas attīstību PSRS sastāvā, kā arī par sociālisma saglabāšanu un nostiprināšanu. Par Interfrontes vadītājiem kļuva Igors Lopatins un Anatolijs Aleksejevs. Politiskie spēki, kuri iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, nebija monolīti — līdztekus LTF izveidojās arī Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK), savu darbību turpināja arī „Helsinki-86”, 1989. gada decembrī sāka veidoties Pilsoņu kongress u. c.
50 gadus pēc Molotova — Rībentropa pakta parakstīšanas 1989. gada 23. augustā notika Baltijas ceļa akcija, ko organizēja LTF kopā ar Igaunijas Tautas fronti un Lietuvas kustību „Sajūdis”. Apmēram 2 miljoni cilvēku sadevušies rokās veidoja gandrīz 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas.
Neatkarības deklarācijas pieņemšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc politisko partiju, sabiedrisko organizāciju un kustību politiskās noslāņošanās dalīšanās notika arī LPSR Augstākajā padomē. Tās sēdē 1989. gada 27. jūlijā šī šķelšanās vēl neizpaudās un samērā vienprātīgi tika pieņemts likumprojekts Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību. Taču 1990. gada marta un aprīļa vēlēšanās, kurās piedalījās 81,3% no balsstiesīgajiem, ievēlētajā Augstākajā padomē jau bija izveidojušās divas politisko partiju grupas. Viena iestājās par Latvijas neatkarību un tirgus reformām, apvienojoties ap LTF frakciju (134 deputāti no 201), bet otra grupa, kurā galveno lomu spēlēja „Līdztiesība” (57 deputāti), iestājās par sociālismu un dalību PSRS. 1990. gada aprīlī šķelšanās notika arī Latvijas komunistiskajā partijā un tā sadalījās divās daļās. Lielākā daļa palika PSKP sastāvā, un par tās pirmo sekretāru ievēlēja Alfrēdu Rubiku, bet otra daļa pārtapa par Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju (nacionālkomunisti), un par tās vadītāju kļuva Ivars Ķezbers.
Augstākās Padomes pirmajā sesijā 1990. gada 4. maijā notika LTF frakcijas ierosinātais balsojums par deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanu. Lai likumdevēji deklarāciju atbalstītu, bija nepieciešams 2/3 no deputātu skaita atbalsts jeb 132 balsis. Balsošanā „Līdztiesība” un tās sabiedrotie nepiedalījās, jo bija atstājusi sēžu zāli. Par Deklarāciju nobalsoja 138 deputāti, 1 atturējās un tā tika pieņemta. Kaut arī Neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja, ka Latvijas Republika tiešām ir neatkarīga, tomēr līdz ar to sākās valsts atjaunošanas periods. Jau 14. maijā M. Gorbačovs parakstīja dekrētu, kurā Latvijas, tāpat kā Igaunijas un Lietuvas deklarācijas tika pasludinātas par neatbilstošām PSRS Konstitūcijai un citiem PSRS likumiem. Līdz ar to arvien vairāk saasinājās politisko spēku par un pret Latvijas neatkarību konfrontācija.
Reformu sākums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dažas dienas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas — 1990. gada 7. maijā, — Augstākā padomes sēdē par Ministru prezidentu ievēlēja vienu no LTF līderiem — Ivaru Godmani un uzdeva viņam sastādīt valdību. Šajā sēdē I.Godmanis izklāstīja arī savu redzējumu par galvenajiem jaunās valdības darbības mērķiem un virzieniem. Tie bija: attiecību noregulēšana ar Krievijas PFSR, sadarbība ar Baltijas valstīm un citām bijušās PSRS republikām, republikas īpašuma saglabāšana, tirgus ekonomikas attīstīšana u.c. Šīs I. Godmaņa tēzes kļuva par pamatu jaunizveidotās valdības politikai vairāku nākamo gadu laikā.[45]
Jāatzīmē, ka ne visi I.Godmaņa valdības sākotnēji plāni īstenojās dzīvē. Tā Latvijas "finlandizācijas" modelis, ko I. Godmanis bija piedāvājis, praksē nerealizējās. Tā vietā arvien ciešāka politiskā un ekonomiskā sadarbība izvērsās starp Baltijas valstīm, kā arī ar Rietumvalstīm, it īpaši Skandināviju.[46] Tāpat neveiksmīgs izrādījās decentralizētais privatizācijas modelis, kad atbildība par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju tika uzticēta nozaru ministrijām un pašvaldībām. Uz vairākiem gadiem tika aizkavēta privatizācija, bet valsts mēģinājumi dažādiem līdzekļiem atbalstīt krīzē nonākušos uzņēmumus, nedeva cerētos rezultātus. Joprojām saglabājoties faktiskai ekonomiskai atkarībai no PSRS, Latvijas Republikā turpināja pasliktināties vispārējā ekonomiskā situācija, kritās arī iedzīvotāju dzīves līmenis.
1990. gada otrajā pusē Latvijā tika uzsāktas ekonomiskās reformas. Kā viens no pirmajiem stratēģisku reformu pasākumiem bija agrārā reforma, ko ievadīja LR Augstākās padomes lēmums „Par agrāro reformu Latvijas Republikā”.[47] Drīz pēc tam (1990. gada 31. jūlijā) tika pieņemts Augstākās padomes lēmums par neatkarīgas Latvijas Bankas izveidošanu, bet 1990. gada 3. augustā tika pieņemts lēmums par valdības tautsaimniecības attīstības programmu. Tomēr līdz pat 1992. gada pavasarim, kad joprojām apgrozībā vēl bija PSRS naudas vienība rublis, valstī saglabājās ļoti augsta inflācija.
Barikāžu laiks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1991. gada janvārī notika mēģinājums militāri atjaunot PSRS jurisdikciju neatkarību pasludinājušajās Baltijas valstīs. 1. janvārī OMON specvienība ieņēma Preses namu un pārtrauca Latvijas neatkarību atbalstošo izdevumu drukāšanu, 7. janvārī PSRS Aizsardzības ministrs izdeva pavēli nosūtīt uz Baltiju desanta karaspēka vienības. Interfronte pieprasīja Ivara Godmaņa valdības atkāpšanos, Tautas fronte izsludināja Vislatvijas manifestāciju valdības atbalstam 13. janvārī. Pēc PSRS karaspēka uzbrukuma Viļņas Televīzijas torņa aizstāvjiem 1991. gada 13. janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes aizsardzības štāba izveidošanu” un Latvijā sākās Barikāžu laiks. Vecrīgā un citviet tika uzceltas barikādes pārvaldes un telekomunikāciju iestāžu aizsardzībai. 14. janvārī OMON iebruka Vecmīlgrāvja milicijas nodaļā, 15. janvārī Minskas IeM augstākās skolas Rīgas filiālē, bet 20. janvārī ieņēma Iekšlietu ministrijas ēku. Aizstāvot to, divi milicijas darbinieki gāja bojā, vairāki ministrijas darbinieki tika ievainoti, gāja bojā arī divi kinooperatori un viens garāmgājējs.
Barikāžu laiks deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7% , bet pret 24,7% iedzīvotāju. Tādējādi 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, kurā apstiprināja Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības[48]
Augusta pučs un diplomātiskā atzīšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēdējais PSRS mēģinājums militāri pakļaut Latviju notika 1991. gada Maskavas Augusta puča laikā. Rīgas ielās patrulēja padomju bruņumašīnas, bet Latvijas Republikas Augstākā Padome 21. augustā pieņēma „Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu”, kas atjaunoja Latvijas Republikas 1920. gada Satversmes pilnu darbību un atcēla 1990. gada 4. maija Deklarācijā noteikto pārejas periodu Latvijas valsts varas atjaunošanai de facto. 1991. gada 22. augustā Islandes valdība atzina Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet 24. augustā Dānija oficiāli paziņoja, ka ir gatava atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 27. augustā Eiropas Kopienas dalībvalstis pieņēma Deklarāciju par Baltijas valstīm, uzsverot, ka EK dalībvalstis konsekventi uzskata demokrātiski ievēlēto Latvijas parlamentu un valdību par likumīgu Latvijas tautas pārstāvjiem. 24. augustā Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins parakstīja dekrētu „Par Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu”, 2. septembrī ASV paziņoja par gatavību atjaunot diplomātiskās attiecības ar Latviju. 6. septembrī beidzot arī PSRS Valsts padome pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu. 17. septembrī Latvija kļuva par pilntiesīgu Apvienoto Nāciju Organizācijas locekli.
Mūsdienu Latvija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1992. gada 19. martā sākās Krievijas karaspēka izvešana no Latvijas, kas tika pabeigta 1994. gadā. Krievijas kontrolē palika tikai Skrundas radiolokācijas stacija, kura tika likvidēta 1998. gadā. 1993. gada janvārī Latvijai piešķīra starptautisko tālsarunu kodu +371.
Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā tika veiktas radikālas saimnieciskas reformas ar brīvā tirgus principu ieviešanu un valsts uzņēmumu privatizāciju. Eksporta iespēju samazināšanās un orientēšanās uz tranzīta un banku pakalpojumiem deformēja Latvijas ekonomiku. Iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju palielinājās lēni, 1999. gadā sasniedzot tikai 25% no vidējā ES līmeņa. Tomēr zemās darba algas un samērā labi izglītotais darbaspēks piesaistīja prāvas ārzemju investīcijas.
Saimnieciskās krīzes pārvarēšana (1992—1997)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1992. gada 7. maijā apgrozībā tika ieviests Latvijas rublis, bet no 1992. gada 20. jūlija tas kļuva par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli,[49] bet, sākot ar 1993. gada 5. martu, arī Latvijas rublis tika aizstāts ar pastāvīgu nacionālo valūtu — latu. Liela nozīme cīņā ar saimniecisko krīzi, bet vēlāk ekonomiskās attīstības veicināšanā bija starptautiskajām institūcijām. Tā Latvija 1992. gada 19. maijā oficiāli kļuva par Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) dalībnieci,[50] bet no tā paša gada 11. augusta Starptautiskās Rekonstrukcijas un Attīstības bankas (Pasaules Bankas) dalībvalsts. Vēlēšanos iestāties Eiropas Savienībā (ES) Latvija oficiāli izteica 1995. gada 27. oktobrī, iesniedzot pieteikumu Spānijai — tajā laikā ES prezidējošajai valstij.
Pirmie pozitīvie ekonomisko reformu augļi bija augstā inflācijas samazināšanās — tā sāka sarukt jau pēc Latvijas rubļa ieviešanas. Taču, neskatoties uz daudzajiem reformu pasākumiem, ekonomiskā situācija valstī turpināja pasliktināties, it īpaši rūpniecībā. Gandrīz visi lielie PSRS pakļautie uzņēmumi 1992. gadā bija nonākuši bankrota priekšā. Galvenie rūpniecības krīzes iemesli bija tie paši, kas PSRS ekonomikai kopumā — monopolisms, vāja ieinteresētība ražošanas rezultātos, neracionāla resursu izmantošana un to deficīts, atpalikusi tehniskā bāze u.c.
Sākot ar 1993. gadu, ekonomiskā situācija Latvijā sāka stabilizēties, iekšzemes kopprodukts vairs nesamazinājās, inflācija bija būtiski kritusies, valsts budžets tika noslēgts ar minimālu deficītu. Augstāko padomi pēc 1993. gada 5.—6. jūnijā notikušajām vēlēšanām nomainīja 5. Saeima, bet I.Godmaņa valdības vietā stājās Valda Birkava vadītā centriski labējā valdība. Tās pamatu veidoja savienība „Latvijas ceļš”, kura vēlēšanās bija ieguvusi 36 deputātu vietas Saeimā. V.Birkava valdība aktīvi turpināja iepriekšējās valdības uzsākto reformu ceļu, galveno uzsvaru liekot uz privatizāciju, brīva tirgus un konkurences ieviešanu, kā arī likumdošanas sakārtošanu.
Deviņdesmito gadu vidū Latvija pārdzīvoja smagu finanšu un banku krīzi. Arī iekšpolitikā situācija bija saasinājusies sakarā ar 1994. gada 21. jūnijā pieņemto Pilsonības likumu un tajā iekļautajām normām par naturalizācijas kārtību un kvotām. Tas gan tika vairākkārt labots, līdz galīgajā variantā šis likums tika pieņemts un izsludināts 1994. gada 11. augustā.[51] Naturalizācijas process tika uzsākts 1995. gada 1. februārī. Taču arī turpmākajos gados pilsonības, naturalizācijas un valodas lietošanas un mācīšanas jautājumi joprojām palika vieni no aktuālākajiem diskusiju tematiem sabiedrībā. 1998. gada 22. jūnijā Saeimā tika pieņemti grozījumi Pilsonības likumā, kas atviegloja nepilsoņu naturalizāciju. 1998. gada 3. oktobrī notika tautas nobalsošana par grozījumu atcelšanu Pilsonības likumā, kurā ar 52,5% pret un 44,9% par balsīm grozījumi tomēr tika apstiprināti.
Deviņdesmito gadu otrajā pusē banku krīze tika pārvarēta un sākās Latvijas ekonomiskā izaugsme. Tā, 1997. gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts palielinājās par 6,5%, sāka palielināties reālā darba alga, pieauga tirdzniecības apgrozījums. Ekspertu vidū pat aizsākās diskusijas par iespējamo ekonomikas „pārkaršanu”. Taču nākamajā, 1998. gadā Latviju atkal piemeklēja finanšu krīze. Viens no tās galvenajiem cēloņiem bija finanšu krīze Krievijā, ar kuru Latviju joprojām saistīja ciešas ekonomiskās saites. Lai gan arī šī krīze sāpīgi skāra uzņēmumus, valsts un pašvaldību iestādes un iedzīvotājus, tā drīz vien tika pārvarēta un Latvijas ekonomiskā izaugsme atsākās.
Ekonomiskās izaugsmes periods (1998—2007)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Stabilu Latvijas ekonomisko attīstību kopš deviņdesmito gadu otrās puses veicināja ekonomisko un strukturālo reformu turpināšana, bet, sākot ar 2000. gadu, nozīmīgu lomu ieguva iestāšanās process ES. Pirmās iestāšanās sarunu sadaļas tika atvērtas 2000. gada 28. martā. Tās ietvēra ārējos sakarus, kopējo ārējo un drošības politiku, statistiku, enerģētiku, konkurences politiku u.c.
2003. gada 20. septembrī Latvijā notika referendums par dalību ES, kurā piedalījās 71,5% vēlētāju, no tiem par balsoja 67,0%, pret 32,3%. 2004. gada 29. martā Latvija pievienojās NATO un 2004. gada 1. maijā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
Septiņus gadus (2000—2007) Latvijā bija visaugstākie iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma tempi Eiropā, sasniedzot rekordaugsto 12,2% IKP pieaugumu 2006. gadā.[52][53]
Latvijas IKP vidēji gadā pieauga par 8,8% gadā, salīdzinājumā Igaunijā šajā laika periodā vidējais pieaugums bija 8,0%, bet Lietuvā 7,5% gadā.
Finanšu un pārvaldes krīze (2008—2010)
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sakarā ar valsts tekošā konta deficītu un nesabalansētu saimniecisko struktūru Latvijas ekonomika kļuva nestabila un globālās finanšu krīzes sākšanās 2007. gadā noveda pie IKP samazināšanās par 4,6% 2008. gadā, 17,8% 2009. gadā un 0,2% 2010. gadā, kas bija viena no straujākajām tautsaimniecības lejupslīdēm pasaulē.[54] Lai novērstu valsts maksātnespēju, 2008. gada decembrī Latvijas valdība pēc pozitīva Saeimas balsojuma parakstīja vienošanos ar EK, SVF, Pasaules Banku, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un vairākām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm par starptautisku aizņēmuma programmu. Saskaņā ar vienošanos Latvijai trīs gados (līdz 2011. gada beigām) pieejams 7,5 miljardu eiro liels aizdevums ekonomikas stabilizācijai un izaugsmes atjaunošanai, paredzot turpināt stingru fiskālo politiku un veikt strukturālās reformas.
Līdz 2011. gada vidum Latvija no plānotā kopējā aizdevuma saņēma 4,4 miljardus eiro, no kuriem ~49% tika izlietoti valsts budžeta deficīta un valsts budžeta aizdevuma finansēšanai, 38,5% valsts parāda atmaksai, ~10% finanšu sektora stabilizācijai, bet 2,5% Parex bankas maksātnespējas novēršanai.[55]
Krīzes laikā atgūtā Latvijas ražotāju konkurētspēja un pieprasījuma pieaugums ārvalstu tirgos 2010. gadā izraisīja preču eksporta pieaugumu par 30% un eksporta kopapjoms pārsniedza pirmskrīzes līmeni.[56] Tādējādi 2010. gada otrajā pusē Latvijā atjaunojās ekonomiskais pieaugums, tomēr tas līdz 2012. gadam bija lēnāks nekā Igaunijā un Lietuvā. Latvijas ekonomikas ilgtermiņa attīstību nopietni apdraud demogrāfiskās situācijas pasliktināšanās un pieaugošā emigrācija.
Eiro ieviešana Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Iestāšanās līgums ES Latvijai, tāpat kā citām jaunajām ES valstīm, paredzēja ES kopējās valūtas eiro ieviešanu, tiklīdz būtu izpildīti visi ekonomiskie nosacījumi (Māstrihtas kritēriji). 2005. gada 1. janvārī Latvijas Banka piesaistīja latu eiro pēc kursa: 1 EUR = 0,702804 LVL.[57] Kaut gan sākotnēji bija paredzēts līdz 2008. gada 1. janvārim pāriet uz Eiropas vienoto valūtu eiro, taču sakarā ar neatbilstību Māstrihtas kritērijiem un sekojošo finanšu un pārvaldes krīzi (2008—2010), Latvijas pāreja uz eiro tika atlikta.
Galīgo lēmumu par Latvijas uzņemšanu eirozonā ES Ekonomisko un finanšu jautājumu padome (ECOFIN) pieņēma 2013. gada 9. jūlijā.[58] Eiro ieviešanas procedūra notika 2014. gada 1. janvārī pēc iepriekš pieņemta valdības plāna.[59]
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvija
- Latvijas nosaukums
- Latvijas mākslas vēsture
- Latvijas medicīnas vēsture
- Kari Latvijas vēsturē
- 1991. gada 3. marta aptauja
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Latvijas PSR arheoloģija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 25. novembrī.
- ↑ Lazaridis, I. et al. Ancient human genomes suggest three ancestral populations for present-day Europeans. Nature 513, 409—413 (2014)
- ↑ Malmstrom, H. et al. Ancient DNA reveals lack of continuity between neolithic hunter-gatherers and contemporary Scandinavians. Curr. Biol. 19, 1758—1762 (2009)
- ↑ Mittnik, A., Wang, CC., Pfrengle, S. et al. The genetic prehistory of the Baltic Sea region. Nat Commun 9, 442 (2018)
- ↑ The Arrival of Siberian Ancestry Connecting the Eastern Baltic to Uralic Speakers further East Saag et al., 2019, Current Biology 29, 1701–1711
- ↑ Haak, W. et al. Massive migration from the steppe was a source for Indo-European languages in Europe. Nature 522, 207—211 (2015)
- ↑ A. Mittnik et al. The genetic prehistory of the Baltic Sea region Nature Communications 9: 442 (2018)
- ↑ Igaunītis mans vīriņš, es igauņa līgaviņa. Kaimiņu radošanās ne tikai mūslaikos!
- ↑ Jānis Cakuls „Livonijas Romas katoļu Baznīcas valsts XIII-XVI gs.” — Rīgas Metropolijas kūrija, Rīga 2007. ISBN 9984619516 (kopsavilkums 169.-200. lpp.)
- ↑ Marija Gimbutiene. The Civilization of the Goddess: The World of Old Europe. San Francisco: Harper. — 1991.
- ↑ Birger Nerman "Grobin-Seeburg : Ausgrabungen und Funde". — Almqvist & Wiksell, Stockholm 1958. (S. 110.)
- ↑ «Zviedru karalis Olavs sūtījis savu dēlu Ānundu (Anund Jakob, karalis 1022—1050) un Ingvaru Tālbraucēju ar trim kuģiem pie zemgaļiem (Seimgaler) pēc mesliem. Nonākuši Zemgalē viņi sasauca sapulci, kurā pārliecināja virsaišus un zemgaļu ķēniņu maksāt meslus, taču trīs virsaiši tam nav piekrituši un pulcējuši karaspēku. Zemgaļu ķēniņš deva vikingiem savu karaspēku, kas uzvarēja zviedru pretiniekus un samaksāja meslus ar zeltu, sudrabu un citām mantām.» Citāts no: Tālavs Jundzis, Guntis Zemītis „Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts — izcīnītā un zaudētā (Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā)”. — Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga. ISBN 9934837331 (Latvieši un Latvija, II sēj., 13.—51. lpp.)
- ↑ [1] Arhivēts 2008. gada 17. martā, Wayback Machine vietnē.Edgars Dunsdorfs „Senie stāsti — Latvijas vēstures lasāmgrāmata”. — Austrālijas Latvietis, Melburna 1955. (21. lpp.)
- ↑ Jānis Turlajs „Latvijas vēstures atlants”. — Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīga 2011. ISBN 9789984076140 (12. lapa)
- ↑ uz zviedru valodu tulkojis Åke Ohlmarks "Torvald vittfarnes saga" (Torvalda Ceļotāja sāga), — 1964. (243 lpp.)
- ↑ Indriķis Šterns „Latvijas vēsture 1290-1500”. — Daugava, Rīga 1997. ISBN 9984531503 (478 lpp.)
- ↑ 6. septembris. Latīņu drukas aizliegums Lietuvā un Latgalē
- ↑ Igors Vārpa „Ceļš uz Latvijas valsti 1914 — 1922”. — Jumava, Rīga 2012. ISBN 9934110601 (5 lpp.)
- ↑ Miķelis Valters „Patvaldību nost! Krieviju nost!” — laikraksts «Proletārietis» 1903. gada novembris
- ↑ M. Valters. Mūsu tautības jautājums. Domas par Latvijas tagadni un nākotni. Rīga: 1914. — 48.—49 lpp.
- ↑ «Laikmeta zīmes». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 2. oktobrī. Skatīts: 2016. gada 22. aprīlī.
- ↑ Edgars Andersons „Latvijas vēsture 1914-1920”. — Daugava, Stockholm 1967. (186 lpp.)
- ↑ Livonijas jēdzienā šajā kontekstā ietverta gan Vidzeme, gan Latgale
- ↑ gada-februara-revolucijas-saka-gatavoties-latgales-kongresam.a226730/ Latgalieši pēc 1917. gada februāra revolūcijas sāka gatavoties Latgales kongresam — LSM
- ↑ Latvijas valsts pasludināšanas akta stenogramma Arhivēts 2018. gada 9. septembrī, Wayback Machine vietnē. 1918. gada 18. novembris
- ↑ Vēstures fakti Arhivēts 2016. gada 6. maijā, Wayback Machine vietnē. — CVK
- ↑ Guntars Laganovskis Kas bija Satversmes sapulce, un kāds bija tās veikums — Par Likumu un Valsti 01.05.2015.
- ↑ Likumdevēju vēsture — saeima.lv
- ↑ Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis. Latvijas vēsture — 20. gadsimts. Rīga: Jumava, 2005. ISBN 9984059790 (174.lpp.)
- ↑ «Kārļa Ulmaņa dzīve. 1978». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 25. novembrī.
- ↑ «Padomju Savienības militārās bāzes Baltijā 1939 — 1940». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2016. gada 3. janvārī.
- ↑ Juris Paiders Vienpusēja cenzūras vēsture — nra.lv 10.03.2011.
- ↑ „Aizvestie — 1941. gada 14. jūnijs” — Nordik, Rīga 2007. ISBN 9984675556
- ↑ Mūsu Tēvijas Sargs, Bada un utu paradīze, 12.lpp, 1933. maija numurs
- ↑ Antonijs Zunda Zem politisko lielvaru riteņiem — Latvijas vēstnesis (10.03., 17.03., 23.03.,30.03.2005.)
- ↑ Latvijas Centrālās Padomes memorands Arhivēts 2016. gada 14. aprīlī, Wayback Machine vietnē. 1944. gada 17. marts
- ↑ Ilgonis Upmalis, Ēriks Tiglass, Edmundss Stankēvičs Shortwave radio jamming in Soviet Latvia Arhivēts 2017. gada 8. oktobrī, Wayback Machine vietnē. „Latvija padomju militāristu varā 1939 — 1999”. — Latvijas okupācijas izpētes biedrība, Rīga 2011. ISBN 9984493024
- ↑ Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis „Latvijas vēsture — 20. gadsimts”. — Jumava, Rīga 2005. (304.lpp.) ISBN|9984058654
- ↑ Viesturs Zembergs DEMOGRAPHY AND RUSSIFICATION IN THE BALTIC STATES: THE CASE OF LATVIA Arhivēts 2008. gada 20. jūlijā, Wayback Machine vietnē. — Lithuanian quartelerly journal of arts and sciences No. 4, 1980.
- ↑ Eduards Berklavs „Zināt un neaizmirst” — Preses Nams, Rīga 1998. ISBN 9984002705 (74. lpp.)
- ↑ Arvīds Ulme Meklējot Atmodas laika kino un videomateriālus[novecojusi saite] — Ir 08.01.2014.
- ↑ «HES». www.latvenergo.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-08-13. Skatīts: 2018-10-14.
- ↑ «20 fotogrāfijas no tirdzniecības Padomju Savienībā!». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 20. janvārī.
- ↑ Latvijas republikas likums „Par svētku un atceres dienām” — Likumi.lv
- ↑ 1990. gada 7. maija Saeimas rīta sēdes stenogramma
- ↑ Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas Un Lietuvas Republikas Nolīgums Par Brīvo Tirdzniecību
- ↑ Par agrāro reformu Latvijas Republikā
- ↑ Dokumentu oriģinālu izstāde no Ārlietu ministrijas arhīva 2006. gadā
- ↑ «Latvijas Banka». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2004. gada 4. septembrī. Skatīts: 2006. gada 30. jūlijā.
- ↑ «Latvijas sadarbība ar SVF | Finanšu ministrija». www.fm.gov.lv (latviešu). Skatīts: 2023-09-23.
- ↑ «Pilsonības likums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 28. martā. Skatīts: 2006. gada 30. jūlijā.
- ↑ Daiga Grūbe Pēdējo desmit gadu laikā Latvijas IKP vidēji audzis par 4,1% gadā — LETA 10.02.2011.
- ↑ Centrālā statistikas pārvalde
- ↑ www.bloomberg.com
- ↑ Baiba Melnace „Publiskota Latvijas nodomu vēstule SVF un Saprašanās memorands ar ES”[novecojusi saite] — Latvijas Vēstnesis 09.06.2011.
- ↑ «Ekonomikas ministrijas informatīvais ziņojums par makroekonomisko situāciju valstī 2011. gada aprīlī». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 20. martā. Skatīts: 2016. gada 8. februārī.
- ↑ «Latvijas Bankas informācijas arhīvs». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 8. februārī. Skatīts: 2016. gada 8. februārī. Teksts " Latvijas Banka " ignorēts
- ↑ ES oficiālajā vēstnesī publicēts lēmums par Latvijas uzņemšanu eirozonā apollo.lv 18.07.2013.
- ↑ Sanita Bajāre „FM pārstāve: esam «iekrituši» tukšajā gadā” — Db 05.03.2013.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Latvijas PSR arheoloģija Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- Latvijas vēstures datu krātuve
- Parīzes Miera konferences Latvijas delegācijas Miera konferencei adresētais memorands
- Latvija — jēdziena ģenēze
- Izvilkumi no vēsturiskajiem dokumentiem, kas saistīti ar Latviju
- Vēstures atlants "Latvija Eiropā"[novecojusi saite]
- Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums
- MĪTI PAR LATVIEŠU UN LATVIJAS VĒSTURI UN PIEZĪMES PAR TĀ DĒVĒTO LATVIJAS TĒLA JAUTĀJUMU Jānis Krēsliņš, Jaunā Gaita nr. 213, jūnijs 1998.
Valstis vai to daļas mūsdienu Latvijas teritorijā 
| ||
|---|---|---|
| Pirms: Kurzemes un Zemgales hercogiste Piltenes apgabals |
Kurzemes guberņa 1795—1918 |
Pēc: Kurzemes un Zemgales hercogiste (1918) Latvijas Republika |
| Pirms: Zviedru Vidzemes Cēsu un Rīgas apriņķi |
Vidzemes guberņas Cēsu, Rīgas, Valkas un Valmieras apriņķi 1721—1918 |
Pēc: Latvijas Republika |
| Pirms: Inflantijas vaivadija |
Vitebskas guberņas Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķi 1772—1917 |
Pēc: Latvijas Republika |
| ||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||
